Brīvības augstākā pilotāža. Traumatologs Vitolds Jurkevičs

Vitolds Jurkevičs – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs – ir gados jaunākais slimnīcas vadītājs Latvijā. Cilvēks, kurš šajos apstākļos turpina domāt ne tikai par slimnīcas izdzīvošanu, bet arī attīstību. Cilvēks, kura turētajam skalpelim uzticētos Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šobrīd V. Jurkevičs cenšas noturēt slimnīcu virs ūdens, taču par spīti haosam sistēmā – gatavs laist abus savus bērnus medicīnā.

Par slimnīcas vadītāju kļuvāt 34 gadu vecumā. Nebija diskomforta par savu jaunību?

Man toreiz bija 33, pēc nedēļas palika 34. Vispār zināms diskomforts par savu jaunību bija. Taču es nebiju slimnīcas vadītājs klasiskā izpratnē - kā menedžeris, ko ieceļ svešā vidē, lai viņš to sakārto. Šajā slimnīcā esmu izaudzis no sanitāra līdz galvenajam ārstam un zinu visus praktiskā darba posmus. Bija tikai jāuzzina, kā apgriežas nauda. Man jau te bija zināma autoritāte, manas profesionālās zināšanas un iemaņas jau bija novērtētas. Man bija labas attiecības ar ārstiem. No kolektīva puses nekādas pretestības nebija, drīzāk - diezgan liels atbalsts.Vitolds Jurkevics

2006. gadā Valdis Zatlers kādā intervijā uz jautājumu, kurš ir viņa talantīgākais skolnieks, atbild: "Viņš ir arī visjaunākais - Vitolds Jurkevičs. Viņam esmu iemācījis ne tikai profesijas iemaņas, bet arī to, kā jādzīvo un kādi mērķi jāvirza ārstam. Viņš ir Latvijas patriots, nebūdams latvietis. Karjeru uztaisīja šeit, tikpat strauji kā savā laikā es, nekur nav aizbraucis. Profesionāls un godīgs. Man būtu liela bauda pēc gadiem, kad varbūt būs jāoperējas, teikt: "Vitold, izoperē mani!"." Kā jums izdevies panākt šādu lietu stāvokli?

Ar darbu. Man bija liela praktiskā pieredze jau rezidentūras beigās. Bet teikt: kļūt par slimnīcas direktoru ir milzīga veiksme - tā es nevaru. Jo ārsta karjera ir pacientos un tikai pacientos! Un nekādi administratīvi amati vai zinātniski grādi nav ārsta darba novērtējums. Kļūt par slimnīcas direktoru nav tas pats, kas kļūt par labāko ārstu! Toreiz tā bija vairāk ap­stākļu sakritība - man bija labas attiecības ar toreizējo slimnīcas vadītāju Valdi Zatleru, es ilgstoši biju viņa rezidents, daudz strādāju, man bija autoritāte citu kolēģu vidū, droši vien tāpēc arī tika izdarīta šāda izvēle.

Jūs neredzat sevi šajā krēslā ar sirmiem matiem?

Kas to zina, diezin vai. Turklāt, visticamāk, līdz sirmiem matiem es netikšu vispār - izskatās, ka drīz man to nebūs vispār! Šis amats man bija zināms izaicinājums apgūt jaunas lietas un kaut ko arī sakārtot pēc sava prāta. Kas notiks tālāk? Grūti prognozēt, īpaši Latvijas medicīnas sistēmā.

Pirms pāris gadiem Valdis Zatlers izteicās: viņam nepatīkot, ka mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm organizatoriskā ziņā, metožu ieviešanā, nespējam ātri reaģēt uz to, ko piedāvā medicīnas zinātne traumatoloģijā pasaulē. Kā ir tagad?Sporta ortopēdijas kongresā Šveicē, kolēģu vidū arī Vitolda skolotājs – Valdis Zatlers, 2001. gads

Jaunāko tehnoloģiju ieviešanai tiešām ir liela pretestība. Arī tam, lai tās tiktu apmaksātas tā, kā tās maksā. Nesen Baltijas ortopēdu kongresā bija labi redzams, ka ir jomas, kur mēs neatpaliekam, ir tādas, kur atpaliekam mazliet, bet ir arī tādas, kur izteikti esam aiz citiem.

Nozare, kur citiem esam pat priekšā, ir locītavu endoprotezēšana: efektīvas tehnoloģijas ļauj implantēt protēzes, kas var kalpot divdesmit gadu. Protams, tas šobrīd notiek ar pacientu daļēju finansējumu. Taču iepriekšējos gados bija iespējams krāt pieredzi par valsts finansējumu: virsmas aizvietojošās endoprotēzes, gūžas locītavu endoprotēzes, navigācijas iekārtas, kas palīdz iekārtas implantēt precīzi, ir jaunākās tehnoloģijas ceļu locītavu protezēšanā; ļoti liela pieredze mums ir revīzijas endoprotezēšanā.

Nedaudz atpaliekam lūzumu ārstēšanā, vismaz salīdzinot ar Igauniju, kuVitolds Jurkevičs, Jānis Akmens un Aivars Muste izmēģina jauno navigācijas sistēmu, 2010. gadsr tiek izmantoti dārgāki un kvalitatīvāki implanti. Latvija noteikti atpaliek endoskopiskās ķirurģijas jomā.

Vadot slimnīcu (un ne jau es viens to vadu, bet valde), domāju vairāk kā ārsts, nevis menedžeris - lai slimnīca attīstās tehnoloģiski. Pagājušogad mēs vieni no pirmajiem pasaulē sākām jaunu metodi, operē jot pa cientus ar lieliem kaulu defektiem. Kopumā gan nozarei turēties labā līmenī ir praktiski neiespējami.

Kādas pašlaik ir rindas uz operācijām jūsu slimnīcā?

Plānveida medicīnas šobrīd valstī nav, uz daudz ko vispār nav nekādu rindu, operācijas ir tikai par maksu. Uz endoprotezēšanas operācijām rinda ir milzīga, kopumā valstī tajā šobrīd ir 20 tūkstoši cilvēku. Pagājušajā gadā no šīs valstiskās rindas izoperēti četri simti pacientu, šogad praktiski nemaz nav operēts. Tā rinda vairāk uztverama kā datubāze. Nauda tiek lietota neatliekamajai palīdzībai, turklāt šobrīd (aprīļa beigās - red.) mums ir pārstrāde vairāk nekā 400 tūkstoši latu. Turēties rāmjos grūti, jo ir pietiekami daudz neatliekamās palīdzības, mēs nevaram vienkārši atnākt uz darbu un sēdēt... Tāpēc arī tā milzīgā pārstrāde kopumā nozarē - 12 miljoni latu.

Kas notiek ar cilvēku dzīves kvalitāti, kuri gaida tajā 20 tūkstošu pacientu rindā?

Iespaids ir graujošs. Konkrēta cilvēka dzīvi tas pārvērš bēdu ielejā.

Ko jūs šiem cilvēkiem sakāt - noplātāt rokas?

Stāstu par visām iespējām, un tādas šobrīd ir četras. Viena - pacients piereģistrējas un kaut ko bezcerīgi gaida. Otra - gaidot locītava stipri sabrūk vai arī viņš nonāk uz gultas, tad, izejot konsiliju, rinda tiek paātrināta. Taču arī šīs paātrinātās operācijas mēs tagad (aprīlī - red.) plānojam uz nākamo gadu, jo šā gada visa nauda ir izsmelta ar pārtēriņu.Piketa rīkošana pērn, kad samazināja līdzekļus plānveida endoprotezēšanai, bija jauna pieredze

Trešā iespēja ir pašam segt 50% līdzmaksājuma, taču valstij jau to otru 50% šobrīd nav. Mums ir nauda, lai mēnesi sēdētu, neuzņemot nevienu pacientu un samaksātu visiem trūcīgas algas, bet, tiklīdz kādu ārstēsim, mēs sāksim tērēt naudu, kuras mums nav. Absurds! Piemēram, Endoprotezēšanas centrā uz novembri un decembri ir ieplānotas divas operācijas! Un tas - padsmit ārstu kolektīvam! Tā var zaudēt ne tikai iemaņas, tā zūd disciplīna, motivācija, tā viss zūd un sabrūk!

Un vēl ir ceturtā iespēja - pacients par visu maksā pats. Protams, kad sāp un nevar paiet, cilvēks pārdod pēdējo govi. Tādu gan ir daži simti pa gadu. Tas ir visreālākais ceļš, kā tikt uz operāciju.

Nesen klausījos ASV un Anglijas menedžeru lasīto kursu - gandrīz nav vērts viņos klausīties, jo Latvijā mēs dzīvojam pēc pilnīgi citiem menedžmenta likumiem nekā jebkurā citā normālā valstī. Te vadītāja galvenais uzdevums ir "izraut" naudu, lai varētu strādāt. Tur - pēc iespējas efektīvāk organizēt darbu, lai, izdarot vairāk, varētu vairāk nopelnīt.

Kā noturat speciālistus?

Var jau, protams, biedēt sabiedrību, ka mēs visi tūlīt aizbrauksim un mūs tur ļoti gaida, bet reāli jau tā nav. No slimnīcas traumatologiem neviens nav aizbraucis, no anesteziologiem gan. Daļa ir apdedzinājušies, atbraukuši atpakaļ un ir gatavi strādāt par tām pašām mazajām algām... Kad saproti, ka varbūt neesi tik labs un pieprasīts, jāsāk domāt, ka problēma ir nevis valstī, bet tevī pašā.

Domāju, ka Latvijas ārsti tomēr nav nemaz tik superaugsti kvalificēti, vidējais līmenis ārstiem valstī ir zemāks nekā tajās valstīs, kurp gribam aizbraukt, jo, manuprāt, nevar būt veselības nozare tik ļoti atrauta no kopējā tautsaimniecības līmeņa. Lai cik labs speciālists te tu būtu, nodaļas vadītājs, asociācijas vadītājs vai profesors, tur tu nonāc vienā līmenī ar kādu, kas aizbrauc uzreiz pēc rezidentūras, ja vien negaida kāda konkrēta aizrunāta vieta. Un tas daudziem ir psiholoģiski grūti. Bet, ja esi mērķtiecīgs un gudrs, tad var izsisties arī tur.

Un jūs personiski šāda iespēja nevilina?“Mana ģimene. Brīvdienas tiek pavadītas kopā, tad nenotiek nekas cits!”

Es citēšu multeni - "nas i zdjes ņe ploho kormjat"*. Man pagaidām nav tik slikti, lai brauktu prom. Es strādāju slimnīcā, līdz nesenam brīdim biju traumatologu-ortopēdu asociācijas prezidents; tagad esmu valdē, esmu galvenais nozares speciālists, konsultēju Latvijas Olimpiskajā vienībā, strādāju Katastrofu medicīnas centrā.

Kā to visu iespējat?

Ja grib, tad meklē iespējas, ja negrib - attaisnojumus.

Cik daudz operējat un kas ir jūsu stiprā puse?

Gadā sanāk 250-300 operāciju. Mana stiprā puse ir mana daudzpusība - tiešām labi orientējos daudzās traumatoloģijas un ortopēdijas apakšnozarēs. Pietiekami kvalitatīvi operēju lūzumus, to man arī patīk darīt. Mēģināju rakstīt arī zinātniskus darbus, kas saistīti tieši ar pēdas un papēža kaula lūzumiem. Pēdējā laikā daudz strādāju arī locītavu endoprotezēšanā, veicu gan primāras, gan revīzijas endoprotēzēšanas. Pietiekami kvalitatīvi operēju arī endoskopiskās ķirurģiskās operācijas, locītavu artoskopijas, saišu rekonstrukcijas un citas operācijas.

Ik dienu strādāju kabinetā, dienā (izņemot piektdienas) vidēji veicu divas operācijas. Rezidents man palīdz un komunicē ar pacientiem, sakārto dokumentāciju. Tādējādi ar visu var tikt galā. Vakarā eju uz, konsultācijām.

Kas ir jūsu profesionālā augstākā pilotāža, ko vēlētos sasniegt?

Viens no maniem trūkumiem - nespēju izvēlēties un koncentrēties uz kaut ko vienu. Nevienā no tām nozarēm, kur darbojos, nevar teikt, ka esmu labākais. Es esmu labs, atsevišķās lietās - ļoti labs, bet nekur - labākais. Nu, varbūt esmu labākais, kas liek virsmas aiz vie tojošās endoprotēzes, precīzāk - man tur vislielākā pieredze, jo medicīna jau nav olimpiskās spēles. Bet ir skaidrs, ka medicīnas nākotne ir specializācija. Profesionālā pilnveide notiek visu laiku, to nevar pat nosaukt par mērķi. Katra gada beigās sev atskaitos - esmu iemācījies to un to, esmu kļuvis labāks.

Šobrīd mans mērķis - lai šis kolektīvs, kas zināmā mērā ir labāko izlase, noturētos un attīstītos. Lai saglabājas, piemēram, Endoprotezēšanas centrs. Lai slimnīca netiktu izkliedēta, kā tas ir noticis ar 1. slimnīcu.

Atceraties savu pirmo operāciju?

Jā. Cilvēkam pēc avārijas šuvu pēdas cīpslas. Bail nebija, jo man asistēja ļoti labs ķirurgs, visi uzmundrināja un atbalstīja. Arī tagad cenšos pret saviem rezidentiem būt atvērts, uzmundrinu un ļauju mācīties patstāvīgi.

Kādi pacienti paliek atmiņā?

Kā visiem ārstiem - lielākās neveiksmes un komplikācijas. Veiksmes stāsti nemaz tā nepaliek atmiņā. Atceros tos, kas ārstējas gadiem. Vispār neveiksmes ļoti atšķiras. Piemēram, infekcijas rašanās ne vienmēr atkarīga no ārsta darbības, bet ir neveiksmes, kad ārsts palaidis kaut ko garām. Kaut gan kopumā, ja pacientam ir sarežģījumi, tad simtprocentīgi vainīgs ārsts: vai nu nav novērtējis pacienta stāvokli, vai arī nav pacientam pietiekami izskaidrojis situāciju. Atsevišķiem pacientiem varbūt arī nevajag darīt kādas "smalkākas" lietas, ja ir redzams, ka viņš nelīdzdarbosies, neievēros režīmu.

Atceros pacientu, kur bija mana vaina, jo nenovērtēju viņa stāvokli. Tas bija pirms vairākiem gadiem, pacientam bija elementārs ārējās potītes lūzums. Bet pēc operācijas viņš sūdzējās par ļoti stiprām sāpēm, ko "norakstīju" uz pacienta nepacietību. Izrakstīju pacientu mājās, bet nākamajā rītā viņš zvana un saka: pēda sāp un sāp. Un tad man pēkšņi nāca apgaismība, kas par vainu. Liku steidzīgi saukt ātro palīdzību un braukt uz slimnīcu. Pacients, protams, nesaprašanā - kā tā, tikko izrakstīts mājās. Slimnīcā viņam tika izdarīta operācija, viņš bija reanimācijā, es viņu diezgan ilgstoši pēc tam ārstēju. Viņam bija noslēgtas fasciālas telpas sindroms, kas mēdz būt pēc smagām traumām. Pēc vieglām traumām gadās ļoti reti, bet var gadīties. Daudz runāju ar pacientu, jo, manuprāt, tādā situācijā jābūt atklātam un maksimāli jāmēģina cilvēkam palīdzēt. Tagad esam labās attiecībās. Tie ir reti, bet ļoti sāpīgi gadījumi, kurus es vienmēr atceros, jo tās ir paša kļūdas.

Ko visvairāk novērtējat kolēģos?

To, ka cilvēks ir gatavs daudz strādāt un attīstīties. To, ka cilvēks ne tikai operē, bet arī iesaistās sabiedriskās aktivitātēs - slimnīcā vai asociācijā. Un tādu cilvēku nav daudz.

Kāds esat kā vadītājs?

Pietiekami demokrātisks. Noteikti neesmu valdonīgs. Cenšos izdarīt visu tā, lai slimnīca funkcionētu un attīstītos. Man nav tieksmes apliecināt sevi kā baigo veci vai panākt to, ka no manis baidās, - tas man pat būtu nepatīkami.

Kas veido jūsu ārpusdarba dzīvi, ja tādai kaut nedaudz paliek laika?

Brīvais laiks paliek, jo brīvdienās es nestrādāju (izņemot dežūras Katastrofu medicīnas centrā). Tālrunis brīvdienās gan ieslēgts - vienmēr ceļu un runāju.

Ikdienā no mājām dodos prom agri, mans pienākums ir aizvest bērnus - vienu uz skolu, otru uz dārziņu. Ar to laikam mani pienākumi arī beidzas. Mums ļoti palīdz vecvecāki. Arī sieva ir ļoti aizņemts cilvēks. Pēc darba eju uz treniņu - cenšos sportot piecas sešas dienas nedēļā, sporta zālē cilāju svarus, nodarbojos ar kikboksu. Daru to, jo jāuztur sevi formā un jāatslēdzas no darbiem. Man patīk būt stipram.

Arī jūsu sieva saistīta ar medicīnu?

Jā, Anna (Anna Mihailova - red.) pēc specialitātes ir ģimenes ārste. Viņa ir cilvēks ar aktīvu dzīves pozīciju - raksta disertāciju reimatoloģijā, daudz nodarbojas arī ar ultrasonogrāfijām, īpaši locītavu reimatoloģisku patoloģiju kontekstā, viņa savu enerģiju izlieto ļoti pārdomāti.

Tas jums laikam varētu būt kopīgs...

Jā, man patīk, ka viņa nekad nenolaiž rokas un daudz strādā. Patīk apzināties, ka blakus ir stabils un daudzējādi līdzīgs cilvēks. Agrāk viņas mērķis bija aizbraukt no šejienes, viņa pielika daudz pūļu, lai to izdarītu - gadu pat nostrādāja Amerikā. Jo vienīgā zeme, manuprāt, uz kuru vērts braukt, ir Amerika.

Vai tad jau bijāt precējušies?

Jā, bet man nebija vēlmes braukt prom - tobrīd bija jaunākais dakteris, kas pieņemts darbā Katastrofu medicīnas centrā, jau strādāju ar Latvijas Olimpisko vienību, biju labi novērtēts šeit, slimnīcā, kur man bija daudz pacientu.

Kā jūs viņu dabūjāt atpakaļ?

Vairāk vai mazāk - tas bija kompromiss. Mums bija ģimene, un negāja slikti. Un, ja tā padomā, arī šobrīd mums neiet nemaz tik slikti. Atskatoties redzu, ka bija vērts iespringt. Amerika nav Vācija vai Anglija, kur iemācies valodu un strādā, Amerikā ir jāiestājas rezidentūrā, kur no jauna jāmācās fizika, ķīmija, viss pārējais, ko jau māki... Viss jāsāk no gala. Līdz ar to tā var būt arī vā ju ma, nevis stipruma pazīme. Un tad mēs runājām, ka vajag atrast tādu nodarbošanos, kur likt enerģiju "v mirnih ceļjah", nevis atstāt to tur, Amerikā.

Ģimene un bērni necieš no šādas strādāšanas?

Ar bērniem esam kopā visas brīvdienas, tad nenotiek nekas cits. Ikdienā mums ir rituāls - es nāku mājās ap deviņiem vakarā, no deviņiem līdz desmitiem mums ir ģimenes vakariņas. Tikai nesen sapratu un sāku novērtēt, ka tā ir reize, kad mēs visi tiešām esam kopā. Tagad skatos, ka pa ziemu šā rituāla dēļ esmu par daudz apēdis, bet no tā nevar atteikties, jo šim rituālam ir liela sociāla nozīme. Tā ir stunda, kad mēs visi aprunājamies. Protams, visi kopā braucam arī atpūsties, ziemā bijām slēpot. Meita tagad beidz 4. klasi - viņai ir deviņi gadi, puikam - četri.

Jūs gribētu, lai bērni ir saistīti ar medicīnu?

Ļoti, ļoti gribu, lai viņi ir medicīnā. Es saprotu, kas jādara, lai kaut ko sasniegtu. Es viņiem ļoti varētu palīdzēt. Medicīna ir viena no visinteresantākajām nozarēm. Un svarīgi - cilvēks, kas strādā medicīnā, tomēr ir brīvs. Viņš - arī saskaņā ar Ārstniecības likumu - ir savā izvēlē brīva persona. Dzīve nekad nav garlaicīga, ja tu negribi, lai tev tā būtu garlaicīga. Vari mācīties, attīstīties, ienāk arvien jaunas tehnoloģijas. Un tirgus ir atvērts visā pasaulē.

Savulaik meitai divus gadus pēc kārtas vakaros lasīju priekšā anatomijas rokasgrāmatu ar skaistiem zīmējumiem un skaidrojumiem, jo es to visu zinu un māku skaisti pasniegt. Tā mēģināju veicināt interesi par medicīnu. Vai būs rezultāti, to tagad vēl nav iespējams pateikt. Bet ir skaidrs, ka zināšanas anatomijā viņai tagad ir labākas nekā jebkuram vidusskolas beidzējam.

Man ceļš medicīnā bija jāiziet pašam, ģimenē nebija neviena mediķa. Tēvs, fizikas profesors, bija liela autoritāte, māte - liela uzņēmuma direktore, augu stingrā vidē un disciplīnā - mācījos un sportoju. Nākotnes plāni bija jāizlemj 8. klasē, lai varētu sākt virzību uz mērķi. Fizika mani neieinteresēja, redzēju, ka tēvs sēž laboratorijā, raksta papīrus un dara, manuprāt, garlaicīgas lietas. Tā izlēmu par labu medicīnai un sāku darboties - strādāju Kara hospitālī, Apdegumu centrā par sanitāru, mācījos Jauno mediķu skolā...

Ļoti mērķtiecīgi.

Sākumā tomēr vajadzēja piespiešanos, jo gluži tā nebija, ka sapņoju kļūt par ārstu. Bet - jo vairāk strādāju, jo vairāk iepatikās!

Par ko jums visvairāk sāp sirds?

Visvairāk man nepatīk depresija, kas šobrīd valda Latvijas medicīnā. Lielais bezdarbs ārstos rada izjūtu, ka viņi ir lieki. Kaut gan uz reāli slimo pacientu skaitu viņi noteikti nav lieki. Vienkārši pa vidu šobrīd nav valsts, kas par darbu ar ārstiem var norēķināties. Un tad ir ārsti, kas sēž tukšās slimnīcās un saņem kapeiciņas, bet apkārt klīst smagi slimi pacienti. Tik netaisnīga sistēma nav nekur citur!

Vēl ļoti netaisnīga ir ārstu atalgojuma sistēma. Ar visu skaļi deklarēto cīņu pret korupciju valsts pati spiež ārstu pelēkajā sektorā un negodīgā naudas apgrozījumā. Tagad daudzi ārsti strādā uz pusslodzi, ceturtdaļslodzi, saņem atalgojumā kaut kādus 200 latus. Un ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņi to dara. Vai nu viņi gaida, vai arī prasa... Ja viņi gaida - arī tas ir pazemojoši... Visa šī sistēma ir kroplīga, un, lai to pārveidotu, nepieciešams ļoti liels darbs.

Redzat gaismu tuneļa galā?

Pēdējā laikā domāju, ka premjeram jāaicina kāds cilvēks no ārzemēm, kas sakārtotu nozari. Tāpat kā Dinamo ņem treneri no Slovākijas. Droši vien vietējo vidū atrast var, bet Latvija ir maza un katrs lobē kaut kādas intereses. Skaidrs, ja ieceltu mani, tad es nekad neļautu aizvērt Traumatoloģijas slimnīcu! Tieši otrādi - varbūt mēģinātu paplašināt slimnīcu un iedot tai lielāku spēku. Tādu neieinteresētu personu nemaz nevar atrast. Savukārt menedžeri no malas, kas neko no ārstniecības nesaprot, arī nevar ņemt. Ārsti ir pietiekami viltīgi un tādu aptīs ap pirkstu. Ārsts, kurš neprot skaitīt naudu, - tāds arī neder. Līdz ar to cilvēku veselības aprūpes vadībai Latvijā nav.

Varbūt tam nav jābūt tieši ministram, varbūt jāpasūta neatkarīgi eksperti, kas izstrādā plānu medicīnas nozares reorganizācijai un kas spēj pamatot, ka nozarei vajag tik un tik naudas! Jo mūsu veselības organizatori un ekonomisti to nespēj. Ir zināms, ka ir pārstrāde un nav neviena, kurš varētu pateikt - kas ar to visu būs. Dažās nozarēs vairs nav iespējams saņemt kvalitatīvu pakalpojumu - bērnu skoliozes ārstēja trīs ārstu kolektīvs, no kuriem viens aizgāja pensijā, divi aizbrauca uz Vāciju!

Varat pateikt arī kaut ko labu?

Ja sistēma tiešām tiks sakārtota, tad labā ziņa ir tā, ka ārsti darījuši visu, lai nezaudētu profesionalitāti. Vēl labā vēsts - jaunajiem it kā vajadzētu bēgt no medicīnas, tomēr mūsu tagadējie rezidenti ir ļoti labi.

Kam jūs dzīvē ticat?

Sev. Vēl arī, protams, cilvēkiem, kas man apkārt un kam es uzticos, - ģimenei, draugiem, kolēģiem.

* Mūs arī šeit slikti nebaro

** Mierīgos nolūkos

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Ar skatu nākotnē

    Asociētais profesors KRISTAPS JAUDZEMS ir vadošais pētnieks Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kurš relatīvi īsā laika nogrieznī sasniedzis daudz. “Man patīk darīt to, kas mani interesē. Ja darāmais mani nesaista, esmu neproduktīvs.” Lasīt visu

  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu