Specialitāšu prestiža reitings. Kuras ir pieprasītākās medicīnas disciplīnas Latvijā?

Uz jautājumu, vai tiek izjusta medicīnas specialitāšu noslāņošanās, atbildes ir neviennozīmīgas. No “nav ētiski specialitātes dalīt prestižajās un mazāk prestižajās” līdz “medicīnā ir baltie cilvēki un citi”. Kā rāda 2008. gada un iepriekšējo gadu rezidentūras dati, tad pieprasītākās specialitātes Latvijas medicīnā ir oftalmoloģija, uroloģija, ortodontija, radioloģija, ginekoloģija un internā medicīna (skat. tabulu). Vairāku gadu garumā pieprasījuma kāpnēs uz pēdējā pakāpiena atrodas neatliekamā medicīniskā palīdzība – 2007. gadā uz 14 budžeta vietām pieteicās tikai viens pretendents, pērn – neviens. Tā kā bija skaidrs, ka nebūs pieprasījuma, šī specialitāte nepiedalījās konkursā par rezidentiem.

Papētot pasaules datus par medicīnas disciplīnu pieprasījuma reitingu, jāteic tas ir atšķirīgs gan dažādu valstu, gan augstskolu ietvaros. Tomēr ir kādas kopīgas iezīmes. Kopenhāgenas universitātes Sabiedrības veselības institūta pētnieki, analizējot PubMed rakstus laika posmā no 1950. gada līdz 2005. gadam, kombinēja jēdzienus "medicīnas specialitātes" un "prestižs". Viņu secinājums - prestiža hierarhijā augstāku pakāpienu ieņem šauri specializētas nozares, disciplīnas, kas saistītas ar biomedicīnu, augstajām tehnoloģijām, invazīvām manipulācijām vitāli svarīgos orgānos, specialitātes, kuru vidējais pacients ir gados jauns vai vidējās paaudzes cilvēks.

UĢIS GRUNTMANIS, Teksasas universitātes slimnīcas asociētais profesors, Endokrinoloģijas klīnikas vadītājs, stāsta, ka Amerikā deformētas apmaksas sistēmas dēļ, kas, cerams, mainīsies Baraka Obamas administrācijas laikā, studenti bieži nav brīvi savā izvēlē (daudzi medicīnas studenti pabeidz studijas ar 100-300 tūkstošus dolāru parādu) - viņi dod priekšroku nevis specialitātei, kas patiesi interesē, bet kurā var ātrāk atpelnīt naudu un nav jāpārstrādājas: nav naktsdežūru, zvanu, ir maiņas darbs; pārejot mājās, nav uztraukuma par to, kas notiek ar slimnieku. Proti, tie ir radiologi, dermatologi, anesteziologi (ASV anestezioloģija ir nošķirta no reanimācijas ārsta), patologi. Ļoti pieprasīta ir ortopēdija, neiroķirurģija, kardioķirurģija - nozares, kurās var salīdzinoši labi nopelnīt (privātajā praksē), taču arī ļoti daudz jāstrādā.

No iekšķīgo slimību subspecialitātēm Amerikā visgrūtāk ir iegūt rezidentūras vietu gastroenteroloģijā - uz vienu vietu labā programmā var būt 150-200 pieteikumu. U. Gruntmanis: "Iekļūt labā programmā jebkurā medicīnas nozarē nav viegli. Mūsu iekšķīgo slimību rezidentūrā, kas ir starp desmit labākajām programmām ASV, uz piecdesmit vietām piesakās divi tūkstoši studentu - tūkstoš divsimt ārzemnieku un astoņsimt amerikāņu studentu."

Baltie un citi cilvēki?

Doctus aptaujātie 6. kursa studenti un rezidenti, aicinot nosaukt top specialitātes un mazāk prestižās, starp līderiem min radioloģiju, plastisko ķirurģiju (mikroķirurģiju), kardioloģiju, kardioķirurģiju, neiroķirurģiju.

ELĪNA OZOLIŅA, neiroķirurģijas rezidente: "Izvēloties specialitāti, spriedu - jo šaurāka, jo labāk. Sākumā domāju par asinsvadu ķirurģiju, bet īsti meitenes tur nevēlējās." Savukārt nozares, kas prestiža distancē visvairāk atpaliek, jauniešu skatījumā ir ģimenes medicīna un neatliekamā medicīna. Tomēr topošo ārstu atbildēs izskan, ka tādu īstu noslāņošanos viņi neizjūt, katrs zobratiņš - lielāks vai mazāks - ir vajadzīgs, turklāt nozaru dalīšana top specialitātēs un mazāk prestižajās ir neētiska un var skaudri atmaksāties, kad pēkšņi pietrūks kāda no ne tik "prestižām" disciplīnām.

"Realitātē tā arī notiek," saka IEVIŅA ALKA, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta vietniece. 2010. gadā neatliekamā pirmsstacionāra medicīnā vajadzīgs 2560 cilvēku, praksē ir tikai puse. "Jau daudzu gadu garumā neatliekamās medicīnas mediķi izjūt to, ka medicīnā ir baltie cilvēki un citi. Ja nebūtu skaisto ārzemju seriālu, kur neatliekamā medicīna stacionāru līmenī atainota kā interesanta un prestiža, skats būtu pavisam bēdīgs."

Cik labi nozare ir nostādīta uz kājām?

Kas ir tie faktori, kas topošajiem mediķiem liek atvērt vienas vai otras medicīnas disciplīnas durvis? Skaidrs, ka tas nav viens vai divi faktori, bet daudzu apstākļu kopums. Doc. PĒTERIS STRADIŅŠ, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 21. nodaļas vadītājs: "Kad ar jaunajiem kolēģiem runāju, kā viņi veido savu izvēli, redzu, ka ceļš medicīnā nesākas teorētiski, bet praktiski - kur ir iespēja piesaistīties darbā. Piemēram, man ir studentu grupa, no kuras krietns pulciņš domā izvēlēties pediatriju, jo viņiem ir patikusi konkrēto mediķu komanda."

Paši jaunieši apgalvo: svarīgi tas, ko nozare konkrētajā brīdī un nākotnē spēs piedāvāt. ROBERTS VEIDEMANIS, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa students: "Vai tikai ikdienišķi rutīnas darbi - vai tomēr ir progresīva virzība, kas neļaus sēdēt uz vietas. Domāju, ka šogad kardioloģijas rezidentūrā būs konkurss, jo šī specialitāte šobrīd gaismā izcelta tieši no progresa aspekta." Konkursa rezultāti par uzņemšanu no valsts budžeta finansētā rezidentūrā, 2007. un 2008. gads (atlasītas pieprasītākās un mazāk pieprasītās specialitātes)

Līdzīgu viedokli pauž P. Stradiņš: vairākas nozares, kas pasaulē nemaz nav tik pieprasītas, pateicoties labiem profesoriem, pasniedzējiem, spēcīgiem nozares līderiem, situāciju ir pratušas pavērst pavisam citādu. P. Stradiņš: "No nozarē strādājošiem līderiem atkarīgs, cik labi nozare ir nostādīta uz kājām. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ne vien pratuši atvest jaunākās metodes uz Latviju, bet tās arī iedzīvināt, proti, pratuši izraut līdzekļus savai nozarei. Skaidrs, ka tik niecīga valsts finansējuma apstākļos visām nozarēm naudas nepietiks, un tas nozīmē, ka jābūt aktīviem, jārunā un jāpierāda ierēdņiem, kāpēc Latvijai konkrētās tehnoloģijas un iespējas vajadzīgas. To nozaru, kas nav tik populāras un kur trūkst jaunu profesionāļu, speciālistiem pašiem jāuzdod sev jautājums: kādā veidā darbs tiek organizēts un vai nozare iek šēji ir sakārtota?"

Cik veiksmīga ir nozares organizācija un menedžments?

Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras vadītāja prof. VIJA SĪLE piekrīt, ka pamata šķērslis, kas neļauj nozarei attīstīties, ir veselības aprūpes organizācija, kurā nav skaidri nodefinētas savstarpējās attiecības starp pakalpojumu nodrošinātājiem un saņēmējiem. Visskaidrāk tas iezīmējas veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanā: nav skaidri nodalīti valsts apmaksātie un neapmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi. "Vienā un tajā pašā iestādē vienā un tajā pašā laikā ir iespējami abi. Kā pacients var zināt, kurā brīdī apmaksas veids iestādē mainās? Valsts garantē apmaksātu veselības aprūpi katram Latvijas iedzīvotājam, taču ir kvotas. Kā pacients var zināt, kura no valsts apmaksājamām daļām ir kvotēta? VOAVA savā būtībā izpilda tikai to, ko "saražojuši" ierēdņi Veselības ministrijā ar tai pieejamiem finansiālajiem un cilvēkresursiem, kuriem dažkārt vajadzētu uzlabot saskarsmes iemaņas un atcerēties, ka mērķis ir kopīgs: uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti Latvijas iedzīvotājiem. Šī nesakārtotība vispirms un vistiešāk iespaido primāro veselības aprūpi, kā arī jauno speciālistu sagatavošanu. Ja vēlamies kvalificētu ģimenes ārstu, tad šāds speciālists ir jārada caur rezidentūru, nevis kampaņveida pārkvalificēšanas kursos."

Līdzīgs stāsts ir arī par neatliekamo medicīnu Latvijā. Proti, jautājums par konkrēto speciālistu vietu veselības aprūpes sistēmā. I. Alka stāsta, ka jau ilgāku laiku no veselības aprūpes organizatoriem nedzird skaidru atbildi, vai pirmsstacionāru līmenī ir vajadzīgi ārsti; kādu kompetences līmeni piesūtīsim pacientam uz mājām - ārstu vai paramediķi? "Kolēģi un sabiedrība mēdz primitīvi spriest - ārzemēs neatliekamajā palīdzībā strādā paramediķi, bet mums nez kāpēc ārsti, neesam taču tik bagāti. Tajā pašā laikā aizmirst paskaidrot, ka valstīs, kur ir paramediķu dienests un ārsti izbrauc tikai uz lielām masu katastrofām, pacients slimnīcā pie neatliekamās medicīnas speciālista tiek nogādāts piecpadsmit minūtēs. Mēs sapņojam, lai Latvijā piecpadsmit minūtēs varētu nokļūt pie slimnieka - pilsētās 75% gadījumu tā arī notiek, bet visus satrauc tas, ka 75% gadījumu laukos pie pacienta braucam divdesmit piecas minūtes. Ja mēs šajās divdesmit piecās minūtēs pie pacienta nenogādājam ārstu, tad viņam nav nekādu izredžu izdzīvot. Tā doma - da jebkas var braukt - ir liels jautājums. Tāpat neviens jau nav aprēķinājis, vai Latvijas situācijā izdevīgāk ir vest visus slimniekus uz slimnīcu vai tomēr neatliekamās medicīnas ārstam izmeklēt pacientu mājās un dot slēdzienu."

Un vēl. Grūti runāt par specialitātes pieprasījumu, ja topošie ārsti netiek mērķtiecīgi virzīti uz neatliekamo medicīnu. "Jauno kolēģu izvēli šodien veido pēc citiem principiem - ar to nodarbojas stacionāru kolēģi. Pārstrādājot Stradiņa universitātes līdzdiploma izglītības programmu, pirms vairākiem gadiem no studentu apmācības tika izņemts divu nedēļu rotācijas cikls pirmsstacionāra neatliekamajā medicīnā."

Kāds būs atalgojums jeb Par misiju maizi veikalā nedod

Topošie speciālisti apgalvo, ka apmaksas jautājums neprevalē, tomēr nenoliedz tā svarīgumu. INGA ZIEMELE, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa studente: "Domāju izvēlēties bērnu endokrinoloģiju. Atzīšos, manī tomēr joprojām sēž nelielas šaubas, jo pediatri mūsu valstī ir vieni no vissliktāk apmaksātiem speciālistiem." R. Veidemanis: "Par misijas apziņu un izglābtiem pacientiem diemžēl mums pārtikas veikalā maizi nedos. Ja ir šaubas par vienu vai otru specialitāti, tad priekšroka tiks dota tai, kurā var labāk nopelnīt." Viņam pašam gan nav nekādu šaubu, ka izvēlētā nozare būs neonatoloģija. "Nav jau tā, ka sistēma visu koriģē. Daudz kas atkarīgs no paša gribasspēka, aktivitātes un skolotājiem, kas sev audzina aizstājēju."

Līdzīgās domās ir arī E. Ozoliņa: "Latvijā lielā mērā prestižu nosaka potenciālā apmaksa un katras personas Dieva sindroms - es varu, tātad esmu ļoti kruts. Tomēr gribu ticēt, ka daļa topošo mediķu izvēlas nozari, jo jūt, ka tai der, ir pārliecināti, ka gribēs darīt tieši to darbu, jo tā ir viņa sirds specialitāte. Šis ir vislabākais variants. Tad, manuprāt, arī ir vislabākie rezultāti. Protams, daļa izvēlas specialitāti arī tāpēc, ka tā ir modē. Neticu, ka tik daudz cilvēku izvēlētos radioloģiju, ja tā šobrīd nebūtu populāra." Popularitātes iemesli ir vairāki - domā neiroķirurģijas rezidente. "Ne tikai tehnoloģiju iespējas un ierobežots kontakts ar pacientu, šobrīd mūsu radiologi ir arī tādi biezāki. Tās nav pateicības, bet citāda legāla apmaksas kārtība: par katru bildes aprakstu - tik un tik, par stacionāra pacientiem - tik, par ambulatorajiem - tik un tik... Salasās samērā daudz." Viņa uzskata, ka šajā apmaksas sistēmā kaut kas nav godīgi - laboratorijas ārstiem, internistiem izglītība ir taču tāda pati. Tad kāpēc tādas algu atšķirības?

Par apmaksas faktoru runā arī I. Alka: izvērtējot risku, atbildību, psiholoģisko slodzi, apdraudējumu savai veselībai un dzīvībai, atalgojums nemotivē palikt mediķus neatliekamās medicīnas nozarē. "Esam cīnījušies par izdienas pensijām, sociālām garantijām. Taču visu lai ku esam baroti tikai ar solījumiem. Tas ļoti tieši skar katru no mums. Piemēram, jauns reanimatologs nesen izsaukuma laikā iegāzās bedrē un salauza lumbālo piekto skriemeli. Kas notiks ar viņu tālāk?! Turklāt darba mūža vidū mediķiem nav gandrīz nekādu iespēju pārkvalificēties par citas specialitātes ārstu - tas šo nolemtības bezdibeni padara vēl dziļāku."

Pacientu kontingenta nospiedums un psiholoģiskā temperatūra

"Kamēr esi jauns un entuziasma pilns, šķiet, cik interesanti strādāt ātrajā palīdzībā, kāds adrenalīns! Taču, vai diendienā ilgstoši gribētu saskarties ar šādiem pacientiem - nez vai," domā I. Ziemele. Neatliekamās medicīnas mediķi stāsta, ka nereti strādā kā atkritumu savācēji. Psihiatri atzinuši, ka stigmatizēti jūtas ne vien pacienti, bet arī paši speciālisti. Katrai izvēlētajai specialitātei ir savs pacientu kontingenta nospiedums un psiholoģiskā temperatūra, ko nevar ignorēt. Un, ja smagāku pacientu kontingentu veselības aprūpes organizatori nelīdzsvaro ar atbalsta dienestu, labāku apmaksu utt., nozares statuss neizbēgami slīd uz leju.

"Reanimatologi, kas iet prom no darba, saka - darbs interesants, bet nevaram izturēt apdraudējumu un slodzi. Ja ķirurgs operāciju zālē var justies kā kungs un ķeizars, tad neatliekamās palīdzības ārsts strādā publikas acu priekšā, nezina, vai tiek fotografēts vai apdraudēts," stāsta I. Alka. "Manuprāt, profesiju devalvē arī vienkāršotā pieejamība: uzgriez tik numuru, un brigāde jau pie nama durvīm - vari pateikt visu, ko domā par valdību, ceļiem, kas nepatīk." Psiholoģisko temperatūru sakarsē arī pleca sajūtas trūkums. I. Alka: "Ārsti jūtas pamesti savā vaļā - nav tiešā kontakta ar vadītāju, kā tas ir slimnīcas nodaļā. No vienas puses, patstāvības izjūta, no otras - liela vienpatība un milzīga atbildība."

Tehnoloģiju burbulis

Aptaujātie mediķi atzīst, ka arī laikmets diktē savus spēles noteikumus; tehnoloģiju iespēju laikmetā priekšplānā izraujas nozares, kur ir liels tehnoloģiju īpatsvars. R. Veidemanis: "Arvien mazāk novērtētas tiek cilvēka spējas - tas, ko ārsts spēj saklausīt ar ausīm, saskatīt ar savām acīm, uzzināt, uzklausot pacientu. Diemžēl tiek aizmirsts, ka algoritms, ko spēj izskaitļot smadzenes, daudzos gados uzkrājot milzīgu zināšanu kopumu, nav salīdzināms ne ar vienu aparātu."

P. Stradiņš stāsta - pacientu aptaujas rāda, ka starp klasisku pieeju kardioķirurģijā un robotķirurģiju izvēle notiek par labu robotķirurģijai. Par spīti tam, ka klasiskās pieejas lielākajā daļā gadījumu pašlaik ir drošākas. "Amerikā gandrīz katrā lielākā sirds ķirurģijas centrā, lai būtu pacientu pieplūdums, ir robo tķirurģija. Ar laiku robots sevi noteikti pierādīs, bet pie tā vēl jāstrādā. Taču pacientu ticamības līmenis aparātam jau šodien ir augstāks nekā cilvēkam."

"Tas ir tehnoloģiju spožums un posts," secina V. Sīle. "Dažkārt ir nepieciešamas tehnoloģijas, dažkārt cilvēciska klātbūtne. Taču tie viens otru neaizvieto, drīzāk papildina."

Kolēģu kuluāru sarunas un sabiedrības viedoklis

Specialitātes tēlu ietekmē arī kolēģu neformālās sarunas. "Stacionāru kolēģi nereti par savu pienākumu uzskata norādīt: ko tad ātrie atkal atveda?! Pēdējā laikā Rīgā šī situācija uzlabojas, jo uzņemšanas nodaļās strādā kolēģi, kas ir ar pirmsstacionāra pieredzi un saprot, kāpēc mēs pacientus vedam uz slimnīcu - turklāt mēs vedam tikai pusi!" stāsta I. Alka.

Arī medicīnas studenti atzīst, ka ne reizi vien dzirdējuši neglaimojušus vārdus, ko kolēģis saka par kolēģi, piemēram, stacionāra speciālists par ģimenes ārstu. R. Veidemanis: "Ir taktiski un netaktiski kolēģi. Tā arī to uztveru. Tāpēc ģimenes ārsta profesija manās acīs nav zaudējusi labo priekšstatu. Ļoti labi apzinos, cik milzīgi daudz ir jāzina ģimenes ārstam. Cita lieta, vai konkrētā sistēmā ģimenes ārsti to visu var apgūt, taču mums nav tiesību viņus par to kritizēt."

Mediķi pret kuluāru sarunās izskanējušu negatīvu viedokli izturas visai vieglprātīgi - norāda V. Sīle. "Taču jāatceras, ka cīnīties ar subjektīvu viedokli, kas izskanējis, pat liekot pretī labus darbus, ir gandrīz neiespējami."

E. Ozoliņa šajās kuluāru sarunās nesaskata pārākuma apziņu pār citu specialitāšu kolēģiem. "Neuzskata jau neviens sevi par otro aiz Dieva. Protams, ķirurgiem ir nedaudz melnāks humors, varbūt maza iedomība, bet nedomāju, ka tā ir pārākuma apziņa. Drīzāk jau pacientiem šķiet - vooo, ķirurgs vai, vooo, Rīgas ārsts..."

Tiesa, sabiedrības un pašu ārstu skats uz konkrētu specialitāšu prestižu var būt atšķirīgs. "Kad kolēģiem sacīju - domāju izvēlēties neonatoloģiju, man vaicāja: vai tiešām to gribi? Eiropā veikta kāda pacientu aptauja uzrādīja, ka sabiedrības acīs visprestižākie ir ķirurgi - tieši kardioķirurgam pacients būtu gatavs atdot visus savus līdzekļus. Savukārt pediatrija šajā specialitāšu reitingā ierindojās vienā no pēdējām vietām," stāsta R. Veidemanis.

Nevar arī par zemu novērtēt plašsaziņas līdzekļos izskanējušu informāciju. Un te, protams, ir daudz akmentiņu mediju dārziņā par negatīvajām ziņām. E. Ozoliņa: "Kāpēc ģimenes ārsta profesija ir tik nepopulāra? Lielā mērā pateicoties interneta portālu komentētājiem un skaļi izskanējušām kļūdām. Varētu domāt, ka citu specialitāšu ārsti nekļūdās..."

Kādi secinājumi?

"Vienmēr būs modes specialitātes, kur nozares ekskluzivitāte, sakārtotība, progresīvas idejas diktēs labākus apmaksas nosacījumus, labāku atpazīstamību atšķirībā no nozarēm, kuras ir stabilas, konservatīvas, ar rutīnu," secina V. Sīle. "Tas, kas būtu jādara veselības aprūpes sistēmas organizatoriem - jānotur līdzsvarā progresīvās un konservatīvās nozares. Jālūkojas, lai valsts finansējums neaizplūst vienas nozares kabatā tikai tāpēc, ka pasaulē pašlaik tā tiek attīstīta."

Gan V. Sīle, gan P. Stradiņš norāda, ka Latvijas vājā puse ir procesu prognozēšana. P. Stradiņš: "Diagnostika un radioloģija pašlaik ir sprādziens Latvijā, gandrīz katrā sevi cienošā medicīnas centrā pieejamas modernas tehnoloģijas. Bet kas tuvākā gada laikā notiks ar šiem medicīnas centriem? Vai spēs atdot kredītus par milzu dārgajiem aparātiem? Ja māsterplānā bija paredzēta slimnīcu optimizācija, vai tiešām vajadzēja katrā slimnīcā tik daudz aparatūras iepirkt? Varam prognozēt arī to, ka apdrošināšanas polises, kas ļāva izdarīt dažnedažādus izmeklējumus, reducēsies. Vai cilvēki paši atlicinās naudu izmeklējumiem, kas ne vienmēr ir vitāli nepieciešami? Kaut kādas izmaiņas tuvākā nākotnē es šīs specialitātes pieprasījumā saskatu..."

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Par brīvību, godaprātu un prestižu

    Uzrunājām vairākus aptieku vadītājus ar jautājumu par farmaceita profesijas prestižu. Pārsteidza atbilde: jāprasa atļauja īpašniekam, viedoklis jāsaskaņo... Skumji, ka profesionāļi, kuri jau izsenis saņēmuši pozitīvu sabiedrības novērtējumu, jo pārstāv inteliģenci, nav tiesīgi brīvi izteikt savu viedokli. Publiski veiksmīgi tiek ­pārdota ideja par farmaceitu kā padomdevēju. Neviens jau arī neapšauba farmaceita misijas apziņu, zināšanas un māku uzklausīt pacientu. Tikai noklusēta paliek atbilde – kā šodien patiesībā jūtas farmaceits, kad īstā pātaga ir īpašnieku pelņa? Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu