Apdrošināti un nodrošināti. Latviešu ārsts Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikā Vācijā

“Bavārija un Bādene-Virtemberga, kur strādāju, ir vieni no konservatīvākajiem un bagātākajiem Vācijas apgabaliem, un vācieši, kas te dzīvo, ne tikai uz ārzemniekiem, bet arī uz citu apgabalu tautiešiem skatās vairāk “no augšas”. Švābi tiek raksturoti kā taupīgi, skopi un īgņas. Ikdienā to īpaši nejūtu, bet to, ka viņi ir ļoti strādīgi, – gan,” smaidot stāsta neiroķirurgs AKSELS RĪBENIS, kurš jau gadu ir Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikas (atrodas Gincburgā) ārsts.

"Atceros, kad pirmo reizi braucu uz Ulmu, pļāpāju ar taksometra šoferīti, viņa bija no Dienvidslāvijas, strādā te jau trīsdesmit gadu. Zini, kā švābi strādā? - viņa prasīja. Viņi cieš, bet strādā!" stāsta A. Rībenis. Švābijā ir teiciens: Schaffen, Schaffen, Häuschen bauen ("strādāt, strādāt un uzcelt mājiņu") - kā rūpīgus strādātājus, kas ar darbu un taupību cenšas tikt dzīvē uz priekšu, Švābijas vāciešus uztver citi vācieši. Lai atslēgtos no darbīgās nedēļas, A. Rībenis dodas uz Alpu kalniem stundas braucienā no Ulmas, kur viņš dzīvo. Kalnos viņš fotografē dažādus interesantus augus, kukaiņus, bet mājās no skaistākajām fotogrāfijām pie sienas veido galeriju.

A. Rībenis vairākkārt uzsver, ka daudz lielāks gandarījums būtu ar savu darbu celt Latviju, nevis Vāciju, bet... 2008. gadā viņš jau bija uz gadu atgriezies, taču nav varējis samierināties ar arvien "grimstošo, kā arī dubulto morāli Latvijas veselības aprūpē".Aksels Rībenis: “Esmu no tiem, kas tik viegli nepadodas, tāpēc meklēšu iespēju atgriezties Latvijā”

Sapnis par epilepsijas ķirurģiju

No 2006. gada līdz 2008. gada rudenim A. Rībenis Minhenē Ludviga Maksimiliāna universitātes neiroķirurģijas klīnikā izstrādāja un aizstāvēja disertāciju par epilepsijas ķirurģiju. "Pats sameklēju vietu, dabūju stipendiju, neviens neorganizēja un nepiedāvāja šo iespēju." Pēdējā studiju kursā viņš bijis mēnesi ilgā praksē Londonas Universitātes koledžas Nacionālajā neiroķirurģijas un neiroloģijas slimnīcā, kas ir viena no Anglijas centrālajām neiroķirurģijas klīnikām, tur pirmo reizi iepazinies ar epilepsijas ķirurģiju, un tā piesaistījusi viņa interesi. Iestājoties Latvijā rezidentūrā, pēc pāris gadiem jutis, ka stāv uz vietas, sācis skatīties apkārt, kur būtu iespēja strādāt tieši ar epilepsijas ķirurģiju. "Minhenē profesors Peters Vinklers bija ļoti atsaucīgs, bija labi apstākļi: skaista vieta netālu Alpiem, labs alus un visādas citādas priekšrocības."

Pēc diviem gadiem bijis jāpiespiežas, lai atbrauktu atpakaļ. Tomēr prātā jau bijusi doma par starptautisku projektu - piesaistot Eiropas līdzekļus, kopā ar somu un igauņu kolēģiem attīstīt epilepsijas ķirurģiju Latvijā. Spēruši jau pirmos soļus kopā ar neirologiem Santu Ašmani un Māru Ginteri, lai to varētu sākt, proti, epilepsijas precīzai diagnostikai un ķirurģiskai ārstēšanai nepieciešama ilgtermiņa elektroencefalogrāfija. "Rudenī mēģināsim šo projektu virzīt uz priekšu," domīgs ir A. Rībenis.Operāciju zāle (saucas Brainsuite) Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikā – tik moderni aprīkotas operāciju zāles pasaulē ir tikai divas: viena Vācijā Gincburgā, otra – Amerikā

Kāpēc aizbraucis, ja paralēli domā par epilepsijas ķirurģijas attīstību Latvijā? "2008. gada beigās sākās konstanta lejup slīdēšana, un, tai kritienā strādājot pēc labākās sirdsapziņas, sapratu, ka kļūst tikai sliktāk - lēmumi gan valsts, gan slimnīcas līmenī tika pieņemti sasteigti un ar dubultu morāli dažādās specialitātēs," atzīst neiroķirurgs. Katastrofāli bruka finansējums operācijām, pat ļoti banālas neiroķirurģiskas operācijas vairs netika apmaksātas no valsts budžeta, un viņš sapratis, ka cīnīties par valsts finansējumu tādam ekskluzīvam, dārgam šauras nišas produktam kā epilepsijas ķirurģija būtu vairot jau tā pastāvošo nevienlīdzību medicīnisko pakalpojumu grozā un apmaksā. Epilepsijas ķirurģija tiek indicēta gadījumos, kad medikamentozā ārstēšana sevi izsmēlusi vai ja medikamenti jālieto tik lielās devās, ka tiem ir toksiskas blaknes, vai arī ja lēkmes būtiski ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Atrodot epileptogēno fokusu, kur ir lēkmes ģenerējošais perēklis, tas ķirurģiski var tikt izdalīts. "To ir vienkārši pateikt, bet atrast šo fokusu ne vienmēr ir tik vienkārši," saka A. Rībenis. "Tas ir diezgan laikietilpīgs, darbietilpīgs, līdz ar to arī dārgs process."Kopā ar draudzeni, kura ir ginekoloģe un drīz sāks strādāt Ulmas ginekoloģijas klīnikas endokrinoloģijas un mākslīgās apaugļošanas ambulancē

Neiroķirurgs atzīst, ka finansiālais novērtējums ir tikai viena no nelaimēm, jo "nopelnīt jau vienmēr kaut ko var" - piemēram, rezidentūras pirmajā gadā viņš piepelnījies ar tul košanas darbiem. Samierināties nav spējis ar ko citu. Jaunajam neiroķirurgam ir skumji secinājumi par to, kā Latvijā attīstās viena vai otra novitāte. "Uz kopējā nabadzības fona ir pietiekami daudz atsevišķu nozaru ārstu, kas ir "izsituši" un pratuši piesaistīt savai jomai, metodei, ar kuru strādā, ievērojamus valsts līdzekļus uz citu nozaru rēķina. Tā vien šķiet, ka daļa medicīnas necieš no finanšu trūkuma, jo resursi tiek nevienlīdzīgi un subjektīvi sadalīti starp būtībā vienlīdzīgiem pacientiem (nodokļu maksātajiem) un ārstiem. Mākslīgi tiek uzturēta divu šķiru sabiedrība ārstu un pacientu vidē. Viņš bilst, ka medicīnā ir ļoti daudz cilvēku, kas vēlas attīstīt savu nozari, bet politisku vai kādu citu kontaktu trūkuma dēļ viņiem šī iespēja tiek liegta. "Tie ir ļoti primitīvi saimniekošanas principi, un nedomāju, ka gribu tajos iesaistīties."

Ārsts augstākā līmeņa operāciju zālē

Pašlaik A. Rībeņa darbdienas rit Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikā Gincburgā - nelielā pilsētiņā (19,5 tūkstoši iedzīvotāju), taču klīnikai ir visai liela jauda. Tā izvietota divās vietās - Ulmā un Gincburgā, pēdējā ik gadu kopumā veic vairāk nekā 3000 operāciju un sniedz vairāk nekā 7000 ambulatoro konsultāciju, vidējais ārstēšanās ilgums tajā ir 7,9 dienas.

Gincburgas klīnika celta 20. gadsimta sākumā kā psihiatrijas slimnīca skaistā vietā - parkā. 1970. gadu vidū radusies doma attīstīt ar nervu slimībām saistītu klīniku, proti, tika uzcelta neiroloģijas un neirorehabilitācijas klīnika, tad - neiroķirurģijas klīnika. 2007.-2008. gadā pilnībā no jauna uzbūvēts moderns operāciju bloks. Ārstu rīcībā ir četras operāciju zāles, viena no tām aprīkota īpaši augstā līmenī - ar intraoperatīvu magnētisko rezonansi, kas savienota ar modernākajām intraoperatīvās navigācijas un mikroskopu aparatūrām; tieši šādas zāles pasaulē ir tikai divas - viena Gincburgā, otra Amerikā, tāpēc te bieži viesi ir speciālisti no citām Eiropas klīnikām. "Man ļoti patīk, ka šajā klīnikā viss ir optimāli organizēts, lai varētu strādāt vislabākajā veidā - mums pašiem ir savs anesteziologu dienests, operāciju bloks, rentgens, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, ko varam brīvi izmantot, pašiem sava pēc­operāciju intensīvās aprūpes, kā arī reanimācijas nodaļa, ko nevajag dalīt ar citām klīnikām un specialitātēm."“Tieši dabā varu “atiet” no nedēļā sakrājušās stresa devas un nevajadzīgajām domām”

Viņš stāsta, ka šo vietu viņam palīdzējuši atrast vācu draugi, kas viņu jau pēc Minhenes studiju laika mēģinājuši pierunāt uz palikšanu Vācijā. "Viņi man bija uz Latviju atsūtījuši vairākus darba sludinājumus laikā, kad sāku noprast, ka Latvijā nopietnas strādāšanas tuvākajā laikā tomēr nebūs; šis bija visinteresantākais." Daudz nemeklējot, apskatījis vēl vienu potenciālo darba vietu - Vācijas ziemeļos Flensburgā pie Dānijas robežas. "Draudzene ir ginekoloģe, un viņai piedāvāja darbu Dānijā, tāpēc bija doma, ka tas būtu labs kompromisa variants. Taču dāņi vilcinājās ar atbildi garo atvaļinājumu dēļ, tāpēc izlēmām par labu Bāvārijai un Gincburgai," stāsta A. Rībenis. Viņš atzīst: lai gan Vācijā tiek rīkota nopietna atlase, tomēr ārstu trūkst un dabūt vietu nav bijis sarežģīti: viņu labprāt būtu ņēmuši pretī arī otrā noskatītajā vietā - Flensburgā.

A. Rībeņa statuss klīnikā ir ārsts-asistents, kas ir ekvivalents ārstam rezidentam. Vācijas slimnīcās izšķir trīs ārstu pozīcijas: ārsts-asistents, virsārsts un šefārsts. Rezidentūras izglītība tiek sākta ar asistenta pozīciju, jo Vācijā rezidentūra ir darbs, nevis "kaut kas mistisks starp studijām un darbu". Pabeidzot rezidentūru, var turpināt kā asistents vai arī meklēt virsārsta vietu. Ārsti Vācijā ir ļoti mobili - pastrādā vienā klīnikā, iegūst pieredzi un meklē citu amatu citā klīnikā. A. Rībenis: "Lielākā daļa virsārstu, ar kuriem 2006. gadā Minhenē strādāju kopā, citās klīnikās nu ir kļuvuši par vadītājiem vai vadītāju vietniekiem."

Parasti specializāciju pabeidzis ārsts vēl kādu noteiktu laiku strādā kā ārsts-asistents - šajā gadījumā alga un darba pienākumi būtiski neatšķiras no virsārsta. A. Rībenis ir tikko pabeidzis rezidentūru un turpina strādāt kā ārsts-asistents. Gincburgas neiroķirurģijas klīnikā kopā ar šefārstu strādā septiņi virsārsti un 13 ārsti-asistenti, starp viņiem daļa jau ir beiguši rezidentūru.

Gincburgas klīnikā ārsti strādā ar ļoti plašu neiroķirurģisko operāciju klāstu: kraniālo neiroķirurģiju, galvas, muguras smadzeņu ķirurģiju. Tā ir viena no nedaudzajām klīnikām Vācijā, kas specializējas arī perifērajā neiroķirurģijā.

 Darbs - svēta lieta!

"Mana darbdiena sākas septiņos no rīta, līdz pusastoņiem izeju vizītes palātās, tad "piecminūte", kam seko darbs nodaļā un operācijas. Pēcāk turpinās darbs ar nodaļas pacientiem: jānosūta uz izmeklējumiem, jādiktē izraksti utt. Ja nav operāciju, eju uz ambulanci. Pēcpusdienā pusčetros ir sēde, kur skatāmies visus pacientus, kas nākamajā dienā ieradīsies uz operāciju. Skatāmies arī konsultācijas no blakus klīnikām. Parasti diena ilgst vismaz līdz pieciem, divreiz nedēļā ir garās vizītes, tad strādājam līdz sešiem. Ir bijušas reizes, kad esmu palicis slimnīcā līdz astoņiem, - tad gan jūties kā izspiests citrons," darbdienu raksturo A. Rībenis.

Vācijā esot jāstrādā daudz un intensīvi. "Darbs Vācijā ir svēta lieta. Ja izdomāju pacientu izrakstīt jau pēcpusdienā, zinu, ka uz vietas noteikti vēl būs sekretāre, kas sagatavos izrakstu un nokārtos citas lietas. Vācietis nekad neatļausies kavēt darbu, pirms laika doties mājās vai darba laikā darīt citas lietas. Droši vien tāpēc Vācija ir viena no turīgākajām ES valstīm."

Vācijā daudzi universitātes slimnīcas ārsti piepelnās ar tiesas prāvu dokumentu izvērtēšanu - ja ārstu iesūdz tiesā, tad visus materiālus sūta izvērtēt kolēģim Vācijā, neizpaužot, par kuru tie ir. "Tādā veidā var diezgan labi nopelnīt," piebilst A. Rībenis.

Viņš atzīst, ka personības rakstu ra iezīmēm nav tautības un esot arī dzirdēts par ķirurgiem-ekstrēmistiem operāciju zālē, taču viņam paveicies ar ļoti jaukiem kolēģiem. Liela daļa kolēģu dzīvo nelielajā Gincburgā, un viņos nav lielpilsētas saspringuma - tas vērojams arī savstarpējās attiecībās.

"Man ļoti patīk, ka varu paļauties uz kolēģiem. Ja būs vajadzīga konsultācija, vienmēr būs kāds, kam pajautāt padomu. Protams, hierarhija tiek ievērota, taču virsārstu, kas pieņem lēmumus, gatavo operāciju plānus, attieksme ir koleģiāla," stāsta A. Rībenis. "Nav iedomājama situācija, kad no rīta paziņo "zilus brīnumus", kas būtiski maina līdzšinējo darbu vai atalgojumu - kā tas dažkārt bija novērojams Latvijā, kad tur vēl strādāju. Visas lietas, ko grib mainīt, tiek pārrunātas laikus, vienmēr taujājot visiem darbiniekiem, kā domā, kā būtu labāk."

Neiroķirurgs atzīst, ka sākumā (tagad jau esot pieradis) gan bijis grūti pieņemt vācu sistēmu, kad ārstniecības procesā katru posmu veic cits kolēģis: viens ārsts apskata pacientu ambulancē, izdomā, ka jāoperē, otrs uzņem slimnīcā, trešais operē, vēl cits aprūpē pēcoperācijas periodā. Tāda sistēma esot daudzviet Vācijā. Viņam saprotamāka un tuvāka ir Latvijas sistēma, kad viens un tas pats ārsts pacientu uzrauga no iestāšanās brīža līdz izrakstīšanai.

Veselības aprūpe, kas nav pakārtota līdzekļu trūkumam un ārsta ērtībām

Ir kas tāds, ko neesot iespējams salīdzināt, proti, pacientu servisa līmenis. Tam pamatā ir obligātā veselības apdrošināšana, kurā strādājošie katru mēnesi maksā diezgan dāsnu sociālo iemaksu. A. Rībenis tajā maksā 7,9% no bruto darba algas, pusi iemaksu veic pats apdrošinātais, otru pusi - darba devējs. Darbojas princips: veselais maksā par slimo. Tas nozīmē, ka apdrošinātam pacientam pretī tiek kvalitatīvs pakalpojums un attieksme, augstākās klases tehnoloģijas un pat par visdārgākajām operācijām viņam ir jāpiemaksā vien 10 eiro par slimnīcā pavadītu dienu, bet gadā šādos maksājumos nomaksātā summa nedrīkst pārsniegt 2% no gada ienākumiem. Presē gan ne reizi vien šī sistēma ir kritizēta - par izšķērdību, iepērkot par daudz aparatūras, par ārsta darba apmaksu, kas rosina veikt nevajadzīgus izmeklējumus, un par to, ka, novecojot sabiedrībai, valstij arvien grūtāk ir tikt galā ar veselības aprūpes tēriņiem.

"Klīnikās strādā speciāli cilvēki, kas nodarbojas ar medicīnas ekonomikas jautājumiem. Es no tiem saprotu maz, bet tas nav arī ārsta pienākums tajos iedziļināties," atzīst A. Rībenis. "To, cik daudz slimokases maksā par pacientu, nosaka pacienta stāvoklis pirms operācijas. Ja tas ir vecs cilvēks, tātad viņam ir blakus saslimšanas, augstāks narkozes risks, dārgāki pirmsoperācijas izmeklējumi, viņš slimnīcā stājas ar citu koeficentu nekā gados jauns un veselāks pacients. Par visu tiek skrupulozi samaksāts - par katru intensīvās terapijas dienu, katrai operācijai ir standarts, bet pie tā vēl tiek pierēķinātas operācijā lietoto materiālu izmaksas, ko iepriekš nevar paredzēt. Jo ilgāk pacients atrodas slimnīcā, jo vairāk par viņu tiek samaksāts, tomēr, ja pacients slimnīca ir pārlieku ilgi, slimokase pakalpojumu var apmaksāt mazākā apmērā." Vācijā medicīna bieži ir bizness, it īpaši privātajā sektorā.

A. Rībenis smejas, ka viņam ir tik daudzas un dažādas apdrošināšanas, ka tās visas nevarot pat uzskaitīt. "Bez veselības apdrošināšanas man ir arī apdrošināšana pret gadījumiem, ja zaudēju darbu, kas īstenībā man nedraud. Vēl man ir apdrošināšana, ja gadījumā mani ir jākopj, apdrošināšana darbā, kā arī ceļam uz to un atpakaļ. Ir vēl viena apdrošināšana, ar kuras palīdzību krāju naudu pensijai, - ārstiem tā tiek krāta īpašā fondā. Ir vēl arī pensijas apdrošināšana, kas nodrošina piemaksu pensijai. Jā, vāciešiem dzīve ir nodrošināta un apdrošināta!"

Viņš gan nedomā, ka augsts servisa līmenis tiek nodrošināts automātiski itin visās Vācijas slimnīcās. Gincburgas Neiroķirurģijas klīnikā tas esot veidojies kā tradīcija. Ja Latvijā kādreiz pacients ir traucēklis, Gincburgas klīnikā viņš neko tādu neesot pieredzējis. Ja pacientu izraksta, tiek noteikta un saskaņota tālākā aprūpe - kas, kad un kādos termiņos jāpaveic. "Kad pacients ir slimnīcā, vienojamies, kur tiks nodrošināta rehabilitācija, vai būs nepieciešams transports, cikos jāierodas. Visi izraksti tiek nosūtīti ģimenes ārstam, citiem ārstēšanā iesaistītajiem ārstiem, arī uz attiecīgo rehabilitācijas klīniku. Kā standartprocedūra pacientiem (piemēram, audzēja pacientiem) pēc operācijas ir kontroles izmeklējums mūsu ambulancē - jau izrakstoties sarunājam ierašanās datumu un laiku. Ja nepieciešama izmeklēšana pie citiem kolēģiem, sazinos ar viņiem un sarunāju pieņemšanas laiku. Protams, vācieši nav ļoti atšķirīgi no latviešiem tajā ziņā, ka ne vienmēr ievēro ārsta norādījumus, tomēr konkrētas norādes izrak­stoties, piemēram, konkrēts kontroles izmeklējuma datums, mazina iespēju, ka šie ieteikumi netiks ievēroti."

Pacientu ikdienas aprūpe lielā mērā ir uz māsu pleciem. Tā ir ļoti labi organizēta - māsas aprūpē noteiktu skaitu slimnieku, strādā astoņu stundu maiņās; viņu darba pienākumos ietilpst arī pacientu mazgāšana, pabarošana, viegla mobilizācija, ja kas tāds nepieciešams.

"Vācijā veselības aprūpe nav pakārtota līdzekļu trūkumam un ārsta ērtībām. Sestdienā un svētdienā mēs pacientus operējam tieši tāpat kā darbdienās. Nav kā Latvijas slimnīcās - bieži vien brīvdienās nogaida, papilina pacientam sistēmas, lai nesāp," par saviem novērojumiem stāsta A. Rībenis. "Latvijā medicīna kļuvusi ļoti gļēva, bieži pārlieku subjektīva. Mūsdienu medicīnu raksturo spēja iejaukties slimības gaitā ātri, invazīvi un līdz ar to arī bieži vien ļoti efektīvi. Latvijā uz nevienlīdzīgās medicīniskās aprūpes fona mēs daudz ko iesākam pēc šiem principiem, tomēr procesu diemžēl arvien biežāk nevaram atbilstīgi pabeigt, it īpaši, ja radušās novirzes no plānotās gaitas."

Ārsts - pozitīvais tēls

"Ārsts Vācijā ir pozitīvais tēls sabiedrībā. Jau vēsturiski ārsti bijuši viena no labklājīgākajām sabiedrības daļām. Respektējama profesija - un to vēl aizvien jūt ikdienā," saka A. Rībenis. "Piemēram, sākot dzīvi Vācijā un dodoties piereģistrēties, pret tevi attiecas citādi, kad uzzina, ka esi ārsts. Kad meklē dzīvokli (vāciešiem ir pieņemts sludinājumos rakstīt arī nodarbošanos), uz ārsta sludinājumu atsauksies daudz biežāk, jo arī izīrētājs meklē izdevīgu īrnieku ar labiem un stabiliem ienākumiem. Bet jābūt arī uzmanīgiem - kādreiz, zinot, ka esi ārsts, cenšas paaugstināt īres maksu!"

Kāds ir tipisks vācu ārsts? Pieder pie vidusšķiras "krējuma kārtiņas". Nedzīvo ar pārmērībām, nav ārišķīgs, pompozs, tomēr labi apzinās savu stāvokli sabiedrībā. Patīk kvalitatīvas, tāpēc Vācijā arī salīdzinoši dārgas lietas, piemēram, Apple datortehnika, labu firmu apģērbi, labas vācu automašīnas, tomēr ne tik dārgas kā daļai Latvijas ārstu. Atvaļinājumā regulāri dodas slēpot. Tie, kas izvēlas strādāt universitātes klīnikās, ir ambiciozāki, tīko pēc akadēmiskas karjeras - tur darbs ir stresaināks, vairāk ir sevi jāpierāda. "Tā tikai šķiet, ka Vācija ir lielā laimes zeme, kur viss viegli nāk, bet, lai dzīvotu labi, tur ir daudz jāstrādā un jābūt taupīgam."

Viņš atzīst, ka nekad nav manījis pret sevi kā pret ārzemnieku citādu attieksmi. Piedalījies īpašā integrācijas seminārā, kādi tiek rīkoti ārzemju ārstiem, un klausījies par potenciālajām problēmām, konfliktsituācijām, bet viņa pieredzē tādas neesot bijušas. "Pieņemu, ka man šādas situācijas nav bijušas, jo kopumā tomēr īpaši neatšķiros no vācu ārsta - pirmkārt, ārēji, otrkārt, arī valodu pārvaldu samērā labi. Tomēr esmu dzirdējis, ka aziātiska vai melnīgsnēja izskata ārstiem dažkārt rodas problēmas ar pacientiem, it īpaši, ja ir grūtības saziņā. Arī ikdienā gadās dzirdēt smieklīgus komentārus no kolēģiem, kas pa tālruni runājuši ar kādu ieceļojušu ārstu, kuram bijušas grūtības saprast teikto."

Kolēģi no Peru un Meksikas stāstījuši, ka viņus dažkārt uztverot kā pakistāņus, irāņus un tāpēc uz viņiem pacienti skatās mazliet piesardzīgāk. "Vāciešiem ir atturīga attieksme arī pret krieviem - to viņi paši man ir teikuši. Arī krievu tautības pacienti dažkārt kautrējas slimnīcā runāt krieviski, drīzāk lauzās vācu valodā, kaut gan piedāvāju viņiem runāt krieviski. Integrācijas kursā mums stāstīja, ka Vācijā ir pirmās un otrās šķiras ārzemnieki. Francūzis vai dānis būs pirmās šķiras ieceļotājs, bet slāvus - un, manuprāt, arī mūs, kas nākuši no šā reģiona,  - viņi uzskata par otrās šķiras ieceļotājiem."

A. Rībenis gan smejoties stāsta, ka slimnīcā uzvārda dēļ viņu vairāk uztverot kā grieķu atvasi. Grieķu pacienti, kuru Vācijā nav mazums, ne reizi vien jautājuši, vai viņā nerit grieķu asinis, bet reiz, izlasot pie viņa mājas durvīm uzvārdu, pat grieķu biedrības pārstāvji uzdrošinājušies zvanīt, jo domājuši, ka te dzīvo savējais.

Tik viegli nepadodos!

"Vācija ir ļoti jauka zeme, jūtos novērtēts kā ārsts, varu daudz strādāt un iemācīties, piemēram, perifēro nervu ķirurģiju, ar ko Latvijā vairāk nodarbojas mikroķirurgi, vai epilepsijas ķirurģiju. Bet esmu no tiem, kas tik viegli nepadodas, tāpēc meklēšu iespēju atgriezties Latvijā. Man ir padomā šādi tādi projekti, kā to izdarīt, bet tie vēl ieceru līmenī. Pagaidām gan neredzu pagrieziena punktu Latvijas medicīnas aprūpē. Ir daudz cilvēku, kam ir vienalga vai arī kas ir apmierināti ar Latvijas medicīnā notiekošo, droši vien jādod viņiem laiks, lai saprastu, vai viņi patiešām savu dzīvi vēlas nodzīvot tik primitīvas morāles apstākļos," - tā A. Rībenis.

Viņš atzīst, ka negribot arī piedzīvot to sajūtu, ko izbaudījis 2008. gadā pēc atgriešanās no Minhenes. Sācis strādāt ar pārliecību, ka tiks attīstīta būtiska neiroķirurģijas apakšnozare, tādējādi dodot cerību daudziem Latvijas pacientiem, kam šādas iespējas iepriekš nav bijis, tomēr drīz sapratis, ka šobrīd Latvijas medicīnā tas nav aktuāli, prioritāras ir citas vērtības.

Rībenu daudzi atceras arī kā jaunu, aktīvu ārstu, kas iesaistījās sabiedriskajā darbībā, Latvijas jauno ārstu asociācijā, bija gatavs iet uz ministriju un runāties ar veselības aprūpes organizatoriem. Tagad viņš saka - gandarījumu dod praktiskais darbs ar pacientiem. "Manuprāt, Latvijas lielākā nelaime ir tā, ka nedz politiķi, nedz arī sabiedrība nesaprot, pirmkārt, kam viņiem vispār šī valsts ir vajadzīga, ko viņi tajā vēlas panākt, piedzīvot. Otrkārt - kādu veselības aprūpi gribētu paši sev, saviem bērniem, vecākiem? Bez šīs apziņas, izpratnes nebūs vajadzīgā pagrieziena ne medicīnas aprūpē, ne arī valstī. Mēs katrs esam atbildīgs savā, savas ģimenes un valsts priekšā, veidojot priekšstatu par savu veselības aprūpi un tātad arī valsti. Vai mūs apmierina stāvoklis, kādā esam patlaban? Varbūt vienkārši jāpaiet laikam... Lai gan pagājis jau divdesmit gadu..."

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu