Vai tiešām tas notiek ar mani?! Bērnu kardioloģe Vita Zīdere Fetālās medicīnas centrā King’s College slimnīcā Londonā

Janvārī viņa Kuveitā lasīja lekcijas un vadīja nodarbības fetālajā kardioloģijā. “Tas notika, pateicoties manai profesorei Allanai,” saka bērnu kardioloģe Dr. med. VITA ZĪDERE, kas strādā Fetālās medicīnas centrā King’s College slimnīcā Londonā. “Profesore Lindsija Allana ir fetālās kardioloģijas pamatlicēja pasaulē, četru grāmatu autore, pēdējās tapšanā man bija tas gods piedalīties, izsakot viedokli un palīdzot attēlu atlasē. Arī trīs neparasti gadījumi no manas Latvijas pieredzes atrada vietu šajā vērtīgajā izdevumā.”

Daktere Zīdere ir prom nepilnus trīs gadus. Laikam jau pavisam. Nu to var apgalvot diezgan droši. Kopš 2007. gada maija King's College slimnīcas Fetālās medicīnas pētījumu centrā (Harris Birthright Research centre for Fetal medicine) Vita strādāja ar pagaidu līgumu, tāpēc visu laiku viņu nebija pametusi tā jocīgā neziņa, kas notiks rīt. Bet kopš jūlija viņai kabatā ir pastāvīgs līgums! Nopelnīts ne jau kaut kā formāli, bet nopietnā, pamatīgā intervijā.

Daktere smejas, ka ciemošanās reizēs Latvijā, šķērsojot ielu, reizēm viņa galvu instinktīvi griež uz otru pusi. Taču, jau trešo gadu pastāvīgi dzīvojot Lielbritānijā, joprojām nevar pieņemt, cik daudz var maksāt niecīga dzīvojamā platība.

Londona viņai patīk ar iekšējo brīvību, ko tā spēj dot, - septiņu miljonu cilvēku pilsētā (un kur vēl daudzie miljoni, kas ieplūst no piepilsētām) vari neviena nepazīts pazust pūlī, nemaz nerunājot par fantastisko kultūras, mākslas un teātra dzīvi, ko lielpilsēta vērienīgi piedāvā. Vai iekāp vilcienā un pēc divām stundām jau esi Parīzē! Pie luksus lietām ātri pierod - secina daktere.Vita Zīdere: “Es strādāju centrā, kuram nav standarta, ar ko varētu salīdzināt. Tas ir katliņš, kas producē ļoti daudzas zinātniskas idejas fetālajai medicīnai visā pasaulē“

Kad vaicāju, vai nepietrūkst draugu, viņa aši atbild: nē, ir iznācis ar draugiem un radiem pavadīt laiku citā kvalitātē. "Ar brīnišķīgām draudzenēm ik gadu dodamies ceļojumos; vienu gadu satikāmies Romā, piebraucot katra no savas puses. Pavadījām skaistas, intensīvas četras dienas, ko Rīgā diez vai varētu atļauties. Skype zināmā mērā kompensē lielo attālumu." Viņa atceras, ka tagad ir pavisam citādi nekā 1995. gadā, kad vienīgais, kas svešumā aizbraukušajiem bija, - ar roku rakstītas vēstules, kas ilgi jāgaida, telefonsarunas nevarēja atļauties, internets Latvijā nebija tik vienkārši pieejams, bet biļetes bija pārāk dārgas, lai brīvdienās atbrauktu mājās.

"Turklāt ir tāds gandarījums iet uz darbu! Daudz laika veltu jauno ārstu apmācībai, darbojos vairākos zinātniskos projektos, šo trīs gadu laikā ir izdevies publicēt sešus zinātniskus rakstus, bet nesen tiku iesaistīta zinātnisku rakstu recenzēšanā - tā ka maz ir laika domām par atrautību no mājām. Par algu vispār nerunājot: katram, kas izcīnījis konsultanta posteni, lai cik gribētos uz mājām, alga to nekad neļaus,"  - daktere Zīdere ir atklāta.

 Profesora Ara Lāča pirksts un liktenīgā pieklājības atbildes vēstule

Latviešu bērnu kardioloģes stāsts ir veiksmes stāsts. Pati atzīst, ka ar zobiem un nagiem nekad nav cīnījusies par savu vietu, šā stāsta scenāristi bija citi. Turklāt cilvēki, ar ko viņa savā ceļā satapusies, allaž viņu atbalstījuši un virzījuši uz priekšu, vienīgi pati ar šausmām apzinājusies, cik maz zina un cik daudz ir jāzina!

Bērnu kardioloģiju V. Zīdere sāka mācīties pēc Medicīnas akadēmijas beigšanas 1994. gadā prof. Ara Lāča vadībā. Sertificētu bērnu kardiologu toreiz nebija, bija pediatri, kurus īpaši interesēja bērnu kardioloģija. Tā kā nebija mācību bāzes, tad topošie speciālisti lielu daļu savas apmācības pavadīja ārvalstīs. Parasti lielās un pazīstamās klīnikās. "Zināmā mērā viss, kas ar mani profesionālā ziņā noticis, ir Ara Lāča pirksts, pateicoties viņa plāniem un idejām. Fantastisku morālu un materiālu atbalstu savas specializācijas laikā saņēmu no latviešiem ārzemes - īpaši Andreja Ozoliņa un Anitas Liepiņas," atceras V. Zīdere.

1995. gadā daktere nokļuva Guy's slimnīcā Londonā - uz sešiem mēnešiem, pirms tam bija divi mācību mēneši Vācijā kā pirmie elpas vilcieni specialitātē. Nākamais profesora Ara Lāča plāns - jāmācās fetālā kardioloģija, kas Latvijā tolaik nebija zināma. Tā profesionālais ceļš viņu aizveda pie profesores Lindsijas Allanas, kas tolaik strādāja Kolumbijas universitātē Ņujorkā un ir šīs metodes pamatlicēja.

Atgriezusies 1997. gada ziemā, Vita kopā ar dr. Daci Matuli un citiem ginekologiem sāka sadarbību un apmācību, attīstot fetālās kardioloģijas nozari Latvijā, paralēli turpinot praktizēt kā bērnu kardioloģe Bērnu Kardioloģijas centrā. Un, cik nu tas vispār Latvijā iespējams, izrādīja interesi arī par pētniecību, 2004. gadā aizstāvot disertāciju par prenatālu ehokardiogrāfisku diagnostiku.

"Turpināju uzturēt regulārus kontaktus ar saviem skolotājiem un kolēģiem ārvalstīs, prasīju padomu, ja bija nepieciešams," atceras V. Zīdere. "Tad 2005. gada vasarā profesore Allana bija atgriezusies Londonā un lūdza pēc palīdzības, jo viens no kolēģiem cīnījās ar smagu slimību. Pieklājības pēc atbildēju uz šo elektroniskā pasta vēstuli. Un sev par ļoti lielu izbrīnu... tiku uzaicināta." Viņa uzreiz ielēkusi klīniskā konsultanta postenī; Latvijā tam nav ekvivalenta - tas ir klīniski augstākais punkts, ko Lielbritānijā ārsts var sasniegt.

 Katliņš, kas producē idejas fetālajai medicīnai

Vitas darbavieta King's College slimnīca, viena no prestižākajām slimnīcām pasaulē gan akadēmiskajā, gan klīniskajā ziņā, ir ar vēsturisku šarmu - durvis vērusi 1840. gadā. Viņas ikdiena paiet (pareizāk laikam būtu teikt "paskrien", jo darbs ir rūdīts laika zaglis - oficiāli ārsta darbdiena ir astoņas stundas, taču nereti tā mēdz iestiepties) fetālās medicīnas centrā, strādājot par fetālo kardiologu, taču viņas pienākumos ietilpst arī bērnu kardiologa darbs, apskatot bērnus gan jaundzimušo, gan vispārējā bērnu intensīvajā terapijā. Vita atplaukst, pieminot, ka viens no viņas jaunajiem pienākumiem ir bērnu kardiologa prakse Evelīnas bērnu slimnīcā (Evelina Children's Hospital, Guy's & St. Thomas' NHS Foundation Trust).

V. Zīdere stāsta, ka fetālajā medicīnas centrā ik dienu vienpadsmit stundas atvērti divpadsmit kabineti. "Mēs apkalpojam gan lokālo populāciju, kas mūsu slimnīcai ir piederīga pēc pasta indeksa, gan tos pacientus, kas uz mūsu slimnīcu tiek nosūtīti ar dažādām augļa patoloģijām. Mums ir liels papildu pacientu pieplūdums - gadā apmēram trīs tūkstoši augļu sirds izmeklējumu. Mūsu centrā uz izmeklējumu nav jāgaida nedēļām ilgi, mēs to piedāvājam, kad tas ir nepieciešams. Esam divi konsultanti kardioloģijā, astoņi konsultanti - fetālajā medicīnā. Konsultanti ir virsvadītāji sešdesmit fetālās medicīnas rezidentiem no visas pasaules, kas pie mums divus gadus apgūst fetālo medicīnu."

Bērnu kardioloģe gan bilst - vide, kurā viņa strādā, nav piemērs visam, kas notiek Lielbritānijā. "Mēs esam pasaule pasaulē. Es strādāju centrā, kuram nav standarta, ar ko varētu salīdzināt. Tas ir katliņš, kas producē ļoti daudzas zinātniskas idejas fetālajai medicīnai visā pasaulē." Ne tikai Lielbritānijā, bet visā Eiropā šāds fetālās medicīnas centrs ir vienīgais. Uzņem pacientus ne tikai no Eiropas, bet visas pasaules, pat Brazīlijas, jo te veic īpašas fetālās invazīvās procedūras. Zinātnē, lai izstrādātu zinātniski ticamus algoritmus, vajadzīgs ļoti liels pacientu skaits - reizēm tūkstošos. Un Lielbritānijā ir potenciāls, jo te dzīvo vairāk nekā 60 miljoni iedzīvotāju, bērnu vecumā līdz 16 gadiem ir 11 miljoni, pagājušajā gadā pasaulē nāca 709 tūkstoši jaundzimušo.

Atpazīt rupjās patoloģijas, kad sirds vēl rīsa grauda lielumā

Kad vaicāju, kāda ir fetālās kardioloģijas nākotne, daktere teic: "Trīsdimensiju vai četrdimensiju attēli skaisti un iespaidīgi izskatās žurnālā un iepriecina vecākus vai kolēģus, kas ar jaunajām metodēm maz strādā, bet mūsu galvenais mērķis ir virzīties uz to, lai precīzi diagnosticētu patoloģijas un to izdarītu pēc iespējas agrāk."

Viņa stāsta, ka pēdējos desmit gados īpaši attīstījusies agrīna (pirmajā grūtniecības trimestrī, 11.-14. nedēļā) sirdskaišu diagnostika. "Sirds vienpadsmit nedēļās ir rīsa grauda izmērā - mēs runājam par fantastiski mazu izmēru! Divdesmit nedēļās augļa sirds izmērs jau ir apmēram kā divdesmit santīmu monēta, un šajā laikā mums jābūt gataviem izslēgt visas rupjās patoloģijas. Vai varēs vēl agrāk pateikt kaites? Visticamāk, ka nē, jo sirds līdz vienpadsmit nedēļām turpina formēties. Ja šajā laikā uzdrošinās kaut ko prognozēt, lai kāds tehnoloģisks brīnums būtu pieejams, daba diemžēl nav gatava sniegt pareizo atbildi. Pirmais trimestris ir laiks, kad varētu sākt diezgan precīzi diagnosticēt rupjās un fatālās kaites," domā kardioloģe.

Protams, arvien vairāk cenšoties atminēt dabas pareizās atbildes, nenovēršamas ir kļūdas. Fetālās medicīnas centrā notiek regulārs audits - atgriežoties pie pacientiem, analizējot postnatālo un prenatālo diagnožu sakritību, kļūdas. V. Zīdere gan spriež, ka diemžēl tendence atteikties no post mortem analīzes negatīvi ietekmē medicīnas kopējo attīstību, jo netieši tiek veicināta kļūdu neapzināta slēpšana, trūkst atgriezeniskās saites. Pašlaik pasaulē strādā pie neinvazīvām pēcnāves izmeklēšanas metodēm, piemēram, magnētiskās rezonanses, bet tā ir ļoti dārga metode, turklāt prasa specifiskas zināšanas. Taču nenoliedzami neinvazīvās metodes mazāk saistītas ar negatīvām emocijām un, iespējams, iedrošinātu radiniekus piekrist autopsijai.

Uz vienām trepēm ar britu ārstu

"Es vienmēr esmu jutusies labi kā ārzemniece. Tomēr jāpatur prātā, ka King's College slimnīcā ir multinacionāla vide. Vienu gan varu teikt: mēs esam daudz neiecietīgāki pret kādu, kas nerunā latviski," domā V. Zīdere. "Ja izturi konkursu, tad patiešām atrodies uz vienām trepēm ar vietējo." Viņa gan stāsta, ka fetālās kardioloģijas subspecialitāte ir tik specifiska, ka masveida konkurence tajā nav iespējama. Taču, piemēram, uz kardioķirurga-konsul tanta vietu slimnīcā pieteikušies pieci cilvēki. Un nekad nevar zināt, vai tie būs vietējie ārsti vai no Latvijas, Skandināvijas vai Vācijas, jo visiem pretendentiem no Eiropas durvis ir vaļā!

Sāncensības garu viņa izjūt mazāk starp kolēģiem, vairāk starp kardioloģijas centriem, kas Anglijā uz vienpadsmit miljoniem bērnu ir vienpadsmit. Tos gan grasās samazināt līdz pieciem centriem, lai būtu pietiekams ķirurģiskais apjoms, proti, 600 operāciju gadā, neskaitot invazīvās manipulācijas. V. Zīdere: "Konkurence ir veselīga - tā neļauj ieslīgt pašapmierinātībā."

Lielbritānijā ārsts nenoliedzami pieder vidusšķirai, taču nevar aizmirst, ka no cienījamās algas jāmaksā 40% ienākuma nodoklis. Turklāt, ja nav palaimējies ar bagātiem priekštečiem, jārēķinās, ka Londonā miteklis apēdīs lielāko daļu ienākumu; tāpat vidusšķira savus bērnus cenšas skolot privātskolās.

Un vēl. Lielbritānijā tālākizglītība (resertifikācija līdzīga kā Latvijā) ir katra ārsta paša ziņā. Slimnīca gadā apmaksā apmēram četrsimt mārciņu tālākizglītībai, un tikai ļoti ievērojami ārsti, kas medicīnas pasaulē ieviesuši vērā ņemamas izmaiņas, reizēm tiek lutināti ar apmaksātiem braucieniem. Ārsti, kas strādā provincē, galvenokārt apmeklē vietējos kursus un kongresus un uz ārzemju kongresiem nebūt nedodas katru gadu. V. Zīdere: "Labi izglītots ārsts-konsultants to var atļauties reizi vai divas gadā - braukt mācīties, nevis izklaidēties."

Striktā pacientu datu aizsardzība

Par Lielbritānijas veselības aprūpes sistēmu dzirdēts daudz pozitīvu stāstu, neapšaubāmi šī sistēma ir pacientu pusē, lielākā daļa iedzīvotāju saņem NHS (National Heal th Service - Valsts veselības dienesta) pakalpojumus, kas viņiem ir par brīvu. Taču šī sistēma nebūt nav tik ideāla, kā no malas izskatās, - domā V. Zīdere. Protams, iedzīvotāji maksā diezgan prāvu summu nodokļos, taču cilvēka psiholoģija ir tāda - ja tūlīt nesaņem pakalpojumu, tad nejūti tā vērtību. Vēl jāpatur prātā, ka Lielbritānijā ir aptuveni trīs miljoni bezdarbnieku. Tāpat tiek runāts par bezjēdzīgi daudz veiktiem izmeklējumiem. "Tas, kas ir par brīvu, reizēm kompromitē sistēmu, jo cilvēkam nav mēra izjūtas. Latvijas pacients nevarētu iedomāties ilgo gaidīšanu uz konsultāciju pie speciālista. Mērķis, ko veselības aprūpes sistēmas organizētāji formulējuši: gaidīšanas laiks no ģimenes ārsta nosūtījuma brīža līdz tikšanai pie speciālista, ja nav aizdomas par audzēju, nedrīkstētu pārsniegt 18 nedēļas."

Vai atšķiras pieredze ar pacientiem Latvijā un Londonā? Daktere teic: nav labāki vai sliktāki pacienti, viss atkarīgs no katra cilvēka izglītības. Ir ļoti prasīgi pacienti, tādi, kas jau iepriekš par slimību daudz lasījuši internetā, bet ir tādi, kurus nianses īpaši neinteresē. "Atšķirība ir tāda, ka mūsu slimnīcā bērnam pēc sirds operācijas būs piestiprināta māsiņa, kas par viņu rūpēsies, regulāri sazinoties pēc izraksta no stacionāra, telefoniski atbildēs uz jautājumiem, rūpēsies, lai parakstītās ordinācijas tiek izpildītas, un nepieciešamības gadījumā sazināsies arī ar ģimenes ārstu."

V. Zīdere stāsta, ka joprojām savstarpējā komunikācija ārstu starpā notiek ar drukātu vēstuļu palīdzību, taču mērķis ir elektronisko datu apmaiņa. Ārstu savstarpējo komunikāciju ļoti apgrūtina pacientu datu aizsardzība. Un tā ir ļoti strikta. "Mēs nedrīkstam lietot savu e-pastu, lai sūtītu kolēģim ziņas par pacientu, šādiem gadījumiem ir jāizmanto tikai slimnīcas e-pasts. Varu slimnīcas datorā ievietot datus, bet nevaru tos noņemt, mums katram ir speciālas atmiņu kartes, aizsargātas ar paroli. Reizēm ir grūtības telefoniskā komunikācijā ar personiski nepazīstamu kolēģi, piemēram, ģimenes ārstu, jo telefoniska datu sniegšana nav obligāta, jebkurš no tās var atteikties. Tajā pašā laikā, protams, pacients var izmest miskastē savu slēdzienu ar manu uzvārdu..."

...ne tāpēc, ka gribu dzīvot Londonā

Kāds ir nākamais profesionālais izaicinājums? V. Zīdere smej: jā, jā, nesen kāds prasījis, vai viņa joprojām strādājot tikai par konsultantu. "Londonā man sākumā bija tā sajūta: vai esmu pietiekami laba? Taču tā ir vienreizēja bauda un privilēģija strādāt un vienlaikus mācīties no tādas personības kā profesore Allana, kas grib atdod zināšanas un prot inteliģenti norādīt uz kļūdām. Tad to ir iespējams iemācīties un atcerēties uz mūžu."

V. Zīderes profesionālais izaicinājums ir pietiekami ambiciozs. Bet citāds tas nemaz nedrīkst būt. "Piedaloties starptautiska līmeņa konferencēs vai kursos, kur parādās pazīstami uzvārdi konkrētajā sfērā, mērķis ir nebūt sliktākam vai vēl vairāk - nākt klajā ar kādu jaunu ideju, ar kuru tavs uzvārds asociējas, jo tev šajā jomā ir vairāk pieredzes. Lai nebūtu tā, ka profesore Allana aiziet pensijā un citi saka - uz šo centru nav vērts braukt, jo tur tagad strādā kaut kāda Zīdere. Gribu ne tikai turpināt darbu, bet tās kantes turēt. Protams, ļoti daudz ko izšķirs jaunāko tehnoloģiju piedāvājums. Piemēram, fetālajā medicīnā ir ienākusi magnētiskā rezonanse. Daudzi taujā, ko ar to iesākt, saka - tā ir par dārgu - , bet kas zina, kā būs pēc pieciem gadiem, kāda metožu kombinācija varētu palīdzēt invazīvās kardioloģijas stimulācijā. Tās nav manas ambīcijas, bet tās ir lietas, kas varētu mainīties, un es esmu gatava iesaistīties."

Kad prasu, kāpēc tomēr viņa iekrita profesorei Lindsijai Allanai acīs, daktere rausta plecus. Ir taču reizēm tā, ka cilvēku redzi pirmo un pēdējo reizi un saproti, ka negribētu neko ar viņu kopā pasākt. Bet citreiz ir tas neizskaidrojamais klikšķis. Vēl ir patīkami, ja tevis mācītais paliek. "Un es esmu viņas izaudzināts bērns fetālajā kardioloģijā, viņas produkts. Vairāku kandidātu atlasē profesorei bija iespēja no manis tikt vaļā, bet acīmredzot par mani neviena labāka nebija. Tāpēc bija jāsamierinās ar mani," Vita joko. Ietur pauzi un tad bilst: "Protams, tas man, ārstei no ļoti mazas valsts, ir milzīgs gods - tikt pamanītai. Tā ir liela privilēģija strādāt blakus pasaules klases ārstiem, izteikt savu viedokli. Brīžiem šķiet - jāiekniebj sev: vai tas tiešām notiek ar mani?! Es neesmu tur tāpēc, ka gribu dzīvot Londonā, bet tāpēc, ka man ļoti patīk mans darbs, mana profesija un iespējas, kas ir pašlaik un tikai šeit." ¢

 

 

 

 

Uz augšu ↑