Ienākt
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Ienākt Abonēt

Metāla implantu izmantošana mugurkaulāja iekaisumu ārstēšanā

V. Vestermanis
Saslimstība ar mugurkaulāja infekcijām (skriemeļu osteomielīts, discīts, spondilodiscīts) pieaug visā pasaulē. [1; 2; 3; 4] Par saslimstības pieauguma iemesliem tiek uzskatīts cilvēku imūndeficīta vīrusa (HIV) radītais imūnās sistēmas vājums, nepietiekams un/vai nesabalansēts uzturs, cukura diabēts, onkoloģiskās slimības, vecums virs 70 gadiem un stress. [5]

Mazliet vēstures

Mugurkaulāja iekaisumu pirmais aprakstījis Hipokrats (460.-370. g. p. m. ē.). [6]

Pirmās radikālās operācijas mugurkaulāja iekaisuma pacientiem 1934. gadā veikuši Ito, Tsuchija, Asami, 1956. gadā pilnveidojis Hodžsons (A. R. Hodgson). [7]

Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI) Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)
1. attēls
Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)

Šai metodikai (kostotransversektomija ar radikālu infekcijas perēkļa ķirurģisku sanāciju) lemts ilgs mūžs. To joprojām izmanto, īpaši mugurkaulāja onkoloģisko slimību ārstēšanā. [8; 9]

Neatkarīgi no mugurkaulāja iekaisuma slimību (MIS) ārstēšanas metodes izvēles (ķirurģiskā vai konservatīvā) nozīmīga loma - īpaši t. s. pirmsantibiotiķu ērā - tika piešķirta mugurkaulāja imobilizācijai. Imobilizācija bija nepieciešama ne tikai mugurkaulāja deformācijas novēršanai, bet galvenokārt iekaisuma kupēšanas veicināšanai.

Sākotnēji (pirms radikālo ķirurģisko operāciju ieviešanas) imobilizācija tika panākta ar t. s. ģipša gultiņām. [10]

Sākoties MIS ķirurģiskās ārstēšanas laikmetam, iekaisušā segmenta imobilizāciju centās panākt ar kaulu transplantātu izmantošanu. [11; 12]

Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI) Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)
2. attēls
Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)

Metāla implantu izmantošanu mugurkaulāja stabilizācijai ierobežoja iekaisuma prolongācijas risks sakarā ar svešķermeņa atrašanos iekaisuma zonā. Taču, kopš mugurkaulāja implantu ražotāji atteikušies no tērauda izmantošanas un pievērsušies titāna sakausējumiem, attieksme pret implantu izmantošanu radikāli mainījusies.

Mugurkaulāja stabilizācija ar metāla implantiem pacientiem ar dažādu etioloģiju iekaisumiem kļuvusi par MIS kompleksās ķirurģiskās ārstēšanas neatņemamu sastāvdaļu. [13; 14; 15; 16; 17; 18]

Magnētiskās rezonanses izmeklēšana (MRI) radījusi priekšnosacījumus precīzai ārstēšanas taktikas izvēlei. [19]

Arvien vairāk pacientu ar MIS sekmīgi tiek ārstēti konservatīvi, taču ķirurģiskas ārstēšanas nozīme joprojām saglabājas.

Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI) Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)
3. attēls
Paciente L. B. Ne-Hodžkina limfoma. Th 9-10 spondilodiscīts (MRI)

MIS ķirurģiska ārstēšana

MIS ķirurģiskas ārstēšanas kompleksā ietilpst infekcijas perēkļa ķirurģiska sanācija, neirālo struktūru dekompresija, mugurkaulāja stabilizācija un ilgstoša antibakteriālā terapija.

Mugurkaulāja stabilizācijas (MS) priekšrocības, ārstējot MIS pacientus:

  • MS veicina iekaisuma ātrāku mazināšanos un paaugstina antibakteriālas terapijas efektivitāti,
  • MS rada priekšnosacījumus pacienta agrīnai vertikalizācijai un rehabilitācijai,
  • MS novērš mugurkaulāja deformācijas risku iekaisušā segmenta līmenī, tādējādi mazinot līdzsvara traucējumu veidošanās risku. 

Klīniskie piemēri

Pirmais klīniskais gadījums

Paciente L. B. ir 20 gadu veca, slimo ar ne-Hodžkina limfomu, saņem ķīmijterapiju. Pēc pārciestas pneimonijas attīstījās Th 9-10 spondilodiscīts (skat. 1. attēlu), tāpēc pārvesta no klīnikas Linezers uz P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīniku. Tā kā pacientei nebija izveidojies abscess, neattīstījās neiroloģiskais deficīts un mugurkaulāja deformācija, uzsākta konservatīvā terapija (Vancomycin 1,0 divas reizes dienā).

Neraugoties uz antibakteriālo terapiju, muguras sāpes nemazinājās, paciente pārvietojās ar grūtībām. Tika pieņemts lēmums veikt iekaisuma perēkļa ķirurģisku sanāciju un mugurkaulāja stabilizāciju.

Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI) Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)
4. attēls
Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)

Pirmajā posmā (operators V. Vestermanis, asistents E. Kārkliņš) tika veikta transtorakāla Th 9-10 nekrektomija un priekšējā stabilizācija ar cilindrisku sietveida implantu PYRAMESH (skat. 2. attēlu). Pēc operācijas brūces primāras slēgšanās tika veikta transpedikulāra fiksācija Th 8-11 ar TSRH3D sistēmu (operators V. Vestermanis, asistents E. Kārkliņš; skat. 3. attēlu).

Pēcoperācijas periods bez komplikācijām. Paciente vertikalizēta otrajā pēcoperācijas dienā. Nodaļā paciente pārvietojās bez staigāšanas palīglīdzekļiem. Izrakstīta apmierinošā stāvoklī 14. dienā pēc otrās operācijas. Ieteikts astoņas nedēļas ambulatori lietot antibiotikas perorāli.

Otrais klīniskais gadījums

Pacients V. V. ir 32 gadus vecs, stacionēts P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikā septiskā stāvoklī ar sūdzībām par ļoti stiprām sāpēm jostas krustu apvidū ar izstarojumu uz abām kājām. Pacients atzīst, ka lieto narkotiskas vielas. Izmeklējot pacientu datortomogrāfiski un MRI (intensīvo sāpju dēļ izmeklēšanas tika veiktas narkozē) konstatēts, ka pacientam ir 6 jostas skriemeļi, L6 lociņa spondilolīze, L6-S1 spondilodiscīts ar abscesu starp L6-S1 skriemeļu ķermeņiem un epidurāls infiltrāts abscesa līmenī (skat. 4. un 5. attēlu).

Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI) Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)
5. attēls
Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)

Ņemot vērā izveidojušos abscesu, pieņemts lēmums veikt divposmu ķirurģisku ārstēšanu. Pirmajā posmā tika veikta priekšējā nekrektomija ar priekšējo ekstraperitoneālo pieeju. Operācijas gaitā tika mobilizēti maģistrālie asinsvadi (operators J. Rīts, asistenti V. Vestermanis, J. Šlēziņš) un infekcijas perēkļa ķirurģiska sanācija (operators V. Vestermanis, asistents J. Šlēziņš).

Tā kā Aa. Iliacae bija intīmi saistītas ar abscesa kapsulu, priekšējā stabilizācija ar implantu bija saistīta ar maģistrālo asinsvadu ievainojuma risku. Pēc operācijas pacientam izzuda muguras un kāju sāpes miera stāvoklī, normalizējās ķermeņa temperatūra un laboratorie rādītāji, taču saglabājās L6-S1 segmentārās nestabilitātes simptomātika (intensīvo sāpju dēļ pacients nebija spējīgs stāvēt un pārvietoties).

Otrajā posmā (10. dienā pēc pirmās operācijas) tika veikta mugurējā lumbosakrālā stabilizācija (operators V. Vestermanis, asistents E. Kārkliņš) ar TSRH3D sistēmu (skat. 6. un 7. attēlu). Pacients vertikalizēts otrajā pēcoperācijas dienā. Operācijas brūces slēgušās primāri. Izrakstīts 8. dienā pēc otrās operācijas apmierinošā stāvoklī ar rekomendāciju astoņas nedēļas perorāli lietot antibiotikas.

Kopsavilkums

  • Metāla implantu izmantošana mugurkaulāja iekaisuma slimību ķirurģiskās ārstēšanas kompleksā veicina iekaisuma parādību strauju mazināšanos, ātrāku pacientu aktivizāciju, kā arī stacionārās ārstēšanas laika samazināšanu.
  • Modernie implantu materiāli nepaaugstina iekaisuma prolongācijas vai reaktivācijas risku.

    Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI) Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)
    6. attēls
    Pacients V. V. L6-S1 spondilodiscīts (MRI)

Literatūra

  1. Scheffer D., Hofmann S., Pietsch M., Wenisch C. Der Orthopäde. 2008, 37(7): 709-718.
  2. Mulleman D., Philippe P., Senneville E., Costes C., Fages L., Deprez X., Flipo R. M., Duquesnoy B. The Journal of Rheumatology. 2006, 33(1): 91-97. 
  3. Krogsgaard M. R. Acta Orthopaedica Scandinavica. 1998, 5: 513-517.
  4. Ардашев И. П., Плотников Г. А., Григорук А. А., Дроботов В. Н., Мусаев Ш. М., Газизов Р. Ф., Ардашева Е. И. Вестник травматологии и ортопедии им. Н. Н. Приорова, 2000, 3: 70-72.
  5. Weinstein M. A., Eismont F. J. The Journal of Bone and Joint Surgery. 2005 Am., 87(3): 604-609.
  6. Vinas C. F. Spinal infections. 2003, 5: 3-5.
  7. Campbell's Operative Orthopaedics. 7th edition, 1987: 3333-3341.
  8. Klekamp J., Samii M. Surgery of Spinal Tumors. 2007: 1-5.{module id="media" action="image" align="right" number="7. attēls" itemid="2011-08-116971"}
  9. Hövel M., Donk R., Venbrocks R. Erkrankungen und Verletzungen der Wirbelsäule. 1994: 143-145.
  10. Корнев П. Г. Костно-суставной туберкулёз, 1949: 149-153.
  11. Нигай Г. А. Радикально-воссиановительная хирургия туберкулёзного спондилита, 1975: 44-51.
  12. Connoly P. J., Clem M. F., Kolata R., Ordway N., Zheng Y., Yuan H. The Journal of Spinal Disorders. 1996, 9 (6): 453-459.
  13. Käfer W., Cakir B. Orthopaedic Spine Surgery. 2008: 169-185.
  14. Upadhyay S. S., Saji M. J., Sell P. Spine. 1994, 19: 542-549.
  15. Khan I. A., Vaccaro A. R., Zlotolow D. A. Orthopedics. 1999, 22, 8: 758-763.
  16. Wagn J. The Journal of Bone and Joint Surgery. 2001, 83-B, suppl. IV: 404.
  17. Лавроов В. Н. Проблемы туберкулёза. 1991, 8: 52-56.
  18. Лавроов В. Н. Проблемы туберкулёза. 1991, 9: 45-48.
  19. Desai S. S. The Journal of Bone and Joint Surgery. 1994, 76-B: 863-869.
Saistītie raksti

HIV infekcija. Diagnosticēta pēc 50 gadu vecuma

Pasaulē tiek uzskatīts, ka pastāv trīs pandēmijas — tuberkuloze, Covid–19 infekcija un HIV infekcija. Tuberkulozes un Covid–19 infekcijas ierobežošanai izmanto vakcīnas, bet HIV infekcijai, lai gan tā zināma jau no 20. gadsimta 80. gadiem, efektīvas vakcīnas joprojām nav. Tāpēc agrīna diagnostika un ārstēšana tiek uzskatīta par HIV infekcijas profilakses stūrakmeņiem.

G. Stūre, E. Levenšteina

Vairogdziedzera darbības traucējumi psihiatriskajā praksē

Attiecības starp endokrīnajām un psihiskajām slimībām ir divvirzienu. Liela daļa endokrīno traucējumu ir saistīti ar psihiskiem simptomiem — un arī psihiskās slimības izraisa hormonālās aktivitātes izmaiņas, kā tas ir, piemēram, virsnieru un vairogdziedzera hormonu gadījumā. Dažkārt psihiskās izpausmes parādās vēl pirms organiskiem endokrīnās disfunkcijas simptomiem, [1] kas var palīdzēt diagnostikā, ja par to aizdomājamies.

I. Everte

Kolorektālā veža skrīnings pirms 50 gadu vecuma: simulācijas pētījums Kanādā

ASV publicētas rekomendācijas kolorektālā vēža skrīningu sākt jau no 45 gadu vecuma pacientiem ar vidēju risku. Lielā daļā pasaules valstu skrīnings tiek sākts 50 gadu vecumā, t.sk. arī Kanādā. Lai noskaidrotu, kādu ietekmi agrīna kolorektālā vēža sijājošā diagnostika atstāj uz vēža sastopamības, mirstības un izmaksu rādītājiem Kanādā, veikts mikrosimulācijas pētījums OncoSim platformā.

Doctus

Rīkles un barības vada rekonstrukcija ar mikrovaskulāru tievās zarnas transplantātu pacientei ar agresīvu sinoviālu sarkomu

Primāras sarkomas galvas un kakla rajonā ir retas: 4—10 % no visiem galvas un kakla audzējiem. [1] Sinoviālas sarkomas galvas un kakla rajonā ir vēl retāk — tikai 5—10 % no visiem sinoviālo sarkomu gadījumiem. [2] Radikāla ķirurģiska audzēja ekscīzija joprojām ir galvenā lokalizētas slimības ārstēšanas metode, taču operācijas apjoms var izraisīt ievērojamu mirstību, funkcionālus traucējumus un ietekmēt pacienta dzīves kvalitāti.

P. Srebnijs, R. Deksnis, I. Jelovskis, E. Sīviņa, J. Nikolajeva, S. Salaka, A. Svare, S. Isajevs, J. Zariņš

Anestezioloģiskie un ķirurģiskie apsvērumi pacientam ar ektopisku AKTH sindromu

Kortizola regulācijā piedalās hipotalāma—hipofīzes—virsnieru ass. Hipotalāms sekretē adrenokortikotropā hormona atbrīvotājhormonu (KAH), kas ir hipofīzi regulējošs hormons. Pateicoties hipotalāma—hipofīzes vārtu sistēmai, tiem ir kopīga asinsapgādes sistēma, un adenohipofīze caur kapilāru sieniņu saņem hormonālo ietekmi no hipotalāma, var sintezēt un sekretēt adrenokortikotropo hormonu (AKTH). [2] Pacientei šajā klīniskajā gadījumā bija indikācijas bilaterālai adrenalektomijai bez primārā ektopiskā AKTH producējošā audzēja identificēšanas.

S. Jablonska, A. Rūtiņš, M. Rikmane, D. Jakovels, I. Konrāde, A. Ozoliņa
Raksts žurnālā
Lasītākais Doctus.lv

Apiksabāna vai rivaroksabāna kombinācija ar diltiazemu: nopietnas asiņošanas riski priekškambaru mirdzēšanas pacientiem

Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.

Doctus

Asoc. prof. AGNESE OZOLIŅA, anestezioloģe reanimatoloģe: Dzīves vieglums

Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.

D. Ričika

Paliatīvās aprūpes ārsta ikdiena starp skumīgo un pozitīvo

Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.

E. Jonāne

Arteriāla hipertensija. Viegli atrast, grūti saprast

Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.

K. Lapšova, M. Lapšovs, M. Sorokina

Ķermeņa masas indeksa izmaiņas un cukura diabēta komplikāciju risks

Reģistra datos balstīts pētījums Somijā noteica trīs atšķirīgas ĶMI trajektorijas grupas pacientiem ar nesen diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Četru gadu novērošanas laikā lielākā daļa pacientu sekoja stabilai trajektorijai bez lielām svara izmaiņām. Tikai 10 % pacientu zaudēja svaru, bet 3 % svars palielinājās. Sākotnēji vidējais ĶMI pārsniedza aptaukošanās slieksni visās grupās. Svara samazināšana ir galvenais 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas mērķis, taču pētījums liecina, ka tikai dažiem pacientiem tas izdodas.

Doctus

Parkinsona slimība — pacientu aprūpes aktualitātes

Parkinsona slimība ir visbiežākā neirodeģeneratīvā kustību slimība pasaulē. [1] Tās skarto cilvēku skaits pasaulē pieaug tik strauji, ka tā tiek dēvēta par neinfekciozu pandēmiju. [2] Parkinsona slimības sastopamība pasaulē vidēji ir 1—2 cilvēki no 1000, rietumvalstīs vērojama lielāka Parkinsona slimības sastopamība nekā austrumos. [3; 4] No 1990. gada līdz 2015. gadam Parkinsona slimības sastopamība augusi vairāk nekā divas reizes, izteikta prognoze, ka 2040. gadā tā skars jau 12,9 miljonus pasaules iedzīvotāju. [2]

K. Podoļska, D. Ziemele, O. Minibajeva

Paracetamols grūtniecības laikā – aizdomas par riskiem neapstiprinās

Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!

Doctus

HOPS pacienti un blakusslimības

Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) aktuālajās GOLD 2024. gada vadlīnijās definēta kā heterogēna plaušu slimība, ko raksturo tāda hroniska elpceļu simptomātika kā elpas trūkums, klepus, pastiprināta krēpu produkcija un bieži paasinājumi hroniska bronhīta, bronhiolīta un/vai emfizēmas dēļ, kas izraisa pastāvīgu, bieži progresējošu elpceļu obstrukciju. [1] HOPS izraisītājs ir ģenētikas, ekspozīcijas un laika faktoru kombinācija. Klīniskā praksē vērojama saistība starp HOPS smaguma pakāpi un blakusslimībām.

P. Dzelve, I. Grīsle
Nozares
A
D
E
F
G
Ģ
H
I
K
Ķ
L
M
N
O
P
R
S
T
U