Invia est in medicina via sine lingua Latina. Latīņu valodas lietojums medicīnas un farmācijas terminoloģijā

Medicīnas terminoloģijā latīņu un latinizēti grieķu nosaukumi turpina pastāvēt, un tam ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, vēsturiskā nepārtrauktība divarpus tūkstošu gadu garumā, ko nodrošina sengrieķu un latīņu kā mirušu valodu nemainība. Otrkārt, universālisms - profesionāļi to var saprast un lietot visā pasaulē. Treškārt, ērtas jaunu terminu veidošanas iespējas uz antīko valodu sakņu bāzes; korektu salikteņu veidošanai īpaši noderīga ir grieķu valoda. Mūsdienu zinātnieki darinājuši veiksmīgus atvasinājumus nephrectomia, ophthalmoscopia un erythrocytus. Īpašs ir jautājums par to, vai latīņu valodai ir nozīme kā tādai, ko saprot ārsti, bet nesaprot pacienti. Kopš seniem laikiem valda uzskats, ka pacientu interesēs ne vienmēr ir saprast medicīnas valodu. Jau Plīnijs Vecākais norādīja uz plašos iedzīvotāju slāņos nesaprotamās grieķu valodas pozitīvo lomu: minus credunt, quae ad salutem suam pertinent, si intelligunt (ticība saprotamiem atzinumiem par savu veselību ir mazāka). [1]  

Sengrieķu ārsti izmantoja līdzības ar augiem, dzīvniekiem, priekšmetiem

Medicīnas un farmācijas terminoloģijai sākumi iedibināti Senajā Grieķijā jau pirmais Rietumu ārstniecības avots - Hipokratiskie raksti (5.-4. gs. p. m. ē.) satur daudz medicīnisku terminu. Ar tiem sākās medicīnas valodas hellēniskais periods ne tikai grieķu pilsētu neatkarības laikmetā, bet arī pēc to iekļaušanas Romas impērijā (Atēnas iekaroja 80. g. p. m. ē.), jo romieši, kam savas medicīniskās tradīcijas nebija, šo zinātni pārņēma no atklājējiem.

Lielākā daļa Romas lielvalstī praktizējošo ārstu bija grieķi, to vidū - pazīstama autoritāte Galēns no Pergamas, kura darbus ilgus gadsimtus vērtēja tikpat augstu kā Hipokrata rakstus. Veidojot anatomisko terminoloģiju, grieķu ārsti balstījās uz orgānu līdzību ar augiem (helix - efeja - auss gliemenes lociņš), dzīvniekiem (tragos - āzis - auss paugurs: uz ārējās auss aug mati, kas atgādina āža bārdu) un priekšmetiem (thōrāx - bruņas - ribājs). Vēl šodienas anatomijā tiek lietota virkne šajā laikmetā darināto apzīmējumu (skat. tabulu), to vidū tādi populāri termini kā bronhs, polips, holera, tīfs, epidēmija, trauma, koma.Sengrieķu autoru veidoti medicīnas termini

Lingvistikas novators Celzs

Nozīmīgs pavērsiens medicīnas terminoloģijas attīstībā notika m. ē. 1. gadsimtā. Par to jāpateicas romiešu aristokrātam no Narbonnas (Dienvidfrancijā) Aulam Kornēlijam Celzam, kas veica sava laika zināšanu enciklopēdisku apkopojumu. Rakstot par medicīnu, Celzs sastapās ar grūtībām, jo trūka ekvivalentu latīņu valodā. Veids, kā viņš atrisināja šo problēmu, ir interesants lingvistikas novatorisms.

Pirmkārt, viņš latinizēja grieķu nosaukumus, rakstot to dzimtajā alfabētā un attiecīgi mainot vārdu galotnes: stomachos - stomachus - kuņģis, brachion - brachium - augšdelms; divskaņus ai un oi aizstājot attiecīgi ar ae un oe. Otrkārt, viņš tulkoja orgānu nosaukumus latīņu valodā: kynodontes - dentes canini (acu zobi), typhlon - caecum (aklā zarna). Treškārt, viņš turpināja terminoloģisko tradīciju, veidodams anatomiskus nosaukumus pēc analoģijas ar populāriem priekšmetiem, augiem un dzīvniekiem. Piemēram, tibia - flauta - lielais lielakauls; fibula - bulta, strēle - mazais lielakauls; musculus - pelīte - muskulis; glandula - zīlīte (ozola sēkla) - dziedzeris; tuba - taure, trompete - tuba uterina jeb olvads.

Vēl XIX gadsimtā Dānijā slimību vēstures rakstīja latīniski

Viduslaikos līdzās grieķu un latīņu valodā rakstītajai parādījās medicīnas literatūra arābu valodā, un no šā laikmeta saglabājušies arī daži mūslaiku anatomijas un farmakoloģijas termini: nucha - skausts, alcohol - spirts, elixir - eliksīrs. Kad tika izgudrota grāmatu iespiešana, viens no pirmajiem izdotajiem darbiem bija Celza De medicina. Turpmākajos gadsimtos gandrīz visus nozīmīgos rakstus medicīnā publicēja latīņu valodā, to vidū Vezālija, Hārvija un Sidenhema darbus. Pamazām visās kultūras nozarēs ieviesās Eiropas modernās valodas. Anglijā pēdējā ievērojamā monogrāfija latīņu valodā bija Viljama Heberdena 1802. gadā izdotie Commentarii - tās autoru dēvēja par ultimus Romanorum (pēdējo romieti). Citās zemēs latīņu valoda medicīnas literatūrā saglabājās ilgāk: piemēram, Dānijā slimnīcu ārsti slimību vēstures latīniski rak­stīja līdz 1853. gadam. [2]

Vai pārdzīvos angļu valodas spiedienu?

XX gadsimta medicīnas literatūrā parādījās jauns lingvistisks fenomens - angļu valodas plašā un progresējošā ietekme. Viedokļi par šīs parādības raksturu un izredzēm nav vienoti: daži pētnieki pieļauj, ka mūsdienās angļu valoda pārņem kādreizējo latīņu valodas funkciju, kamēr citi apgalvo, ka tradicionālā terminoloģija pārdzīvos angļu valodas spiedienu - tāpat kā savulaik izvairījās no arābu valodas ietekmes. Šajā kontekstā jāņem vērā zīmīgais apstāklis, ka angļu valodā, kas gan pieder ģermāņu valodām, vairāk nekā 50% vārdu sakņu aizgūti no romāņu valodām. Tātad, pārejot uz angļu valodu, galvenokārt mainās tikai vārdu galotne un sintakse, bet termini pamatā paliek iepriekšējie. Arī mūsdienu angļu medicīniskajā literatūrā daudziem terminiem tiek pilnībā saglabāta latīniskā forma, tikai tos izrunā atbilstīgi angļu valodas normām: mucus [mju:kəs], oedema [ī'dīmə = ɪ'dīmə], colitis [kɔ'laɪtɪs = kəʊ'laɪtɪs = kə'laɪtɪs].

Latīņu valodas terminoloģija anatomijā

Viskonsekventāk tradicionālo terminoloģiju lieto anatomijā. Pirmo reizi anatomiskie termini tika standartizēti 1895. gadā vācu ārstu kongresā Bāzelē. Šo kodeksu uzlaboja 1935. gadā Jēnā, kad izstrādē pieaicināja arī klasiskos valodniekus. Nākamā robežlīnija ir Anatomijas nomenklatūras komitejas autorizētais 1955. gada krājums, kas kopš 1965. gada pazīstams kā Nomina anatomica un iznācis sešos izdevumos. Tajos secīgi iekļauti jauni jēdzieni. 1998. gadā Anatomiskās terminoloģijas Federatīvā komiteja beidza sastādīt jaunu kodeksu Terminologia Anatomica, kur skaidri noteikts, ka definējošā terminoloģijā lietojama latīņu valoda. [3]

Starptautiskajā medicīniski anatomiskajā nomenklatūrā terminus raksta ar mazo burtu, atvasinājumi no īpašvārdiem netiek pieļauti. Latīņu divskaņus ae, oe mēdz aizstāt ar e, parastās formas calyx vietā dažkārt raksta calix - [nieru] piltuve. Muskuļus apzīmē ar darītāju vārdiem: rotator - griezējs (ar stiepto intonāciju), flexor - saliecējs, tensor - stiepējs. Dažām organisma daļām iesakņojušies tēlaini nosaukumi: dura mater - galvas smadzeņu cietais apvalks, pia mater - galvas smadzeņu mīk­stais apvalks. Īpašības vārdus, kas apzīmē divpadsmitpirkstu zarnu, aklo zarnu un taisno zarnu - duodenum, caecum, rectum -, var lietot kā lietvārdus. Locītavai darināts jaunvārds articulatio; neklasiski veidojumi ir arī nosaukumi cīpslai - nominatīvā (N.) tendo, ģenitīvā (G.) tendinis, bet kāpslītim auss bungdobumā - N. stapes, G. stapedis. Salikti apzīmējumi un frāzes tiek veidoti pēc latīņu gramatikas paradigmām. [4]

Ir jāievēro īpatnības grieķu cilmes vārdos. Sieviešu dzimtes lietvārdi ar vienskaitļa N. izskaņu -e (piemēram, systole, chole, acne, dipnoe, phlegmone) pieder 1. deklinācijai ar šādām galotnēm vienskaitlī: G. -es, datīvā -ae, akuzatīvā (A.) -en, ablatīvā -e; daudzskaitlī tos loka kārtni. Atbilstīgi latīņu 1. deklinācijai loka arī vīriešu dzimtes grieķu lietvārdus ar izskaņu -es (diabetes, ascites); N. psoa (jostasvieta) atbilst G. psoas. Pēc 2. deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes lietvārdus ar galotni -os un nekatras dzimtes lietvārdus ar galotni -on: N. cytos, G. cyti; N. organon, G. organi. Izplatīti ir 3. deklinācijas lietvārdi ar vienādu zilbju skaitu N. un G.  (parisyllaba); tie pieder šīs deklinācijas i-grupai. Daudzos 3. deklinācijas terminos G. ir par vienu zilbi vairāk nekā N. (imparisyllaba): N. glottis, G. glottidis; N. pyramis, G. pyramidis; šīs grupas vārdi lokāmi pēc līdzskaņu (jeb e-grupas) paradigmas. Pie šīs pašas grupas pieder nekatras dzimtes lietvārdi ar izskaņu N. -ma (piemēram, N. diaphragma, G. diaphragmatis; N. plasma, G. plasmatis). Tie stingri jāšķir no ārēji līdzīgiem sieviešu dzimtes latīņu vārdiem (piemēram, N. pluma, squama; G. plumae, squamae).

Latīņu valoda klīniskajā medicīnā

Terminoloģijas jautājumi klīniskajā medicīnā ir sarežģītāki. Tas, no vienas puses, izskaidrojams ar lielo apjomu (lēš, ka šādu terminu ir apmēram 60 tūkstoši); no otras puses, klīniskā medicīna atrodas agrākā attīstības stadijā nekā anatomija un histoloģija.

Līdzās terminoloģijas rokasgrāmatām klīniskās medicīnas termini plaši sastopami medicīniskajā literatūrā un ārstu praksē, rakstot slimības vēstures un diagnozes. Slimību nosaukumos mēdz parādīties vārdu beigu daļas -algia, -odynia, -pathia, kas norāda uz sāpēm. Orgānu iekaisumu nosaukumi sastāv no orgāna vārda grieķu saknes ar latīņu izskaņu -itis. Šie termini ir sieviešu dzimtes un pieder pie 3. deklinācijas līdzskaņu grupas, piemēram, gastēr - kuņģis, N. gastritis, G. gastritidis (priekšpēdējā zilbe īsa) - kuņģa plēves iekaisums.

Lai gan zinātniskos darbus un konferenču materiālus sacer, raksta un lasa nacionālajās valodās, klasiskā terminoloģija turpina attīstīties. Ir parādījušies laikmetīgi termini: morbus ex irradiatione, nephrectomia bilateralis donoris mortui, syndroma immunodeficientiae acquisitae (ar akronīmu SIDA kā franču valodā). Rakstot slimības vēstures, Viduseiropas ārsti turpina izmantot latīņu terminus, kaut bieži lieto saīsinājumus un nekorektu gramatiku. No lingvistiskā viedokļa grūtākais uzdevums ir norādīt patoloģiskās anatomijas diagnozes, kur frāzēs mainās vārdu locījumi, piemēram: Decubitus reg. femoris post. lat. sin. et patellae lat dx.

Pēdējos gados, lai slimību nosaukumus datorizētu, tiek izmantota savdabīga angļu valoda, kas savā ziņā atgādina Paracelza praktizēto vācu un latīņu hibrīdvalodu. To dažkārt satīriski sauc lingua anglatina jeb Englatin. Raksturīgi piemēri: acute cor pulmonale, adenocarcinoma of the appendix. Šī nomenklatūra, bez šaubām, noder informatīviem mērķiem, taču tā nevar pretendēt uz standartizētu terminu statusu.

Mūsdienu medicīna nevar iztikt arī bez latīņu frazeoloģismiem. To popularitāte sakņojas ne tikai tradīcijā, bet arī spējā kodolīgi izteikt bieži komplicētus faktus un situācijas. Ilustrācijai piemēri: excisio probatoria (slimības perēkļa eksperimentāls izgriezums histoloģiskiem izmeklējumiem), prognosis quoad vitam (prognoze attiecībā uz izdzīvošanu vai dzīves kvalitāti), intervalla lucida (skaidras apziņas mirkļi).

Farmaceitiskā terminoloģija

Arī ķīmiski farmaceitiskajā terminoloģijā pamatā lieto latīņu valodu. Skābju nosaukumus ievada vārds Acidum - skābe, ko raksta ar lielo burtu; tam pievieno diferencētājvārdu: piemēram, Acidum sulfuricum - sērskābe. Apzīmējot oksīdus un hidroksīdus, sākumā ar lielo burtu raksta ķīmiskā elementa nosaukumu ģenitīvā: Carbonei dioxidum - oglekļa dioksīds. Līdzīgi darina sāļu apzīmējumus: pirmajā vietā ir katjona vai radikāļa nosaukums ģenitīvā, tam seko skābes paliekas apzīmējums nominatīvā. Dažkārt ar gramatisko formu raksturo katjona vērtību: Ferri - dzelzs (III) savienojums, Ferrosi - dzelzs (II) savienojums.

Halogenīdus apzīmē ar nekatras dzimtes 2. deklinācijas lietvārdiem: Natrii bromidum - nātrija bromīds, Skābekli saturošo skābju paliekas tiek apzīmētas ar vīriešu dzimtes 3. deklinācijas lietvārdiem, kam galotne N. -as (augstākajai oksidācijas pakāpei) vai -is (zemākajai oksidācijas pakāpei), G. -atis vai -itis: Argenti nitras - sudraba nitrāts, Natrii nitris - nātrija nitrīts. Bāziskos sāļus raksturo, pievienojot prefiksu sub- skābes paliekas nosaukumam, piemēram: Bismuthi subgallas - bismuta bāziskais gallāts. Organiskiem savienojumiem parasti dod nekatras dzimtes 2. deklinācijas nosaukumus: Coffeinum, Riboflavinum, Tolbutamidum. Arī vairākvērtīgu spirtu paliekas esteros tiek apzīmētas ar 2. deklinācijas lietvārdiem: Glyceroli distearas, Estradioli valeras, Metoprololi succinas. Termins N. alcohol, G. alcoholis latīņu valodā ir vīriešu dzimtes ar atbilstīgām daudzskaitļa formām: N. alcoholes (piemēram, Alcoholes adipis lanae - vilnas tauku spirti), G. alcoholum.

Herbālajām drogām auga vai izejvielas nosaukums rakstāms ar lielo burtu salikteņa sākumā vienskaitļa G. formā, pēc tam drogas (auga daļas) nosaukums vienskaitļa N. formā: Digitalis purpureae folium - uzpirkstītes lapas, Quercus semen tostum - kaltētas ozolzīles. Atšķirībā no quercus - ozols un cupressus - ciprese, ko loka pēc 4. deklinācijas parauga, priedes (N. pinus, G. pini) un virkni citu koku nosaukumu attiecina uz 2. deklināciju (Pini resina - priedes sveķi, Pini turio - priedes dzinumi), kaut visi koki ir sieviešu dzimtes vārdi. Drogu maisījumu nosaukumos pēc vārda Species norāda to ārstniecisko funkciju: Species tussiculares - tēja pret klepu.

Farmaceitisko preparātu apzīmējumos ķīmisko elementu, augu, izejvielu un reizēm slimību nosaukumu raksta ar lielo burtu: Injectio Auri colloidalis - koloidālā zelta šķīdums injekcijām, Pix Lithantracis - akmeņogļu darva, Solutio Oxytocini - oksitocīna šķīdums, Spiritus contra Pruritum - spirts pret niezi. Šajās konstrukcijās svarīgi ievērot gramatisku precizitāti: Rhizoma cum radicibus Valerianae - baldriānu saknes, pulvis compositus - pulveru maisījums, dosis curativa - terapeitiska deva, Elixir pectorale - krūšu eliksīrs, Factor coagulationis plasmatis humani - cilvēka plazmas sarecināšanas līdzeklis, Vira morbillorum et parotitidis attenuata - inaktivēti masalu un cūciņas toksīni. Eļļu apzīmējumos augu (kauliņu) nosaukumus norāda daudzskaitlī: Oleum Amygdalarum/Olivarum/Persicorum - mandeļu/olīvu/persiku eļļa. [5]

Noteikumi receptes veidlapas aizpildīšanai, tostarp lietojamie latīņu termini un pieņemtie saīsinājumi apkopoti attiecīgā Labklājības ministrijas rīkojumā. [6]

Var apgalvot, ka apmēram divtūkstoš gadu ilgajā vēsturē izveidojusies ļoti ietekmīga un dzīvotspējīga latīņu terminoloģijas tradīcija, kam pilnvērtīgu aizstājēju grūti iedomāties. Invia est in medicina via sine lingua Latina - medicīna nav apgūstama bez latīņu valodas.

Literatūra

  1. Plinius Major. Naturalis historia, XXIX, 8, 17.
  2. Wulff Henrik R. The language of medicine. Journal of the Royal Society of Medicine 2004, 97(4): 187-188.
  3. Marečkova E., Šimon F., Červeny L. Latin as the language of medical terminology: some remarks on its role and prospects. Swiss Medical Weekly 2002, 132: 581-587.
  4. Rudzītis K. Terminologia medica. Latīņu-latviešu medicīnas terminu vārdnīca. Nacionālais apgāds, 2005.
  5. Ahrens G. Medizinisches und naturwissenschaftliches Latein mit latinisiertem Wortschatz. Leipzig: Verlag Enzyklopaedie, 1988.
  6. LM Rīkojums 221: Par receptes veidlapas aizpildīšanas kārtību. 03.08.2001.

Pulkveža atraitne bija sajūsmā par diagnozi logoreja!

Doc. AGNIS ŠTIFTS, endokrinologsAGNIS ŠTIFTS

Tajos tālajos laikos, kad izlēmu studēt medicīnu, latīņu valoda bija obligāts priekšmets, lai iestātos Medicīnas fakultātē. Mācījos Franču licejā un kā jau puika vairāk biju tendēts uz tehniskām lietām, profesijas izvēlē svārstījos starp inženieri un arhitektu, tāpēc arī skolā neizmantoju iespēju apgūt latīņu valodu. Taču mūsu ģimenē notika traģisks atgadījums - nomira mana trīs gadus vecā māsiņa, un šis pēkšņais zaudējums mainīja manas domas par profesijas izvēli. Franču liceju pabeidzu 1942. gadā, vācu laikā, un klases audzinātāja mani iepazīstināja ar savu draudzeni, latīņu valodas skolotāju, kas vasarā devās man līdzi uz laukiem. Tas bija kara laiks, skolotāja bija laimīga, ka ir lauku maizē, bet es - laimīgs, ka man māca latīņu valodu.

Latīņu valoda medicīnā ir norma (normālā anatomijā un fizioloģijā), bet patoloģiju, slimību un diagnožu nosaukumos lieto grieķu valodu. To gan neesmu mācījies, bet šie termini automātiski nāca klāt, mācoties medicīnu, un man nekad nav sagādājuši problēmas. Manuprāt, latīņu valodai medicīniskajā terminoloģijā ir kāds ļoti racionāls pamats - ļoti īsi var izteikt komplicētu problēmu, piemēram, terminos dysuria un pollakiuria ir ietverta urīna traucējumu patoģenēze.

Domājot par latīņu valodas nozīmi, atceros Aksela Muntes darbu par Sanmikelu - viņš lielai daļai Parīzes smalkās publikas ārstēja kolītu. Diagnoze colitis skan rotaļīgi, pacienta ausij - patīkami, jauki. Colitis Francijā bija otrā populārākā diagnoze, un Aksels Munte ar sekmēm ārstēja savas dižciltīgās pacientes. Juhanam Smūlam ir stāsts par pulkveža atraitni, kas bija sajūsmā par savu diagnozi logoreja. Tāda diagnoze! Diagnozes latīņu valodā lietoja ārsti, un vienlaikus tās patika slimniekiem.

Vai slimniekam vienmēr jāsaprot diagnoze? Ir situācijas, kad var un vajag diagnozi nosaukt latviešu valodā, piemēram, kad pacients jāpierunā uz operāciju, kad viņam jāzina slimības prognoze. Taču ir arī brīži, kad ārstam jādomā, vai tas ir lietderīgi. Man kādreiz sagādāja neērtības latviešu vai krievu valodā rakstīt diagnozi slimības lapā. Kāpēc gan kancelejas vai grāmatvedības meitenei vajadzētu zināt, ar ko slimo darbinieks? Pacientiem ar tiesībām uz savu privāto dzīvi ir tiesības paturēt pie sevis diagnozi. Piemēram, sifilisu varat nosaukt par lues, ko zina retais. Tā var diagnozi "paslēpt", lai slimniekam nebūtu neērti. Cits gadījums. Ja pie pacienta gultas vizītē ārstējošais ārsts ziņo klīnikas vadītājam un ļoti ikdienišķi mēģina izstāstīt, kādas pacientam ir caurejas, kādi piemaisījumi izkārnījumiem, slimnieks visdrīzāk jutīsies neērti, to visu klausoties un ļaujot dzirdēt palātas biedriem. Šajā reizē ir no svara, ja ārsts var kolēģim to izstāstīt ar latīņu terminiem.

No profesora Kristapa Rudzīša laikiem atceros - profesors necieta, ka, ziņojot par slimnieku, students vai asistents teica, ka ir aizdomas par kādu saslimšanu. Viņš tad sarauca pieri un teica: nekad nesakiet slimniekam, ka jums ir aizdomas, tas radīs negatīvu emociju - dakteris vēl nezina, bet kaut ko sliktu jau domā. Sakiet: suspekts. Piemēram, bronchopneumonia suspecta. Slimnieka ausīm tas paslīdēs garām, bet ārstam viss būs skaidrs. Un abi būs apmierināti.

Klasisko valodu tradīcijas medicīnā un mūsdienu terminoloģija

Prof. MĀRIS BALTIŅŠ, Valsts Valodas centra direktorsProf. MĀRIS BALTIŅŠ, Valsts Valodas centra direktors

Būtu maldīgi, ja medicīnas terminoloģiju mēs aplūkotu kā vienotu, noslēgtu sistēmu, jo tajā pastāv vismaz sešas neatkarīgas apakšsistēmas, katra no tām tradicionāli veidojusies ar savu būtiski atšķirīgu klasisko valodu nozīmi. Pirmkārt, morfoloģisko disciplīnu (anatomijas, histoloģijas, embrioloģijas) termini kā viena sistēma, kur latīņu valodas ietekme ir ļoti liela un tās loma mūsdienās ir gandrīz tikpat būtiska kā senāk. Otrkārt,  pārējo medicīnas teorētisko disciplīnu termini, kas vairāk saistās ar normālo un patoloģisko fizioloģiju, vispārīgo patoloģiju, bioķīmiju, medicīnisko mikrobioloģiju u. c., kur latīņu tradīciju ir krietni mazāk - arī tāpēc, ka šīs nozares ir jaunākas. Treškārt, farmācijā un farmakoloģijā lietotie termini. Ceturtā apakšsistēma - klīniskās medicīnas terminoloģija, tostarp slimību, simptomu un citu stāvokļu apzīmējumi. Atbilstīgi tam, cik sena ir nozare, cik sen izprasta problēma, senās valodas tajā ir atšķirīgi pārstāvētas. Vēl viena sistēma - termini, kas apraksta medicīnas tehnoloģijas, sākot ar visvienkāršākajām aprūpes metodēm un manipulācijām un beidzot ar jaunāko fizikas sasniegumu izmantošanu diagnostikā un ārstēšanā. Sestā sistēma: medicīnas sociālās un tiesiskās puses terminoloģija. Nebūtu korekti visas šīs apakšsistēmas apvienot un veidot kaut kādus visaptverošus secinājumus.

Klasisko valodu lietojuma mazināšanās ik nozarē saistīta ar to, ka visā pasaulē pēc Otrā pasaules kara notikusi atkāpšanās no klasiskās ģimnāzijas izglītības, kur viens no obligātajiem elementiem bija latīņu valoda. Ja pirmajos pēckara gados tika noteikts, ka vidusskolas diplomā atzīme latīņu valoda ir obligāta, lai varētu pretendēt uz studijām medicīnā, tagad šādu prasību sen vairs nav. Somijā, Vācijā u. c. valstīs joprojām katrā lielākā pilsētā ir viena klasiskā tipa ģimnāzija, kur var apgūt latīņu valodu. Diemžēl mums šis resurss gājis zudībā. Pasaulē ir mainījies valodu samērs; neesmu sajūsmā, ka dominē angļu valoda, bet esmu spiests to pieņemt kā realitāti. Pirms kara izdotajās slimību klasifikācijas redakcijās diagnoze rakstīta gan latīņu valodā, gan nacionālajā valodā, tomēr primārā ir latīņu valoda. Anatomiskā nomenklatūra ilgi uzturēja dzīvu ideju, ka termini visās citās valodās ir tikai ekvivalenti pret latīņu terminiem. Pēdējā variantā tiek uzskatīts, ka termini gan angļu, gan latīņu valodā ir vienlīdz svarīgi. Ņemot vērā krasi atšķirīgo angļu valodas pratēju masu, svaru kauss nekavējoties nosvērsies par labu angļu valodai; kā tulkošanas avots visbiežāk tiek izmantoti šīs valodas terminu ekvivalenti.

Jārēķinās, ka jaunie medicīnas termini arvien vairāk tiek veidoti angliski. Nereti tiek izmantoti tie formanti (piedēkļi, priedēkļi u. c.) un vārddarināšanas līdzekļi, kas šķietami ņemti no klasiskajām valodām, bet no terminoloģijas viedokļa šie termini tiek darināti nekorektā veidā. Piemēram, celulīts: absurds darinājums, jo izskaņu -itis liek pie grieķu vārda saknes un būtu jābūt iekaisušam orgānam vai audiem, nevis šūnām. Pēc līdzīga modeļa aplam darināts vārds ir mukozīts, mamogrāfija u. c.

Lielākais šķērslis jaunu terminu veidošanā? Valodas zināšanas un asociāciju bāze - ja tās nav, tad ļoti grūti veidot korektus terminus. Studentiem medicīnas terminoloģiju nevar mācīt vienkāršoti un mehāniski: grieķu vārdam nephros pieliekam izskaņu -itis un attiecīgi iegūstam nieru iekaisumu. Negribētu, lai medicīnas terminoloģiju studentiem iemācām papagailiski, pilnīgi ignorējot deklinācijas, dzimtes jēdzienu, ignorējot terminoloģiju kā sakārtotas nozares jēdzienu sistēmas atspoguļojumu. Būtu liela aplamība pretstatīt klasisko valodu medicīnas terminus tiem, kas veidojušies vēlāk, vai to ekvivalentiem latviešu valodā. Vai latīņu valoda izturēs angļu valodas spiedienu? Jādomā, ka bez skaidrojumiem, bez pietiekami košiem piemēriem latīņu valodu nevarēsim padarīt dzīvāku. Noderētu laba un izvērsta vārdnīca ar korektu terminu marķējumu: kuri joprojām lietojami un kuri ar vēsturisku nozīmi. Neviens jau formāli nav aizliedzis teikt "hronisks bronhu katars" ar nozīmi "hronisks bronhīts", kaut tas izklausās aplam vecmodīgi.

Tas, ka medicīnas rakstos ārsti terminu darināšanā izpaužas radoši, ir absolūti normāli. Nav nekritiski jāmaina labi iesakņojušies termini, taču, ja tādu nav, katram raksta autoram jāpiedāvā savs variants, dažos gadījumos parindes piezīmē vai citādi pievienojot skaidrojumu par tā izvēli.

Ļoti brīvi attiecamies pret latīņu valodu

Dr. INITA BULIŅA, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centrs

INITA BULIŅA

Studiju gados, kad mācījāmies latīņu valodu, noteikti varējām kādu teikumu pateikt latīniski, tagad visdrīzāk

ne, tikai atsevišķus teicienus. Atceras jau to, kas jālieto ikdienā: diagnozes, simptomus utt. Klīnicists ikdienā noteikti izmanto vairāk latviešu, ne latīņu valodu. Turklāt to, kā slimības vēsturēs, izrakstos tiek rakstītas diagnozes, manuprāt, nosaka slimnīcu vai konkrētu centru tradīcijas. Mūsu nodaļā diagnozes slimības vēsturēs raksta latviešu valodā. Mani novērojumi liecina, ka latīņu valodā diagnozes raksta ārsti Latvijas Onkoloģijas centrā un slimnīcā Gaiļezers, bieži arī dermatologi. Mēs ļoti brīvi attiecamies pret latīņu valodu, nezinu, tas ir slikti vai labi, bet praktiski notiek tā, ka tiek jauktas abas valodas, nekādi stingri kanoni netiek ievēroti - to, ko vieglāk pierakstīt latviski, tā arī raksta, ko latīniski - to šajā valodā. Ja ir kādas aizdomas, tad nerakstu "aizdomas", bet "reimatoīdais artrīts suspecta". Vēl būtiski, ka izrakstus diktējam, un, ja tos vajadzētu pierakstīt latīniski, tas būtu ļoti sarežģīti, jo šim cilvēkam būtu jāpārzina termini latīņu valodā.

Ja kāds termins, gatavojot vai lasot rakstu, man ir nezināms, izmantoju avotus angļu valodā, jo latīniski var atrast termina skaidrojumu vai izrunu, bet es visbiežāk meklēju informāciju par simptomiem, klīniku, ārstēšanu. Nedomāju, ka latīņu valoda pazudīs no medicīnas, jo tai ir vairākas priekšrocības. Tā atvieglo komunikāciju starp dažādu tautu ārstiem - "nefrīts" ir "nefrīts" gan Lielbritānijā, gan Vācijā, gan Āfrikā. Otrkārt, ar latīņu terminiem var kodolīgi izteikties. Būtu apgrūtinoši, ja abscesa vietā vajadzētu teikt "kabatveida zemādas sastrutojums" vai pāpulu vajadzētu saukt par "virs ādas paceltu apsārtumu" un mākulu par "izplūdušu, virs ādas nepaceltu apsārtumu"... Tāpat arī receptes nevaru iedomāties rak­stām latviešu, angļu vai krievu valodā.

Latīņu valoda nedrīkst kalpot, lai kaut ko noklusētu vai paslēptu no pacienta. Šāda nostāja vairs nav aktuāla. Tagad cenšamies diagnozi, izmeklējumus, slimības prognozi slimniekam izskaidrot, tas ir noteikts arī ar likumu. Reimatoloģijā pacientam tas ir ļoti būtiski, pretējā gadījumā nebūs pacienta līdzestības, nebūs rezultāta. Protams, pie slimnieka gultas, sarunājoties ar pacientu, visai palātai nav jāzina pacienta diagnoze, tad var noderēt latīņu termini.

Foto: Inese Austruma un no Doctus arhīva

 

 

Uz augšu ↑