Man patīk būt pirmajam. Anesteziologs reanimatologs Pēteris Tomiņš

“Ārsta darba objekts – cilvēks – ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kur šķietami vienkāršas lietas dažkārt ir ļoti grūti atrisināt,” uzskata Linezera slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents Pēteris Tomiņš. Ārsts ar 30 gadu darba stāžu.

Mūsu saruna notiek laikā, kad tiek spriests arī par veselības aprūpes sistēmas dzīvotspēju. Kā jūtaties gluži cilvēciski? Vai pārņem panika vai arī - kā tagad mēdz teikt - ekonomisko krīzi uztverat kā iespēju laiku?

Panikas nav, tas uzreiz jāsaka. Vismaz, domājot par sevi, pilnīgi noteikti ne. Kā teica viena no manām kolēģēm: "Esam pārcietuši Hruščova valdīšanas perioda maizes rindas (arī es tās atceros), esam pārcietuši Brežņeva laika gaļas rindas, mums ir rūdījums, tāpēc pārdzīvosim arī šo krīzi."Čitvanas rezervāts Nepālā. Pēc ziloņu peldināšanas

Dienā bija raksts par Lielo depresiju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vienā no fotogrāfijām bija redzams, kā solīdi ģērbti kungi rakņājas pa miskasti un meklē tur ēdamo. Neko tādu savā dzīvē neesmu piedzīvojis un domāju, ka arī nebūs jāpiedzīvo. Jo man ir veicies ar darba devēju, kas jau sešpadsmit gadu garumā (tik ilgi es strādāju Linezerā) ir apliecinājis, ka prot balansēt finanses, lai pietiktu visam. Šobrīd darba devēji mūsu algām nav pieķērušies. Taču, pat ja algas apcirps par kādiem desmit procentiem, mums nebūs iemesla sūkstīties, jo Latvija ir pilna ar cilvēkiem, kam klājas daudz sliktāk nekā mediķiem. Bet es domāju, ka tas nav fatāli, ir tikai jāpārdzīvo šis laiks.

Izklausās optimistiski? Teiktais nenozīmē, ka man nebūtu kritiskas attieksmes pret šo valsti. Es tomēr pieļauju, ka, piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas nākotne var izrādīties nebūt ne Plūdoņu Viļa saulainā tāle.

Kas attiecas uz veselības aprūpes sistēmu kopumā, tad brīnos par to, ka tauta protestējot nav izgājusi ielās. Tam patiesībā jau sen būtu vajadzējis notikt. Bet tā nav mana darīšana. Mans pienākums ir servēt veselības aizsardzību par to naudu, kas manis vadītajai nodaļai ir atvēlēta. Par lielākas naudas summas piešķiršanu ir jācīnās tiem, kam šī veselības aizsardzība ir vajadzīga. Tātad - tautai. Savukārt tautas intereses būtu jāpārstāv Veselības ministrijai. Šādi es saredzu pienākumu sadalījumu.Ar kolēģiem Obi-Garmas ciemata slimnīcā. Tadžikija, 1986. gads

Uz kā rēķina intensīvās terapijas nodaļā varētu ietaupīt?

Te atkal jāsaka - man ir veicies ar darba devēju. Jo nav bijis gadījuma, kad kādam no manas nodaļas slimniekiem būtu kaut kas atteikts tāpēc, ka ir trūcīgi ar naudu. Mūsu aprūpē nonākušie saņem visu, ko mēs uzskatām par vajadzīgu.

Taču ir bijis arī citādi. Līdz deviņdesmit pirmajam gadam un vēl jo vairāk pēc tam trūka absolūti viss. Atceros, ka gadiem strādājām ar humānās palīdzības piegādātajiem medikamentiem, materiāliem, instrumentiem, kas ne tuvu vienmēr bija labas kvalitātes. Bet es ne sev, ne savam kolektīvam (pirmām kārtām jau savām čaklajām māsām) nevaru pārmest, ka mēs būtu kādam no saviem aprūpējamiem sagādājuši kaut ko sliktu. Jā, bija risks, ka, piemēram, no pacienta uz pacientu tiks pārnesta infekcija, taču es savā praksē neatceros nevienu gadījumu, kad tā būtu noticis.

Ja mums pamatīgi apgriezīs naudu, iespējams, būs jāatgriežas pie šā standarta. Tomēr patlaban neesmu novērojis simptomus, ka tas varētu notikt. No otras puses, nekādi nevaru iztēloties, ka mums - Eiropas Sa vienības dalībvalstij - kāds servēs bezatlīdzības palīdzību.Ar labu draugu prof. Juri Vateru Nācaretē

Kā šis laiks maina ārstu un pacientu attiecības?

Es neizjūtu, ka būtu mainījusies pacientu attieksme pret mums, un nepavisam neizjūtu, ka būtu mainījusies mūsu attieksme pret pacientiem. Taču diezgan daudz trokšņa kolektīva attiecībās ir ienācis caur pašu emitētām tenkām. Ir tādi, kas maz zina, bet daudz runā un rada nevajadzīgu spriedzi. Man nav pieņemama šāda panikas celšana, taču ir jārēķinās ar to, ka vienmēr būs cilvēki, kas nevietā ceļ trauksmi, nodarbojas ar dezinformācijas izplatīšanu. Tautai muti neaizbāzīsi - ja kādam patīk, lai vārās.

Kāds ir pacientu kontingents jūsu nodaļā?

Statistika liecina: katrs ceturtais Linezerā ārstētais kādu brītiņu pavada mūsu nodaļas gultā. Uzkavēšanās laiks manā teritorijā ir īss: no dažām stundām līdz dienām. Protams, gadās izņēmumi. Patlaban mūsu nodaļā jau trīsdesmit vienu dienu guļ kāda slimniece. Gadās grūti ārstējami slimnieki, bet tas vairāk ir izņēmums, nevis likumsakarība.

Intensīvās terapijas ārsts pieskaras dzīvības un nāves robežai. Kā tas ir - nepārtraukti strādāt uz šīs robežas?

Mēs strādājam tikai ar plānveida slimniekiem, tāpēc šādas situācijas, kad pacients atrodas uz dzīvības un nāves robežas, ir retas. Smago slimnieku mums nav ļoti daudz un nav ļoti bieži. Protams, kāds no viņiem ir atradies uz dzīvības un nāves robežas. Tad ārstam nav laika domāt par savām izjūtām, ir jārīkojas. Jau minētā slimniece ir tāda, par kuru nav skaidrs, uz kuru pusi viņa ies. Šodien no rīta viņas reanimācija bija ļoti intensīva. Tad emocijām nevarējām ļauties, darījām, kas jādara, raudāt varēs mājās.

Vai esat kādreiz pieredzējis situāciju, kad pacients slīd no rokām ārā, bet tad notiek brīnums un viņš atgriežas dzīvē?Uz takas rīsu laukos Nepālā

Tas brīnums ir bijis abos virzienos. Izķepurojas tie bezcerīgie, kuri ļoti grib izķepuroties, grib dzīvot. Kaut gan viņu situācija ir bijusi slikta, ļoti slikta un pat ļoti, ļoti, ļoti slikta, viņi izķepurojas.

Kādi pacienti saglabājas atmiņā?

Prātā paliek ekstrēmie gadījumi, arī tie pacienti, ar kuriem bijis konflikts (tā arī notiek), vai, gluži pretēji, bijis ļoti liels gandarījums par viņu izārstēšanu. Paliek prātā tie, ar kuriem izveidojusies emocionāla saikne (gan pozitīva, gan negatīva), kad slimnieka personību nenorobežo no sevis, kas ārstam ir pilnīgi nepieļaujami. Tiesa, reanimatoloģijā par slimnieku kā par miesas un dvēseles kopumu bieži vien neatliek laika domāt. Tomēr dažkārt, kad dvēsele ir iedabūta atpakaļ miesā, izveidojas arī emocionāla pieķeršanās. Tā tagad ir ar pacienti, kas jau trīsdesmit pirmo dienu guļ mūsu nodaļā. Un šīs emocijas traucē ārstēšanas procesā.

Ir pacienti, kas ik gadu pie mums ierodas savā otrajā dzimšanas dienā. Viņu nav daudz, bet ir.“Kalnos mani vilina ainava, daba, vietējie ļaudis un komanda, ar kuru kopā izbaudu kalnus”, Centrālais Tjanšans, 1991. gads, ceļā uz Han-Tengri virsotni

Vai vakarā, aizverot nodaļas durvis, spējat aizmirst to, kas pa dienu ir noticis?

Nē, tas neizdodas. Gan pa ceļam uz mājām, gan mājās prāts kavējas pie epizodēm, kas piedzīvotas dienā, pie problēmām un principiem. Domas par darbu nelaiž vaļā, lai gan no tām vajadzētu distancēties. Mieru var nelikt kāds simptoms vai arī daudz fundamentālāks jautājums - kas tā par slimību un vai mēs ārstējam pareizi. Tad atbildes meklēju visur: jautāju kolēģiem, meklēju rakstos, uzklikšķinu peli, lai ieietu internetā. Bet kādreiz patiesība ataust, skrienot pa mežu.

Vai tādam intensīvam darbam pa vidu pietiek laika ģimenei?

Sieva - viņa arī ir ārste - jau sen ir pieņēmusi manu dzīves un darba ritmu. Ģimenē es esmu eksplozīvais psihopāts. Diemžēl tuvākie dabū ciest visvairāk.

Kāpēc izvēlējāties specializēties anestezioloģijā?

Studiju laikā man bija labs draugs Juris Vaters, kas tagad ir profesors Amerikā. Viņš jau no pirmajiem kursiem ļoti tēmēti gāja uz anestezioloģiju. Iespaidojoties no drauga, es voluntiera gaitās devos uz Pirmās slimnīcas reanimāciju, lai paskatītos, ar ko nodarbojas anesteziologi, kādu maizi ēd ātrās palīdzības reanimatologi. Tad, anesteziologa Egīla Krastiņa uzrunāts, pirmās iemaņas anestēzijā apguvu Bērnu klīniskajā slimnīcā. Studiju gados es ļoti daudz voluntēju. Atradu mentorus un kopā ar viņiem dežurēju.Nepāla, 2008. gads. Vietējie tuvāk iepazīstas ar bālģīmi

Pēc augstskolas beigšanas nokļuvāt Cēsu slimnīcā. Kā jūs, jauniņo dakteri, uzņēma kolēģi?

Tie bija ļoti piepildīti un produktīvi seši gadi. Strādājot man uzkrājās kolosāla klīniskā pieredze visās medicīnas nozarēs. Man bija fantastiski kolēģi un tādas pašas māsas, kas daudz ko iemācīja. Un vēl bija pietiekami daudz laika, lai lasītu speciālo literatūru.

Mēs bijām trīs anesteziologi, dežurējām katru trešo diennakti. Un tajā diennaktī, kad iekrita dežūra, ar visu vajadzēja tikt galā saviem spēkiem. Ja nu galīgi ūdens smēlās mutē, nakts vidū zvanīju nodaļas vadītājai Monikai Kalniņai, kura tad konsultēja pa telefonu vai arī klātienē. Bet katru dežūrnakti taču nedrīkstēju zvanīt, tāpēc vajadzēja kļūt patstāvīgam un pašam kārpīties.

Pēc Cēsu slimnīcas bija klīniskā or di na tū ra, kas pagāja pilnīgi citā vietā un pilnīgi citos apstākļos. Vienu gadu nostrādāju Tadžikijā, kišlaka slimnīciņā. Tur būvēja spēkstaciju, un tās celtnieki bija ievērojama mūsu kontingenta daļa. Atceros, ka bija daudz traumu. Nereti strādājām ekstremālos apstākļos, kas līdzinājās karalauka videi, kad trūkst aprīkojuma, medikamentu, skābekļa. Taču cilvēciski es tur jutos ļoti labi, jo apkārt bija brīnišķīgi cilvēki - daudzu tautību bērni: ārsti, māsas. Izrādījās - esmu labi pierakstīts pie kišlaka iedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa bija vietējie, tagad nez kāpēc tik problemātiskie musulmaņi. Gandrīz paliku Tadžikijā, tomēr ilgas pēc mājām guva virsroku.

Pēc ordinatūras nosēdos Stradiņa klīniskajā slimnīcā. Man izteica ļoti skaidri formulētu piedāvājumu, un es neatteicos. Divus gadus nostrādāju Stradiņos anestezioloģijā, pēc tam bija Medicīnas institūts, bet kopš 1992. gada - Linezers.

Kas jums ir dzinulis savā profesijā?

Man patīk būt pirmajam - labākajam, gudrākajam un varošākajam, bet tas nav mērķis. Ja kāds blakus ir gudrāks un labāks par mani, es par to tikai priecājos, jo tad ir kāds, no kā pasmelties. Man neskauž citu panākumi, to varu teikt droši.

Kas ir galvenais anesteziologa trumpis?

Es nezinu, vai tas ir trumpis, bet anesteziologam tāpat (iespējams, pat dziļāk) kā ģimenes ārstam ir jāpārzina absolūti viss medicīnas spektrs, sākot ar grūtniecību un beidzot ar traumām un infekcijas slimībām.

Jūs aktīvi iesaistāties ārstu tālākizglītības darbā. Ko gūstat no šā procesa?Ar sievu Edīti. Adrijas jūra, Horvātija, 2008. gads

Ar pedagoģiju sāku nodarboties jau sen - kad strādāju Cēsu slimnīcā, paralēli biju pasniedzējs Cēsu māsu skolā. Man ir vēlme mācīt un, uzdrošināšos apgalvot, arī piemīt spēja mācīt. Iekams sāc mācīt citus, vispirms esi spiests savā galvā visu salikt kārtīgā sistēmā. Ja skolotājs lēkā no temata uz tematu, gramstās, skolēnam ir grūti kaut ko no viņa paņemt. Starp citu, mācot farmakoloģiju topošajām māsiņām, pats to beidzot pamatīgi apguvu.

Vai esat prasīgs kā vadītājs?

Šo jautājumu vajadzētu uzdot maniem padotajiem.

Jā, esmu prasīgs, bet man bieži nav jāklaigā, jo ir veicies ar kolēģiem. Nodaļā ir kolosāla vecākā māsa, kas meistarīgi vada māsas, un profesionāla anesteziologu komanda. Es ļoti pārspīlētu, ja teiktu, ka ir grūti vadīt nodaļu, kas man uzticēta.

Kāda, jūsuprāt, ir laba komanda?

Tāda, kur cits citam palīdz. Kur var atļauties kolēģim pateikt: "Vai tu izdarīsi manā vietā, jo man ir galīgs spēku izsīkums?" Jo katram gadās reize, kad nav spēka vai, atvainojiet, riebjas ko darīt. Tas ir tikai cilvēcīgi.

Rezidentūras konkurss rāda, ka ik gadu anestezioloģijā un reanimatoloģijā dažas vietas netiek aizpildītas.

Tā ir. Nākotnes prognozes patiesībā ir ļoti sliktas. Latvijas anesteziologu un reanimatologu asociācijā mēs līdz šim neesam izrēķinājuši, kāds varētu būt šīs medicīnas jomas pārstāvju vidējais vecums, bet, kad sanāksmēs pārlaiž acis zālei, izskatās, ka tas varētu būt apmēram piecdesmit pieci gadi.

Tagad mēs pļaujam to, ko neatkarīgās Latvijas valdība pirmajos valsts pastāvēšanas gados sēja. Pirmais sauklis bija, ka "ārstu ir daudz par daudz". Studentu skaits augstskolās tika samazināts, tāpēc tagad nav tā kvantuma, no kā paņemt speciālistus. Nu ir jāgaida, kamēr jaunā paaudze izskolosies, un tie ir vismaz divpadsmit gadi.

Vienu daļu jauniešu no ārsta profesijas aizbaida valstī pastāvošā reālā atalgojuma politika. Ja ārstam maksā tikpat daudz, cik grāvracim, tad nav uz ko cerēt. Turklāt notiek arī tā, ka tu izskolo, uztaisi labu anesteziologu, bet viņš aizbrauc strādāt uz Rietumeiropu.

Kas ir būtiskākais, ko gribat iemācīt jaunajai anesteziologu paaudzei?

Viņiem ir jāprot strādāt un domāt (!), nevis tikai darboties ar rokām. Anestezioloģijā visu vajag darīt ātri - reaģēt, pieņemt lēmumu, rīkoties, bet ne vienmēr no jauna kolēģa to var cerēt un prasīt. Es no jaunā speciālista sagaidu, lai viņš justu to robežu, līdz kurai viņš var un aiz kuras viņam vairs nevajadzētu darīt.

Manā nodaļā ar jauniem kolēģiem ir ļoti trūcīgi - jaunākajam no mums ir jau pāri četrdesmit. Bet nu esmu ticis arī pie stažieres. Man ir veicies, jo šī meitene jūt šo iepriekš minēto robežu. Viņa nāk pēc padoma tajā brīdī, kad to tiešām vajag.

Vai jauns speciālists nodaļā ir pieredzējušo ārstu apdraudējums?

Nē, tas nav apdraudējums, bet gan normāls process, kādam būtu jānotiek visu laiku. Drīzāk satraucoši ir tas, ka nenotiek paaudžu maiņa. Jo nav jau vietas, no kurienes tos jaunos ņemt.

Jūs esat Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents. Kāpēc jums ir nepieciešamība būt par vēl kaut ko atbildīgam?

Tā drīzāk ir maksa par manu lielo muti un skaļo viedokļu paušanu. Ja esi ar kaut ko nemierā, iebilsti, tad asociācijas valdes kārtējās vēlēšanās iedod portfeli: gribi ko mainīt, lūdzu, ej un dari! Tā varētu būt viena daļa patiesības. Tā otra ir tāda, ka man jau patīk būt tam gudrākajam un kādam vēl tur, kaut gan iesēsties peļķē arī gadās pietiekami bieži.

Man piemīt spējas organizēt, sakārtot, kas, atrodoties šādā postenī, ir vienkārši nepieciešams. Un, kaut ko darot, rezultāts neizpaliek. Turklāt anesteziologu asociācija ir laba kompānija. Ārkārtīgi gudri cilvēki, tāpēc vien ir prieks tikties un rīkoties. Tiesa, valdes sēdēs dažkārt esam nopietni plūkušies, jo katrs no mums ir liels savā garā. Bet patiesība jau strīdos dzimst!

Manā pārraudzībā ir jauno zināšanu ieviešana praksē jeb, kā mēs sakām, jauno metožu rekomendācijas. Dievs man ir devis arī ķērienu uz valodām, tāpēc varu tulkot, varu lasīt, varu rakstīt svešā mēlē.

Vai var vilkt paralēles ar jūsu profesiju un jūsu vaļasprieku - alpīnismu, jo abas staigā pa naža asmeni?

Ar kalniem saslimu, strādājot Cēsu slimnīcā. Tur bija daži ārsti - blandoņas, kuri arī aizrāvās ar alpīnismu. Es viņiem pievienojos gan romantikas, gan gluži praktisku iemeslu dēļ - lai uzlabotu veselību. Man vajadzēja klimata maiņu. Tas bija arī viens no motīviem doties strādāt uz Tadžikiju.

Ģenētika nosaka daudz ko, arī to, kurš būs svarcēlājs un kurš - gargabalnieks. Manī acīmredzot dominē gargabalnieka gēni, tāpēc esmu spējis iekarot daudzas kalnu pārejas un dažas virsotnes Altajā, Tjanšanā, Kam­čatkā, Urālos, Pamirā un citur.

Ja par līdzīgo, kas vieno alpīnismu un anestezioloģiju, tad tā ir māka pārvarēt grūtības. Gan vienā, gan otrā jomā ir jāaizmirst vārdi "nevaru" un "negribu". Tehniskais aprīkojums ir jāpārvalda kā kāpjot kalnos, tā strādājot par anesteziologu. Mezgls uzmest ir jāmāk, drošināt ir jāmāk, arī psihologam jābūt. Jāprot tikt galā ar savām bailēm un vēl jāiedrošina otrs, kuram bailes var būt lielākas nekā tev. Abos gadījumos ir jāprot darboties, dzīvot, sadzīvot un izdzīvot komandā.

Kalnos mani vilina ainava, daba, vietējie ļaudis un komanda, ar kuru kopā izbaudu kalnus. Šajā ziņā Nepāla un nepālieši pagājušo gadu izrādījās kaut kas fantastisks. Tā ir vieta un, pirmkārt, sabiedrība, kurā es gribētu atgriezties. Mani pārsteidza viņu kultūra, kaut arī četri no desmit nepāliešiem neprot lasīt. Toties viņi prot uzvesties. Mēs, salīdzinot ar nepāliešiem, esam bezcerīgi mežonīga sabiedrība. Agresīva, neiecietīga, bezgala egoistiska.

Esmu vienmēr centies sevi uzturēt labā fiziskā formā - skrienu krosus, slēpoju, orientējos. Vai, kā man patīk orientēšanās! Tas ir tik inteliģents un foršs sporta veids! Tagad ar to diemžēl vairs nenodarbojos, bet, kad strādāju Cēsīs, tos sešus gadus kārtīgi skraidīju pa mežu.

Vai, kāpjot kalnos, ir gadījies just sargeņģeļa plecu?

Jā. Reiz Tā Kunga roka apturēja klints bluķi mērenas latviešu pirtiņas lielumā, kas mums skaidri nāca virsū ar nāvi. Gājām sasaitē pa stipri saplaisājušu ledāju. Plaisas bija segtas ar sniegu, tāpēc nevarēja paredzēt, kur tās ir, kura ir neliela, bet kura tāda, ka tajā bez pēdām var pazust dzelzceļa vagonu sastāvs. Virs mums atdalījās tas klints gabals un pa nogāzi slīdēja uz mūsu pusi. Lēni un precīzi, un mums nebija kur sprukt. Tajā vietā, kur bluķim slīpuma dēļ riktīgi vajadzēja uzņemt ātrumu, tas apstājās.

Notiek tas, kas liktenī paredzēts. Kā saka mani draugi musulmaņi un ko piemin arī filmā Graustu miljonārs: "It's written."

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu

  • Ar ķirurģiju uz “tu”. Prof. GUNTARS PUPELIS, ķirurgs

    Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim. Lasīt visu

  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu