Trīs pieredzes stāsti: kad dzīve apmet kūleni

Mācos tā saucamajā pārkvalifikācijas programmā par Eiropas naudu. Kur tad ir šis finansējums, ja grāmatas joprojām irtipogrāfijā, taču 30. janvārī jau būs eksāmeni?! Te ir tāds miers! Ārsts nav noskrējies, nekavē, kā pierasts slimnīcā, kur ārsts jāgaida pusstundu, jo viņš ir operācijā. Pietrūkst, protams, iespēju realizēt darbu līdz galam Slimnīcas reorganizācija rosināja veidot arī dienas stacionāru, lai mazajiem pacientiem nodrošinātu labāku palīdzību

1. stāsts

Nulles punktā

INA BERGFELDE ir vecmāte, strādājusi SIA Saldus medicīnas centrs, šobrīd - bezdarbniece. Par sevi saka: "Pašlaik esmu tik kritiskā punktā, ka varētu strādāt par pārdevēju, apkopēju, vienalga ko, lai tikai būtu darbs." Kolēģi un tie, kas pazīst Inu, gan ir pārliecināti - viņā ir tik daudz apņēmības, ka noteikti tiks pāri nelūgtajai situācijai. Ina Bergfelde, vecmāte, pārkvalificējas par medicīnas māsu

Par vecmāti aizgāju mācīties 27 gadu vecumā. Ne tāpēc, ka nebija ko darīt, bet biju pārliecināta, ka tas man būs mūža darbs. Saldus slimnīcā sāku strādāt 2002. gadā, šogad 31. augustā bija mana pēdējā darba diena, jo slimnīcu reorganizēja.

Kādreiz atlaišanas dēļ varēja saņemt normālu kompensāciju, tagad to izmaksāja tikai vienas mēnešalgas apmērā, un nebija svarīgi, vai atlaistie nostrādājuši 33 vai trīs gadus. Nu esmu ieguvusi bezdarbnieka statusu, man ir aprēķināts bezdarbnieka pabalsts.

Slimnīcu reforma manu dzīvi ir krasi izmainījusi. Esmu tik kritiskā punktā, ka varētu strādāt par pārdevēju, apkopēju, vienalga ko, lai tikai būtu darbs. Bet Saldū pašlaik nav nekādu iespēju to atrast. Kādu redzu nākotni savā profesijā? (Dziļi nopūšas.) Gaužām bēdīgu, jo Latvijā ļoti daudzi medicīnas darbinieki palikuši bez darba. Cik stacionāru palikuši, tur strādā savējie, jaunus klāt neņem. Esmu nonākusi neapskaužamā situācijā.

Tikko sākās runas par slimnīcu reorganizāciju, visi bijām lielā neziņā - kas ar mums notiks. Valdība jau sen bija saplānojusi slimnīcu māsterplānu. Manuprāt, vispirms vajadzēja saplānot obligātu veselības apdrošināšanu (tāpat kā automašīnām OCTA) un tikai tad sākt lielās reorganizācijas. Strādāju dzemdību nodaļā, un mums vienas dienas laikā bez iepriekšēja brīdinājuma paziņoja, ka nodaļu slēgs. Cik ir cilvēciskuma šādā reorganizācijā - nezinu gan...

Manuprāt, mediķu tagad trūkst tieši tāpat kā agrāk, īpaši - ārpus Rīgas, tikai nav vairs naudas, ko samaksāt par viņu darbu. Saldus slimnīca tagad kļuvusi par aprūpes slimnīcu, taču diendienā var redzēt, ka cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība ne tikai tajās jomās, ko Saldū tagad var sniegt. Kopš likvidēja dzemdību nodaļu, beidzās arī grūtnieču apmācība. Sievietes tagad dzemdē Kuldīgā, Dobelē, citās slimnīcās, bet ne visām grūtniecēm ir iespēja regulāri izbraukāt pie vecmātes uz nodarbībām.

Zinu, ka daļa mediķu gatavojas braukt uz ārzemēm strādāt. Es arī varētu braukt, bet kas mani tur sagaida labāks? Turklāt mammai esmu vienīgais bērns, viņa ir veca un slima, nevaru taču viņu pamest. Ģimeni vēl varētu paņemt līdzi, bet kam ārzemēs būs vajadzīga mana vecā un slimā mamma?

Pielāgoties jauniem darba apstākļiem, manuprāt, vieglāk ir tiem, kas strādājuši neilgi, nevis garus gadus. Zinu, ka daži mani bijušie kolēģi ir atraduši darbu Rīgas slimnīcās, daži - privātpraksēs, taču liela daļa ir bezdarbnieki. Varbūt kolēģis ar vārdu var vieglāk atrast darbu, taču tad viņam ir jābūt ļoti pazīstamam plašās aprindās. Lauku slimnīcās ir populāri mediķi, taču viņus galvenokārt zina tikai konkrētā reģiona robežās. Tas gan tiesa, ka pensijas vecuma kolēģi nesteidzas atdot savu vietu jaunākajiem, pat neuztraucas, ka viņiem atvelk septiņdesmit procentus no pensijas. Arī pārkvalifikācijas kursos no kolēģiem izskanējis, ka atlaiž četrdesmitgadīgu mediķi, bet patur septiņdesmitgadīgu.

Mācos tā saucamajā pārkvalifikācijas programmā par Eiropas naudu. Kur tad ir šis finansējums, ja mums nav grāmatu, no kā mācīties? Mācības sākās 30. septembrī, bet grāmatas joprojām esot tipogrāfijā, taču 30. janvārī jau būs eksāmeni. Kad beigšu kursus, tikšu māsu reģistrā. Sanāk, ka pārkvalificējos uz zemāku kategoriju, bet Saldus slimnīcā man darba tāpat nebūs. Varu vienīgi cerēt, ka varbūt kādam ievajadzēšos un man piedāvās darbu.

Esmu domājusi, ka savas zināšanas varētu izmantot privātā praksē, kaut ir pietiekami sarežģīti tādu izveidot. Grūtniecēm privāti jau esmu mācījusi vingrot. Esmu apguvusi arī rehabilitācijas programmu, to izmantoju un dalos savās zināšanās. Uz valsti vairs nepaļaujos. Tas, kas noticis veselības aprūpes nozarē, man licis saprast, ka varu paļauties tikai uz sevi.

2. stāsts

Kāpēc strādāt citam, ja var sev?

Ginekoloģes IEVA DAIZE, LIGITA NEIMANE un ANITA SIZOVA, ārstu prakses D.N.S. līdzīpašnieces, smaida - uzvārdu pirmie burti veido liktenīgu kombināciju, laikam taču nešķiramu kompāniju. A. Sizova un L. Neimane Rīgas 1. slimnīcā kopā strādājušas kopš 1972. gada, I. Daize viņām pievienojusies pirms 12 gadiem. No kreisās: Anita Sizova, Ligita Neimane un Ieva Daize – viņu uzvārdu pirmie burti izveidojuši liktenīgu kombināciju D.N.S.

Nu viņām ir sava kopprakse, oficiāli atvērta tikai pirms nepilniem diviem mēnešiem - 26. oktobrī pulksten 17:47. Tas pēc astroloģijas maģistra rēķiniem - bilst dakteres. Astroloģijas maģistrs ir draugos ar dakterēm. Starp citu, draugi un ģimene šajā laikā ir nesašķobījusies vērtība. Tā menedžeres pienākumus praksē pilda dr. A. Sizovas meita, arī mākslinieka padoms sameklēts pa draugam. Ginekoloģes trijatā dala divpadsmit pieņemšanas stundas, strādā arī sestdienās. Palīgos ginekoloģiskajā ultrasonoskopijā nāk dr. Gunārs Seržants, bet vēdera dobuma orgānu, vairog­dziedzera, krūšu dziedzeru un zemādas veidojumu ultrasonogrāfijā - dr. Astrīda Vildere. Nākotnē dakterēm ir sapnis paplašināt praksi, piesaistot tai terapeitu, pediatru un endokrinologu.

A. Sizova: Vēl februārī Rīgas 1. slimnīcas gada atskaites konferencē tika solīts, ka slimnīcu tik vienkārši nemaz nevar aizvērt. Taču jūnijā pēkšņi mūsu nodaļu aizvēra. Māsiņām piedāvāja darbu citās nodaļās, ārstiem poliklīnikā, bet arī tas ātri izbeidzās...

L. Neimane: Septembrī reorganizēja 22. nodaļu, 15 gultas pārlika uroloģijas nodaļas sastāvā, ar vadītāju urologu, atstājot tikai divus ārstus.

A. Sizova: Tajā dienā, kad uzzinājām, ka mūsu nodaļu taisīs ciet, es arī izteicu domu: nu ko, tad taisīsim privātpraksi! To, kas bija izteikts, atpakaļ vairs nepaņemsi. Diezgan ilgi meklējām telpas, jo mums bija prasība, ka ik telpā jābūt ūdenim. It kā sīkums, taču pusi Rīgas izstaigājām, lai atrastu šādas telpas.

L. Neimane: Meklējot telpas, pievērsām uzmanību, lai būtu pietiekami liela uzgaidāma telpa, kur ierīkot reģistratūras posteni. Ne katrā dzīvoklī ir arī trīsfāzu elektrība, kas vajadzīga sterilizācijai, instrumentu dezinfekcijai. Sonoskopam sazemējums vajadzīgs. Protams, arī cenas ir svarīgas. Dažās vietās, kad padzirdēja, ka gribam rīkot ārstu privātpraksi, cenas uzreiz kāpa.

A. Sizova: Telpas atradām augusta vidū. Domājām sākumā par mazu remontiņu, bet remontiņš izvērtās tāds pamatīgs - ar sienas jaukšanu. Celtnieki patrāpījās labi puiši, pēc tam gan pašas visu tīrījām.

L. Neimane: Mums ir trīs kabineti pieņemšanai: sonoskopistam, ginekologam, terapeitam, kas kabinetu varētu dalīt ar pediatru un endokrinologu. Māsiņai ir vieta, kur paņemt asins analīzes, - sadarbojamies ar Gulbja laboratoriju. Un stūrītis menedžerei, kas kārto papīru lietas. Nelielas saimnieciskās telpas, kur glabājas dažādas rezerves: cimdi, spoguļi, kā arī sterilizators.

A. Sizova: Pamazām ieguldītā naudas summa krājas ģeometriskā progresijā. Bankas šajos laikos kredītu negribēja dot, bet ir aizņēmumi.

I. Daize: Lielas izmaksas veido ultarasonogrāfs, tas mums ir pavisam jauns, jaunākās paaudzes četru dimensiju aparāts. Ja strādā, tad dari to kvalitatīvi - tāda bija mūsu doma. Dakteris Seržants pieradis strādāt ar perfektu aparatūru, arī man ir vieglāk mācīties - ir forši redzēt labi!

A. Sizova: Par dienas stacionāru gan nesapņojam, jo operācijas zāle, anestezioloģijas dienests - tās ir neaptveramas izmaksas!

 Kā tas ir - strādāt sev?

L. Neimane, A. Sizova: Domas nebija, ka varētu braukt prom.

I. Daize: Es tā nevarētu teikt. Manas saknes ir šeit, esmu patriote, bet, ja būs nepieciešamība doties prom, lai uzturētu ģimeni, nomaksātu kredītu, jo nav cita varianta, to darīšu. Ja cilvēkam ir rokas, kājas un galva uz pleciem, tad jau viņš izdzīvos. Tikai skumji, ka tagad mūsu valstī arvien populārāks top sauklis par prātiem, kas nav vajadzīgi.

L. Neimane: Kas ir mūsu klientes? Pacientes, kas pie mums nākušas gadu gadiem. Vi ņas seko līdzi savam dakterim. Viņas ir ļoti apmierinātas, te ir tāds miers.

I. Daize: Ārsts nav noskrējies, nekavē, kā pierasts slimnīcā, kur ārsts jāgaida pusstundu, jo viņš ir operācijā. Pietrūkst, protams, iespēju realizēt darbu līdz galam. Ambulatorais darbs tomēr ir ļoti atšķirīgs no stacionāra darba. Ir vērts strādāt ambulatori, lai to realizētu tālāk slimnīcā. Ja kaut ko esi atradis, tad ir ļoti svarīgi redzēt pašam ar savām acīm, kas tas ir. Tā pietrūkst. Operējošam ginekologam ir cita profesionālā latiņa. Cita pieeja. Cita doma.

A. Sizova: Ja ir paciente, kuru redzu, ka vajadzētu operēt, - sirds asiņo. Vienmēr jau šķiet, ka pats to varētu labāk izdarīt. Protams, zinu, ka arī kolēģis izoperēs labi. Tomēr, ja pašam ir prasmes, bet nevari tās likt lietā...

I. Daize: Neaizstājamu cilvēku jau nav, bet gribas tomēr ticēt...

A. Sizova: Toties tagad mācāmies strādāt sev. Darba laiks elastīgs, piemērojamies pacientēm. Organizējam arī akcijas. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem sonoskopiju, ginekologa apskati un onkocitoloģiju, kas kopsummā izmaksātu 37 latus, mēs piedāvājām par 25 latiem.

I. Daize: Man tomēr joprojām ir nepieņemama doma, ka medicīna ir bizness. Fantastiski riebīga sajūta. Kaut katru gadu arvien vairāk saprotu, ka medicīna patiesi ir bizness. Protams, tā ir jauna pieredze. Tik daudz jaunu veikalu atradām! (Smejas.) Staigāt pa veikaliem un salīdzināt cenas, kas līdz šim netika darīts, bija diezgan jocīgi. Tāpat tagad ļoti uzmanām, lai gaisma lieki nedegtu. Ir tomēr atšķirība - strādāt valsts vai savā uzņēmumā.

L. Neimane: Mēģinām izsekot līdzi prakses vadības lietām, kaut arī ir cilvēks, kas ar to nodarbojas. Arī jauna pieredze.

A. Sizova: Es brīnos par ārstiem, kas spēj gan pacientus pieņemt, gan paši būt savas prakses menedžeri. Vai viņi naktī vispār guļ?! Medicīnisko dokumentāciju un atskaites esam visu mūžu rakstījušas, un tas nesagādā problēmas, bet prakses vadības papīri! Birokrātija aug augumā, papīru mapītes ir cita par citu biezāka, katrs ārsts ir ar kādiem pieciem šifriem nošifrēts: gan sertifikācijas apliecība, gan reģistrācijas apliecība, gan specialitātes kodi...

L. Neimane: Privātais sektors uzpildās, bet nav jau variantu, ja plāna operāciju nebūs arī 2010. gadā. No valsts puses gan tas nav loģisks lēmums, jo plānveida operācijām ir krietni mazākas izmaksas (turklāt pacients ir izmeklēts!) nekā neatliekamajām operācijām, kur nereti pacients burtiski jāizvelk.

I. Daize: Mēs kaut ko nezinām šajā naudas būšanā. Veselības aprūpes organizatori acīmredzot naudu skaita citādi.

L. Neimane: Kamēr prakses atvēršana bija procesā, bija stress. Tagad daļēji sāk atgriezties iekšējs miers. Jo darba stils ir krietni atšķirīgs no slimnīcas, daudz rimtāks.

I. Daize: Pārāk mierīgs. Pietrūkst adrenalīna. Taču, ja dzīve piespiež strādāt ambulatori, tad kāpēc to darīt citam, ja var sev?!

3. stāsts

Kad jukas piepildīja sen lolotu sapni

Pediatru Ievas Ozolas un Annas Čuderes izlolotais sapnis - pediatrijas doktorāts Talsos - vismazāk atgādina stīvu un bezpersonisku ārstniecības iestādi. Klausoties dakteres IEVAS OZOLAS aizrautīgajā stāstījumā, tik paššaprotami šķiet, kāpēc mazajiem pacientiem šeit aizmirstas raudāšana un nedrošība. Viņi grib nākt vēl, jo šeit drīkst gan ar rotaļu mašīnītēm izbraukāties un spēlēties, gan apciemot spriganu vardīti tualetes telpā. Kad veselība atgriezusies, nereti savām dakterēm mazie pacienti uzzīmē arī pa sirdi sildošam zīmējumam. Tumšajā novakarē siltas gaismas piestarotos logos te cēli zied gaisīgas orhidejas, bet vecā ābele pagalma zālienā uzplaukusi košu lampiņu gaismā. Ieva Ozola: “Kopš beidzu institūtu, vienmēr gribējies kaut ko savu.“

Draugi un ģimenes locekļi - par celtnieku, galdnieku, mākslinieku

Ideja par šāda veida doktorāta atvēršanu man bija ļoti sen - kopš beidzu institūtu, vienmēr gribējies kaut ko savu. Pēc augstskolas divus gadus nostrādāju Ventspilī, bet no 1993. gada - Talsu slimnīcas Bērnu nodaļas vadītājas amatā. Kopā ar dakteri Annu Čuderi jau 2009. gada maijā sākām kārtot dokumentus un meklēt telpas - tad sākās reorganizācijas jukas, līdz ar to bailes pazaudēt darbu vai palikt bez tā pavisam, tāpēc šo ideju pasteidzinājām.

Ja sākumā domājām tikai par diviem kabinetiem, tad vēlāk sapratām, ka doktorāts varētu būt vieta, kur strādāt arī citiem speciālistiem. Slimnīcas reorganizācija rosināja arī veidot dienas stacionāru, lai mazajiem pacientiem nodrošinātu lielāku palīdzību.

Tā kā pirms tam ēkā bija dzīvokļi un kantora telpas, viss bija jāsāk no nulles. Pieaicinātajai interjeristei - dizainerei Agitai Zībergai - sākumā gribējām lūgt pavisam nelielus padomus, taču sadarbība pārtapa kopīgā aizrautīgu ideju īstenošanā. Visas speciāli vecinātās veco laiku doktorāta stila koka mēbeles izgatavotas tepat Talsu novada Stendes galdniecībā. Izpētot ēkas vēsturi, atklājās, ka jau 1901. gadā šeit darbojusies kāda ar ārstnie cību saista iestāde. Katrs doktorāta stūrītis ir mūsu izauklēts! Talkā nāca mūsu ģimeņu locekļi: mans vīrs vairāk palīdzēja ar līgumu noformēšanu un dokumentu sakārtošanu, dakteres Čuderes vīrs kā celtnieks veica visus remontdarbus, bet manas meitas draugs - galdniecības darbus. Savukārt mani draugi - vietējie mākslinieki Antra Auziņa un Raimonds Stopnieks - palīdzēja gan ar doktorāta logo un bukletu izveidošanu, gan telpu māksliniecisko noformēšanu. Vides jauko gaisotni novērtē arī apmeklētāji.

Doktorātu atvērām 24. augustā. Būtu atvēruši jau agrāk, taču problēmas bija ar kredītu ņemšanu. Par laimi, Hipotēku banka mums nāca pretī.

Patīk mums savā doktorātā strādāt - ļoti, te ir tāds miers! (Smaida.) Dienas stacionāra pakalpojumus - infūziju terapiju, inhalācijas, injekcijas - atzinīgi novērtē bērnu vecāki, jo pēc slimnīcas slēgšanas tuvākās vietas, kur var saņemt stacionāra pakalpojumus, ir Kuldīgas, Tukuma vai Ventspils slimnīca. Ir, protams, reizes, kad bērns jāved uz slimnīcu, bet ļoti daudz varam palīdzēt arī doktorātā. Visi speciālisti, kam piedāvājām sadarboties, bija ar mieru to darīt, - pārsvarā kolēģi brauc no Ventspils, Rīgas, Mērsraga, Liepājas; sadarbojamies arī ar vietējiem speciālistiem - okulistu, ķirurgu, otorinolarinologu, nefrologu, infekcionistu, dermatologu, neirologu, osteopātu, alergologu un pulmonologu, rehabilitologu, fizioterapeitu. Sadarbojoties ar vecākiem, uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas piedāvājam noslēgt līgumu par mazuļa aprūpi gada garumā.Ar medicīnas māsu Kristīni Stabulnieci, kura palīdz gan I. Ozolai, gan A. Čuderei

Kad vienas durvis aizveras, atveras daudz logu

Ja arī saviem kolēģiem neesam radījušas jaunas darbavietas, tad vismaz dodam iespēju piepelnīties. Talsu slimnīcas likvidēšana man ir sāpīgs jautājums - zaudēta darbavieta, kur strādāju ļoti ilgi... Šobrīd bērnu nodaļas slimnīcā vairs nav, bet, par laimi, ir ierīkots traumpunkts, kur sācis strādāt cits pediatrs. To gan nevērtējam kā konkurenci, jo mums ir katram sava mērķauditorija. Mūsu pakalpojumi ir par maksu, šobrīd gan tos ļoti izvērtējam, ņemot vērā krīzes situāciju valstī, - Talsos noteikti nav Rīgas cenas! Šobrīd vairāk samazināt cenas nevaram, jo arī mums ir jādzīvo, taču mūsu pacienti atzīst, ka maksa par pakalpojumiem ir pieņemama.

Pēc slimnīcas reorganizācijas daži kolēģi darbu ir atraduši, daži - meklē, kādam vēl ir dusmas gan uz slimnīcu, gan nekārtībām valsts mērogā. Visvairāk, manuprāt, cietuši cilvēki pirmspensijas vecumā. Tieši viņiem pašlaik ir visgrūtāk atrast darbu. Par emocijām, kas te plūda, varētu sarak­stīt veselu grāmatu! To, kam tobrīd cilvēki bija spiesti iziet cauri, nenovēlu nevienam, pat savam ienaidniekam ne! Bet par to, kā kurš spēja pielāgoties, var rakstīt nākamos grāmatu sējumus. Par to, kurš vēl joprojām ir sastindzis un sēž bezdarbniekos vai ņem slimības lapas, būdams slims vistiešākajā nozīmē, vai arī - kurš atradis daudz darbavietu un nezina, kuru izvēlēties...

Arī mana kolēģe strādā Rīgā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Tas nozīmē, ka viņa diennakti dežurē, tad skrien uz doktorātu. No 9. septembra arī man radās iespēja paralēli sākt darbu Rīgas bērnu klīniskajā slimnīcā par virsārstu. Šis piedāvājums gan nāca jau pēc doktorāta atvēršanas. Tā jau ir - kad vienas durvis aizveras, atveras daudz logu, un tad nevar saprast, pa kuru lēkt ārā. (Smejas.) Vajadzētu salikt visu pa plauktiņiem, jo šobrīd ir gan prestižs darbs, gan doktorāts, kas vairāk sirdij, jo pašu radīts. Šajā brīdī man sanāk liela skraidīšana starp abām vietām un, iespējams, cieš abas, tāpēc jāizlemj, kā tālāk darboties. Bet pagaidām mēģinu abas vietas paturēt, doktorātu - noteikti!Doktorātā ir daudz interesantu, pievilcīgu stūrīšu

Mūsu plānos bija šo māju izveidot par mazu doktorātu - pacientus šeit varētu pieņemt arī ģimenes ārsts, mums varētu būt kopīga reģistratūra, tādējādi būtu iespējams vēl kādam speciālistam piedāvāt darbavietu. Šis plāns vēl ir meklējumu ceļā, bet pēc krīzes beigām ideja būtu attīstāma! No oktobra pediatrs kā primārās veselības aprūpes speciālists var slēgt līgumu ar Veselības norēķinu centru, taču reāli īstenot praksē līgumu nevar valsts budžeta ierobežoto līdzekļu trūkuma dēļ. Decembra beigās gan bija plānoti grozījumi šajos Ministru kabineta noteikumos.

Esmu pārliecināta, ka pārkvalifikācijas programmas Veselības ministrijai vajadzēja īstenot daudz atšķirīgāk. Vai tiešām labam anesteziologam vai pediatram jākļūst par viduvēju vai sliktu ģimenes ārstu? Es zinu, ko protu, un vēlos to darīt, un man nav jāpārkvalificējas!

Foto: Inese Austruma, Laima Landmane, Ingus Ķēpulis

 

 

 

 

Uz augšu ↑