Pacienti staigātāji

Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 /* Style Definitions */ table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Viņi ir īpaši. Ar to, ka prasa vairāk laika, nervu un izmeklējumu. Ja atskaita hipohondrijas pacientus, ir pietiekami daudz objektīvu iemeslu, kāpēc pacienti staigā no ārsta pie ārsta un meklē vidējo viedokli. Meklē uzticības personu, pareizo diagnozi, iespēju tikt pie medikamentiem... Lai saasinātu jūsu modrību – trīs pieredzes stāsti.

Uzmanību - staigātājs var lietot dubultas zāļu devas!

"Pacients stāsta par savu problēmu, noklausās, ko viņam saku, un tad... izvelk lielu paku ar konsultāciju slēdzieniem, izmeklējumiem. Tas mazliet aizskar - jo redzu, ka iepriekš kolēģi visu ir izdarījuši pareizi," saka dr. D. Jēgere.

Protams, pie staigātājiem nereti pieder pacienti ar labilu nervu sistēmu - pamatā ir psihiska saslimšana, kas norit slēptā formā vai ir remisijas fāzē, tāpēc ārstējošam ārstam grūti sniegt pareizo atbildi. Jārēķinās, ka pretim ir cilvēks, kas ļoti iespaidojas no ārsta statusa, tāpēc meklē profesora palīdzību, dodas pie ārsta, kurš ir iecienīts, pie kura ir lielas rindas. Ja placebo efekts, lietojot medikamentus, ir 30%, tad šādu pacientu gadījumā placebo efekts nostrādā krietni biežāk.DAINA JĒGERE, Latvijas Jūras medicīnas centra neiroloģe, Latvijas Sāpju izpētes biedrības galvas sāpju nodaļas vadītāja

Taču tās var būt ne tikai personības iezīmes, bet arī objektīvi iemesli. "Es jau biju tur un tur, taču neviens nevar noteikt diagnozi!" Cik reižu šāds teikums dzirdēts?! Tā nav! Diagnozi var noteikt! Bet ne vienmēr slimību var izārstēt. Piemēram, cilvēki domā, ka viņus kāds izārstēs no migrēnas, bet tā nenotiek, jo ārsts var tikai iemācīt pacientam sadzīvot ar slimību, piemēram, ko darīt, lai migrēnas lēkme neatkārtotos.

Jāņem vērā arī tas, ka cilvēkam nereti ir vairākas saslimšanas un ārstēta tiek tā, kura visspilgtāk izpaužas. Ģimenes ārsts ierauga, ka pacientam ir osteohondroze, un to apārstē. Sāpes sprandā pāriet, tomēr galvassāpes saglabājas. Nervu ārsts pamana migrēnu, kam ārstēšana cita. Taču izrādās - vēl ir arī depresija. Bet pacientam šķiet - neviens nevar atrast īsto vainu!

Tāpat pacientiem nereti aizmirstam pastāstīt, ka slimība nestāv uz vietas, tā attīstās un dažādās stadijās terapijas pieeja var būt atšķirīga. Ja sākumā pacientam tika ieteikta operācija, tad pēc fizikālās terapijas kursa aina var būt jau pavisam cita. Un, ja nav izskaidrots, kāpēc situācija mainījusies, pacientam rodas neuzticība pret ārstu, kurš teica, ka noteikti būs jātaisa operācija.

 Neapmierinātos pacientus mēs sūtām uz izmeklējumiem daudz biežāk, nekā objektīvi būtu vajadzīgs. Reizēm gan nav ļaunuma bez labuma. Ar kolēģiem smejamies, ka duplekss skenēšana ir ārstēšanas metode. Protams, tā ir diagnostikas metode, bet pacients jūtas tik apmierināts, ka uz viņu tā iedarbojas kā terapija.

Vēl pacienti staigā, lai dabūtu papildu izmeklējumus, zāles. Ja konkrētais ārsts bez vajadzības trešo reizi neizrakstīs nervu zāles vai narkotiskos pretsāpju līdzekļus, tad pacients spriež: aizies pie cita - varbūt dabūs?! Tas pats sakāms par izmeklējumiem. Viens un tas pats ārsts taču nerakstīs datortomogrāfiju, sonogrāfiju, rentgenu. Es strādāju arī privātpraksē - kad pacients atnāk ar savu papīru ķīpu, es taču nezi nu, pirms cik ilga laika viņš ir taisījis, piemēram, magnētisko rezonansi. Nav atgriezeniskās saites starp valsts apmaksāto un privāto sektoru, vien labas gribas žesti no ārstiem, kas uzraksta rekomendācijas kolēģim.

Pacienti staigā arī tad, kad nepatīk diagnoze. Piemēram, depresija. Varbūt cits ārsta uzrakstīts "trauksme" vai "sociālā fobija". Tas skan jau labāk.

Protams, pacientus uz staigāšanu pavedina ārstu steiga un laika trūkums. Kāpēc pacientam šķiet, ka tante viņu dziedē labāk nekā ārsts? Tāpēc, ka tante pieskaras, noglauda sāpīgo vietu, paburas. Viņš sajūt kontaktu. Bet, ja ārsts sēž pa gabalu, nepieskaras, neizmēra asinsspiedienu un tikai steigā izraksta receptes, pacients jūtas neapmierināts. Jā, pieskāriens nereti dziedē vairāk nekā recepte!

Cenšos pacientam vienmēr pamatīgi izskaidrot: jums ir izmaiņas izmeklējumos, tas liek domāt par konkrētu slimību, un to mēs ārstēsim ar tādiem medikamentiem (par kuru iedarbību arī vajag mazliet pastāstīt, lai pacients nenobīstas no anotācijā rakstītajām zāļu blaknēm). Ja pacients pats sāks studēt zāļu lietošanas instrukciju un ieraudzīs daudzās blaknes, kādas var būt pavisam nelielam skaitam pacientu, tad viņš nedzers šīs zāles, bet ies pie nākamā ārsta.

Ir bijis arī tā, ka pacients, jau ejot laukā pa durvīm, saka: "Dakter, es vēl gribēju pateikt to un to..." Es viņu saucu atpakaļ un vēlreiz sāku sarunu. Ja ir uzticēšanās, tad var diezgan labi ar pacientu strādāt - pat ja nepadodas terapija. Paskaidrojot, kāpēc situācija neuzlabojas.

Taču ar šādiem pacientiem jābūt arī modram. Kad pacientam izstāstu, kā gribētu ārstēt, un izrakstu trīs medikamentu receptes, viņš izvelk lapiņu, kuru pirms nedēļas rakstījis kolēģis, un saka: "Bet te taču rakstītas citas zāles!" Mēs salīdzinām, un izrādās, ka pirms nedēļas kolēģis izrakstījis tādas pašas zāles, tikai ar citas firmas nosaukumu. Tas ir labais variants, kad pacients mani par šo situāciju informē. Cits - sliktais variants - pacients lieto gan tās zāles, ko esmu viņam izrakstījusi es, gan tās, ko nozīmējis kolēģis. Un pēc kādām dienām man zvana un uztraukts stāsta, ka nu ir pavisam slikti! Izrādās - viņš lieto dubultas medikamenta devas...

Klejo pa visu pasauli

Dr. Ģ. Štekerhofs, kurš savai profesijai ir uzticīgs 21 gadu, visu šo laiku strādājis Ventspils slimnīcā, pirms gada uzsācis pacientu pieņemšanu arī savā privātpraksē. "Runājot par staigātājiem, jāpatur prātā, ka daļa pacientu automātiski vairāk uzticas mediķiem, kas ieņem augstāku amatu, piemēram, nodaļas vai slimnīcas vadītājiem ar atbilstīgu zinātnisko grādu. Tikpat būtisks ir fakts, kur ārsts strādā - Rojā, Ventspilī, Rīgā vai Parīzē."

Kad biju students un dzīvoju galvaspilsētā, tikos ar pacientiem konsultatīvajā poliklīnikā, un cilvēki bija priecīgi, ka viņus izmeklē pats Rīgas (!) ārsts. Brīžiem šķiet, ka pacienti nespēj atveseļoties, ja viņu nav izmeklējis metropolē strādājošs ārsts, un tā ir psiholoģiska, nevis objektīva problēma. Tā kā vislabākā reklāma ir pacientu pozitīvas atsauksmes, pie manis operējas arī kaimiņrajonu - piemēram, Talsu un Kuldīgas - iedzīvotāji, arī rīdzinieki, tātad ne vienmēr svarīgs ir metropoles princips.ĢIRTS ŠTEKERHOFS, ķirurgs no Ventspils

Skaidrs, ka lielajos centros kolēģi ir specializējušies retu gadījumu ārstēšanā. Rajona slimnīcā strādājošs ķirurgs ir kā frontes ārsts, kas nodrošina, lai pacients izdzīvo. Piemēram, es neveicu ļoti retas, zināmā mērā pat eksotiskas operācijas. Ar prātu un rokām to varu izdarīt, bet retie gadījumi ir reizi vai divas gadā, tāpēc dodu pacientam zaļo gaismu sekundārās palīdzības sniegšanai centra kolēģa vadībā. Norādu konkrēti, pie kura speciālista jādodas, lai cilvēkam nav jāmaldās pa neskaitāmām klīnikām un lieki jātērē nauda.

Neskaišos uz pacientiem, kas vēlas, lai viņus ārstē labos apstākļos, jo svarīgs ir ne tikai ārsta profesionālisms, bet arī vide, kādā mediķis strādā un veic ne vienmēr patīkamas manipulācijas. Klientam nevar pārmest, ja viņš aiziet uz privātpraksi, kur, būsim godīgi, ir augstāks komforta līmenis.

Daļa pacientu sāk staigāt tāpēc, ka ārstējošais ārsts nerunā viņam saprotamā valodā, proti, izsakās sarežģīti un skopi. Ar cilvēku jārunā tā, lai viņš aptver, kas viņam kaiš un ko ārsts darīs, lai palīdzētu, jo tikai tā var panākt uzticēšanos. Citi pacienti maina ārstus, jo nevēlas samierināties ar likteni. Šādos gadījumos ārstam mēdz piešūt neprofesionalitāti un paviršību, bet būtībā pacients atsakās ticēt, ka tieši viņam uzbrukusi nedziedināma slimība. Labi vēl, ja šādā gadījumā cilvēks vēršas pie cita tikpat zinīga mediķa, bet nereti viņš aiziet pie pūšļotāja vai pie nepieredzējuša ārsta, un tad iznākums mēdz būt bēdīgs. Ja radi izsaka vēlmi smagi slimu, nedziedināmu pacientu aizvest pie dziednieka, nedusmojos, jo šī iespēja vajadzīga pacienta un viņa tuvinieku sirdsmieram.

Daži staigātāji jūt nepārvaramu vēlmi par ārstēšanos samaksāt daudz naudas un netic tev tikai tāpēc, ka tiek piedāvāts lēts pakalpojums. Staigātājiem patīk arī diagnožu virkne, un neskaitās, ja ārsts uzrāda tikai vienu! Viņiem nav pieņemams arī tas, ka slimības apraksts aizņem tikai vienu, nevis trīs četras lapas.

Staigājošie pacienti, kam patīk sūdzēties par citiem dakteriem, aktivizējas pilnmēness laikā, un, mīļas dāmas, piedodiet, bet nepamatoti ārstu apmeklējumi raksturīgi ari klimaksa periodā. Dāmas parunājas ar draudzenēm un kolēģēm, ieskatās, ko par vienām vai otrām sāpēm izmet Google, un atnāk pie ārsta ar savu jau gatavu diagnozi. Ja ārsts to neapstiprina, tātad viņš neko nesaprot, ir neiejūtīgs, atliek tikai braukt uz Rīgu. Un, būsim godīgi, ir ārsti, kas pa kļaujas pacienta iegribām un par lielu honorāru izoperē to, ko cilvēks vēlas. Sekas mēdz būt neprognozējamas...

Galvu pamatīgi jauc arī neirotiķi, kas ik dienas stāsta citu versiju par savu pašsajūtu un uzrāda citu sāpošo vietu. Hipohondrijas pacienti meklē vainas tur, kur to nav, un ārsts ir pa vidu starp viņa iedomām un objektīvo realitāti.

Staigājošo pacientu vidū ir daudz turīgu cilvēku, kas uzklausa, tad aizbrauc, piemēram, uz Austriju un apmierināti paziņo: "Jā, dakter, jūs uzstādījāt pareizu diagnozi!" Esmu ļoti uzmanīgs, ja pacients krīt ap kaklu un saka: "Štekerhof, jūs esat vislabākais!" Šādos gadījumos esmu drošs, ka manā priekšā ir staigātājs, kas meklē to, kā nav, un metas ap kaklu visiem mediķiem pēc kārtas, noniecinot citu ārstu veikumu.

Protams, mediķi kļūdās, tas ir neizbēgami, bet ļoti bieži kļūdains lēmums tiek pieņemts, ja pacientam katru dienu ir cits stāsts. Ārsts var kaut ko nepamanīt un palaist garām, tomēr jāņem vērā arī tas, ka pacienta sajūtas mainās. Šodien viņam sāp mugura, pēc nedēļas cilvēks sūdzas par sāpēm paribē, bet septiņu dienu vai mēneša laikā, kad parasti veic atkārtotu izmeklējumu, situācija var krasi mainīties. Tas ir kā mīnu lauks. Mēs varam izoperēt žults­akmeņus, bet palaist garām sirds saslimšanu, varam apendicītu sajaukt ar šizofrēniju.

Starp citu, reiz mūsu nodaļā iestājās paciente no Austrālijas un pieprasīja, lai viņai veic vēdera dobuma operāciju un atbrīvo no saaugumiem. Tikai pēc tam uzzinājām, ka sievietei ir mazohistiskas tieksmes un viņai patīk pēcoperāciju sāpes. Pirms tam šai paciente līdzīgas operācijas bija veiktas jau trīs valstīs. Kā redzams, staigātāji klejo pa visu pasauli.

Dažreiz vizītes pie ārsta ir dzīvesveids          

Dr. R. Markuses taktika, konsultējot pacientus staigātājus, - neteikt neko sliktu par saviem kolēģiem, bet censties ar pacientiem izrunāties. "Ar šādiem pacientiem ārstam jābūt psihoterapeitam. Iespējams, starp pacientu un ārstu kaut kas palicis neizrunāts."RAMONA MARKUSE, otorinolaringoloģe no Daugavpils

Kad pacients ienāk kabinetā, uzreiz top skaidrs, vai viņš ir staigātājs - to nodod runāšanas un izturēšanās maniere, pārliekā "kompetence" diagnozes jautājumos. Savas kļūdas viņi nemēdz atzīt. Parasti ir ļoti emocionāli un negatīvi noskaņoti, mēdz žestikulēt ar rokām. Tiecas visu izpušķot, daudz runā. Sūdzību un sajūtu apraksti ir ļoti krāšņi. Mani vērojumi rāda, ka tie ir jauni cilvēki pašos ziedu gados, izteikti holēriķi, kam patīk skaidrot attiecības. Dažiem līdzi ķīpa dažādu dokumentu, rentgenu. Gadās, ka pacients atceras bērnību, kad viņam kāds ārsts nodarījis pāri. Bieži sūdzības ir nepamatotas. Iespējams, cilvēkam mana palīdzība nav vajadzīga, bet ārstu apmeklēšana kļuvusi par dzīvesveidu. Ar šādiem pacientiem dažreiz šķiet, ka atrodos uz skatuves, tāpēc lieku viņiem tomēr uzklausīt ārsta viedokli.

Protams, visus nevar mest pār vienu kārti - ne visi cilvēki ir holēriķi. Ir tādi, kas patiešām izmisuši par problēmu, kuru neizdodas atrisināt. Tāpēc, pirmkārt, jebkurā gadījumā pacients jāuzklausa. Uzskatu - ārstam jābūt kompetentam arī pateikt, ka problēma nav viņa lauciņš, - tādā gadījumā jāiesaka cits speciālists.

Tomēr kopumā mana attieksme pret pacientiem, kas savāc vidējo viedokli no daudziem speciālistiem, ir noraidoša, jo saņemu daudz negatīvas informācijas par kolēģiem. Manuprāt, mērķtiecīgi jāārstējas pie viena speciālista. Ja pacients mēneša laikā ģimenes ārstam pieprasa otru nosūtījumu pie tāda paša speciālista un sarīko skandālu, ir pamats aizdomāties.

Kādos gadījumos es sūtu pie kolēģiem? Gadās, ka jūtos bezspēcīga, iespējams, pacientam nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, otoneirologa vai foniatra palīdzība. Kontaktējos ar kolēģiem, zinu, kāda kuram ir aparatūra un iespējas veikt dažādas manipulācijas, tāpēc varu ieteikt, piemēram, meklēt palīdzību Bērnu klīniskajā slimnīcā, Bērnu dzirdes centrā vai Stradiņa slimnīcā. Iespējams, dažreiz nepieciešama alergologa, gastroenterologa vai homeopāta konsultācija. Protams, staigātājus var sūtīt pie profesoriem, taču neredzu jēgu izniekot profesoru laiku.

Ko pacients meklē, apstaigājot vairākus kolēģus: sapratni vai patiesību? Viņš meklē iespēju parunāt ar ārstu, uzmanību, ko pacients uzskata arī par sapratni. Kādreiz staigāšanas iemesls ir ārstu nekompetence vai steiga: kaut kas palicis nesaprasts un nepārjautāts. Parasti ģimenes ārstam izrakstā norādu savas rekomendācijas. Dažreiz tām neskaidrajām diagnozēm pamatā ir personības un psiholoģiskas problēmas. Es skatos ausis, kaklu un degunu, bet nevaru pacientam ielūkoties dvēselē. Turklāt ētisku apsvērumu dēļ ģimenes ārsts var arī nenorādīt visas pacienta diagnozes.

Ar šiem pacientiem nereti gadās kuriozi. Kāds bijušais aviācijas inženieris pie manis nāk konsultēties par paša izdomātiem ārstniecības paņēmieniem, piemēram, skalo sev degunu ar visdažādākajiem šķīdumiem - idejas viņš sasmēlies no TV vai grāmatām. Kā jau inženierim viņam patīk eksperimentēt, taču es saglabāju uzticību klasiskām vērtībām. Arī viņš agrāk bija staigātājs, bet nu ir apstājies pie manis...

Foto: Inese Austruma, Līga Gabrāne, Inese Baranovska

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Kā neiztērēt pacienta uzticības kredītu

    „Runāt par ārstiem – tas patiesībā ir ļoti nopietni. Kopš bērnības viņi man ir ārkārtīgi patikuši, pat fascinējuši, bijuši teju vai Dieva vietā. Šķitis, ka ārsti zina drusku vairāk nekā pārējie, jo ir tik tuvu tam noslēpumam. Varbūt tāpēc viņi ir tik interesanti sarunu biedri,” tik augstu novērtējumu sniedz rakstniece un publiciste GUNDEGA REPŠE. Tāpēc gadījumos, kad gadās vilties kādā no ārstiem, viņa jūtas kā cilvēks, kurš zaudējis ticību. Lasīt visu

  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu