Ticu, ka daudzos no mums dzīvo ideālisms. Endokrinologs Uģis Gruntmanis

Jau sen esmu gribējusi intervēt Teksasas universitātes asociēto profesoru, Dalasas Veterānu slimnīcas Endokrinoloģijas klīnikas vadītāju Uģi Gruntmani. Kāpēc? Lasot viņa rakstus interneta portālos, klausoties viņu konferencēs un forumos, ir jādomā – piederības izjūta zemei nav iezīmēta kartē. Drīzāk tā ir sirdī...

Smaidīgs, saulē acis piemiedzis - viņš jau Kronvalda parkā gaida. Esmu ar interviju iespraukusies starp daudzām citām tikšanām tikai dažas dienas pirms viņa prombraukšanas. Pēdējos gados viņš Latvijā neapšaubāmi ir pieprasīts: viņa viedokli grib dzirdēt, par viņa rakstiem diskutē.

Uģa darbavieta ir Teksasas universitāte, kas ir vienīgā medicīnas skola pasaulē, kur strādā četri Nobela prēmijas laureāti medicīnā, skola ar brīnišķīgu vēsturisko, zinātnisko un izglītības vidi. Lai gan Uģis ir endokrinologs, viņam nav neviena diabēta pacientu, viņa lauciņš ir kaulu metabolisma problēmas, osteoporoze un hipogonādisma pacienti.

Ja es būtu rezidente, noteikti mazlietiņ apskaustu Teksasas universitātes kolēģus par to, ka viņiem ir tāds direktors. Pērn no apmēram četrsimt ārstiem, kas ir iekšķīgo slimību nodaļā, par vienu no saviem mācību direktoriem (uz 150 rezidentiem ir pieci direktori) rezidenti ieteikuši tieši Uģi. Ap pusdienlaiku viņš studentiem vada diskusiju - par D vitamīnu vai osteoporozi. Bet šogad pēc savas iniciatīvas sācis lekciju sēriju par dažādām veselības aprūpes sistēmām pasaulē: Šveicē, Holandē, Lielbritānijā, Kanādā utt. UĢIS GRUNTMANIS

Tāds viņš ir - uz pasauli raugās teju par visiem 180 grādiem. Kad runā par krīzi veselības aprūpē, meklē kopsakarības ar ekonomisko situāciju un korupciju, Latvijas vienpakāpju nodokļu sistēmu, kāda ir tikai Kazahstānā, Turkmenistānā, Ukrainā, Čehijā, Slovākijā, Īslandē (vienīgajā no Rietumeiropas valstīm), ar "politisko aizmuguri", kas cenšas ministrijā "izsist" magnētiskās rezonanses, datortomogrāfijas aparātus. Meklē kopsakarības ar domāšanas veidu. "Lasīju par Zviedrijas ekspremjeru Goranu Pērsonu, kuram vajadzēja gūžas aizvietošanas operāciju, taču - Zviedrijā uz šo operāciju bija jāgaida astoņi mēneši. Kad premjeram piedāvāja operāciju ārpus rindas, viņš atteicās. Tādā veidā viņš ar personisko piemēru parādīja, kādā situācijā Zviedrijā ir konkrētā pacientu grupa, neizlikās šo problēmu neredzam. Tas ir citāds domāšanas veids. Ne tāds - ar sarkanu gaismu aizved uz slimnīcu, guli kā ķēniņš un domā: o, baigi labā mums veselības aprūpe!" spriež Uģis.

Tieši tāpat viņš raksta. Emocionāli un spēcīgi. Visiem saprotamā valodā, piesaucot skaitļus un vienmēr uzdodot jautājumu: kāpēc? Un mēģinot atbildēt - ko darīt?

 Ar savām tiešajām publikācijām neesat ieguvis kādu nedraugu?

Protams, man ir priekšrocība, ka varu uz notiekošo paskatīties no malas un bez bailēm, vai mana profesionālā izaugsme var tikt apstādināta tikai tāpēc, ka te kādam svarīgam politiķim nepatīk manis teiktais. Man šķiet, Latvijā kritika bieži tiek uztverta ļoti personiski. Bet tur nav nekā personiska. Nevienā rakstā man nav bijusi doma kādu personiski nosodīt. Tikai apspriest darbus, kas paveikti vai gluži pretēji - nav padarīti. Kā teica Anglijas ievērojamākais premjerministrs Čērčils: "I do not hate the man, I only hate his ideas." Tā ir faktu salikšana kopā un jautājums: kāpēc tā notiek?Poliklīnikā ar kolēģi–ārstu un rezidentiem

Esat sapratis, kāpēc mēs pēc divdesmit gadiem esam tur, kur esam?

Domāju, tāpēc, ka pēdējos divdesmit gados veselības aprūpes sistēma nav fundamentāli mainījusies. Lielā mērā ir palikusi tā pati veselības aprūpes struktūra, kāda bija padomju laikos, ja neņem vērā ģimenes ārsta institūcijas izveidošanu. Lai gan no 2001. līdz 2008. gadam veselības aprūpes budžets ir pieaudzis vairāk nekā četras reizes (no aptuveni no 150 miljoniem latu 2001. gadā līdz 570 miljoniem latu 2008. gadā), vai varam teikt, ka veselības aprūpe ir četrreiz uzlabojusies? Nevaram! Sapērkoties augsta līmeņa aparatūru, uzlabojas tehniskās iespējas, taču tām līdzi jāiet strukturālām un domāšanas izmaiņām. Nesen žurnālā The Economist lasīju: pēc Otomanu impērijas sakaušanas impērijas vadonis domāja, ka vienīgais iemesls sakāvei ir eiropiešu labākie ieroči. Viņi tos iepirka, bet nekas nemainījās, kamēr saprata un atzina, ka veids, kā impērijas armija darbojas, ir fundamentāli jāuzlabo.

Apmaksas sistēma ārstiem par slodzēm ir pilnīgi aplama. Nevar būt tā, ka Jānis dienā izoperē piecus slimniekus, bet Juris vienu vai nevienu, taču abi saņem vienādi, jo abi strādā vienu slodzi. Ir arī skaidrs, ka veselības aprūpes apmaksai pilnībā jāpāriet uz tā saucamo DRG modeli plus 20-30% piemaksa par kvalitāti. Latvijas pašreizējā DRG apmaksas tarifi ir deformēti dažādu politisko spiedienu dēļ un ir jāmaina, pārņemot Somijas, Dāni jas vai Zviedrijas diagnožu, procedūru attiecības. Ritenis no jauna bieži vien nav jāizdomā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kam ir iekšējais draivs, ka jāizdara iespējami labi, kaut darbu neuzskaita, kaut nestimulē. Bet daudziem, arī man, darba neuzskaitīšana nogalina motivāciju darīt vairāk un labāk.

Valsts maksā par diagnozēm, procedūrām, kas ir tā saucamais fee-for-service modelis, neuzskaitot datus par pakalpojuma kvalitāti nedz ģimenes ārstu praksē, nedz sekundārajā ambulatorajā aprūpē, nedz slimnīcās. Piemēram, ortopēds izoperē gūžu, bet - vai šim pacientam ir izmērīts vitamīna D līmenis, sākta vismaz kalcija un D vitamīna terapija? Vai - gluži pretēji - mums ir tuneļa domāšana: kāju saķimerēju, ej, krīti un atkal to lauz. Var jau būt, ka pacients saņem gan kalciju, gan D vitamīnu, bet valstij būtu jānosaka kritēriji, ar kuru palīdzību jāsalīdzina aprūpe dažādās iestādēs un starp ārstiem.

Vai ir kāds arguments, kamdēļ šādā ačgārnā sistēmā strādāt?

(Nopūšas.) Es domāju, ka pēdējos desmit gados koferu kravāšana uz valsts funkcionāriem nav iedarbojusies itin nemaz. No Latvijas, salīdzinot ar Poliju, Rumāniju, Bulgāriju, vēsturiski aizbrauc ļoti maz ārstu un medicīnas māsu. Es nezinu, kas tas mums, latviešiem, ir - bailes, varbūt stipra piederība Latvijai?! Taču iedomāties, ka, sēžot uz vietas, visu izdomāsim paši, ir nedaudz jocīgi. Ja paskatāmies vēsturē, tad daudzi profesori, kas fundamentāli ietekmējuši Latvijas medicīnas vidi - Stradiņš, Slaidiņš, Rudzītis - brauca pasaulē, skatījās, mācījās.

Jūs koferi sakravājāt 1996. gadā, lai kopā ar ģimeni - sievu un meitu - dotos uz Ameriku.

Vēl pirms tam 1993. gadā nāca uzaicinājums no profesora Kristapa Keggi, kad mēs, trīs latviešu jaunie ārsti, korporācijas Lettonie biedri (Kristaps Keggi arī ir šajā korporācijā) trīs mēnešus pavadījām Jēlas universitātē kā novērotāji. Toreiz, redzot krasās atšķirības, sapratu, ka mācīšos eksāmeniem, lai varētu studēt rezidentūrā Amerikā. Gribēju sev pierādīt, ka es to varu.

Es nezinu, kāda būtu mana dzīve bez Kristapa Keggi... Viņš man ir tik neiedomājami daudz palīdzējis! Un ne tikai man. Pie viņa bijuši vairāk nekā četri simti ārstu, kurus viņš vedis, mācījis, izguldinājis par personiskajiem līdzekļiem - ne tikai no Latvijas, arī no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Vjetnamas. Viņš vienmēr uzstāja: jums jābrauc atpakaļ uz Latviju, jāpalīdz tā būvēt! Arī man viņš sākumā teica: ja nebrauksi, tad es pats tevi iesēdināšu lidmašīnā. Tagad viņš piekrīt, ka pēdējos divdesmit gados maz kas mainījies, un man šķiet, ka pagaidām daudz vairāk Latvijai varu palīdzēt, esot Dalasā. “Man ļoti patīk vēsturiskas biogrāfiskas grāmatas. Tās iedvesmo!”

Toreiz, deviņdesmit sestajā gadā, Amerikā ierados ar diviem čemodāniem. Naudas man nebija, aizgāju pie Kristapa un vaicāju, vai viņš var aizdot naudu vecai mašīnai. Viņš atbildēja: "Uģi, te ir tavi divarpus tūkstoši dolāru, negribu tev tos aizdot, bet iedot. Ja kādreiz tev būs iespēja pie sevis ņemt jaunos ārstus, tad tev tas ir jādara!" Šogad pie mums bija pirmie divi jaunie ārsti no Latvijas. Šajā mācību gadā turpināsim - pateicoties prof. Kasparam Tūteram Kanādā, kura vadītais fonds, domājams, piešķirs ceļa līdzekļus jauno ārstu ceļa izdevumiem.

Kuri cilvēki vēl jūs iedrošināja?

Daktere Vija Cera, pie kuras strādāju Gaiļ­ezera slimnīcas Toksikoloģijas centrā pēc Medicīnas institūta beigšanas. Viņa mani nenosodīja, bet atbalstīja, kad pateicu, ka mācīšos eksāmeniem. Viņa man ir ārsta paraugs - kā jāizturas pret pacientu. Ar milzīgu iejūtību, taču dažreiz tas nozīmē arī zināmu stingrību.

Ar padomu mani vienmēr ir atbalstījis veiksmīgais ASV advokāts Roberts Rusis, viņš ir ļoti daudz darījis Latvijas bankas un juristu attīstībā Latvijā.

Daktere Aina Galēja no ASV, kura Jurim Lazovskim, Gundaram Katlapam, man un arī citiem samaksāja eksāmenu izdevumus un nopirka grāmatas, no kurām mācīties. Tāpēc mani ļoti satrauc nesena Latvijas rezidentu aptauja - tikai 40% rezidentu nodaļā pieejamas medicīnas grāmatas, bet 60% ir pieejami farmācijas firmu materiāli. Un aptuveni 50% (!) ir piekļuve internetam. Modernā medicīnā ir svarīgi, lai informācija būtu pie pirkstiem. Man kabatā vienmēr līdzi ir iTouch - ar laboratorijas analīžu normām, Harisona mazo grāmatiņu, Amerikas medikamentu sarakstu: ar indikācijām, kontrindikācijām, zāļu mijiedarbību, cenām. Vai man būtu laiks iet uz bibliotēku ikreiz, kad rastos jautājums? Nē! Ja nav informācijas pie pirkstiem, tad līdz vakaram jautājumu esi aizmirsis, jo priekšā ir nākamais.

Vai Amerika ir ārstu "laimīgā zeme"?

Amerikā ārsta profesija ir ļoti cienījama; pētījumi rāda, ka pacienta uzticēšanās ārstam ir ļoti augsta. "Laimīgā zeme" Amerika ir tādā izpratnē, ka maz var panākt ar pazīšanos. Ja vairāk un labāk strādāsi, tevi pamanīs un ar lielāko prieku atbalstīs.Ar ģimeni – sievu Terēzi, meitām Martu un Luīzi un dēlu Teodoru

Mans mērķis vienmēr ir bijis strādāt universitātes klīnikā, kur katru nedēļu ir stimulējošas lekcijas un diskusijas par dažādām medicīnas problēmām, par ētiskām dilemmām. Diskusijas ir brīvas, draudzīgas arī tad, ja pār liecības ir dažādas. Lai cik labs speciālists esi Latvijā, aizbraukt uz ASV un sākt uzreiz strādāt ir neiespējami. Pirmkārt, jānoliek ECFMF sertifikācijas eksāmeni, kas ir grūti. Otrkārt, pēc eksāmenu nolikšanas apmācība jāsāk no pašas apakšas, pirmā gada rezidents, otrā utt. ASV rezidenta dzīve pēdējos trijos gados ir būtiski uzlabojusies, bet tas nozīmē to, ka vidēji 110 stundu nedēļas vietā tagad rezidents nedrīkst nedēļā strādāt vairāk par 80 stundām ar algu ap diviem tūkstošiem ASV dolāru pēc nodokļu nomaksas. Taču, piemēram, dzīvokli normālā rajonā nevar dabūt lētāk par astoņsimt dolāriem mēnesī, par bērnudārzu (visi ir tikai privāti) jāmaksā sešsimt dolāru mēnesi utt.

Bet kā latviešu dakteris var kļūt par ievērojamas universitātes Endokrinoloģijas klīnikas vadītāju?

...man dzīvē ir fantastiski laimējies, savā profesionālajā dzīvē esmu "uzskrējis virsū" gudriem cilvēkiem, kas mani pa ma nī ja lai kā, kad es pats īsti nezināju, kurā virzienā attīstīties.

Rezidentūras pirmo gadu pavadīju Jēlas universitātes iekšķīgo slimību programmā, otro un trešo gadu Ročesteras universitātē, tad Kalifornijas universitātē mācījos divus gadus, specializējoties endokrinoloģijā. Rezidentūrā man bija jādežurē katra trešā vai ceturtā diennakts, visu laiku jākrāj plusiņi, jo zini, ka tevi nepārtraukti vērtē, pasniedzēji par tevi aizpilda anketas, kas regulāri tiek apkopotas.

Domāju par palikšanu Kalifornijā, bet tur universitātēm bija diezgan švaki ar naudām (pat pirms šīs finansiālās krīzes, kas Kaliforniju un tās universitātes ir skārusi ļoti smagi), turklāt man bija piedāvājums strādāt tikai zinātnē, to es negribēju. Aizbraucu uz Teksasas Dienvidrietumu universitāti, izrunājos ar iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju, ievērojamu ārstu, ēticistu un diabēta speciālistu Danielu Fosteru, pastāstīju, ka gribētu gan ārstēt pacientus, gan nodarboties ar rezidentu apmācību, gan pētniecību. Un viņš teica: man ir darbs tieši tev! Dažreiz dzīvē kaut kā tās lietas sakrīt un sakārtojas... (Aizdomājas.) Visa mana dzīve bijusi samērā mērķtiecīga, bet lielā mērā arī laimīga apstākļu sakritība.

Universitātē šis man ir devītais gads. Sāku no zemākā līmeņa. Amerikā uzskata, ka medicīnā profesionālais ceļš jau tā ir pietiekami garš - līdz pat sešpadsmit gadiem, lai vēl papildu mācītos un iegūtu PhD grādu, kas Latvijā dod tiesības iegūt dažādu līmeņu profesora titulu. Tikko sāc strādāt Amerikas universitātes slimnīcā, tev iedod "lektora" jeb "instruktora" titulu. Tad lēnām, vācot punktus, bīdies uz augšu: asistējošais profesors, asociētais profesors... Lai pakāptos uz nākamo pakāpi, tiec strikti vērtēts: kādas ir studentu, rezidentu atsauksmes, kāda ir tava atpazīstamība slimnīcā un pilsētā, cik naudas esi spējis piesaistīt caur saviem pētījumiem, kādas ir tavas publikācijas. Apmēram 50 procenti tā arī nespēj pakāpties no asistējošā profesora uz asociēto profesoru. Turklāt ar profesoriem līgums tiek noslēgts uz vienu gadu. Ja gada laikā darba kvalitāte vai apjoms atzīts par nepietiekamu, ikvienam no mums var pateikt: good bye!

Jūs vienmēr esat gribējis būt ārsts?

Mani tēvs piespieda. (Smejas.) Viņš savulaik iestājās Medicīnas institūtā, bet tika iesaukts armijā, nepabeidza. Esmu viņa neīstenotais sapnis.

Un kāpēc tieši endokrinoloģija?

Agrāk gribēju būt sirds ķirurgs. Taču profesors Ilmārs Lazovskis - redzot, kā viņš domā, kā izskaidro, cik daudz lasījis, cik plaša viņa diferenciāldiagnoze -, tāpat arī saskar­sme ar profesoru Ivanu Zagorski pamodināja interesi par iekšķīgām slimībām.

Ar endokrinoloģiju bija interesanti. Pie docenta Štifta dabūju trijnieku. Ceturtajā kursā par endokrinoloģiju domāju: kā to vispār var saprast! Bet rezidentūras pirmajā gadā iekšķīgo slimību ciklā nokļuvu pie daktera Aivara Galviņa, kurš man bija ļoti labs skolotājs. Tāpēc Amerikā man jau bija skaidrs, ka gribu apgūt endokrinoloģiju.

Kam medicīnā pieder jūsu sirds: studentiem, praktiskajam darbam klīnikā, pētniecībai?

Es nestrādāju atrauti no rezidentiem, studentiem. Tas mehānisms ir šāds - ja esmu poliklīnikā, tad rezidents vispirms apskatās pacientu, izrunājas, atnāk pie manis, mēs pārrunājam, ko viņš uzzinājis, ko es domāju, kādi ir pēdējie pētījumi par konkrēto diagnozi un ārstēšanu. Un tad kopā dodamies pie pacienta, lai pabeigtu vizīti. Tieši tāpat ir slimnīcā. Man ļoti patīk šāda mācīšana - nevis stāvot un lasot lekciju lielas auditorijas priekšā, bet rezidentam mācot atbildību par pacientu.

Kas ir jūsu profesionālā degviela: amati, kolēģu, pacientu atzinība, gandarījums?

Es runāju ar saviem amerikāņu draugiem, kas strādā finanšu sektorā, un viņi saka: ak, atkal jāiet uz darbu. Man nekad nav šādas nopūtas. Varbūt izklausās "jēli", bet tā izjūta, ka esi ārsts, ir ļoti laba. Nav nevienas citas profesijas, kurai svešs cilvēks tā uzticētos. Tādā ziņā ārsts ir ļoti privileģēts. Un es ļoti, ļoti to novērtēju un respektēju. Vakar domāju - modernajā medicīnā konkurē dažādi spēki, un tiem pa vidu ir ārsts un pacients. No vienas puses, ir instrumentu un zāļu kompānijas, kas pilnīgi noteikti veic labu darbu - ar saviem medikamentiem samazina holesterīnu, asinsspiedienu, bet viena no galvenajām lietām tomēr ir to make money. No otras puses, ir valdības, kam nepārtraukti nav naudas un kas visu laiku cenšas kaut ko ierobežot. Bet vidū ir ārsts ar pacientu. Un ārstam ir jābūt pacienta aizstāvim. Dažādos līmeņos un vienmēr.

Ko mums būtu vērts mācīties no amerikāņiem?

Izcilais kanādiešu ārsts Viljams Oslers, kurš dzīvoja XIX gadsimtā un tiek uzskatīts par izveidotās Kanādas un AVS rezidentūras (kādu mēs to pazīstam šodien) tēvu, sacīja: mūsu labākais pasniedzējs ir pacients! Ne jau sēžot lielās lekciju zālēs, mēs kļūsim par labiem ārstiem! Amerikāņu ārstu apmācības kustību Oslers vērsa uz to, lai pēc iespējas ātrāk medicīnas studentus sūtītu slimnīcā. Students, kurš strādā vienā komandā ar rezidentu, naktī paliek slimnīcā, uzņem pacientu, ir klāt, kad slimību diagnosticē, kad pacientu ārstē un izraksta. Šādā veidā izveidojas at bildības izjūta uzzināt un izdomāt, kas ir labākais konkrētajam pacientam. Protams, cie ši strādājot ar pieredzējušiem kolēģiem. Esmu absolūti pārliecināts par šādu piegājienu!

Medicīna bieži vien nav cipari, medicīna ir arī ticība. Ticība ārstam, ka viņš palīdzēs. Un tam (to rāda arī pētījumi!) ir ļoti liela ietekme uz cilvēku - labā nozīmē.

Studentam un rezidentam medicīna Amerikā ir daudz praktiskāka - jaunie ārsti Ieva Lase un Ēriks Šmagris, kuri bija pie manis, atzina, ka iekšķīgo slimību rezidenti Amerikā veic daudz vairāk procedūru: lumbālpunkcijas, torikocentēzes utt.

Tāpat daudz esmu runājis par aptaujām un to ieviešanu slimnīcās. Uzskatu, ka studentiem ir jābūt aptaujām par rezidentiem, rezidentiem jābūt aptaujām par pasniedzējiem. Pasniedzējiem ir jāpilda aptaujas par studentiem un rezidentiem, ārstiem jāpilda aptaujas par nodaļu vadītājiem. Nodaļu vadītājiem - par slimnīcas administrāciju. Ir jābūt kopējai saiknei, ka esi piederīgs slimnīcai, nevis izjūtai, ka sēž kāds administrācijā un "grūž" uz galvas neizprotamus lēmumus. Mēs katrs varam darīt labāk, ja mums dod ne tikai kritiku, bet iesaista procesā, uzklausa - un tad saņemam pozitīvu vai negatīvu konstruktīvu fīdbeku.

Latvijā pirms kāda laika slimnīcas bija sasparojušās aptaujām, šķiet, obligātā kārtā. Tikai iznākums dīvains - aptaujas bija gana pozitīvas, slimnīcas varēja sist sev uz pleca: redz, cik mēs labi visu darām! Nebija no tām ko mācīties.

Tas parāda to, kā var nokaut labu ideju. Kurš šīs aptaujas savāca? Nodaļas personāls. Kurš pacients pie skaidra prāta uzrakstīs godīgi, ko domā par nodaļas ārstu, ja atnāk māsiņa un prasa: nu, anketu izpildījāt? Aptaujas kastei vajadzētu stāvētu pie kases vai kādā citā viegli pieejamā vietā, un anketa būtu iemetama brīdī, kad pacients izrakstās no slimnīcas un kontakts ar māsu un ārstu ir beidzies.

Turklāt pacienta anketai jābūt ļoti vienkāršai. Mums poliklīnikā anketā ir daži jautājumi. Cik ilgi jums bija jāgaida? Vai māsiņa pret jums bija laipna? Vai ārsts visu izskaidroja un jūs visu sapratāt? Vai jūs ieteiktu šo ārstu citiem? Nevar nolikt kastīti pacientu ierosinājumiem - ko tas vispār nozīmē?! Jūs saprotat? Es nesaprotu.

Kā jums ir pietrūcis trīspadsmit gados, kopš esat Amerikā? Kāds baltkrievu ārsts, kurš daudzus gadus dzīvo Amerikā, teicis: viss jau būtu labi, tikai nav drauga, ar ko uz pirti aiziet, par dzīvi izrunāties...

Man tā nav. Man ļoti, ļoti patīk cilvēki. Mani interesē, ko viņi dara, ko domā. Amerikā atšķirībā no Latvijas nav iespējams uzturēt ciešu draudzību ilgus gadus, jo vienu gadu esi Dalasā, otru Ņujorkā, trešo Los­andželosā. Arī ģimenes ir izkaisītas, piemēram, vecākā meita Marta tagad studē Makgila universitātē Monreālā - trīs stundu lidojumā. Tas nav nedz labi, nedz slikti, bet liek "draudzēties" ar citiem cilvēkiem. Mūsu ģimenei draugos ir kādas sešas ģimenes, kāds nāk klāt, kāds pārceļas uz citu pilsētu, gandrīz visas iepazītas caur mūsu bērniem.

Pēdējos mēnešos jūsu ģimenes dienaskārtībā izmaiņas ienesis dēls Teodors.

Jā, pēdējos piecus mēnešus nav notikusi nekāda izklaide. Bet vispār esam aktīvi. Dažkārt amerikāņu draugi par mums brīnās, ka esam apceļojuši teju vai visu Ameriku. Pagājušajā vasarā bijām Jeloustonas Nacionālajā parkā. Maz sanāk vasarās pabūt citās valstīs, jo katru vasaru gribas uz Latviju. Ikdienā cenšos paskriet, braukt ar riteni vai peldēt. Uzskatu, ka nevaru teikt pacientam: ēd veselīgāk, brauc ar riteni, nesmēķē, ja pats tā nedaru. To visu cenšamies ievērot arī savā ģimenē, protams, labie Teksasas hamburgeri ir nepārspējami, tie mums ļoti garšo, bet ne katru dienu. (Smejas.) Uz vienu tādu hamburgeru vietu, kas pastāv jau no piecdesmitajiem gadiem, vedam ciemiņus no Latvijas un citām vietām. Mūsu mājās gandrīz nepārtraukti ir kāds ciemiņš, un mums tas ļoti patīk.

Intervijā laikrakstam Diena jūs teicāt, ka par ideālistu jūs mēdzot saukt arī tie, kas jūs labi pazīst. No kurienes jūs tāds radies?

Tas man no mammas. Es dažreiz domāju, no kā viņai tāda izteikta godīguma un taisnīguma izjūta. Vienmēr darīs pēc sirdsapziņas, kaut apkārt krāpjas. Kad man bija astoņpadsmit, es viņai teicu: tik liels tiešums un atklātums tev nekādu labumu nenesīs. Es arī tāds esmu. Ar gadiem gan esmu iemācījies būt diplomātiskāks - ja zinu, ka mans tiešums kādu varētu sāpināt.

Man ļoti patīk lasīt vēsturiskas biogrāfiskas grāmatas, tiesa, tagad ar Teodoru gan nesanāk laika. Nevar izlasīt grāmatu par Džordžu Vašingtonu, Gandiju, Teodoru Rūzveltu un nerasties jautājums: bet kā tā var? Gandijs Oksfordā pabeidza tiesību zinātnes, pēc rakstura bija kautrīgs, savā specialitātē Indijā tika atzīts par pilnīgu neveik­sminieku, pārcēlās uz Dienvidāfriku, kur saprata, ka indiešus izmanto un drausmīgi pazemo, tas viņā raisīja nacionālo pašapziņu, kuru viņš prata pamodināt savā tautā. Vai par Amerikas prezidentu Teodoru Rūz­veltu, kura tēvs palīdzēja atvērt pirmo bērnu slimnīcu Ņujorkā. Tēvs katru svētdienu ņēma mazo Teodoru līdzi, lai dēls redzētu, cik daudziem bērniem ir neiedomājami grūti. Vēlāk Teodors Rūzvelts cīnījās par sociālo taisnīgumu, uzlabojot dzīvi tik daudziem cilvēkiem.­ Kādreiz domā: viss, kas notiek politikā, ir mēsli. Bet tā nav! Ir vēsturē bijuši cilvēki, kuri centušies darīt visu, kas viņu spēkos, lai ļaudis viņu valstī dzīvotu labāk.

Visi šie stāsti iedvesmo. Ticu, ka daudzos no mums tāds ideālisms dzīvo...

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu