Akūtā stunda ģimenes ārsta praksē

Ikvienam ģimenes ārstam, kuru algo valsts, ir noteikts, ka jābūt pacientu pieņemšanai arī bez iepriekšēja pieraksta – katru dienu ne mazāk par vienu stundu. Arī īpašas telefon­stundas ir viens no ģimenes ārstu pieejamības risinājumiem, tiesa, ne obligāts – un nav dzirdēts, ka ārsti tādas būtu ieviesuši; pacienti zvana tad, kad viņiem šķiet – jāsauc palīgā dakteris. No vienas puses, akūtā stunda pacientam dod drošības izjūtu, ka ārsts būs sasniedzams. No otras puses, akūts gadījums notiek x stundā, kad to neplāno, nevis no pulksten astoņiem līdz deviņiem. Kā ģimenes ārsti organizē akūtās stundas, kāds ir to vidējais pacients un vai ārstam ir jā(pār)audzina pacienti, kas akūtajā stundā garāmejot ienāk pēc receptes vai nosūtījuma pie speciālista?

Man nav jāpāraudzina pacienti!

Balto mediķes uzsvārci dr. Lelde Zviedrīte sāka valkāt pirms 20 gadiem, kad pēc medicīnas studijām ieguva tiesības strādāt par terapeiti. Būdama prasīga pret sevi, viņa arī no pacientiem prasa atbildīgu attieksmi pret veselību. Vadot savu ģimenes ārstes praksi, dr. L. Zviedrīte konsultē pacientus ne tikai kabinetā, bet arī pa tālruni, ja nepieciešams - vakaros un brīvdienās.Dr. LELDE ZVIEDRĪTE, ģimenes ārste no Ventspils

Parasti akūtajiem pacientiem atvēlu stundu, bet pirmdienās un pēc svētkiem uzklausu viņus divas stundas - pieņemšanas sākumā. Citās dienās akūtajiem paredzētā stunda ir darbdienas vidū. Cilvēki zina, kā strādāju, šāda sistēma manā praksē ir trešo gadu, tāpēc problēmu nav. Reti, bet gadās, ka nepagūstu akūtos pieņemt īpašajā stundā - tad viņi kādu laiku pagaida un mijas ar iepriekš pierakstītajiem pacientiem.

Lielākā daļa akūto slimnieku ierodas pamatoti, bet pa vidu iesprūk arī kāds, kam beigušies medikamenti vai nepieciešams nosūtījums vai iz ziņa, piemēram, medicīniskajai komisijai. Uz šiem cilvēkiem varētu dusmoties, bet, pirmkārt, man viņi nav jāpāraudzina, otrkārt, ir darbavietas, no kurām var izskriet tikai pusdienas pārtraukumā, tāpēc cilvēks mēģina tikt pie ārsta, kad var. Ir kolēģi, kas šādos gadījumos, ja situācija nav akūta, prasa lielāku maksu, bet man neceļas roka iekasēt vairāk. Ja pacients nāk, tātad ir kāda vajadzība.

Saaukstēšanās periodā - rudenī un ziemā - akūto pacientu ir vairāk, bet muguras sāpes, traumas, kuņģa-zarnu trakta problēmas var aktualizēties jebkurā gadalaikā. Starp citu, agrāk akūtajā stundā mēdza ierasties personas ar paģiru sindromu, bet pietika pāris reižu nozīmēt analīzes, un šie cilvēki vairs nemēģināja izprasīt slimības lapu.

Tiem, kas atnāk akūtajā stundā, jārēķinās, ka nevarēsim izrunāt visu dzīvi, šis laiks ir domāts konkrētās problēmas risināšanai. Tāpēc nav korekti, ja šajā laikā ierodas ne tikai sasirgušais, bet arī viņa ģimenes locekļi. Gan parastajā darba laikā, gan akūtajās stundās ļoti noder māsiņas Allas Skripkas palīdzība: viņa paregulē rindu un parūpējas, ja kādam nepieciešama steidzama palīdzība.

Patstāvīgos pacientus pazīstu un zinu, ko no viņiem var gaidīt, tāpēc, ja cilvēks piezvana un sūdzas par muguras sāpēm vai augstu temperatūru, vizīti parasti nosaku nākamajā dienā. Tādējādi tiek pasargāts ne tikai sirdzējs, bet arī rindā gaidošie, jo grūtniecēm un mazuļiem nav vēlams atrasties tuvu infekcijas izplatības avotam.

Konsultējot pacientus pa tālruni, naudu neskaitu, tas ir, nedomāju par to, ka palieku tukšiniekos, jo tobrīd nesaņemu atlīdzību. Šādā brīdī svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam atgūties un saprast, kas jādara, lai izveseļotos. Protams, gadās kuriozi. Piemēram, svētdienas vakarā zvana mazā pacienta mamma un uztraukti prasa, ko lai dara, ja bērnam jau otro nedēļu uz kājas ir sarkans pleķis. Vai arī steidzos pie akūta pacienta divos naktī, un viņš prasa, vai aizskriešu pēc zālēm...

Neesmu noteikusi konkrētu stundu konsultācijām pa tālruni, jo nevaru iedomāties, kā paziņot un ieskaidrot cilvēkiem, ka drīkst zvanīt tikai noteiktā laikā. Šāds darba ritms no mediķa prasa nemitīgu koncentrēšanos, brīžiem jūtu pārslodzi, bet tāda ir mana darba specifika. Ja kāds man zvana un tobrīd izmeklēju citu pacientu, lūdzu, lai cilvēks pārzvana, un neviens parasti neapvainojas. Pārzvanīt lūdzu arī tad, ja runātājs ir mazāk pazīstams un jāatrod viņa kartīte, lai saprastu, ko ieteikt.

Telefoniski grūti konsultēt, ja ir ādas problēmas, lēkā asinsspiediens vai ir sūdzības par ilgstošu klepu. Tad pacients jāredz klātienē. Reiz kāds vīrietis, kam steidzami vajadzēja iziet medicīnisko komisiju, pasūdzējās par sāpēm rokā. Iz meklējot viņu, secināju, ka iestājies pirmsinfarkta stāvoklis. Runājot pa tālruni, es to nepateiktu.

Tagad, kad praktiski visiem ir mobilie tālruņi, dažkārt saņemu arī īsziņas ar lūgumu ierasties mājas vizītē, bet nesen ieraudzīju šādu tekstu: "Steidzami vajadzīgas receptes! Jūsu pacients." Ej nu saproti, kuram no maniem 2100 pacientiem nepieciešami medikamenti...

Darbā jau stundu agrāk, un rinda neveidojas tik gara

Ivetas Čivkules ģimenes ārstes prakse Daugavpils novada Naujenes pagastā izveidota samērā nesen, ieviesta arī jauna kārtība pacientu pieņemšanā - iepriekšējs pieraksts. Katru pieņemšanas dienu pirmā stunda ir atvēlēta tieši akūtajiem pacientiem. Viņa akūtās stundas neuzskata kā apgrūtinājumu, jo katrs ārsts pats organizē savu prakses darbu. "Man ir māsiņa, kas pieņem un uzklausa pacientus, neviens nerausta mana kabineta durvis un netraucē pieņemšanu."Dr. IVETA ČIVKULE, ģimenes ārste no Naujenes pagasta

Vasarā ir mierīgāks laiks, tad akūtajās stundās atnāk kādi četri pacienti, turklāt ne vienmēr tie ir akūti pacienti, jo kādam vajag tikai izziņu. Gripas laikā akūto stundu gadās izstiept garāku. Vienmēr ierodos darbā stundu iepriekš, tāpēc daži akūtie pacienti tiek uzklausīti ātrāk un rinda neveidojas tik gara. Ja pacientu tomēr sanāk ļoti daudz, tad ņemam pamīšus - akūto pacientu, tad pacientu pēc pieraksta. Neviens neprotestē, ka jāpagaida liekas desmit minūtes.

Gripas un vīrusu laikā nāk pacienti ar šīm saslimšanām, slidenā laikā ir daudz traumu. Vēl nāk arī tie pacienti, kas izrakstīti no slimnīcas un pa ceļam iegriežas doktorātā pagarināt slimības lapu vai izrakstīt medikamentus. Nāk pēc bērnu slimošanas izziņām. Ir gadījumi, kad darba devēji sūta savus darbiniekus uz profilaktiskajām apskatēm. Tad pēdējā brīdī steidzami vajag izrakstu no medicīniskās ambulatorās kartes. Pie mums noslēgt slimības lapas akūtajās stundās pacienti nenāk, jo slimojošie jau automātiski pierakstās uz nākamo pieņemšanu.

Vai kādreiz raidu cilvēku mājās, ja viņš man nešķiet akūts? Nē, ja cilvēks atnācis, tātad uzskata sevi par slimu. Mūsu doktorātā pacientus sagaida māsiņa, iztaujā par problēmu, lemj, vai pacientam vajag steidzamu palīdzību vai pierakstīt uz citu dienu, vai lūdz pienākt vēlāk. Iespējams, viņam vajag tikai izziņu vai recepti. Ja cilvēks atbraucis no tālākiem laukiem, noteikti pieņemsim, jo ir labāk, ja mēs viņu redzam, nekā viņš neierodas vispār.

Sākumā mums bija daži pacienti, kas regulāri iegriezās, it kā piemirstot par pierakstu. Taču pēc trešās ceturtās reizes viss sakārtojas - ar cilvēkiem ir jārunā; tas gan prasa pacietību un laiku.

Diemžēl laukos cilvēki ciešas līdz pēdējam. Kāda sieviete ar akūtu apendicītu cietās tik ilgi, kamēr zarnās saauga abscesi, tikai tad viņa nonāca slimnīcā. Problēma nav naudas trūkums, pacienti parasti cer, ka problēma pāries pati no sevis. Vai, piemēram, kāda večiņa nonāk pie ārsta ar tik pamatīgu sirds mazspēju un plaušu tūsku, ka nevar parunāt. Izrādās, dzīvo viena, nevar tikt laukā no mājām. Ārstam kā sociālajam darbiniekam jāmeklē kāds, kas var pacientu apmeklēt, aizvest zāles. Ir pacienti, kas nenāk pie ģimenes ārsta, bet uzreiz sauc "ātros". Gribētu, lai cilvēki labāk lieku reizi iegriežas doktorātā.

Man nav telefonstundu. Parasti doktorātā klausuli pirmā paceļ māsiņa, iztaujā pacientu, lūdz pierakstīties vai pārzvanīt vēlāk. Ja situācija neatliekama, tad, protams, atbildu un izrunājos ar pacientu. Daļēji var konsultēt par hroniskām saslimšanām, ja pacients labi pazīstams un regulāri lieto zāles. Ja vakarā zvana bērnu vecāki, var lemt, vai saukt "ātros" vai var pagaidīt līdz pieņemšanai. Pa tālruni pacients galvenokārt pārliecinās, vai pareizi dzer zāles. Ja veiktas analīzes, tad iepriekš sarunājam, ka pacients piezvanīs, lai uzzinātu rezultātus un sarunātu par nākamo tikšanos.

Mobilā tālruņa numuru dodu tikai mazu bērnu vecākiem, pieaugušajiem ne, jo tad nebūs miera. Diemžēl slimam cilvēkam zūd realitātes izjūta: zvana jebkurā diennakts laikā, aizmirstot, ka arī ārstam vajadzīgs laiks savai ģimenei. Ja kāds pacients nomiris un ir brīvdienas, tad nāk pat uz mājām izrakstīt izziņu, taču līdz pirmdienai tāpat neviens dienests neko nerisinās un būs jāgaida. Tālruni neizslēdzu, taču ne vienmēr to nēsāju līdzi.

Tagad kā viena no biznesa nišām uzplaukusi maksas telefonkonsultēšana: ja nevar sazvanīt ģimenes ārstu vai speciālistu, apsviedīgi cilvēki izdomājuši maksas telefonlīniju, pa kuru var sazvanīt dakterus. Ja ir pieprasījums, tad ir arī piedāvājums! Taču es nesaprotu, kā var konsultēt svešu pacientu, kura slimības vēsturi nezina! Vienīgais padoms, ko šādā gadījumā varētu dot es: "Ejiet pie sava ģimenes ārsta!"

Prasu, vai lasījuši informāciju pie durvīm - kas ir akūts pacients? Nē, protams!

"Brīžiem nezini - smieties vai raudāt!" - tā par savu pieredzi akūto stundu darba organizēšanā stāsta Veselības centra 4 ģimenes ārste Mudīte Zvaigzne. Viņa ir no tiem ārstiem, kas mēģina skaidrot un savus pacientus audzināt - jo ciena viņu laiku.Dr. MUDĪTE ZVAIGZNE, Veselības centrs 4

Pie mana kabineta durvīm ir informācija: skaidri un gaiši rakstīts, ka akūtā stunda ir viena stunda pirms vai stunda pēc pieņemšanas un ka akūts pacients ir cilvēks ar augstu temperatūru, akūtām traumām, neskaidrām sāpēm, cilvēks, kam nepieciešama slimības lapas pagarināšana. Nevis pacients ir nokritis pirms trim mēnešiem un nu atnācis pie ārsta pasūdzēties. Akūts nozīmē - žik uz rentgenu, žik uz asinsainu, piecas desmit minūtes un, lūdzu, nākamais! Akūtā pieņemšanā ārsts nevar tikt galā ar hronisku pacientu.

Nupat vienu dienu akūtā stunda tiešām bija pārpildīta ar akūtiem pacientiem - ielaistiem vīrusiem, slimniekiem ar komplikācijām, bet biežāk gadās, ka cilvēks kā akūtu gadījumu klasificē vajadzību pēc norīkojuma. Tad es prasu: jūs lasījāt to, kas jau vairākus gadus rakstīts pie durvīm? Nē, protams, nav lasījis. Nav pat pamanījuši, ka tur uzrakstīts arī mans mobilā tālruņa numurs!

Pacienti ir tik dažādi! Ir pierakstītie pacienti, kas solīdi atzvana un atsaka iepriekš reģistrēto vietu. Tad akūtos pacientus, kas ir zvanījuši, varu ielikt oficiālā rindā. Par to es ļoti priecājos. Vienmēr pirmām kārtām pieņemu pacientus, kas piezvanījuši un izstāstījuši, piemēram, ka ir ļoti augsta temperatūra, lauž kaulus un grib manu konsultāciju. Vispirms ņemu arī bērnus līdz skolas vecumam un, protams, zīdaiņus. Man ir divas telpas; tiklīdz zīdainītis ieradies, viņš tiek saukts iekšā, kur otrā telpā viņu var noģērbt, bet es tikmēr varu mierīgi strādāt pirmajā telpā. Līdzīgi ir ar pārsiešanām. Akūtus pacientus pieņemu arī tad, ja viņi uzrodas bez iepriekšēja brīdinājuma, pieņemšanas beigās ir bijis tā, ka strādājam divas trīs stundas - strādājam līdz pēdējam pacientam!

Bieži ir tā, ka cilvēks pats nevar izšķirt, cik viņa gadījums akūts. Un tad ieslēdzas tas, ka ikvienam viņa problēmas šķiet visakūtākās! Piemēram, pacients pierakstījies pie speciālista vairākus mēnešus uz priekšu, bet ģimenes ārsta norīkojums jāizņem tūlīt - akūtajā stundā! Tad prasu: "Kā jūs jūtaties, būdams slims un gaidīdams pie manis rindā, ja pa starpu nāk šādi pacienti?" Ir gadījies pavisam traģikomiski - aiz durvīm daudz cilvēku, bet akūtajā stundā ienāk cilvēks un saka: "Vai, dakter, es tā garāmnākot! Šorīt pamodos, un man ir iesnas..." Nezini, ko vispār atbildēt.

Protams, mēs bieži vien arī izpildām pacientu neakūtos lūgumus, piemēram, iedodam norīkojumu. Kas attiecas uz receptēm, mācu savus pacientus sekot līdzi savai veselībai un zāļu lietošanai, plānot nepieciešamo zāļu apjomu, zināmos gadījumos pieņemu lūgumu par receptes izrakstīšanu pa tālruni, pēc pieņemšanas to sagatavojam un atstājam reģistratūrā. Taču kopumā saviem pacientiem stāstu, ka recepšu izrakstīšana nav akūtās stundas funkcija.

Būtībā es ļoti strikti sekoju, lai pierakstītie pacienti tiktu pieņemti pieraksta laikā. Aiz mana kabineta durvīm nereti ir konflikti starp pacientiem; es tad saku: tas, ka jūs nokavējāt, ir jūsu problēma! Es cienu savu pacientu laiku! Es nelieku visiem stundām ilgi sēdēt un gaidīt tāpēc vien, ka pārējos no rindas kāds izsitis. Cilvēkiem, kam darba pilnas rokas un kas plāno savu dienu, ir svarīgi, ka poliklīnikā pie ārsta kabineta durvīm nesākas tusiņš vairāku stundu garumā. Un es principā neciešu, ja kolēģi tā dara - arī tad, ja viņi strādā privāti un par maksu.

Kas attiecas uz konsultācijām pa tālruni, klausuli ceļu vienmēr. Noteiktu stundu šim pasākumam man nav. Tomēr kaitina, ja svētdienas vakarā zvana tāpat vien un prasa, cikos rīt var pie manis atnākt. Šādus zvanus panesu ļoti slikti. Nekad nedusmojos, ja zvana un vaicā: bērnam puns, temperatūra, ko darīt? Taču ir reizes, kad tālruni izslēdzu, piemēram, ja esmu teātrī, vingrošanā, ja skrienu. Bet ir izņēmumi - ja zinu, ka man ir smags pacients un gaidu zvanu, tad ceļu arī skrienot. Ir arī pacienti, kuriem atzvanu.

Zināmiem pacientiem, kuri mani apmeklē jau ilgāku laiku un kuru diagnozes pazīstu, 90% pa tālruni var sniegt konsultāciju, noprast, kāpēc ir pasliktinājums vai kādus medikamentus rakstīt. Bet, ja pie maksas tālruņa sēž svešs cilvēks - neirologs, kardiologs - un pacients stāsta, ka dur sirdī un staro uz roku, ko gan ārsts var izvērtēt? Var domāt par stenokardiju, bet varbūt tā nemaz nav...

Foto: Inese Austruma, Līga Gabrāne, Inese Baranovska

 

Uz augšu ↑