Padomnieks, dublieris vai grēkāzis. Galvenais speciālists

Zibens ātrumā – mēneša laikā kopš stāšanās amatā – veselības ministre Baiba Rozentāle izveidojusi (atjaunojusi?) galvenā speciālista institūciju. Lai gan galveno speciālistu statusā apstiprināti konkrēti cilvēki (skat. tabulu), jaunā institūta aprises pagaidām ir mākoņos rakstītas un tiek diskutētas. Kas viņš būs: ministra smadzenes un padomnieks, nozares atslēgas figūra un mugurkauls, asociācijas dublieris vai grēkāzis, kam tiks uzveltas cerības un atbildība par līdz šim neizdarīto? Vai iespējams pārcelt padomju laika veidojumu uz mūsdienām? Galu galā cita politiskā iekārta un citādas attiecības – daudz merkantilākas.

Veca ideja

Ideja par galvenajiem speciālistiem ir veca kā padomju sistēma. Savulaik Maskavā vissavienības galveno speciālistu krēslā sēdēja ķirurgs, anesteziologs, terapeits utt., veidojot katrs savu zirnekli jeb aparātu visās 15 padomju republikās. Regulāri apmeklēja republikas vai izsauca pie sevis republiku galvenos speciālistus, palīdzēja tikt uz kontinenta kongresiem. Savukārt republiku galvenie speciālisti veidoja tālāk savu tīklu, kūrējot rajonu galvenos speciālistus. Latvijā kā algoti ministrijas darbinieki strādāja tikai četri galvenie republikas speciālisti: terapeits, ķirurgs, traumatologs ortopēds un akušieris ginekologs.

Latvijā šī institūcija ziedu laikus piedzīvoja Vilhelma Kaņepa laikā, kurš bija veselības aizsardzības ministrs no 1963. līdz 1989. gadam un kurš ļoti ieklausījās galveno speciālistu viedoklī. "Ministrs Kaņeps bija ļoti stingrs un ar īpatnēju vadības stilu, tomēr viņam nevarēja no malas uzspiest viedokli. To viņš pieņēma tikai tad, kad savā kabinetā bija nopratinājis galveno speciālistu. Mums vienmēr ministra durvis bija atvērtas, arī ārpus kārtas," atceras bijušais galvenais republikas anesteziologs prof. GEORGS ANDREJEVS. Vēl vairāk - Vilhelms Kaņeps paplašināja galvenā speciālista institūciju, izveidojot učebno naučno lečbnij kompļeks (mācību zinātniski ārstniecisko kompleksu), kas vēlāk tika aprobēts visā Padomju Savienībā. Lielajās klīnikās tika veidoti galveno speciālistu vadīti centri, kas nodarbojās gan ar ārstniecisko, gan zinātnisko, gan pēcdiploma izglītības darbu. G. Andrejevs: "Tādā veidā tika izslēgta nevajadzīga konkurence un paplašinātas galvenā speciālista funkcijas."

Nozari pārzināja kā savu kabatu

Kādi tad bija darbi, ko veica galvenie speciālisti? Dažos vārdos - galvenajam nozare bija jāpārzina kā sava kabata. Vispirms viņam bija jābūt skaidrai bildei par cilvēkresursiem (vecumu, nodrošinājumu, izvietojumu) un aparatūru. "Es vedu uzskaiti ne tikai par ārstiem, arī anestēzijas māsām, par aparatūru - kāda jau tajā laikā bija narkozes aparatūra. Un, tā kā nozare seš des mita jos gados tikai veidojās, tad ļoti būtisks jautājums bija arī kadru gatavošana, speciālistu infiltrācija rajonos," stāsta G. Andrejevs.Galvenie speciālisti

Galvenajam republikas speciālistam bija jāgatavo arī atskaite par nozares gada darbu. Proti, visi rajonu galvenie speciālisti viņam iesniedza pārskatu par sava rajona slimnīcu darbu. Reizi gadā tika rīkotas ministrijas kolēģijas: kolēģija par terapeitisko darba organizāciju, kolēģija par ķirurģisko darbu utt. Tur tika vērtēti dažādi rādītāji: saslimstība rajonos, gultu fonds, mirstība. Galvenie speciālisti, kuru rajonos bija slikti rādītāji, tika izsaukti uz šīm kolēģijām un tirpināti.

"Apmēram puse galvenā spe ciā lis ta darba bija sūdzību izskatīšana. Viņš veidoja sūdzību izskatīšanas komisiju, parasti palīgā ņemot speciālistus no Stradiņa slimnīcas vai citām lielajām slimnīcām. Nodarbojās ar to, ko pašlaik dara Veselības inspekcija. Brauca uz slimnīcām, skatīja mirušo pacientu vēstures: vai bijusi adekvāta terapija, vai līdz-hospitalizācijas posmā nav bijušas problēmas, kādas bijušas pirmās 24 stundas slimnīcā," stāsta VSMTVA direktora vietniece veselības statistikas jautājumos Dr. med. JAUTRĪTE KARAŠKĒVICA, kura savulaik strādājusi ar galvenajiem speciālistiem kā Veselības aizsardzības ministrijas Ārstniecības un profilakses pārvaldes inspektore.

G. Andrejevs atceras, ka vēl viens darbs, ko veica republikas galvenie speciālisti, bija medikamentu sadale. "PSRS galvenais anesteziologs taisīja sadali Maskavā, zi nā mu proporcionālu daļu novirzot savienotajām republikām. Līdzko medikaments tika saņemts Latvijā, atskanēja zvans no Aptieku pārvaldes. Pati tā neko neuzsāka, sabiedriskā kārtā zāļu sadali veica galvenais speciālists, jo zināja, kādas zāles kurās slimnīcās trūkst. Mums varēja tikai lūgt, bet nevarēja pārmest, kāpēc vienai slimnīcai iedevāt, bet otrai ne."

Autoritātes ar lielo burtu!

Par galvenajiem speciālistiem klīst daudz leģendu. Par to, ka viņi bija kolēģu cienītas autoritātes, izcili profesionāļi: galvenais ķirurgs - prof. Vilis Purmalis, pēcāk Andrejs Skaģers, galvenais terapeits - Ivars Siliņš, galvenais kardioķirurgs - Jānis Volkolakovs, galvenais anesteziologs - Georgs Andrejevs, galvenā onkoloģe - Velta Bramberga, galvenā ginekoloģe akušiere - Helēna Bergmane, galvenais traumatologs ortopēds - prof. Varis Ruks, galvenā pediatre - Pārsla Damberga u. c.

Viņi un rajonu galvenie speciālisti bija kā nozares mugurkauls, uz kā balstījās sarežģītos gadījumos, viņi bija klāt, kad vajadzēja ne tikai gudru padomu, bet arī fiziski - palīdzīgas rokas. G. Andrejevs: "Mana diena sākās Stradiņa slimnīcā, bet pēcpusdienā jau ar sanitāro aviāciju lidojām uz kādu slimnīcu rajonā. Tā es kopā ar kolēģiem strādāju vietējā kolektīvā."

Taču tajā pašā laikā atsevišķi galvenie speciālisti bija gana autoritatīvas personības. Piemēram, par galveno ķirurgu Vili Purmali stāsta, ka viņš bijis ķirurgs, kuru kolēģi nesāja uz rokām, kaut viņš bieži varēja nodot tā, ka džinkst. Vai arī Rīgas galvenais ginekologs Ēriks Melks - perinatālās komisijas un defektūras sēdēs visi trīcējuši, jo viņš piedalījies ikkatrā mātes un bērna mirstības, dzemdību traumas vai smagi ielaista vēža gadījuma izskatīšanā.

Tomēr republikas un rajonu galvenie speciālisti vairākumā gadījumu bija savu kolēģu stiprā aizmugure. J. Karškēvica: "Jā, profesors Purmalis bāra par miršanas gadījumiem, bet kolēģijās, kur klāt bija ministrs Kaņeps ar vietniekiem, viņš bija reti saudzīgs. Savā mājā nesmukumu izrunāja, bet uz ārpusi nenesa." Arī G. Andrejevs smaidot atceras, ka viena no ministra vietniecēm bijusi tā kā maķenīt apskaitusies: jūs, anesteziologi, cits citu tā aizstāvat, ka jums neko nevar pierādīt!

Konsultatīvās padomes

Sabrūkot padomju iekārtai, galvenā speciālista postenis pakāpeniski nomira dabiskā nāvē. 1995. gadā toreizējais veselības aizsardzības valsts ministrs Pēteris Apinis izveidoja Veselības aprūpes sabiedrisko padomi, kuras galvenā sūtība bija izstrādāt veselības aprūpes juridisko bāzi. Padomnieku lomā iejutās gan galvenie speciālisti, gan lielāko klīniku galvenie ārsti. J. Karaškēvica, kas bija šīs padomes sekretāre, stāsta, ka pirms sēdēm vienmēr dalībniekiem ticis izsūtīts apspriežamais tiesību aktu projekts, lai saaicinātie kolēģi var komentēt, ieteikt, papildināt. "Pēterim Apinim šķita, ka šī padome viņam varētu palīdzēt, bet, kur ir profesūra, tur ir garas diskusijas. Pēc pāris sēdēm viņš pateica: vairs neko nesauksim!"

2007. gadā ministrs Ivars Eglītis izveidoja nozares stratēģisko padomi, saaicinot dažādu nozaru viedokļa līderus. Grūti spriest, kāda bija iekšējā komunikācija, taču publiskajā telpā rezonansi tā neraisīja, šķiet, arī ministra darbā daudz nepalīdzēja. J. Karaškēvica retoriski vaicā: kāda vispār ir stratēģiskās padomes sasaukšanas jēga? Datu analīzē balstīta diskusija. "Piemēram, tagad, diskutējot par slimnīcu stāvokli, ministrijai vajadzētu sagatavot pārskatu par veselības aprūpes budžetu, par slimnīcu finansējumu dažādos griezumos un izsūtīt to stratēģiskajiem padomniekiem vismaz divas dienas pirms padomes sēdes. Lai, sanākot kopā, var situāciju analizēt. Pretējā gadījumā katrs slimnīcas vadītājs tikai pasūdzas, cik viņam grūti, un šāda sēde izskatās kā afišēšanās."

"Par" un "pret" galvenajiem speciālistiem

Uzmanīgi par galvenā speciālista institūciju presē izteikušās ģimenes ārstes Ilze Aizsilniece un Sarmīte Veide, norādot potenciālo risku: ja nebūs skaidri nospraustu galvenā speciālista uzdevumu, tad galvenais speciālists var dublēt Veselības ministrijas funkcijas. Par nonsensu jauno institūciju sauc J. Karaškēvica, kura neizprot jaunveidojuma lietderību, jo sūdzības izskata Veselības inspekcija. Viņa jautā, kāda būs galveno speciālistu juridiskā aizmugure; ja nekāda, tad jebkuras pašvaldības iestādes vadītājs viņu var neielaist pa savas iestādes durvīm.

Pretējās domās ir G. Andrejevs, kurš uzskata, ka savulaik, likvidējot galvenā speciālista institūtu, veselības nozarē iestājusies anarhija. "Līdzko nozari nodod ierēdņu rokās, tā pārvēršas zem citas lupas paliktā problēmā. Galvenokārt matemātiskā. Negribu teikt, ka tur ir koruptīvi elementi, bet ko ierēdnis var zināt par nozari? Kāds signāls viņam pienāk, tā viņš reaģē. Viņš nekad ar sirdi un dvēseli nav bijis konkrētajā specialitātē, nav apmeklējis slimnīcas no Rīgas līdz Dagdai, devis narkozi vai stāvējis pie operāciju galda. Es, būdams galvenais speciālists, izbraukāju visu valsti, nebija tādas slimnīcas, kur nebūtu gulējis pa nakti, no rīta atkal stājies pie operāciju galda." Savulaik viņam par galvenā anesteziologa amata pildīšanu nemaksāja, taču viņš nejuties apbižots, pat prātā nav nācis, ka vajadzētu prasīt naudu. Tā taču bija "mana nozare, kuru iespējams attīstīt, redzēt darba augļus; pietika ar atzinību". Tagad gan atalgojums varētu būt klupšanas akmens - atzīst profesors.

Kā nozīmīgs risks būtu minama arī veselības ministra griba ieklausīties galvenajos speciālistos, bet būtiskākais - iedzīvināt viņu nolemto: vai galvenie speciālisti patiešām spēs ietekmēt politiskās milžu cīņas?...

Jēga no padomniekiem, kuri var ietekmēt un piekļūt cipariem

Dr. med. DACE REZEBERGA

Ideja atjaunot galveno speciālistu institūciju ir apsveicama. Jau gadiem ir pietrūcis pašu profesionāļu redzējuma par attiecīgās specialitātes attīstību un koordināciju kopumā. Īpaši dzemdniecībā nav bijis kopīgas stratēģijas un pēctecības, daudzas institūcijas ir strādājušas, kā pašas mācējušas un sapratušas.DACE REZEBERGA

Tam noteikti nebūtu jāizskatās kā padomju laikos, kad galvenie speciālisti bija ministrijas štata darbinieki, kas "skaldīja un valdīja", un visi viņu priekšā drebēja. Šodien šiem speciālistiem jābūt padomnieka statusā. Diez vai viņi varēs ģenerēt milzīgu daudzumu visādu dokumentu un plānu, jo viņi nedrīkstētu pārtraukt savu klīnisko un akadēmisko praksi.

Būs jāmaina daudzas un dažādas likumdošanas normas, lai galvenie speciālisti varētu īstenot darba uzdevumus. Jau gadu pie ministrijas darbojas manis vadītā Mātes un bērna konsultatīvā padome. Kaut ko līdzīgu šī institūcija jau dara, bet ir daudz ierobežojumu. Piemēram, nav iespējams iegūt datus - pacientu vēstures u. tml. Nebūs viegli nodefinēt šo institūciju, lai tai būtu kaut kāda ietekme. Arī asociācija pacientu vēstures nevar iegūt. Esmu mēģinājusi - var iegūt bez uzvārdiem. Taču, ja skatām, piemēram, perinatālo mirstību (tie ir ap 200 gadījumu Latvijā), tad iegūt 200 medicīnisku dokumentu bez vārdiem ir diezgan neiespējami. Tāpēc galvenajam speciālistam vajadzētu būt pilnai pieejai datiem, jābūt arī administratīvām funkcijām, lai viņš spētu ko ietekmēt, lai varētu teikt: ir jādara šitā, bet tā noteikti ne.

Kad sāku strādāt Dzemdību namā, notika dzemdību palīdzības sēdes, kur dakteri, kam bija gadījušies kādi nesmukumi, visu priekšā tika pazemojošā veidā tirpināti. Tas bija represīvi. Uzskatu, ka mūsdienās lietas ir jāanalizē, un tādā veidā uzlabosies rādītāji. Šobrīd līdz ārstu sertifikācijas procedūrai informācija par visiem izanalizētiem gadījumiem pat nenonāk.

Es redzu, ka netiek veikts nekāds kvalitātes audits. Par to lauzts tik daudz šķēpu - kam to veikt? Asociācijai ir ierobežojumi, Veselības inspekcijai - represīva pieskaņa. Vissvarīgākais, lai dati tiktu pasniegti godīgi. Galvenais speciālists pats varbūt arī nebūs analizētājs, bet ir jārada sistēma, kas ir ikdienas sastāvdaļa. Katrai dzemdību nodaļai, kur notiek kāds nelāgs gadījums, pašai jāķeras pie analīzes - tam jābūt ikkatras dzemdību nodaļas pašsaprotamam darbam.

Galvenā speciālista neatkarība lielā mērā būs atkarīga no viņa personības - vai viņš tiešām strādās sabiedrības labā vai arī slēps kādas paša intereses. Ir bijušas daudzas un dažādas darba grupas, kas strādājušas sabiedriskā kārtā. Tagad, ja no speciālista prasīs precīzu produktu un vēl laikā, tad par to ir jāmaksā.

Latvijā ļoti daudz ļapajet - bez cipariem un ne par ko, galvenajiem tas jāmaina!

Prof. ANDREJS ĒRGLIS

Ar šo institūci ju saistu lielas cerības. Galvenie speciālisti nedrīkst būt kaut kādā veidā politiski angažēti, viņu galvenais uzdevums - būt absolūti bezkaislīgiem profesionāļiem. Tie, kas reāli iesaka un vada reformas, un seko, lai tās pildītu. Ir arī zināms risks - būtu ļoti nevēlami, ja šie speciālisti sāktu domāt par kādām šauri institucionālām interesēm. Tad tas būtu bezjēdzīgi.ANDREJS ĒRGLIS

Galvenajiem būtu labi jāzina, kas notiek, un jāparedz, kas notiks medicīnā pēc pieciem septiņiem gadiem. Medicīnā tomēr nedrīkst būt pārāk liela demokrātija (dzirdēju neticamu gadījumu, kad biedrība nobalso pret vadlīnijām), tāpēc galvenajiem speciālistiem būtu jākontrolē - mums faktiski nav auditu! Nav jārunā par to, cik vajag naudas, bet to, vai ir labi izdarītas lietas, vai ekonomiski izdarītas, vai samazinām invalīdu skaitu. Es ceru, ka galvenie speciālisti nāks kā cilvēki, kas saprot, kādā veidā medicīnai jāattīstās un kādā veidā tā tiek uzraudzīta.

Stratēģiskā padome tomēr, manuprāt, ir sevi attaisnojusi. Tur var aiziet ar baudu, tur ir savas sfēras profesionāļi, ļoti interesantas sarunas, strīdi. Pirmo reizi redzu tādu komandu! Tomēr padome un galvenie speciālisti ir divas dažādas lietas. Galvenajam speciālistam lokāli jārūpējas par savu nozari. Bet padomei jāvienojas par kopīgiem principiem, lai kāda konkrēta specialitāte netiktu pārāk celta godā vai otrādi - norakta.

Galvenajam speciālistam jārada pieejamība datiem! Kurš var pateikt - kāpēc ir dramatiska zīdaiņu mirstība? Visi zina, kāpēc! Bet nav mehānisma! Mums deviņdesmitajos gados bija absolūta decentralizācija! Var operēt, ko grib un kā grib, nav nekāda kontroles mehānisma! Drusku pasūdzas kāds pacients - un cita kontroles mehānisma nav! Pēc kādiem indikatoriem mēs tagad raugāmies - vai mēs labi vai slikti ārstējam? Mēs par to vispār nerunājam! Mēs runājam, vai slimnīcas izdzīvos, vai ģimenes ārsti dabūs naudu, vai mums būs kompensējamie medikamenti! Mēs nerunājam par to, ka, noņemot kompensējamos medikamentus, tautsaimniecība zaudēs tik un tik ienākumu nodokļos, jo nomirs vai kļūs par invalīdiem tik un tik cilvēku! Galvenais speciālists varēs vaicāt ārstam: ko tu izdarīji? Ja neizdarīji, kāpēc neizdarīji?

Galvenajam speciālistam būtu jāveido reģistri, jo katastrofāli trūkst datu! Līdz šim tas noticis absolūti neprofesionāli! Mums Kardioloģijas centrā ir veikta analīze, bet par to runāts ar privātām kompānijām, jo valsts nav uzņēmusies atbildību! Tas ir nepareizi. Būtu labi, ja galvenie speciālisti mainītu šo lietu. Šis speciālists var atnākt un pajautāt kardiologam, kuram īsā laikā ir astoņi vai desmit nāves gadījumi, - kāpēc? Kurš līdz šim bija tas tiesnesis? Tāda nebija. Prieks vismaz, ka mums kardioloģijā jau notiek iekšējais audits. Es savā nozarē veicu analītisko darbu visu laiku. Ja es neredzu likumsakarības, kas ir pamatotas ciparos, nevaru pateikt, kas notiks tālāk!

Latvijā šausmīgi daudz runā, krieviski saka ļapajet, - un ne par ko, jo nav jau neviena cipara. Galvenajiem speciālistiem tas būs jāmaina. Es esmu gatavs darīt to sabiedriskā kārtā, jo tā ir mana profesija un mana dzīve. Bet kādās ļoti lielās disciplīnās - internā medicīna, ķirurģija, māte un bērns - tur varētu būt arī algoti speciālisti.

Vai galvenie speciālisti neizrādīsies galvenie grēkāži?

Prof. VALDIS PĪRĀGS

Galveno speciālistu institūciju es redzu kā mūsu līdzšinējās ierēdniecības sistēmas mazspējas pazīmi. Lai iepumpētu jaunu intelektuālo potenciālu veselības aprūpes pārvaldes sistēmā, jāievieš galvenā speciālista institūcija.VALDIS PĪRĀGS

Līdz šim Veselības ministrija un tās aģentūras nestrādāja kā plānošanas un organizēšanas institūcijas, bet tikai kā tirgus cenu regulatori. Galvenajiem speciālistiem tiks uzlikta trūkstošā dimensija - radīt metodisku plānošanas sistēmu, kā veselības aprūpei būtu jāattīstās. Līdz šim, piemēram, Stratēģiskā padome drīzāk funkcionējusi kā pļāpātava, kur nolaida tvaiku, lai tas neizlauztos caur presi vai citādi. Iepriekšējie ministri tikai retu reizi pagodināja padomi ar savu klātbūtni. Uzdevumi, kas tika nodoti apspriešanai, bija pārāk mizerabli.

Līdz šim melno darbu veica profesionālās organizācijas sabiedriskā kārtā, tām uzdeva veidot visādus nolikumus, kompensējamo zāļu sarakstus, vadlīnijas. No ministrijas puses nebija nekādas politiskās gribas kaut ko veidot. Taču bieži vien aiz tā stāvēja zāļu ražotāji vai kādas citas intereses. Tas radīja stipru ietekmi no privātā biznesa uz lēmumiem, ko pieņēma ministrija. Šobrīd ar galveno speciālistu atjaunošanu parādīta griba aktīvi veidot veselības aprūpes politiku Latvijā.

Padomju laika galveno speciālistu modeli nedrīkstētu automātiski kopēt. Toreiz viņi galvenokārt reaģēja uz pārkāpumiem. Šobrīd šiem speciālistiem būtu aktīvi jāveido veselības aprūpes politika savā specialitātē. Viņiem jādod diezgan lielas pilnvaras un precīzi uzdevumi, pietiekami cilvēku resursi, tiesības uz brīvu pieeju cipariem. Nedrīkst radīt bezzobainu institūciju, kas tikai atsēdēs laiku un rakstīs atskaites. Bet tur arī dilemma - pēc šā brīža nostādnēm tie būs cilvēki, kas strādās sabiedriskā kārtā, tāpēc māc šaubas, vai viņiem būs pietiekami daudz pilnvaru un iespēju tiešām kontrolēt situāciju. Vai šiem cilvēkiem būs brīva pieeja cipariem? Kurš būs tas, kas izlems - ko no speciālistu ieteiktā ņemt vērā un ko ne, un vai tam būs pietiekami liels iespaids uz lēmumu pieņemšanu?

Stāvoklis medicīnā šobrīd ir grūti kontrolējams - būtībā sprādzienbīstams. Visas cerības un atbildība psiholoģiski tiks uzvelta šim nozares galvenajam speciālistam - tā vietā, lai to prasītu no tiem, kas šo sistēmu tik tālu noveduši. Respektīvi, viņi var izrādīties par galvenajiem grēkāžiem. Jo nebūs gana tikai ar naudas ielikšanu veselības aprūpē. Būs jābūt cilvēkam, kurš šo degvielu, kas tiek ielieta motorā, spēj pārvērst enerģijā! Mums ir daudz alkatīgu cilvēku, kas veido shēmas, lai pārpumpētu nodokļu maksātāju naudu savos projektos, bet tādu, kas ir kompetenti un spēj strādāt godīgi un nesavtīgi, ir ļoti maz. Līdz šim veselības aprūpes sistēmā strādāja1600 ierēdņu, cerams, tagad paliks tikai 600, bet vai tie spēs aizstāt tos 1000 ierēdņus, kas nav spējuši izveidot stabilu sistēmu?

Pats netiku uzrunāts, bet, ja tiktu - visticamāk, būtu teicis "nē". Es īsti neticu šādas institūcijas spējai savest kārtībā veselības aprūpi un arī negribētu būt tas grēkāzis. Bet, ja kāds vaicās padomu, nekad neliegšu. Taču, ja uz maniem pleciem pēkšņi gultos atbildība par visas internās medicīnas sistēmas sakārtošanu, pārveidi, caurspīdīguma palielināšanu, finanšu plānošanu, kvalitātes kontroli, metodisko darbu, strukturālo reorganizāciju, - tas ir milzu darbs! Šim speciālistam būs jāveido sava profesionāļu komanda, jo viens ir pašnāvnieks.

Šobrīd veselības aprūpes sistēma ir brīvajā kritienā. Neviens nesaprot, kā to apturēt. Iedodot naudu, tas vēl nenotiks. Kādam ir jārestartē visa sistēma. Tā vien šķiet, ka datorā nekas vairs nestrādā, var dauzīt klaviatūru - un nekā... Jārestartē sistēma un jāsāk no nulles. Taču dators jāatbrīvo no mēstulēm, vīrusiem un datortārpiem. Šie galvenie speciālisti tomēr ir cerība, ka varētu būt šī jaunā servisa programma, kas strādās un aizvietos sārņu programmas, kura vairs neko nespēj.

Foto: no Doctus arhīva

 

 

Uz augšu ↑