Godīga spēle medicīnā. Reimatoloģe Daina Andersone

Profesore baltās krūzītēs ar sarkanām magonēm lej dzeltenu ananasu sulu un traukā ber kraukšķīgi cukurotas cepumu austiņas. Ananasu sula līdzot pret vecumu, bet gardie cepumi tepat no Stradiņu slimnīcas konditorejas. Pati daktere smuka kā magone, bet bez kraukšķoša cukura valodā. Vieglāk būtu viņu salīdzināt ar asā pipara pāksti: asi kož, pelnīti svilina un aug griezdamies. Kādas tur cepumu austiņas un ananasu sula pret vecumu! Viņa – Daina Andersone – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja, Latvijas Reimatologu asociācijas prezidente, LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore.

Jūs gadiem cīnāties par valsts atbalstu reimatoloģijas pacientiem.

Dzīve rāda, ka medicīna Latvijā ir absolūti politizēta. Caur partijām finansējumu iegūst politiski angažēti cilvēki un to vadītās iestādes. Ir mediķi, kas var atļauties varas gaiteņos staigāt, kad vien viņiem ienāk prātā, bet uz tikšanos ar cienījamo veselības ministru Eglīšu kungu man kā Latvijas Reimatologu asociācijas prezidentei jāgaida kopš 2008. gada septembra...Daina Andersone

Politikai pietuvināti cilvēki Latvijā spēj izsist sev tik daudz naudas, ka citiem vairs nepaliek! Atkal un atkal piešķir līdzekļus dažām medicīnas nozarēm (it kā pelnot valstij naudu), bet reimatologus nedzird - šī medicīnas nozare it kā valstij neko nepelnot! Bet aiz šiem politiskajiem lēmumiem stāv pacienti - slimi cilvēki, kam vienlīdz gribas dzīvot! Kāpēc vieni valsts skatījumā ir sliktāki par otriem?! Pacienti pat nezina, vai viņi slimo ar pelnošu vai nepelnošu slimību. Vai tad var izvēlēties, ar kuru kaiti saslimt? Bet mūsu valstī jau nedomā par veselajiem, kur nu vēl par slimajiem.

Mūsu veselības aprūpes organizatoru elitei nav zināšanu veselības aprūpes menedžmentā - totāls amatierisms veselības aprūpes ekonomiskajā vadīšanā. Bet tas mani vairs neizbrīna. Latvijā nekur nemāca valsts menedžmentu, tāpēc nebrīnos, ka valsts menedžmenta vietā politiķi nodarbojas ar privāto menedžmentu.

Tas, kas tagad kopumā notiek valstī, ir emocionāls terors. Mums nerāda izeju. Nevienā vadības līmenī netiek pateikts, kas ir sliktākais iespējamais variants. Kas ir valsts bankrots? Kas ir slimnīcas bankrots? Kas notiks ar pacientiem? Jūs zināt? Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet nedrīkst baidīt ar nezināmo! Kas notiks, kad mēs krīzi pārdzīvosim? Mēs to nezinām.Pabažos vecmammas mājās tika pavadītas daudzas vasaras

Varbūt jums jāiet politikā, ja redzat, cik ļoti tā var palīdzēt...

O, nē gan! Tas būtu ļoti tuvredzīgi, bet es skatos nākotnē. Ticu, ka ekonomiskā situācija valstī uzlabosies un valsts varēs nodrošināt efektīvu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Ir sagatavots daudz labu reimatologu, un viņi spēs palīdzēt cilvēkiem. Diemžēl būs zaudēta vesela pacientu un ārstu paaudze.

Jūs tā neparasti tieši runājat... No jums nebaidās?

Vai es izskatos pēc tādas, no kā jābaidās? Baidās nevis no manis, bet no manas konkrētības. Mani jautājumi vienmēr ir tieši, un es gaidu arī tādas pašas atbildes. Dažiem tas var nepatikt.

Es rūpīgi gatavojos katrai sanāksmei, katrai konsultācijai un katram konsilijam. Jo - ja man kolēģi jautā padomu, mans pienākums ir būt gatavai profesionālai diskusijai, kad jau konkrēti jautājumi tiek uzdoti man.

Kā notiek pacientu ambulatorā pieņemšana?

Veras durvis. Ar kvīti par apmaksāto vizīti un medicīniskajiem dokumentiem nāk pilnīgi svešs cilvēks. Ārstam jāsāk novērot un analizēt savs pacients jau pirmajā satikšanās mirklī. Tas ir tik aizraujoši! Nekad nesēdinu pacientu sev pretī galda otrā pusē, jo tas rada nevajadzīgu barjeru. Sēžam ap stūri. Galds man ir tīrs un tukšs, ja nu kādreiz kādu vāzi ar ziediem nolieku. Sveces gan neciešu, tās rada nevajadzīgas emocijas. Savulaik mana skolotāja profesore E. Preimāte mēdza teikt: "Ja ārsts nebūs vesels, sakārtojies un sakārtots, tad ko viņš varēs palīdzēt pacientiem?!" Tāpēc mediķa vizuālajam tēlam pacienta priekšā jābūt sakārtotam. Tā taču ir pirmā informācija par ārstu!

Dienās, kad man ir ambulatoro pacientu pieņemšana, īpaši piedomāju par savu izskatu, rokām vienmēr jābūt kārtībā. Pacientiem patīk, ja ārsts ir sakopies, patīk, ja ir rotaslietas. Es allaž uzlieku kādu rotu, auskarus, gredzentiņu. Pacients redz: viņš saticis cilvēku, kam ir savas vājības. Nevajag pārspīlēt, protams. Tomēr rotaslietas ir sievietes neatņemama sastāvdaļa, lai celtu savu pašapziņu, turklāt dažādi akmentiņi spēj arī aizsargāt no negatīvas auras, kas ir apkārt katru dienu.“Man vienmēr ļoti paticis mācīties!”  Apzinīgums pamanāms pirmklasnieces Dainas sejā jau pirmajā skolas dienā

Ambulatorās pieņemšanas laikā telefoni ir atslēgti, radio izslēgts, esam divi vien ar pacientu. Ikreiz apjautājos, vai pacients sev ir atstājis čeka kopiju, jo tā viņam var noderēt. Cilvēks uzreiz jūt, ka par viņu rūpējas. No manas puses tā nav nekāda izpatikšana - tāda es esmu! Kad pacients jautā, no kuras vietas sākt stāstīt, atbildu: no tās, kad kļuva slikti. Un pacients stāsta. Man priekšā ir balta lapa, uz kuras sev zināmā sistēmā pierakstu viņa stāstījumu. Man tā ir vieglāk sastrukturēt viņa slimības gaitu un atrast piemērotāko risinājumu. Rakstu turpmāko izmeklēšanas ceļu. Ja ir jāiet uz ARS vai Diagnostikas centru, tad cilvēkam uz lapiņas rakstu, kā to atrast. Ja neizstāstīšu, cilvēks var nobīties no nezināmā un atmest ārstēšanai ar roku! Cilvēki ir TIK izsalkuši pēc sarunas!

Uz jautājumu - kad man atkal jāatnāk pie jums - atbildu: nāciet tad, kad nekļūst labāk vai kļūst sliktāk. Bet pacients atbild: es taču gribu atnākt pie jums arī tad, kad man ir labi! Tā ir liela dāvana - pacientu uzticēšanās.

Droši vien pēc garas darbdienas esat ļoti nogurusi...

Pārsvarā mājās atgriežos ap deviņiem vakarā. Agrāk daudz strādāju naktīs, tagad tomēr vairāk mēģinu padarīt agri rītos. Cenšos ievērot saplānoto dienas kārtību, diemžēl ne vienmēr tas izdodas.

Es nodarbojos ar ūdens aerobiku, nūjošanu, ļoti labprāt lasu detektīvus. Vislielākā atslodze ir dienas, kad varu būt kopā ar savu suņu krustmeitu Loru.

Dīvaini, bet, strādājot ar pacientiem, nenogurstu. Kaut gan tie ir sveši cilvēki, kas nāk pie manis ar savu sāpi. Esmu tik gandarīta, ka ar savu pieredzi un zināšanām varu viņiem palīdzēt! Esmu tikusies ar cilvēkiem (nevis klientiem, kā tagad pazemojoši devē pacientus), kuri ir ar mani patiesi, kuri nāk un runā bez zemtekstiem, bez lišķēšanas un izlikšanās. Kāda ir mūsu ikdiena? Viena greizo spoguļu karaļvalsts! Izejam no mājām un katram satiktajam cilvēkam izvēlamies piemērotu attieksmi. Lai izdzīvotu, esam spiesti slavēt tos, kas patiesībā ir nelieši. Smaidām tiem, ko ciest nevaram.1. kursa studente Daina

Pacientu spēle ir godīga. Viņi izliek savu sirdi un dvēseli kā uz delnas. Viņiem no manis nevajag ne amatus, ne titulus, ne partijas piederību, viņiem vajag tikai manas zināšanas. Ja ārsti būtu godīgi pret pacientiem un cits pret citu, mums būtu vieg lāk risināt problēmas arī valstiskā līmenī un būtu vieglāk arī šajā grūtajā laikā. Tad valdības vīriem nevajadzētu sēdēt aiz apsargu rindām un dzelzs ķēdēm, jo nebūtu jābaidās no savas valsts ārstiem un pacientiem. Tā būtu godīga spēle.

Savus pacientus uzrunājat ar "tu" vai "jūs"?

Ko jūs! Ja mani kāds ārsts uzrunātu ar "tu", es viņu iesūdzētu tiesā! Tas ir pilnīgi nepieļaujami - teikt pacientam "tu"! Ko tāds ārsts vispār iedomājas! Diemžēl Latvijā tiek pieņemts, ka pirmajā vietā ir ārsts, bet otrajā pacients, lai gan pasaulē ir otrādi. Pacients valsts uzmanības centrā nonāk tikai tad, kad uzraksta sūdzību...

Jūs mīlat savus pacientus?

Es ļoti mīlu savu darbu. Pacienti gan nav jāmīl, viņi ir jāciena un jārespektē. Visi mediķi ir mācījušies medicīnisko deontoloģiju un zina, kā jāizturas ārstam. Katra tikšanās ar pacientu - tas ir vesels rituāls, kas arī pieder pie ārstēšanas procesa sākuma. Kad pacients ienāk, ārstam jāpieceļas, jāsniedz sveicienam roka gan pirms, gan pēc vizītes. Un acu kontakts! Ar slimnieku jābūt nepārtrauktam acu kontaktam.

Arī vizīte nodaļā ir vesels rituāls. Es kā vizītes vadītāja apsēžos pacientam blakus (acu kontakts vienādā līmenī!). Pie katra no pacientiem palātā jāpavada aptuveni vienāds laiks, katram pacientam jāpajautā, kā klājas. Nekas dižs šajā praktiskajā manas vizītes sadaļā netiek atrisināts, bet pacients ir varējis man uzdot to vienīgo, izloloto jautājumu, uz kuru grib dzirdēt atbildi vienīgi no manis. Vienlīdzīga, cilvēcīga, ieinteresēta un patiesa attieksme pret pacientu iespējama tikai tad, ja ārstam medicīna ir mīlestība, nevis bizness.“Kad esi daudz strādājis un ir perfekti izdevies rezultāts, gandarījuma izjūta ir tik milzīga, ka aizmirstas grūtums un neizgulēšanās”

Vai ārsts pret ārstu Latvijā izturas ar cieņu?

Ārzemēs būtu pilnīgi neiedomājamas situācijas, kā un kas notiek pie mums. Teiksim, ārsts ēd pusdienas, nāk kolēģis, ierauga viņu un domā: o, man taču tieši viņam bija kas svarīgs jāpajautā! Nekavējoties metas klāt un sāk pratināt, kāpēc ārsts neiet skatīt viņa pacientus. Bet cilvēks ir atnācis paēst un nezina, ko nu darīt ar savu kotleti! Ēst pašam vai dot jautātājam, lai apēd un uz brīdi apklust... Darba lietas jākārto darba vietā - kabinetā, nevis ārpus tā. Nekādu gaiteņu, liftu un ēdnīcu! Tāpat nepieļaujama ir ārsta traucēšana, kad viņš strādā ar pacientu. Tas taču ir pacienta laiks!

Runājot par cieņu. Man nav izprotama dažādu līmeņu administratoru-mediķu nespēja (nevēlēšanās?) mierīgi, inteliģenti un prasmīgi komunicēt ar saviem subordinētajiem kolēģiem; lielākajā daļā medicīnas ie­stāžu administratīvos amatos taču strādā ārstu profesijas ļaudis. Kurš gan vēl labāk par mediķiem zina, ko nozīmē stress? Tad apzināti nenovediet savus kolēģus stresā! Pati esmu bijusi līdzīgās situācijās, kad uz galda aizmirsts uzlikt ūdens glāzi, bet agresīva audzināšana rit pilnā sparā. Tā taču ir cilvēka apzināta novešana līdz infarktam vai insultam! Cenšos no tādām situācijām izvairīties, jo negribu piedzīvot ne insultu, ne infarktu! Man vēl daudz darba jāizdara un daudz rotu nēsājams!

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Manā dzimtā nav izteiktu mediķu tradīciju. Kad sāku mācīties pirmajā klasē, mans brālēns sāka studēt Medicīnas institūtā. Biju vienīgais bērns ģimenē un jau kopš bērnības gribēju būt skolotāja vai mediķe. Bērnībā daudz dzīvoju pie vecmammas, un tā bija veselīga vide dažādās nozīmēs - gan fiziskā, gan garīgā.

Man vienmēr ir ļoti paticis mācīties, un mani nemaz neiepriecināja vasaras brīvlaiks. Tāpēc tagad ar neizpratni klausos jautājumos, kas skolēnu zemapziņā raisa izjūtas, ka mācīties - tas ir kaut kas briesmīgs. Kāpēc ir tik tendenciozi jāuzdod jautājumi par vasaras brīvlaiku, uzsverot, ka beidzot nebūs jāmācās?! Vajadzētu mudināt skolēnus domāt, ka brīvlaiks ir atpūta pēc labi padarīta darba, nevis gada labākais laiks pēc īstām mokām.

Vidusskolu beidzu ar Zelta me da ļu, Rīgas Medicīnas institūtu - ar Sarkano diplomu. Un tagad man ir izdevies piepildīt abus savus bērnības sapņus - esmu gan skolotāja, gan ārste. Vai tā nav liela laime?

Kad mācījos Klīniskajā ordinatūrā, mans skolotājs profesors J. Anšeļēvičs teica: "Ir par maz, lai būtu izdarīts labi. Ja ko dara mana klīnika, tad par maz ir izdarīt labi, vajag ļoti labi!" Šo mācību paņēmu visai dzīvei. Jā, esmu ļoti godkārīgs cilvēks. Bet man ir svarīgi panākt šo godu ar lielu darbu. Vai tad darbs nav gods?

Nav grūti vienmēr visu izdarīt ļoti labi?50 gadu jubilejā laba vēlējumi no brīnišķīga cilvēka un autoritātes – profesora Ilmāra Lazovska

Reizēm ir. Tas prasa arī negulētas naktis un milzīgu saņemšanos. Piemēram, kad gatavojos starptautiskām konferencēm, apzinos, cik tā ir liela atbildība. Nevienu lietu cilvēks nevar izdarīt labi, ja viņš nav sagatavojies. Toties, kad esi daudz strādājis un ir perfekti izdevies rezultāts, gandarījuma izjūta ir tik milzīga, ka aizmirstas grūtums un neizgulēšanās. Īpaši cenšos, kad man jāuzstājas zinātniskajās sanāksmēs ārzemēs. Lai cik slikti mums te iet, aiz sētas vārtiem savu zemi noniecināt nedrīkst!

Man ļoti patīk tehnika. Gatavojot prezentācijas konferencēm, maksimāli izmantoju mūsdienu tehnikas iespējas. Nesen savu stāstījumu papildināju pat ar pašas filmētām pacientu intervijām. Protams, prasīju pacientiem atļauju, runāju ar viņiem un tad ilustrēju uzstāšanos. Ārzemju kolēģi, kas manu darbu redzēja, bija sajūsmā.

Ārzemnieki vispār daudz atklātāk un godīgāk novērtē otra cilvēka darbu. Savukārt latviešiem raksturīgā vienaldzība izpaužas ik uz soļa. Te otra paveikto var vispār nepamanīt vai atzīt par nederīgu arī tad, ja skaidri redzams: cilvēks ieguldījis milzu pūles un laiku.Jaunās kolēģes par savu skolotāju Dainu Andersoni saka: viņas paspārnē pīlēni izaug par skaistiem gulbjiem; viņa atver ne tikai pasaules reimatoloģijas durvis, bet parāda, ko jaunie ārsti var. Taču galvenais – iemāca mīlēt profesiju un svinēt dzīvi!

Ieguldītā darba nenovērtēšanas mērķis patiesībā ir likt cilvēkam domāt, ka viņš neko neprot, ka viņam neizdodas, ka viņš nav uzslavas vērts. Cilvēki, kas šādu emocionālo spiedienu neiztur, atmet centībai ar roku un neko vairs nedara. Es gan savus studentus un rezidentus vienmēr uzslavēju: par labu prezentāciju, par labu slimnieka iztirzāšanu, par veiksmīgu diplomdarba aizstāvēšanu - lai viņiem ir gandarījums par paveikto. Nevaru saprast, kā rezidentu diplomdarbu vadītāji var neatnākt uz diplomdarba aizstāvēšanu un izlaidumu?! Manī kā pasniedzējā tas izraisa dziļu sarūgtinājumu...

Mums Reimatoloģijas centrā ir lieliska komanda! Zināt, cik tā ir laba izjūta: būt drošam, ka tevi nenodos. Skaidri zinu, ka mani nekad nenodos ne mani pacienti, ne centra kolēģi. Tas ir ļoti daudz! Visi jaunie kolēģi ir mani audzēkņi, un viņi acumirklī pamana, ja man ir grūti, ja kaut kas neveicas tā, kā gribētos. Viņi mani atbalsta tad, kad nepelnīti kāds dara pāri. Tā ir fantastiski droša pleca sajūta.

Nesen nosvinējāt apaļu jubileju - 60 gadus.

Tie bija brīnišķīgi svētki un lielisks dopings. Ciemos bija atnākuši daudzi mani skolotāji, studenti, kolēģi un domubiedri. Visbrīnišķīgākā dāvana man bija no maniem studentiem - reimatoloģijas rezidentiem: grāmata, kurā sakārtoti mūsu svētki un ikdiena ar katra vēlējumiem. Viens no tiem: jūs esat kalna virsotnē, un mums ir kurp augt un kurp tiekties, lai mīlētu, redzētu, justu, strādātu un dzīvotu reimatoloģijā tāpat kā jūs un ieliktu tajā arī daļiņu no mūsu katra sirds.

Man dzīve ir tik daudz devusi! Man nekad nav bijusi stipra aizmugure vai "spalvaina" roka, kas kaut kur iebīdītu vai izbīdītu. Kā zināms, ārsts līdz 50 gadiem strādā, lai iegūtu atzinību pacientu un kolēģu vidū, pēc tam viņa vietā jau strādā ārsta vārds pats par sevi.Kopā ar kolēģiem, kas dod drošo pleca sajūtu

Un ir labi būt tādai - bez gādīgas rokas un partijas piederības. Tevi neviens nevar šantažēt, neesi pakļauta pārmaiņām augstākā vai zemākā vadībā, esi pilnīgi profesionāli brīva un neatkarīga. Tas ir tik daudz un tik labi!

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Divi vienā! Kādēļ ārstam otru profesiju?

    Skolas laiku sapnis, kas neatlaiž un urda: kāpēc nepamēģināt, gan zināšanas noderēs! Sajūta, ka studēšanas potenciāls augsts un pelēko šūniņu kapacitāte tā vien prasa vingrināšanos. Apjausma, ka izvēlētā profesija nedod gaidīto gandarījumu. Lai kāda būtu motivācija, viņi apguvuši divas profesijas vai ir ceļā uz tām. Par to trīs stāsti. Lasīt visu

  • Tā nav pastaiga margrietiņu laukā. JURIS ŠLEIERS, neonatologs

    Rīgas Dzemdību nama Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs neonatologs JURIS ŠLEIERS pirmo medicīnisko palīdzību jau 30 gadus sniedz pašām trauslākajām radībām — jaundzimušajiem. Glābj cilvēkbērnus, kas uz šo zemi nākuši dzīvot, nevis izdzist Lasīt visu

  • Blomes pagasta dvēsele

    Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru. Lasīt visu