Koleģialitātes dilemmas. Par aizvainojumu, prasmi sadarboties, cieņu un skabargu cita acī

Reiz kāds kolēģis profesora Kristapa Rudzīša klātbūtnē ne visai taktiski mēģināja izcelt savu pārākumu, uz ko profesors ironiski aizrādīja: "Francijas karaļa galmā visiem bija jāzina jēdziens laesio Maiestalis [karaļa aizvainošana]." Tāpat viņš kolēģu diskusijā allaž ievēroja romiešu principa - argumentum ad rem un nekad neķērās pie argumentum ad hominem. Kritizē lietu, nevis cilvēku! Un mēdza puspajokam atgādināt kolēģiem, ka vadītāja galvenais uzdevums ir nevis vadīt, bet netraucēt citiem normāli strādāt. Viņš bija no tiem, no kuriem var mācīties koleģialitāti un toleranci. Vai šodien mēs to varam mācīties cits no cita? Piedāvājam septiņas diskutablas situācijas, ar kurām sastopoties ikdienas kolēģu attiecībās, nereti rodas mulsums. Situāciju komentāros - gan savstarpējo attiecību, cilvēka uzvedības pazinēja skatījums, gan vienkārši dzīvesgudra pieredze.  

Koleģialitāte - princips izlemt jautājumus uz vienošanās pamata, neuzsverot kāda dalībnieka pārākumu pār citiem [Svešvārdu vārdnīca]

Situācijas komentē:

Asoc. profesore GUNTA ANCĀNE, RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja

Dr. SARMĪTE BALTKĀJE, RAKUS

Onkoloģijas centra onkoloģe-ķirurģe

Dr. IVARS KRASTIŅŠ, Liepājas reģionālās slimnīcas anesteziologs-reanimatologs

1.  situācija

Par izdegšanas sindromu

Jaunie ārsti, stažējoties ārvalstu klīnikās, atzīmē, ka tur nedzird Latvijas ārstu un māsu vidē tik bieži sastopamās frāzes: "Kā man tas viss apnicis!", "Lieciet mani mierā!", "Kam tas ir vajadzīgs?" Vai Latvijā no šādām replikām var izbēgt un ko atbildēt kolēģim?

Dr. S. Baltkāje: Uz sevi nekad neesmu skatījusies šādā plāksnē, jo izdegšana man nekad bijusi aktuāla. Man nekad nav bijis tā: negribu to vai to... Varbūt tāpēc, ka man vienmēr ir ļoti paticis mans darbs! Arī tagad! Jau 3. kursā šad tad "aizlaidos" no lekcijām (es to varēju, jo vīrs bija kursa vecākais un neatzīmēja, ka neesmu lekcijās!), lai mācītos ķirurģiju, voluntējot Bērnu slimnīcā pie prof. Bākuļa, dr. Čēmas. Ilūkstē, kur nokļuvu kā jauna ārste, pieredzēju labu dzīves skolu. Protams, bija gadījumi, kad kā jauna ārste ļoti pārdzīvoju par ne tik veiksmīgu operāciju, komplikācijām, taču lēnām iemācījos un pieradu pie atbildības. Varbūt izdegšanas nav bijis arī tāpēc, ka vienmēr blakus bijuši kolēģi, kas atbalsta, palīdz.

Asoc. prof. G. Ancāne: Ja ir sakārtotas darba attiecības sociālā līmenī, ja ārsts A un ārsts B precīzi zina savus pienākumus, jo galvenais ārsts ir par to padomājis, tad vairs tik lielā mērā nav runa par cilvēku personiskajām īpašībām, cik tad, ja šis menedžments nav noticis. Tad iestājas zināma nedrošība, haoss, nestabilitāte. Tad vienīgais, kas ir zināms: darbs jāpadara. Var jau kādreiz padarīt vairāk, bet, ja kāds vienmēr padara vairāk, tad viņš jau ir upuris. Personību jautājumi, cilvēka personisko īpašību iespaids ir ar daudz mazāku nozīmi, ja ir labi sakārtota darba organizācijas struktūra, ja skaidri noteikti cilvēka pienākumi, tiesības. Mēs zinām, ka tas ir iespējams. Piemēram, Norvēģijā ārsta darbadiena beidzas trijos četros pēcpusdienā, katra sestā nedēļa ir brīva, lai iedziļinātos jaunākajā literatūrā vai dotos uz konferencēm.

Dr. I. Krastiņš: Iespējams, medicīnā panākumus nosaka ne tik daudz zāles, ko varam iedot, cik vide. No šāda viedokļa mēs te, Liepājā, strādājam šausmīgos apstākļos. Ēka purvainā vietā ar tumšiem, drūmiem gaiteņiem, celta pirms 30 gadiem padomju zaldātiņu celtniecības labākajās tradīcijās... Šī vide neveicina izveseļošanos. Diemžēl uzreiz mēs nevaram to mainīt. Tam pretī būtu jādarbojas ar medicīnas darbinieka tēlu, kam vajadzētu būt pozitīvam, uzticību iedvesošam, tādam, kas māk pacientu pārliecināt, ka viss būs labi. To nevar notēlot, ārstam patiešām tādam ir jābūt. Bet to var cilvēks, kas dzīvē jūtas stabili, kam ir pietiekami liela alga, kas ir atpūties, kam bērni iet pareizajā skolā, kam nav problēmu ar bērnudārzu, ar vecmāmiņu, ar apkures rēķiniem. Kamēr ārstam par darbu nemaksās vismaz Šlesera šofera dēla samaksu un medmāsai atbilstīgus procentus no ārsta algas, attieksme nemainīsies. Nelaimīgā kārtā šāda attieksme it tik dziļi iesēdusies, ka, pat ja kāds labdaris pēkšņi visiem paaugstinās algu četrreiz, diezgan ilgu laiku tā attieksme vēl saglabāsies. Jo inerce ir milzīga. Mēs esam pieraduši tajā šausmīgajā bezcerībā, neticībā dzīvot ar "ko jūs no manis gribat", "nekas jau nemainīsies" un "kāda jēga no tā visa". Tāpēc ir ļoti daudz kolēģu, kuri tā domā. Pārējie domā par to, kā tikt uz ārzemēm. Toskait es - esmu iesniedzis visus papīrus, reģistrējies Lielbritānijā. Varbūt tas ir simboliski - 20 gadu pēc balsošanas par neatkarīgu Latviju man ir jābrauc prom. Šajā sistēmā, kur visi ir nomocīti ar eksistenciālām rūpēm, pārstrādājušies, izdeguši, citu attieksmi sagaidīt faktiski nevar.

2. situācija

Par kolēģa kļūdām

Skaidri redzams, ka kolēģis kļūdījies. Kā nekaitēt kolēģa reputācijai (jebkurš var kļūdīties!) un vienlaikus nesagraut pacienta uzticību?

Dr. I. Krastiņš: Ir viens zelta likums - tādas lietas nedrīkst runāt pie slimnieka gultas, slimnieka vai radinieka klātbūtnē. Iesauciet kolēģi kabinetā, kur pieklājīgi, bet nepārprotami paskaidrojiet, kur viņš ir kļūdījies, un izrunājiet, ko darīt, lai tādas kļūdas vairs neatkārtotos. Visi kļūdās, bet no kļūdām jēga ir tad, ja izdara pareizos secinājumus. Tam nepieciešamas diskusijas slēgtā profesionāļu auditorijā, un ir jārunā daudz.

Par skaidrošanu pacientam - ir dažādi pacienti. Ir tādi, kas kolekcionē viedokļus, maina ārstus, lai dabūtu vēl kādu viedokli. Parasti tad saku, lai izvēlas vienu ārstu, kuram spēj kaut nedaudz uzticēties. Pacientam nedrīkst teikt, ka ārsts ir kļūdījies. Bet, ja dakteris kļūdās bieži un ilgi, tad kaut kas nav kārtībā. Vai nu dakterim jāiet mācīties, vai jāmaina specialitāte, vai arī jāiet prom no medicīnas un jādara kaut kas cits. Arī tā var būt, bet tie ir ļoti reti gadījumi. Teorētiski šādiem uzkrītoši biežu kļūdu gadījumiem būtu jānonāk Ārstu biedrībā, kam arī vajadzētu izdarīt attiecīgus secinājumus.

Asoc. prof. G. Ancāne: Domāju, ka lielā mērā ārstu sabiedrībā viss ir kārtībā, man gadījies dzirdēt dažādu profesiju cilvēkus runājam, ka ārsts ārstam jau acīs neknābs, ka mēs cits citu ļoti aizstāvam. Tā ir, jo apzināmies, ka reti kurā profesijā ir jāuzņemas tāda atbildība tik daudzas reizes dienā ar tik mazu atbalstu - gan finansiālo, gan emocionālo. Tā apziņa, ka ikkatrs var kļūdīties, palīdz neuzbrukt kolēģim.

Katrā situācijā adekvātāka būs atšķirīga izturēšanās. Pieņemu, ka būs situācijas, kur pacienta intereses prasīs strikti un skaidri pateikt, ka iepriekšējā ārsta ieteiktā terapija nav jums indicēta un to nevajadzētu turpināt. Bet jautājums - kā to pasaka. Var teikt: "Šī ārstēšana ir pilnīgi garām." Bet var teikt: "Manuprāt, vairāk indikāciju jums būtu šāda veida ārstēšanai," - vai: "Manā pieredzē šis medikaments, šī ārstēšanas metode ir nesusi labu rezultātu tādos gadījumos kā jūsējais." Mēs visi varētu mācīties uzmanīgu, neaizskarošu sarunas veidu.

Man nāk prātā anekdote. Ar ko atšķiras ārsts no Dieva? Dievs nedomā, ka viņš ir ārsts... Tas ir viens no profesionālā kretīnisma veidiem, kas mums visiem reāli draud, jo dienu no dienas, mēnesi aiz mēneša, gadu pēc gada mēs tiekam trenēti uzņemties atbildību par diagnozi, terapiju, par pacienta fizisko, emocionālo un sociālo labklājību. Ar laiku mēs sākam justies tā, it kā mums par visu jābūt viedoklim, jāprot atbildēt uz ikvienu jautājumu. Tā ir viena no mūsu profesijas komplikācijām, par ko vērts aizdomāties.

3. situācija

Par kolēģu aprunāšanu

Pacients apmeklē ārstu, kas sīki smalki izprasa par slimības anamnēzi, kur vēl būts, kāds speciālists apmeklēts, kur strādā, kas konsultācijā darīts. Un tad sākas: kurš tad tagad ārstē ar tādām zālēm/metodēm, tajā iestādē jau tikai biznesu taisa... Nu pacients vairs netic ne vienam, ne otram speciālistam. Kurš gan rausta aiz mēles teikt sliktu par kolēģi?

Asoc. prof. G. Ancāne: Tā nebūs pārākuma apziņa, kas rausta aiz mēles. Zem pārākuma apziņas paslēpusies nedrošības izjūta: vai esmu pietiekami labs kā ārsts. Mēs zinām, ka izdarīti neskaitāmi pētījumi, kas pierādījuši: vairāk nekā 50% cilvēku grib redzēt citu cilvēku nelaimes, ciešanas. Viens izskaidrojums - cilvēki jūtas nedroši un neapmierināti paši ar sevi. Katrs no mums laiku pa laikam tā jūtas, īpaši grūti no tā izvairīties ārsta darbā, jo pēc definīcijas šis darbs izsīcina.

Ārsta darbs liek arī mazliet sacensties. Gandrīz katram medicīnas studentam ir fantāzijas par to, kā viņš palīdzēs cilvēkiem. Jau studiju gados vairāk uzsver ekstraordionārus piemērus, kad viens vai otrs profesors unikālā situācijā noteicis retu diagnozi. Kad sākas reālais darbs, ļoti gribas palīdzēt. Ja sacensība ir mazliet, ja neskar paštēlu, tad tas ir labi, jo veicina attīstību. Ja sacensības gaisotne tiek ārēji kurināta, ja cilvēkam ir paštēla traucējumi, mazvērtības kompleksi, tad šo sacensības gaisotni cilvēks izjūt mokoši un viņam vajag apstiprinājumu, ka ir vēl kāds sliktāks par viņu, lai pašam nebūtu tik grūti un varētu kaut cik labi darīt savu darbu.

No pacienta viedokļa - lai varētu veidoties labas terapeitiskas attiecības, vajadzīga drošības izjūta, ka var uzticēties konkrētajam ārstam un sistēmai kopumā. Ja var uzticēties tikai vienam ārstam, tā nav drošības izjūta, bet atkarība. Pacientam ir jāredz, ka vide ir droša, ka ārsti cits ar citu draudzīgi sarunājas, ka var prasīt padomu jebkurā brīdī, ja tas ir pacienta interesēs. Ja ar medaļas vienu pusi - ārsts ārstu mēģina neapvainot - , manuprāt, daudzmaz ir kārtībā, tad ar otru pusi - pacienta skatījumu uz ār­stiem - gan ne. Ja pacients saka - ārsts jau ārstam acīs neknābs, tad patiesībā viņš domā, ka būtu gan par ko knābt. Tas, protams, nenāk par labu ārstu cunftei, jo mūsu interesēs ir tas, lai pacienti teiktu, ka ārsti ir gudri un, paskat, cik labi viņi sadarbojas!

Dr. I. Krastiņš: Ir tāda leģenda par vienu dakteri, kurš īsu brīdi bija arī par veselības ministru. Viņš gājis agri no rīta nodaļā, nosēdies pie slimnieka gultas un nopietnā balsī teicis - es izlasīju jūsu slimības vēsturi, jums ir ļoti nopietna slimība. Bet jums jāņem vērā, ka tas ārsts, kas jūs ārstē, ir pilnīgs idiots. Jums varu palīdzēt vienīgi es.

Šobrīd medicīnā ir konkurence, arī tas aspekts jāņem vērā - pacients tiešā vai netiešā veidā nozīmē naudu. Kam ir pacienti, tam būs nauda - un otrādi. Līdz ar to var būt arī pilnīgi izkropļotas šīs cīņas izpausmes. Es esmu labs, pārējie neko nezina, tad nu nāciet pie manis! Tas ir arī veids, kā izcelt sevi, izpaust dusmas, neapmierinātību ar pastāvošo varu, ar to, ka tu, cilvēks, vairs neredzi nekādu jēgu.

Ja pirms manis ārsts ir rakstījis citas zāles, to nekādā ziņā nedrīkst kritizēt. Nedrīkst kritizēt viņa noteikto diagnozi. Ja tiešām šķiet, ka grīstē visu salaidis kolēģis, piezvani viņam no kabineta, kur neviens tevi nedzird, un pasaki, ko par viņu domā, taču to nedrīkst dzirdēt ne pacients, ne viņa radinieki.

Vajadzētu būt, ka regulāri - kaut reizi gadā - slimnīca, klīnika sasauc konferenci un izrunā savas kļūdas, bet diskusija nedrīkst izvērsties līmenī "muļķis - pats muļķis". Kolēģis ir jāciena, pat ja viņš izdarījis kļūdu. Un tas ir grūti.

4 situācija

Par pacientu pārsūtīšanu pie kolēģa

Atskan kolēģa zvans: "Kādu pacientu jūs man atsūtījāt uz nodaļu?!" Neērtie pacienti, pacienti ar dažādām komplikācijām, neparedzamu risku. Šādu pacientu pārsūtīšanu pie kolēģa var traktēt kā vēlēšanos tikt vaļā no neērta pacienta. Reizēm tā arī ir. Citreiz (cerams, ka biežāk!) tā ir godīga attieksme, vienīgi - cik bieži atklāti tiek pateikts kolēģim, ka pats netiec galā...

Dr. S. Baltkāje: Neatzīstu pacientu nogrūšanu kolēģim. Ja jūtu, ka netikšu ar situāciju galā, tad zvanu un saku: šis īsti nav lauciņš, kurā orientējos, esi tik labs un paskaties... Ir bijušas dažas tādas situācijas, kad atved slimnieku no citas slimnīcas un es zinu, ka dakteris, kurš slimnieku pie manis atsūtījis, it kā arī pats varētu tikt galā. Tad jautāju: kāpēc sūtījāt? Man atbild: vai, man šķita, ka netikšu galā, jūs to izdarīsit labāk. Nu tad piezvaniet un pasakiet to! Tā būtu godīga attieksme. Tagad, kad tik daudz slimnīcu likvidēts, rajonu ārsti diemžēl nolikti zemākā pozīcijā, viņi vairs nejūt, ka būtu spējīgi vai varoši darbu padarīt. Ļoti žēl, ka tā.

Asoc. prof. G. Ancāne: Pirmkārt, ja veselības aprūpes sistēma organizatoriski būtu sakārtota, skaidri nosakot, kas kur tiek vests, šāda situācija vienkārši nebūtu iespējama. Ja padarītais tiktu atbilstīgi atalgots, tad droši vien ārsti priecātos, ka atvests smagāks pacients, jo ieguldītās pūles tiks novērtētas gan finansiāli, gan emocionāli.

Otrkārt, tas ir jautājums par mūsu savstarpējo attiecību kvalitāti kopumā sabiedrībā, toskait arī mediķu vidē. Pat ja sistēmiski ir noteikts, ka ar konkrēto diagnozi pacients tiek pārcelts uz citu nodaļu, arī tad, iespējams, būtu jāpiezvana un jāpasaka kolēģim, ka tūliņ iestāsies pacients. Tas ir elementāras pieklājības jautājums: lai tas, kurš šo pacientu saņems, varētu sagatavoties: sāktu domāt, pazustu šoks, pazemojuma izjūta, ko rada necieņa - nevienam nav šķitis pietiekami svarīgi mani informēt.

Dr. I. Krastiņš: Ārsts ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie, un vispārējs attiecību kultūras trūkums gluži dabiski skar arīdzan ārstus. Problēmas ir arī izglītības sistēmā. Man nemācīja ētiku, precīzāk sakot, mācīja garām­ejot. Man ir iespaids, ka šodien to māca vēl mazāk. Situācija ir nepieļaujama, bet loģiska.

Mans dzīves sapnis ir strādāt slimnīcā, kur pacienti ciena ārstu un ārsti ciena pacientu. Tieši - ciena. Manuprāt, tā ļoti pietrūkst šodienas medicīnā - trūkst abpusējas cieņas visos līmeņos: starp kolēģiem, starp pacientiem, starp ārstiem un pacientiem. Šajos laikos reizēm man zūd ticība cieņai kā tādai.

Ļoti reti ir gadījumi, kad kolēģi piezvana un atzīst - es netieku galā. Ārsts jau galu galā nav visspēcīgs. Viņš kļūdās. Bet ir elementāras lietas, ko palaiž garām. Piemēram, ārsti iet vizītē. "Kas mums te guļ?" - "Te ir aizkuņģa dziedzera audzējs, te ir galva." Patiesībā tas ir Bērziņš vai Liepiņš, personība ar savām īpatnībām, bet mēs viņu reducējam līdz aizkuņģa dziedzera audzējam, aizmirstam par cilvēku. Žēl, protams. Tad vēl medicīniskā depersonalizācija - apkaram ar aparātiem, piekaram visādus vadus, skatāmies ekrānos un priecājamies: o, šis cipars ir super! Nabaga pacients varbūt ir bēdīgs, bet mēs to neredzam, jo neviens monitors to neuzrāda. Viņš vienkārši jūtas vientuļš, taču cipari to nemēra. Personība pazūd aiz cipariem un līknēm, bet mēs brīnāmies, ka šis nez kāpēc neveseļojas.

5. situācija

Par atgriezenisko saiti

Pacients pēc operācijas/manipulācijas, ko veicis cits kolēģis, nonāk ārsta uzmanības lokā ar skopiem ierakstiem pacienta slimības vēsturē, izrakstā. Pār varēt neērtumu, zvanīt kolēģim un izvaicāt, kas īsti paveikts? Un ja pretī ir subordinācijā augstākstāvošs, raksturā skarbs kolēģis?

Dr. S. Baltkāje: Diemžēl vēstures netiek kārtīgi aizpildītas...

Katrā klīnikā vajadzētu būt tādai gaisotnei, ka jaunākais kolēģis jebkurā brīdī var pieiet vecākajiem kolēģiem. Nodaļas vadītājam vajadzētu būt atvērtam un laipnam. Kad savulaik strādāju Stradiņos, klīnikas vadītājs operācijas zālē mūs visus apstaigāja, apskatījās, kā veicas. Kad dežurēju neatliekamajā ķirurģijā uzņemšanā, sanitārajā aviācijā, vienmēr vakarā bija jāpiezvana klīnikas vadītājam un jāpastāsta, kā sokas dežūrā. Viņš uzklausīja, deva padomu un uzmundrināja: ja kas neiet, zvani! Jutu, ka nodaļas vadītājs interesējas par manu darbu, tāpēc jebkurā brīdī varēju lūgt palīgā.

Bieži saku kolēģim: skaties šo te momentu! Nesaku tāpēc, ka par to rakstīts grāmatā, bet tāpēc, ka esmu jau "iekritusi" vai savulaik pārbaudījusi tā svarīgumu.

Asoc. prof. G. Ancāne: Ja kādam ir neērti zvanīt augstākstāvošam kolēģim, kad to prasa pacienta intereses, tad salus aegroti suprema lex [slimnieka veselība ir augstākais likums] ir aizmirsies. Un tas nav tikai ētikas, tas ir arī profesionalitātes jautājums. Diemžēl ārstu vidē no padomju gadiem vēl saglabājies zināms arogances daudzums, kas kopumā mūsu cunftei nodarījis lielu "skādi". Ārsti, kas ir aroganti, kas ir VIP cilvēki un atļaujas vairāk nekā citi, pazemo gan kolēģus, gan pacientus. Un pazemojums izsauc dažādas jūtas: bailes, aizvainojumu, dusmas. Ārsti, kas ir aroganti, tiešā veidā dusmas nesaņem nedz no pacientiem, nedz no kolēģiem. No pacientiem tāpēc, ka tie ir nobijušies: viņi nesaņems tik labu aprūpi. No kolēģiem tāpēc, ka subordinācijas ziņā viņi jūtas atkarīgi. Diemžēl nekas nekur nepazūd. Pa to laiku, kamēr dusmas netiek izteiktas, tās pieaug. Un no pacientu puses tās netiek izteiktas konkrētajam augstprātīgajam ārstam, bet nāk pār ār­stiem kopumā: visi ārsti ir slikti!

Kolēģiem ieteiktu atcerēties, ka mēs nevaram runāt tikai par kāda cilvēka uzpūtību. Cilvēks var būt arogants, ja ir kāds cits, kas to pieņem.

6. situācija

Par subordināciju

Ārstam nodaļā par terapijas taktiku, medikamentu devu, operācijas tehniku utt. ir citāds viedoklis nekā nodaļas vadītājam. Taču subordinācijā augstākstāvošs ārsts saka: bet būs tā! Diskutēt, izraisīt pat strīdu vai respektēt subordināciju, pat ja "bet būs tā" nav pierādījumos bal­stīta medicīna, bet tradīcija, pieredzē balstīts ieradums.

Dr. S. Baltkāje: Subordinācija ir vajadzīga, jo medicīnā nevar eksperimentēt, taču man nav kauns, ka es kaut ko nezinu, nav kauns mācīties no jaunāka spējīga kolēģa. Man ļoti patīk klausīties, skatīties, ko jaunāks kolēģis citur iemācījies. Skatos un priecājos! Aizkuņģa, aknu operācijas - tādas manā laikā vispār neveica. Man nav ne prātā ar to nodarboties, jo mans laiks jau pagājis.

Dr. I. Krastiņš: Medicīnā ir zināma sistēma, un to jaukt nedrīkst. Ja ir ķirurģijas klīnikas vadītājs, viņš nosaka klīnikas darbības modeli. Subordinācija ir jāievēro. Šajā gadījumā jaunajam kolēģim ir iespēja iet pie klīnikas vadītāja un teikt - re, to es iemācījos tur un tur, vai mēs varētu to ieviest. No viņa atkarīga spēja pārliecināt priekšnieku par jaunās metodes, jaunās atziņas dzīvotspēju. Jo klīnikas vadītājs atbild par visu, kas ie­stādē notiek. Nevar nākt trīs dažādi ārsti un katrs ārstēt pēc savas atšķirīgas metodes.

Tomēr subordinācija ir laba, ja tā ir loģiska, mērenos apjomos, citādi man nāk prātā Šveiks un leitnants Dubs. Ja klīnikas vadītājs pārvēršas par leitnantu Dubu, tad ir slikti. Tas ir laikus jāatpazīst un jānovērš. Par vadītāju nevar iecelt mehāniski, tam cilvēkam vajadzētu būt profesionāli varošam, bet arī ar spēju komunicēt. Ģeniāls, bet absolūti nerunīgs, intraverts, kašķīgs un nepieklājīgs neder par klīnikas vadītāju.

Asoc. prof. G. Ancāne: Nevajadzētu jaukt profesionālo subordināciju, kad pieredzējuša kolēģa viedoklī ieklausās, to respektē vairāk, ar subordināciju cilvēcisko attiecību ziņā. Vai tas, kuram ir mazāka profesionālā pieredze, drīkstētu tikt mazāk cienīts atšķirībā no personības, kam ir lielāka pieredze? Jā, subordinācija jāievēro profesionālā ziņā, bet cilvēcisko attiecību ziņā cieņa pienākas neatkarīgi no pieredzes. Mēs arī pret bērna nepieciešamībām - ja gribam, lai viņš izaug psihiski vesels, - izturamies ar cieņu. Tāpat ikvienam studentam, rezidentam, jaunākam kolēģim jājūtas jebkura kolēģa (arī vispieredzējušākā!) respektētam un cienītam. Domāju, lielākoties tā arī notiek.

Cita lieta, ka daudzi kolēģi, kamēr ir jauni un nepieredzējuši, tik augstu vērtē savu vecāko kolēģu pieredzi un zināšanas, ka vecākajos kolēģos mazliet provocē cilvēcisko augstākstāvēšanu. Viņi paši sajauc profesionālo augstākstāvēšanu ar cilvēcisko augstākstāvēšanu. Domāju, šis jautājums sakārtosies, kā tas ir sakārtojies Rietumu pasaulē.

7. situācija

Ja kolēģis kļūst par pacientu

Kad par pacientu kļūst kolēģis, kolēģa paziņas, radinieki, ģimenes locekļi, situācijas veidojas neviennozīmīgas un jūtīgas. Kā tikt galā ar dubulto atbildību, kolēģa zinīgo skatienu, kas visam seko, vēlmi apiet sistēmu, tiekot pie "ekstrām"?

Dr. S. Baltkāje: Esmu vairākkārt operējusi savus kolēģus, pasniedzējus. Gribot negribot aiz cieņas vai bijības pret kolēģi tomēr izturies saudzīgāk, mīlīgāk, tomēr darbu padaru tā, kā to darītu jebkura pacienta gadījumā. Reizēm man kolēģis saka: varbūt vajag vēl tādu vai tādu izmeklēšanu. Atbildu: man nevajag, man ar to, kas ir izdarīts, viss ir absolūti skaidrs. Bet, ja tas vajadzīgs kolēģa sirdsmieram, tad piekrītu izdarīt lieku izmeklējumu.

Bezspēcības izjūta, ka nevari palīdzēt kolēģim, gan ir daudzkārt smagāka nekā nepazīstama pacienta gadījumā. Man prātā kolēģe, ar kuru savulaik kopā strādājām, - viņai bija melanoma, kuru vairākkārt operēju, bet vienalga tā gāja savu gaitu, melanomas mezgli bija visur, kolēģe saprata, ka iet bojā. Ir ļoti grūti kolēģim šādā brīdī ko teikt...

Asoc. prof. G. Ancāne: Neviens pacients nav nekas vairāk kā pacients. Man pašai gadījās būt pacienta lomā ar lauztu kāju Itālijā pēc slēpošanas, un es pārliecinājos, ka pacientu dokumentācijā Itālijā nav profesijas ailītes. Tu vari būt prezidents, arhitekts, sētnieks vai ārsta dēls/meita, tu esi tikai un vienīgi pacients. Pamanīju, cik labi ir justies pacientam sakārtotā sistēmā! Tāpēc kolēģiem no sirds ieteiktu aizmirst, kurš ir kura rads vai draugs, aizmirst, ka tavs pacients ir kolēģis. Ja to neaizmirsīs, nebūs labas aprūpes.

Katram ārstam ir gadījies būt pacienta lomā, un pēdējais, ko tad gribas, dzirdēt: tu jau pati zini, ko izrakstīt... Nekā tamlīdzīga! Ja izturēsimies pret pacientu kā pret pacientu (salus aegroti suprema lex!), tad problēmas atkritīs pašas. Pretējā gadījumā mēs varam radīt problēmas no nekā. Un problēmas var būt ļoti lielas. Ja uz kādu skatāmies ne vairs kā uz pacientu, bet kā uz kolēģi, tad kļūstam hiperrūpīgi. Bet viss, kas ir pār mēru, ir kaitīgs. Hiperrūpīgums noved pie paaugstinātas trauksmes, šādā stāvoklī ār­sta jūtu un prāta līdzsvars tiek izjaukts. Kā likums, satraukuma dēļ ārsts pieņem diezgan aplamu lēmumu darīt kaut ko vairāk, nekā būtu jādara līdzīgā standarta gadījumā. Aiz hiperrūpēm sākas hiperārstēšana, bez vajadzības nozīmējot manipulācijas, izmeklējumus, medikamentus. Hipertrauksmainā gaisotne ietekmē pacienta-kolēģa nervu sistēmu kaut vai pēc spoguļneironu principa. Blakus nemieram, nedrošībai, kas ar viņu notiks, parādās papildu nemiers, ko saņem no ārstējošā ārsta-kolēģa. Tādā veidā nonāk līdz mītam, ka savējiem slimības norit smagāk un ar komplikācijām.

Protams, arī kolēģis nedrīkst pieprasīt neko vairāk, mēs taču zinām - ja zāles iedod lielākā devā nekā ir terepeitiskā, tās neko labu nedos. Bet, protams, lai varētu nepieprasīt šīs hiperrūpes, kolēģim, kas nonāk pacienta lomā, pašreizējā veselības aprūpes sistēmā ir jājūtas droši...

Dr. I. Krastiņš: Medicīnā ir leģenda par akadēmiķi Koroļovu, krievu atombumbas tēvu. Viņam sasāpējies vēders, pacients aizvests uz Kremļa slimnīcu, kur trīs profesori spaida viņa vēderu un nekādi nevar vienoties par diagnozi. Koroļovs to vairs nevar izturēt, aiziet uz medpunktā kādā no lielajām Maskavas stacijām - sāpot vēders. Esot tikko iebraucis no ģerevņas, pases nav. Izsauc ātros, feldšeris ar netīriem pirkstiem pačamda - apendicīts. Aizved un izoperē. Viss kārtībā.

Ārsti un viņu radi nav labākie pacienti, nav viegli viņus ārstēt. Ja ārstē mediķu radus, jāņem vērā, ka cilvēks, ko jūs ikdienā pazīstat kā ļoti sakarīgu, loģiski domājošu, nosvērtu, mierīgu kolēģi, pārvēršas par pilnīgu neirastēniķi.

Pašam mediķim vajadzētu saprast, ka jāturas tālāk no radu ārstēšanas. Mīļu cilvēku, ar ko jūs saista spēcīgas emocionālas saites, nav iespējams medicīniski objektīvi novērtēt, tas noved pie konfliktiem un kļūdām. Konflikti, kādi rodas ar mediķu radiem (un tādi ir ļoti bieži), parasti ir tieši šīs pārspīlētās un nepareizās reakcijas dēļ. Turklāt veidojas lavīna - es zinu, ka medicīnā cilvēki ir pārstrādājušies, noguruši, trūkst naudas, personāla, iejūtības un laika, jo es pats tur strādāju. Bet neizdariet pārsteidzīgus secinājumus un ļaujiet izlemt ārstējošajam ārstam!

Raksta ilustrācija: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Kolēģu labās rokas

    Ārsts kā pacients, bez šaubām, ir īpašs. Tāpēc, ka vairāk zina, vairāk testē kolēģus, jā, reizumis arī nevērīgāk izturas pret savu veselību... Par kolēģu labajām rokām ir kāds jautrs stāstiņš. Pirms vairākiem gadiem tradicionālajā dakteru basketbola mačā kādam mikroķirurgam salauzts deguns! Dakteris bažīgi jautā - kā izskatās? Visi ķiķina un spurc - vai jau vakar deguns bijis šķībs? Ieskatās spogulī - kā tad, līks! Sazvana jau draugu - sejas-žokļa ķirurgu Rīgā -, bet pretinieku komandas pārstāvis teic, ka esot lors, varot degunu sakārtot uz vietas - kamēr lūzums vēl svaigs! Dakteris kļūst tramīgs: pag, es braukšu uz Rīgu, tur mani atsāpinās... Bet kolēģiem operācijas plāns jau gatavs: viens iežmiedz galvu dzelžainā tvērienā, kamēr ieinteresēto skatītāju komentāru pavadībā lors iespiež kaulu līdz zīmīgajam krakšķim. Vēlāk atbraucis pazīstams plastikas ķirurgs un vietējā slimnīcā uzlicis ģipša longeti. Ballītes karstumā dakteris to pazaudējis, taču degunam neesot ne vainas!  Bet, ja pavisam nopietni: ko sagaidām no kolēģa, kad nokļūstam pretējā frontē - pacienta lomā? Lasīt visu