Vecais, labais aspirīns

Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā. Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā.

Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.

Domājams, ka aspirīnu sintezējis Fēlikss Hofmans 1897. gada 10. augustā, taču ir ziņas, ka jau 1853. gadā Čārlzs Fredrihs Juhards ieguvis neattīrītu acetilsalicilskābi, tātad Fēlikss Hofmans sintezēja to pašu, tikai daudz tīrāku un labāku. Kā jau visiem veiksmīgiem atradumiem, arī aspirīna atklāšanā netrūkst pretendentu uz līdzautorību. Starp aspirīna (acetilsalicilskābes) autoriem tiek minēti arī Artūrs Eihengrīns un Heinrihs Dresers. Līdz pat 1970. gadiem aspirīna un citu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) darbības mehānisms nebija īsti skaidrs, taču tas nebūt nekavēja to lietošanu, jo daudz labāk ir tad, kad preparāts palīdz un nav zināms, kāpēc palīdz, nekā tad, kad darbības mehānisms šķiet zināms, bet reāli efekts ir niecīgs.

Darbības mehānisms

Saskaņā ar 1982. gada Nobela prēmijas laureāta Džona Veina teoriju kopš 1971. gada NPL darbības mehānisma pamatā ir to spēja inhibēt prostaglandīnu sintēzi, bet kopš 1975. gada šo prostaglandīnu sintēzi saista ar enzīma ciklooksigenāzes (COG) inhibīciju, kas ir svarīgākais arahidonskābes metabolisma enzīms un ir prostaglandīnu priekštecis, kam ir svarīga loma iekaisuma, sāpju un drudža norisē.

Aspirīna pretsāpju darbību nosaka:

  • perifērie mehānismi, kur būtiska nozīme ir prostaglandīnu sintēzes nomākumam perifērajos audos, it īpaši iekaisuma mazināšanā;
  • centrālie mehānismi, kur tiek nomākta prostaglandīnu sintēze centrālajā un perifērajā nervu sistēmā.

Prostaglandīnu sintēzes nomākšanas dēļ tiek mazināta to ietekme uz termoregulācijas centru. [1; 2; 3] Ķermeņa temperatūra pazeminās arī stipras svīšanas un tādējādi arī pastiprinātas siltuma atdeves dēļ.

Bez šīm trim - pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža - īpašībām, kas bija dominējošās XX gadsimtā, mūsdienās aspirīnu izmanto arī kā antiagregantu. Jau 1945. gadā aspirīnam tika atklāta antitrombotiskā darbība, bet 1967. gadā - kavējošā ietekme uz trombocītu agregāciju. Aspirīns nomāc COG-1 sintēzi, no kuras savukārt ir atkarīga tromboksāna A2 sintēze trombocītos, līdz ar to samazinās tromboksāna A2 daudzums, kas nosaka trombocītu agregācijas spēju.

Tā kā aspirīns lielās devās mazina prostaciklīna un citu antritrombotisko faktoru sintēzi asinsvadu sieniņas endotēlijā, tad aspirīnu kā antiagregantu lieto mazās devās (50-300 mg/dienā, biežāk 75-150 mg/dienā). [4; 5]

Antiagregantā darbība saglabājas vairākas dienas, jo COG tiek kavēta neatgriezeniski. Un, tā kā trombocīti ir šūnas bez kodola, tās pašas nespēj resintezēt COG. Turklāt aspirīns ir arī K vitamīna antagonists, mazina no K vitamīna atkarīgo asinsreces faktoru (II, VII, IX, X) aktivāciju. [5]

Aspirīnam (tāpat kā vairākumam citu preparātu) ir arī citas mazāk nozīmīgas vai arī mazāk izpētītas īpašības. Literatūrā tiek minēts, ka, regulāri lietojot, aspirīns mazina arī resnās zarnas audzēja un Alcheimera slimības risku. [6; 7] Tāpat aspirīns mazina radiācijas izraisītu diareju. Kopš XIX gadsimta aspirīnu lieto podagras ārstēšanai, jo tas veicina urīnskābes izdali. [7]

Farmakokinētika

Aspirīns pārsvarā uzsūcas no tievajām zarnām, mazāk no kuņģa. Barība aizkavē aspirīna uzsūkšanos. Acetilsalicilskābe nonāk vairākumā audu, toskait tā šķērso hematoencefalītisko barjeru. Tā metabolizējas aknās, hidrolizējas, un no tās veidojas salicilskābe, kas tālāk konjugējas ar glicīnu un glikuronīdu. Salicilskābe 80% saistās ar plazmas olbaltumiem. Izvadās pārsvarā caur nierēm salicilskābes veidā. T1/2 acetilsalicilskābei ir 15 min., bet salicilskābei T1/2 - 3 stundas. Uzskata, ka farmakoloģisko efektu nodrošina salicilskābe, kas veidojas no acetilsalicilskābes. [3; 7]

Lietošanas indikācijas un kontrindikācijas

Indikācijas un lietošanas devas

Kā pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža līdzekli lieto galvassāpju, zobu sāpju, kakla sāpju, reimatisko sāpju, sēžas nerva iekaisuma, lumbago, muskuļu sāpju un paaugstinātas temperatūras mazināšanai gripas gadījumā. Lieto pa 300-600 mg ne biežāk kā ik pēc 4 stundām. Maksimālā diennakts deva ir 2400 mg. [8]

Kā antiagregantu koronārās sirds slimības primārai un sekundārai profilaksei, tromb­emboliju profilaksei pacientiem pēc sirds- asinsvadu operācijām un invazīvām procedūrām, trombožu profilaksei pacientiem pēc sirds vārstuļu protezēšanas, smadzeņu asinsrites traucējumu gadījumā insulta profilaksei. Devas lielums atkarīgs no indikācijas un konkrētās klīniskās situācijas, diapazons ir no 30 līdz 300 mg/dienā. Visbiežāk no 75 līdz 150 mg/dienā. [4]

Jaunākie pētījumi pasaulē apliecina aspirīna lietošanas plašo amplitūdu [9; 10; 11]:

  • antikoagulantu lietošana par 50% samazina prostatas vēža pacientu specifisko mir­stību;
  • meta-analīzes rezultāti apliecina, ka zemas devas aspirīna lietošana grūtniecības laikā vairāk nekā uz pusi samazina preeklampsijas, priekšlaicīgu dzemdību un intrauterīnās augšanas aizkavēšanās risku;
  • viena deva 1000mg aspirīna efektīvi mazina akūtas migrēnas galvassāpes vairāk nekā pusei pacientu.

Kontrindikācijas

Ja aspirīnu izmanto kā pretsāpju, pretiekaisuma vai pretdrudža līdzekli un to lieto lielās devās un ilgstoši, tad jābūt īpaši piesardzīgiem.

Absolūtās kontrindikācijas aspirīna lietošanai (arī mazās devās), to lietojot kā antiagregantu, ir šādas [3; 4; 8]:

  • kuņģa vai duodena čūla,
  • gastrointestināla vai uroģenitāla asiņošana,
  • hemorāģiska diatēze,
  • hemofīlija,
  • salicilātu vai citu NPL nepanesība,
  • grūtniecība (īpaši IIItrimestris),
  • zīdīšana,
  • antikoagulantu (īpaši kumarīna atvasinājumu) lietošana,
  • izteikti aknu un nieru darbības traucējumi,
  • bērni līdz 12gadu vecumam.

Pārdozēšana

Pārdozēšana var notikt apzināti (pašnāvības mēģinājumi) vai neapzināti, vairākas dienas pārsniedzot terapeitiskās devas. Salicilātu deva (pie kuriem pieder arī aspirīns) > 300 mg/kg izraisa smagu saindēšanos, bet > 500 mg/kg - nāvi.Saindēšanās simptomi atbilstīgi saindēšanās smaguma pakāpei

Saindēšanās simptomi atbilstīgi saindēšanās smaguma pakāpei apkopoti tabulā. Ārstējot slimības, ko pavada paaugstināta temperatūra, saindēšanos ar aspirīnu var nepamanīt, jo intoksikācijas klīniskā aina neatšķiras no slimības simptomiem.

Bīstami aspirīnu dot bērniem līdz 12 gadu vecumam, īpaši līdz 4 gadu vecumam, jo var veidoties metaboliska acidoze. [12]

Blaknes

Lai gan aspirīna akūtā toksicitāte ir zema, LD50, pelēm un žurkām ievadot per os, ir tikai 1,1-1,5 g/kg, tomēr, lietojot to terapeitiskās devās, var būt nevēlamas blaknes, kas izriet no preparāta darbības mehānisma. Blaknes īpaši izpaužas, lietojot preparātu ilgstoši un lielās devās. Ilgstošā lietošanā novēroto blakņu dēļ aspirīns tagad tiek mazāk izmantots kā pretiekaisuma un pretsāpju līdzeklis, bet vairāk kā antiagregants, kur devas ir ļoti mazas.

Jau 1938. gadā aprakstīta aspirīna ulcerogēnā darbība, ko tagad saista ar gremošanas trakta gļotādu aizsargājošo prostaglandīnu sintēzes nomākumu. Lielā mērā ar šo mehānismu var saistīt arī citus gremošanas trakta darbības traucējumus, tādus kā sāpes epigastrijā, sliktu dūšu, anoreksiju, diareju, erozīvos un čūlainos gļotādas bojājumus un asiņošanu no gremošanas trakta, kas var radīt dzīvībai bīstamas sekas. Retāk konstatē nieru darbības traucējumus.

Ar aspirīna antiagreganto darbību saistāmas tādas blaknes kā hemorāģiskais sindroms, asiņošanas laika pagarināšanās un jau iepriekš minētā asiņošana no gremošanas trakta.

"Aspirīna astmas" sindromu, ko pirmais aprakstīja R. Kuks 1919. gadā, skaidro ar to, ka kavētas prostaglandīnu sintēzes apstākļos pastiprinās bronhus spazmējošo leikotriēnu veidošanās.

Samazinot prostaglandīnu veidošanos, tiek vājinātas dzemdes kontrakcijas, kas savukārt var radīt sarežģījumus dzemdību laikā, bet aspirīna antiagregantās darbības dēļ iespējama pastiprināta pēcdzemdību asiņošana kā mātei, tā jaundzimušajam. Šo apsvērumu dēļ aspirīnu neiesaka lietot grūtniecēm, īpaši pēdējā trimestrī.

Aspirīna lietošanai ir virkne blakņu, kuru izcelsmei pagaidām nav skaidri zināmi mehānismi. Te minamas tādas blaknes kā galvassāpes, galvas reiboņi, troksnis ausīs, redzes pasliktināšanās, trombocitopēnija, anēmija, ādas alerģiska reakcija.

1960. gados aprakstīts Reja sindroms bērniem, kas gripas, vējbaku vai citas vīrusu infekcijas gadījumā ārstēti ar aspirīnu, tāpēc bērniem līdz 12 gadu vecumam aspirīnu lietot neiesaka. [1; 3; 4; 8]

Mijiedarbība

  • Antacīdie līdzekļi mazina aspirīna uzsūkšanos.
  • Aspirīns pastiprina antikoagulantu (īpaši kumarīna) hipoglikēmisko sulfonilurīnvielas atvasinājumu, insulīna, metotreksāna, fenitoīna, trijodtironīna darbību.
  • Glikokortikosteroīdi, alkohols pastiprina aspirīna ulcerogēno darbību.
  • Aspirīns samazina diurētisko līdzekļu (spironolaktona, furosemīda), pretpodagras līdzekļu (probenecīda, sulfīnpirazona) darbību.
  • Aspirīns palielina digoksīna, barbituātu un litija koncentrāciju asins plazmā.
  • Literatūrā norādīts, ka aspirīns un kalcija antagonisti, kā arī Gingko biloba preparātu blokatori palielina aspirīna maksimālo koncentrāciju asinīs.

Šīs mijiedarbības ir biežāk sastopamās, taču bez šīm ir arī citas ar retāk lietotajiem medikamentiem, tāpēc pirms aspirīna kā antiagreganta lietošanas pat mazās devās līdztekus vēl kādam citam medikamentam vēlams noskaidrot, vai nav mijiedarbības ar šo preparātu.

Aspirīns ir izturējis laika pārbaudi, ir apzinātas tā labās īpašības un trūkumi. Mūsdienās pārsvarā to izmanto kā antiagregantu, retāk kā pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža līdzekli. Aspirīna izpēte turpinās, varbūt tiks atrasti jauni un nozīmīgi tā izmantošanas veidi klīniskajā praksē.

 

Literatūra

  1. Purviņš I, Purviņa S. Prakstiskā farmakoloģija, ZIC 2002, 178-180.
  2. Vane JR. Inhibition of prostaglandin synthesis as a mechanism of action for aspirin - like drugs. Nature New Biol, 1971. 231-239.
  3. VIDAL. Astra Farm Servis. 2005. 1246-1247.
  4. British National Formulary 2010, 144-146, 790.
  5. Михайлов ИБ. Настольная книга врача по клинической фармокологии. Санкт-Петербург, 2001. 185-190.
  6. Marcus AJ. Aspirin as prophylaxis against colorectal cancer. N Eng J Med, 1995; 333: 656-657.
  7. Rang HP, Dale MM, Ritter JM Pharmacology. Churchill Livingstone. 1999; 59; 79; 234.
  8. Latvijas Zāļu Grāmata 2002, 285-286.
  9. Nelson R. Aspirin Use May Reduce Mortality in Prostate Cancer. Medscape Medical News, 2010, October 28.
  10. Bujold E, Roberge S, Lacasse Y, et al. Prescribe Aspirin Early in Pregnancy to Cut Preeclampsia Risk: Meta-Analysis. Obstet Gynecol, 2010; 116: 402-414.
  11. Kirthi V, Derry S, Moore RA, McQuay HJ. Aspirin with or without an antiemetic for acute migraine headaches in adults. Cochrane Database Syst Rev, 2010 Apr 14(4).
  12. Liguts V. Toksikoloģijas rokasgrāmata. Nacionālais apgāds. 608-614.
  13. The Merck Index. Merck & Co, INC. 2001, 856.

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti