Ne brīnums, bet darbs. Gastroenteroloģe Ārija Marksa-Ebela

Rāmi, mērķtiecīgi, bez kurnēšanas, bet pacietīgi un nepadodoties. Tā viņa allaž gājusi pa dzīvi. “Man patīk cilvēki, kuriem ir mērķis un kuri uz to apzinīgi virzās. Tas nav viegli. Arī man nebija viegli, kad sāku trenēties ātrslidošanā. Sportiskā talanta man nebija, bērnībā daudz slimoju un vesela kļuvu tikai tad, kad sāku sportot. Tāpat nebija viegli kļūt par medicīnas studenti, kad bija jau treneres darbs un mazs bērns mājās. Brīžiem pirmajā un otrajā kursā domāju: vai tiešām vajadzēja?! Bet visu laiku sev atgādināju: nē, nepadošos!” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe Ārija Marksa-Ebela.

Tiekamies Vankūveras Ziemas olimpisko spēļu laikā. Droši vien tās cītīgi skatāties, jo sešdesmitajos gados jūs - tolaik Ārija Gulīte - bijāt viena no zināmākajām ātrslidotājām Latvijā.

Protams, skatos olimpiādi. Pa nakti gan ne, bet dienā noteikti pievēršu uzmanību visiem jaunumiem. Visvairāk man patīk skatīties ātrslidošanu. Redzu, ka slidošanas tehnika gadu gaitā neko daudz nemainās, bet tehnoloģijas gan attīstās. Tagad ir pavisam citādas slidas - papēža daļā tās vairs nav nekustīgi piestiprinātas zābakam, un tas ļauj attīstīt daudz lielāku ātrumu. Tolaik, kad vēl slidoju, pat prātā nevarēja ienākt, ka cilvēks vispār spētu slidot tik ātri kā tagad.

Kad pati pēdējoreiz slidojāt?

Pirms vairākiem gadiem uz Ķīšezera. Dēls uzlika man ceļgalu aizsargus, sapakoja no visām pusēm. Pret vēju slidot man patika labāk, pa vējam - bail. Bail no ātruma, bail no tā, ka varu nokrist. Galu galā 45 gadus vairs neesmu sportā.“Ar treneri Alfonu Bērziņu, Eiropas čempionu ātrslidošanā, pa labi no viņa – es, pa kreisi – mana draudzene Lāsma, 1956. gads”

Kas ir tik labs slidošanā?

Man tā ļoti patīk, ļoti! Atceros, kā savulaik slidojām Daugavas stadionā, Mežaparka masu slidotavā. Pilns ar bērniem, skan mūzika, daba skaista, laukums izgaismots, ledus gluds kā spogulis. Slidot - tas ir tāds prieks!

Kas jūs pamudināja sportot?

Esmu augusi četru bērnu ģimenē. Man bija vecāks brālis un jaunāki dvīņubrāļi. Tētim ļoti patika sportot, un pirmās slidas viņš man izgatavoja no koka. Kad mācījos skolā, atnāca pie mums treneris, kādreizējais Eiropas čempions ātrslidošanā Alfons Bērziņš, un mudināja slidot. Mācījos vienā klasē ar Lāsmu Kaunisti, tolaik Avotiņu, un mēs abas arī vistālāk tikām. Droši vien bijām visneatlaidīgākās. Atceros, kā sportiskās formas uzturēšanai skrējām. Skaidri zināju: ja esam izlēmušas skriet stundu, tad noskriesim stundu un vienu minūti, nevis apstāsimies minūti pirms stundas.

Atceros Latvijas ātrslidošanas čempionātu Alūksnē, kad laboju visus Latvijas rekordus un visi brīnījās; liela daļa pat neizgāja uz starta, redzot, ko spējam mēs ar Lāsmu. Tas nebija nekāds brīnums, tas bija darbs.

Zinu, ka vienā no pirmajiem treniņiem jūs esot tik slikti slidojusi, ka uzgrūdusies trenerim jeb, kā pati sakāt, trenucītim. Viņš esot sadusmojies un aicinājis iet prom. Tomēr palikāt. Kāpēc?“Ar otro vīru prof. Ivaru Ebelu – bijām kopā astoņpadsmit brīnišķīgus saskaņas gadus!”

Tas ir manā raksturā: ja ko iesāku, tad noteikti pabeigšu. Kad sāku trenēties slidošanā, es vispār nepratu slidot. Manī gan nav tāda sportiskā niknuma, es nedomāju par pasaules rekordiem. Sports - tas man bija darbs, nepārtraukts darbs un nepārtraukta domāšana, kā vēl vari uzlabot savus rezultātus, kā vari sevi pilnveidot. Tas ir darbs arī tad, kad citi atpūšas, jo lielais sports nav tikai treniņi, tas ir dzīvesveids. Piemēram, nedrīksti pusi nakts negulēt, jo labi jāatpūšas. Tev jādomā, kā dzīvot, lai uzlabotu rezultātus. Man bija šaha pulkstenis, un katru rītu uzreiz pēc piecelšanās es 10-15 minūtes veltīju slidošanas imitācijai turpat istabā, lai izkoptu tehniku.

Kāds draugs man tolaik teica: es laikam varētu nomirt, bet tu vienalga dotos uz treniņu! Atbildēju, ka tur nevienam nav jāmirst, bet treniņš ir treniņš: es nedrīkstu to izlaist. Desmit gadus biju uz koferiem, pārvietojoties no vienas pasaules malas uz citu. Pēc tam, kad no lielā sporta biju prom, sapņos gan neslidoju, bet nemitīgi kārtoju čemodānus, jo man atkal kaut kur bija jābrauc.

Tomēr savu dzīvi veltījāt medicīnai, nevis lielajam sportam.

Bērnībā es biju ļoti slimīga - liela ģimene, trūkums, pēckara gadi. Medicīnu vēlējos studēt jau uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, bet neizturēju eksāmenu ķīmijā. Tāpēc sāku studēt Fizkultūras institūtā, tad strādāju par treneri. Apprecējos, piedzima dēls. Divu gadu vecumā Ardis smagi saslima ar nieru kaiti, pusgadu viņam bija jāguļ slimnīcā. Tas bija smags laiks. Dakteris Groms man skaidri pateica: saslimšana ir tik nopietna, ka nezina, kā būs. Gāju paskatīties uz savu puisīti pa logu un sevī zīlēju: ja viņš tagad stāvēs kājās vai sēdēs, tad izveseļosies. Pieeju pie loga, stāv mans Ardis, viss ļoti, ļoti appampis, bet stāv.Dr. Ārija Marksa-Ebela nav ilgi pierunājama uz piedalīšanos slimnīcas karnevālā!

Tieši tolaik no visas sirds sapratu, ka gribu savu dzīvi veltīt medicīnai - un tieši bērnu ārstēšanai. Sapratu, cik tas ir smags darbs, bet tajā pašā laikā zināju, ka varu tikt ar to galā. Personiskā pieredze tomēr dod daudz: es patiešām zinu, ko mātei nozīmē bērna slimība, cik tas ir dziļš pārdzīvojums. Kad bija slims Ardis, es brīžiem biju tik dziļā izmisumā, ka nesapratu, kā vispār cilvēki var smieties. Tagad stāstu mammām savu pieredzēto, saku, ka arī man tā ir bijis, un mācu, cik svarīgi uzticēties ārstam un noticēt tam, ka būs labi.

Jūs runājat par pozitīvo domāšanu?

Jā, arī par to. Manas draudzenes Lāsmas tēvs bija psihiatrs, un viņš mums mācīja, ka pirms starta vienmēr jādomā: es uzvarēšu, viss būs labi. Kā pierādījumu domu spēkam viņš mācīja nostāties istabā, aizvērt acis un domāt: es krītu, es krītu, es krītu. Un, kad tu sev tā iestāsti, ka krīti, tad arī nokrīti. Ir

sevi jāiedvesmo un pat vissliktākajā situācijā jāatrod labais, ar ko dzīvot.

Esmu ievērojusi: ja vecāki ieklausās ārstā un klausa viņu, ja paļaujas uz ārsta zināšanām un pieredzi, tad arī bērna izveseļošanās norit straujāk. Ir vajadzīga paļāvība. Protams, ir arī neizārstējami bērni, un arī tas jāpieņem. Tomēr, ja mamma tic ārstam, tad arī bērns tic, un dakteris to uzreiz jūt.

Tagad biežāk nekā iepriekš jāsastopas ne tikai ar zinīgiem, bet arī ar pārgudriem vecākiem, kas internetā sasmeļas dažādu informāciju, un tad ārstam jāvelta vairāk pūļu, lai skaidrotu un izskaidrotu. Man jāatzīst, ka ār­stiem ir par maz laika, lai izrunātos ar pacientiem, bet ir jārunā, jārunā, jārunā. Un jāsaka: mēs darīsim visu, lai būtu labāk.

Saprotu, ka vecākiem jāieklausās tajā, ko saka ārsts. Bet cik daudz ārstam jāklausās tajā, ko saka mazā pacienta mamma?Bērnu slimnīcas sportiskā komanda Knauķi bez Ārijas nav iedomājama! “Es aktīvi katru gadu piedalos mediķu sporta spēlēs!”

Ļoti jāklausās. Mamma var pateikt vienu it kā nenozīmīgu frāzi, kas ārstam patiesībā izsaka ļoti, ļoti daudz. Mātes intuīcija ir ļoti spēcīga, un tā var dot neaizvietojami daudz norāžu bērna ārstēšanai. Reizēm šķiet, ka šis ne tā un tas ne tā, un tad ļoti var palīdzēt mammas atbilde uz jautājumu: "Bet kā jums šķiet - vai viņš ir vesels?" Tāpat ļoti uzmanīgi jāieklausās mammas teiktajā arī gadījumos, kad šķiet, ka bērns ir pilnīgi vesels. Mamma var pamanīt ko ļoti nozīmīgu, un viņas satraukumu nedrīkst izlikties neredzam.

Bet bija taču laiks, kad bērna mammā vispār gandrīz neklausījās. Vesela bērnu paaudze izauga laikā, kad mammas nemaz netika laistas slimnīcās pie saviem mazuļiem, kas vecāki par gadu.

Tas bija briesmīgs laiks. Līdz šim nesaprotu, kāds pamatojums padomju gados bija noteikumam, ka mammas jāšķir no slimajiem bērniem. Kas tās bija par šausmām - atcerēties negribas! Mammas stāvēja aiz durvīm kā pie bērna kapa, bērni raudāja. Atceros kādu mammu, kas ceļos nometās, lai pa nakti paliktu pie sava bērna. Protams, ka ļāvām viņai palikt. Jo mammas sirds ir mammas sirds - varbūt tā kaut ko jūt, kaut ko nojauš. Ar mazuli nekas slikts tonakt nenotika. Bet ja būtu noticis? Bērnu nedrīkst šķirt no mammas! Kaut bezsamaņā, bet bērns jūt savu mammu! Protams, bērni bija apkopti, par viņiem rūpējās, bet man jau šķiet: labāk netīrs nekā bez mammas.

Kas vēl jums palicis prātā no savas darba dzīves?

Bija astoņdesmitie gadi. Slimnīcā bija vairāki bērnunama zīdainīši, kas neauga, viņiem bieži bija caureja. Atceros, kā speciāli braucām pēc kazas piena, bet Helēnīte - veca, pieredzējusi māsiņa - spieda mazajiem pienu no mandelēm. Kā mēs zīdainīšus pāris nedēļu laikā sakopām, kā viņi mums pieņēmās svarā! Tikai pēc vairākiem gadiem saprotams, ka tolaik viņiem bija govs piena nepanesība.

Bērni ir tik gudri! Un arī viņos ir jāieklausās! Kāds puika savulaik, kad arī vēl nezinājām par govs piena nepanesību, kategoriski atteicās no pudeles, kur ir balts šķidrums. Iedomājieties: mazs zīdainītis tēju no pudeles dzer, bet, ieraugot baltu pudeli, - kliedz. Saku mammai: varbūt aptiniet to pudeli ar kaut ko, lai neredz krāsu. Viņa aptin, un mazais tiešām dzer, tikai, sajutis piena garšu, atkal kliedz un neēd. Tas nozīmē, ka bērns pats saprot un padod ziņu, ko viņam nevajag ēst. Tieši tāpēc bērnam nav jāspiež ēst tas, ko viņš negrib. Ja no kāda ēdiena atsakās pieaugušais, citi to respektē, ja atsakās bērns - bieži vien grib uzspiest. Reiz kāds puika karotēm ēda sviestu - viņam to vajadzēja organisma normālai darbībai. Organisms - arī bērna - zina, ko tam vajag. Un ne katra organisma īpatnība uzreiz jānodēvē par slimību.

No kā vairāk rodas dažādas vēdera vainas - no neēšanas vai no pārēšanās?

To jau nemaz tā nevar pateikt - katrs gadījums ir individuāls. Katrā ziņā slimības tomēr ar gadiem mainās. Tagad ir salīdzinoši daudz zīdainīšu, kas ēd tikai mammas pienu, bet nokļūst slimnīcā ar zarnu asiņošanu. Agrāk tā nebija.

Šodien daudz runā par nabadzību. Drīzāk gribu teikt, ka nabadzības vārdā bieži vien ir nosaukts slinkums. Dzīvo, piemēram, mamma laukos, bet nav ne sava dārziņa, kur kartupeli izaudzēt, ne savas vistas, kas oliņu izdēj, lai bērnam būtu veselīgs ēdiens.

Kā tagad paiet jūsu darbdiena?

Parasti slimnīcā esmu mirkli pēc septiņiem. Dzīvoju Ķengaragā, uz darbu braucu ar mašīnu, un man labāk patīk braukt pa tukšākām ielām. Strādāju apmēram līdz četriem; kad gadās kāds grūtāks bērns - ilgāk. Man patīk strādāt tieši tagad, jo priecājos par to, kā strādā manas jaunās kolēģes, jaunās gastroenteroloģes. Pasaule šobrīd ir tik pieejama, medicīna tik attīstījusies - strādāju un priecājos!

Ļoti labi atceros savus pirmos ārzemju kursus 1994. gadā, kad mēnesi pavadīju Zviedrijā. Varu droši teikt, ka man medicīnā ir bijuši trīs ļoti lieli skolotāji: prof. Ivars Ebels un Grigorijs Groms Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kā arī Tūrs Lindbergs Zviedrijā. Viņu pieeja bērnu ārstēšanā tik ļoti līdzinājās manējai, ka tvēru un attīstīju katru domu. Dakteris Lindbergs visu ļoti analizēja, ļoti domāja un darbā rīkojās tāpat kā dzīvē. Pašam Lindbergam bija astoņi bērni, vajadzēja dzīvot taupīgi, un arī darbā viņš taupīja:

nenozīmēja nevienu lieku analīzi, jo pirms katras rūpīgi padomāja, ko tā dos. Man ļoti tuva bija daktera atziņa: Dievs ir radījis dzīvību, un mums ir jādara viss, lai to glābtu.

Un ko jūs mācījāties no sava otrā vīra, izcilā pediatra profesora Ivara Ebela?

Neko nesasteigt, dzīvot mierīgi. Dzīve pati daudz ko pasaka priekšā. Ja šodien jautājumu nemāku atrisināt, nekrītu panikā, par to šodien vienkārši nedomāju. Un no rīta risinājums atnāk pats. Ja mans bērns nebūtu saslimis, ja es tik ilgstoši tolaik nebūtu uzturējusies slimnīcā, visticamāk, nebūtu tagad ārste, jo nebūtu sapratusi, ka gribu būt šajā vidē. Tā nu sanāk, ka dzīve pati pateica priekšā, kur man jābūt.

Pirmos reizi Ivaru iepazinu, kad biju ar dēlu slimnīcā, bet simpātijas mums izveidojās tikai pēc ilgāka laika, kad es pabeidzu Medicīnas institūtu un sāku strādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet viņš strādāja Pediatrijas katedrā. Mums bija piecpadsmit gadu starpība, katram no mums jau bija bērni no pirmās laulības. Viss notika pamazām, ne strauji. Bija dažādi mirkļi, kas mūs satuvināja, sapratām, ka gribam būt kopā. Es viņu ļoti iemīlēju! Ļoti! Tāpēc ka viņš bija ārkārtīgi gudrs cilvēks. Ļoti inteliģents. Tas izpaudās pieklājīgā attieksmē, attiecībās viņš nekad neuzspieda savu "es", uzticējās otram. Viņam piemita liela sirds inteliģence. Un to nevar iemācīties.

Starp mums bija liela saskaņa - gan domās, gan darbībās. Kopā pavadījām skaistus astoņpadsmit gadus. Lai cik noslogots, viņš bija ļoti atvērts dažādām aktivitātēm. Tāpat kā es.

Daktere, cik jums īsti gadu?

Nākamgad būs apaļš skaitlis. Būs septiņdesmit.

Pagājušā gada jūlijā valsts "nogrieza" 70% no jūsu pensijas. Tolaik daudzi strādājošie pensionāri pasēdēja, parēķināja un saprata, ka nav vērts strādāt.

Ai, nē, tolaik pat nerēķināju, ko iegūstu vai zaudēju. Strādāt par mediķi ir aicinājums, nevis naudas pelnīšana. Turklāt joprojām jūtos gana stipra, un tas noteikti ir sporta dotais rūdījums. Ārstam vispār jābūt veselam un stipram - veselākam un stiprākam par saviem pa cientiem, jo viņam jāiztur gan savu pacientu slimības, gan savu piederīgo bēdas un jautājumi. Tāpēc ārsta darbam tomēr jābūt labi atalgotam, tā es domāju.

Vai esat pacientu dēļ raudājusi?

Uzreiz prātā nāk divas jau lielas, skaistas meitenes - kā es saku, mani bērni, ko neizdevās izārstēt. Tā izjūta, ka tu neko nevari izdarīt, ir briesmīga. Biju uzaicināta un devos uz vienas šīs meitenes bērēm.

Reizēm ilgi nevaru nomierināties, kad neizprotu mammas rīcību. Nupat gadījās nopietni slims puika, bet visas sarunas ar mammu iet uz riņķi. Lai kā saki - situācija ir nopietna un jādara viss iespējamais, mamma parak­sta dokumentus un dodas ar bērnu uz mājām...

Jūsu dēli izauguši... Ko nozīmē būt divu dēlu mātei?

Ir dažādi - kā jau dzīvē. Ir bijis daudz prieka - bērni vispār dod daudz prieka. Dažādas dāvaniņas atceros - pašu zīmētus apsveikumus, adatu spilventiņus, kur joprojām spraužu adatiņas. Pasaulīgās lietas nāk un aiziet, bet nav nekā augstāka par ģimenes siltumu. Taču nav jau tā, ka ir tikai viegli. Nāk jaunība, brieduma ilūzija, attiecības, un šķiet, ka vēl vajadzētu pagaidīt, ka nav nekādas steigas. Jādzīvo līdzi arī bērnu kļūdām. Nevar jau vienmēr pieprasīt un panākt, lai visu dara tā, kā grib vecāki. Arī caur negatīvo pieredzi var nonākt pie pozitīva rezultāta. Pašam jāsaprot.

Tagad jau dēli lieli, un sūdzēties nevaru. Ardis ir dizainers, Agris - ekonomists. Atceros, ka jau pirmajam dēlam gribēju likt vārdu Agris. Bet tikko par pasaules čempionu ātrslidošanā bija kļuvis Eduards Šenks, un man slimnīcā ieteica dēlu nosaukt viņa vārdā. Tā arī iecerētais Agris kļuva par Ardi. Pēc tam, kad puika slimoja, domāju - varbūt tas tāpēc, ka nosaucu viņu neīstajā vārdā... Abi mani puiši ir strādājuši bērnu slimnīcā, ir kopuši un ēdienu iznēsājuši.

Divi mazdēli šogad beidz vidusskolu, un nu ir ļoti jādomā, kur un ko mācīties. Izglītība - tas ir tik (!) svarīgi. Turklāt patiešām izglītība, nevis tikai diploms. Viens mazdēls izlēmis kļūt par mediķi, otrs tāds vairāk filozofs. Tomēr tagad, kad skatos uz dēla ģimeni, ļoti labi saprotu: īsta ģimene sākas tur, kur ir trīs bērni. Viens mammai pie pupa, otrs kaut ko jautā par savām bērnu lietām, trešais jau par lielo cilvēku lietām.

Ko darāt ārpus darba?

Ziemā slēpoju ar distanču slēpēm. Vasarā mēģināšu nūjot. Vēl nesen uz šo jauno sporta veidu skatījos skeptiski, bet tad sapratu, ka nūjošana ir ļoti līdzīga slēpošanai - izkustas visi muskuļi. Kā ziemā pa desmit kilometriem kopā ar draudzenēm noslēpojam, tā vasarā nūjosim. Vasarās dzīvoju Jūrmalā, Dzintaros: tur peldamies, pastaigājamies.

Vēl man patīk gatavot ēst, aicināt ciemos bērnus, mazbērnus. Viņi atbrauc ar draugiem, un draugi saka: jūs vienmēr mūs tik garšīgi pabarojat!

Izklausāties pēc cilvēka, kas nemēdz daudz strīdēties.

Tā gan. Ne par ko es nekaroju. Cenšos otru saprast. Mums citam citu ikdienā jāuzprišina, nevis par kaut ko jāskaidrojas. Priecājos, ka man darbā ir ļoti labs kolektīvs: kopā pasmejamies, izkratām sirdi, pastāstām par saviem kreņķiem, un izrādās, ka arī citiem ir tādi paši vai līdzīgi, dalāmies pieredzē.

Ar gadiem cilvēki kļūstot arvien labestīgāki, krieviski tas skan vēl dziļāk: dobreje...

Esmu apmierināta ar savu dzīvi. Nav gājis viegli, bet neko nenožēloju - esmu izvēlējusies pareizos ceļus, un tos arī esmu gājusi. Kamēr studēju un bērni bija mazi, vecāki daudz palīdzēja: gan materiāli, gan bērnus pieskatīja.

Tagad satieku klasesbiedrenes, un viņas man saka: "Ārukiņ, kāda tu skolā biji laba! Tu mums devi špikot!" Atceros, ka jau tolaik meitenes gribēja man pie rokas pieķerties. Man jau arī pašai ļoti patika ar meitenēm draudzēties, jo mājās un tuvākajos rados man bija puikas vien...

Man vienmēr ir patikuši cilvēki! Mums vajag citam no cita vairāk mācīties, vajag vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem. Dzīvi neveido tās pasaulīgās lietas, kurām mūs nemitīgi mudina televīzijā: tev vajag, vajag, vajag! Iecietība ir jāmācās. Jāmācās dzīvot lēnprātīgāk, dzīvot rāmāk. Vienkārši vajag sevi bišķiņ pārvarēt.

Bet vai nav tā, ka tos iecietīgos ņem un veikli aptin ap pirkstu?

Nav gan tā. Varbūt arī kādam šķiet, ka viņš to iecietīgo aptin ap pirkstu un vēl nodomā: "Un tad es viņam tā pateicu, tā noliku pie vietas!" Patiesībā neviens pie vietas nav nolikts. Tā tikai no malas izskatās.

 

 

 

 

Uz augšu ↑
  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu