Gatavi pacīnīties. Kā dzīvo un izdzīvo jaunais zinātnieks Latvijā?

Viņa nekādi neiekļaujas stereotipu rāmī par zinātnieku. Un viņai tas teikts ne reizi vien. Jauna, šarmanta, optimistiska. Sevi disciplinē ar skriešanu no rītiem. Patīk arī lauku darbi – bērnībā iemācījusies pat govi slaukt. Brīvajā laikā apgūst svešvalodas – aizdodoties uz citu valsti, gribas taču saprast, ko runā riņķī! JOLANTA PUPURE. LU Medicīnas fakultātes Farmakoloģijas katedras doktorante (šoruden gatavojas aizstāvēt disertāciju) un zinātniskā asistente. Jau studiju laikā publicējusies vairākos pasaulē respektablos medicīnas žurnālos. Piedalījusies daudzās zinātniskās konferencēs Latvijā un ārpus tās. Trīs patentu līdzautore.

Kādā seminārā Berlīnes Brīvās universitātes profesore Barbara Sandova rādīja bērnu izveidotu zinātnieka portretu: gados vecs, ar brillēm, bez matiem, taču interesantākais - aptaujātie bērni domāja, ka zinātnieks var būt tikai vīrietis.

Iespējams, sieviete zinātnē daudziem šķiet retums tāpēc, ka citās pasaules valstīs zinātnieki visbiežāk patiešām ir vīrieši. Latvija ir izņēmums, jo pie mums vairāk nekā puse šā vārda nesēju ir sievietes. Tiesa, joprojām pastāv arī zināmi stereotipi par to, kā zinātniekam jāizskatās. Bieži esmu pieredzējusi neticību, ka esmu zinātniece. Kad jautāju, kāpēc tā domā, saka: neizskatoties pēc zinātnieces! Zinātnieks ir vecs, laboratorijā ieracies onkulis ar biezām brillēm uz deguna!

Pirms pāris gadiem starptautiskā konferencē ārzemēs profesorei Vijai Klušai par jums, pilntiesīgu konferences dalībnieci, jautāts: vai viņai jau ir autovadītāja tiesības?!

Arī pati vairākkārt esmu piedzīvojusi ko līdzīgu. Piemēram, kad pagājušajā vasarā kopā ar māsu un mammu Grieķijā gribējām noīrēt mašīnu. Tāpat cilvēki bieži netic, ka mācos jau doktorantūras trešajā kursā. Kad to pasaku, uzreiz jautā, pa kuru laiku to visu esmu paspējusi.Jolanta Pupere

Kā īsti notika izvēle par labu zinātnei?

Tas viss notika kaut kā likumsakarīgi. Vidusskolā sapratu, ka mani vairāk interesē eksaktās zinātnes. Ļoti patika bioloģija un ķīmija. Pēc skolas beigšanas kādu brīdi nevarēju izlemt, vai studēt bioloģiju vai ķīmiju. Galu galā tomēr iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Praktiskā medicīna kaut kā nešķita domāta man. Bet tad viss iegrozījās tā, ka pakāpeniski sāku aizvien vairāk interesēties par fizioloģiju, apmeklēju akadēmiķes Vijas Klušas lekcijas farmakoloģijā. Vēlāk viņa piedāvāja vadīt manu maģistra darbu, un tā pakāpeniski nonācu līdz farmakoloģijai. Šobrīd varu teikt, ka viss, kas ar mani noticis, bijis tikai uz labu.

Labākās jaunākās zinātnieces tituls (2007. gadā Jolanta saņēma a/s Grindeks balvu kā labākā jaunā zinātniece - aut.), trīs patenti un vairākas zinātniskās publikācijas - skan ambiciozi! Par ko šos patentus saņēmāt?

Pirmos divus - par pētījumiem ar Mildronātu, ko ražo a/s Grindeks. Pirmo patentu saņēmām par to, ka sadarbībā ar profesoru Ivaru Kalviņu un Organiskās sintēzes institūtu atklājām, ka šis medikaments spēj pasargāt no anti-HIV preparāta - azidotimidīna - toksiskās iedarbības. Šī zāļu viela ir daudz toksiskāka nekā pats vīruss un tā izraisītā slimība.

Nākamajā pētījumā, kas notika Portugālē, vērojot Mildronāta efektu izolētos mitohondrijos, ieskatījāmies jau šūnu dziļākajos slāņos. Tad arī atklājām, ka medikaments spēj tos pasargāt no bojājumiem. Tas vieš cerības, ka reiz izdosies atrast medikamentus, kas spētu aizsargāt mitohondrijus, samazināt neirodeģeneratīvu slimību - piemēram, Parkinsona slimības - izpausmes un varbūt šīs kaites pat izārstēt. Pirmie pētījumi jau veikti, tie izskatās cerīgi. Cerams, ka tiksim pie vēl viena patenta, un tad varēsim tālāk izvērst pētījumus. Sākumā jau vienmēr jāveic tā saucamie pilotpētījumi. Tad, ja rezultāts ir pozitīvs, eksperimentus var turpināt.

Trešo patentu ieguvām par pētījumiem ar dihidropiridīniem. Sadarbībā ar Organiskās sintēzes institūtu (profesoru Gunāru Duburu) atklājām, ka atšķirībā no klasiskajiem dihidropiridīniem, kuru misija ir hipertensijas ārstēšana, šiem savienojumiem piemīt arī daudz citu vērtīgu īpašību. Piemēram, viena no vielām - cerebokrasts - spēj pasargāt sirds un smadzeņu audus no toksisku vielu bojājumiem.

Ko uzskatāt par savu galveno pētījumu objektu zinātnē?

Grūti nosaukt kaut ko vienu. Man patika strādāt ar izolētajiem mitohondrijiem. Varbūt kādu dienu, ja iegādāsimies labu aparatūru, varēsim atļauties veikt šādus pētījumus arī Latvijā. Visā pasaulē šobrīd aizvien biežāk pētījumos izmanto izolētos audus vai mitohondrijus, cenšoties samazināt laboratorijā izmantojamo dzīvnieku skaitu. Protams, pilnībā jau neiztiksim arī bez tiem.

Taču lielākais mērķis, uz ko jau vairākus gadus virzāmies, - atrast vielas, kas palīdzētu novērst dažādas neirodeģeneratīvās saslimšanas. Parkinsona un Alcheimera slimības arī citās valstīs pēta jau daudzus gadus, bet līdz šim nevienam nav izdevies atrast tādas zāļu vielas, kas spētu kaut daļēji novērst šo slimību izpausmes, kur nu vēl izārstēt tās pilnībā. Līdz ar to - liels izaicinājums! Bet, domājot plašāk, patiesībā nav jau tik svarīgi, kuram to izdosies izdarīt pirmajam, galvenais - lai tas vispār kaut kad notiktu.

Viena diena jaunās zinātnieces Jolantas Pupures dzīvē - kāda tā izskatās?

Manas dienas ir ļoti dažādas. Nav tā, ka mēnešiem ilgi nodarbojos ar vienu un to pašu. Ir dienas, kad no agra rīta līdz vēlam vakaram pavadu eksperimentos, dažreiz pusi dienas strādāju laboratorijā pie mikroskopa, skaitot bojātās šūnas utt. Tad, protams, seko darbs ar literatūru un datu apstrāde. Tiklīdz kāds pētījums veikts, ļoti svarīgi iespējami ātrāk apkopot rezultātus un to visu publicēt. Vēl man ļoti patīk darbs ar studentiem Latvijas Sarkanā Krusta medicīnas māsu skolā, kur pasniedzu farmakoloģiju, un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur kopā ar profesori Klušu un citiem kolēģiem pieņemu kolokvijus, testus un ieskaites ārstniecības un farmācijas studentiem. Tāpat studentiem stāstām par mūsu jaunākajiem atklājumiem.

Ko apguvāt praksē Vīnes Medicīnas universitātes Bērnu un pusaudžu klīnikā un Koimbras Universitātē Portugālē?

Austrijā esmu bijusi divas reizes. Pirmajā reizē apguvu dažādas metodes ar šūnu kultūrām. Sākumā mazliet skumu, jo pirmoreiz tik ilgi biju prom no mājām. Bet vēlāk, kad iestrādājos un tuvāk iepazinos ar profesora Vēbera (ar kura gādību arī ieguvu stipendiju praksei Vīnē) ģimeni, kas mani izvadāja pa Vīnes skaistākajām vietām, laiks pagāja pavisam ātri. Tagad ar viņiem regulāri sarakstos.

Otrā prakse bija vairāk teorētisks darbs, kur strādājām ar bērniem, kam ir problēmas ar lieko svaru, - taisījām analīzes, piemērojām diētas un sporta nodarbības. Biju klāt arī sporta nodarbībās, labprāt komunicējos ar pašiem bērniem.

Savukārt Portugālē apguvu pētniecības metodes ar izolētajiem mitohondrijiem. Dzīvoju ģimenē, tas deva iespēju labāk iepazīties ar portugāļiem, viņu kultūru un tradīcijām. Savukārt kopā ar jauniešiem no laboratorijas ceturtdienās gājām spēlēt futbolu. Ļoti vienojoši un interesanti.

Kā jums šķiet: vai Latvijai vajadzīgi gudri prāti?

Es, protams, uzskatu, ka zinātne ir vajadzīga. Tiesa, neesmu pārliecināta, vai tāpat domā mūsu valdība. Varu teikt, ka līdz šim esmu jutusies novērtēta. Piemēram, pateicoties L'ORÉAL stipendijai Sievietēm zinātnē. Ir arī daudzas citas iespējas pieteikties dažādām stipendijām. Vismaz mana pieredze apliecina - arī latviešiem ir izredzes tikt pie dažādām stipendijām un uzvarēt starptautiskos konkursos.

Un kā ir ar iespēju izdzīvot, nopelnīt?

Kā pa kalniem un lejām... Ja tiek apstiprināti projekti un finansiālie līdzekļi to īstenošanai, tad viss kārtībā. Līdz šim lielu atbalstu jutām no Eiropas struktūrfondiem. Tagad šī sadarbība mazliet pierimusi. Protams, jārēķinās ar to, ka būs jāiztur konkursi, bet esam gatavi pacīnīties. Vienu brīdi mums bija laba sadarbība ar a/s Grindeks. Arī tā bija laba iespēja papildus piepelnīt pamatalgai, kas, protams, nav liela. Maijā uzzināsim rezultātus Eiropas projektiem. Konkurence bija liela - vairāk nekā 200 cilvēku uz 20 vietām... Taču cīnīsimies. Ja netiksim, neizdosies īstenot šos projektus, meklēsim citas iespējas. Galvenais - nepadoties.

Kas jūs notur Latvijā?

Neliels patriotisms. Turklāt, braucot uz kongresiem, konferencēm vai praksēm citās valstīs, redzu, ka attieksme pret ārzemnieku visur tomēr ir citāda nekā pret savējiem... Iebraucējiem nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai sevi pierādītu un iekarotu savu vietu. Protams, ja ar šeit nopelnīto nevar izdzīvot, nav citas iespējas kā vien aizbraukt. Man gluži tik traki nav.

Un kas notur zinātnē?

Gandarījums. Vispirms - to dod jauni atklājumi. Šobrīd visā pasaulē konkurence zinātniskajā jomā ir liela. Līdz ar to nav nemaz tik viegli iekļauties vispārējā virzībā. Tāpēc tad, ja izdodas kaut ko atklāt un publicēt pirmajiem, protams, ir īpaši liels gandarījums. Ņemot vērā to, ka esam maza tauta un ne vienmēr ar vislabāko tehnisko nodrošinājumu.

Ar kādu atzīmi vērtējat medicīnas zinātni Latvijā?

Vidējais aritmētiskais, manuprāt, varētu būt tīri labs - ap astoņi. Latvijas zinātnieki ir ļoti gudri. To apliecina kaut vai tas, ka bieži spējam ar ne tik modernām metodēm sasniegt labus rezultātus un tos publicēt starptautiski atzītos preses izdevumos.

Vienīgi gribētu, lai arī Latvijā pastāvētu vienots zinātniskais centrs. Tāds kā Tartu universitātē Igaunijā, kur ir daudz dažādu laboratoriju, bet zinātnieki brīvi var staigāt cits pie cita, sadarboties. Turpat varētu atrasties arī lekciju auditorijas. Tagad esam norobežoti. Viena laboratorija atrodas vienā Rīgas stūrī, otra - citā. Lai gan mēs esam izpalīdzīgi.

Pētnieks Jānis Ancāns intervijās šo gadu nodēvējis par Tunguskas gadu zinātnē. Salīdzinot to ar Sibīrijā nokritušo meteorītu, kas nopļāvis visu savā ceļā...

Pagaidām vēl ļoti sūdzēties nevaru. Mums ir arī nedaudz finansējuma no Zinātnes padomes granta. Tiesa, šobrīd strādājam ar minimālajiem līdzekļiem, bet nevar teikt, ka process būtu pavisam apstājies.

Jūs regulāri piedalāties arī maratonā. Vai skriešana korelē ar lielo pacietību, bez kā neiztikt zinātnieka darbā?

Varbūt. Bet skriešana man patīk arī pati par sevi. Tā ir laba atpūta pēc garīgā darba. Skriešana labi disciplinē no rītiem. Bet piedalīšanās maratonos - tas ir neliels stimuls ikdienas skriešanai. Šajā ziņā rezultāti nav galvenais, būtiskākā ir spēja sasniegt finišu.

Tiesa, pie mums, Latvijā, šīs tradīcijas vēl nav tik izkoptas. Amerikā gan no rīta, gan pusdienlaikā un vakaros redzami daudzi skrienoši cilvēki. Tur skrien jauni un veci, ar suņiem un bez... Viņiem skriešana ir kā antidepresants.

Vēl man ļoti patīk izbraucieni ar velosipēdu. Kopā ar brāli katru vasaru dodamies ceļojumos pa Latvijas laukiem.

Mans vaļasprieks ir arī mūzika - šad tad paspēlēju klavieres. Un vēl jūtos labi, ja, aizbraucot uz kādu valsti, varu saprast vismaz pusi no tā, ko dzirdu visapkārt. Un arī pati spēju kādu vārdu pateikt, jo cilvēkiem jau ļoti patīk, ka ārzemnieki prot runāt viņu valodā.

Šobrīd eju spāņu valodas kursos. Līdz šim gan neesmu bijusi nevienā spāniski runājošā valstī, bet ceru, ka pavērsies iespēja aizbraukt uz kādu kongresu.

Foto: Inese Austruma

 

 

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu