Žurnāli

AUGUSTA JAUTĀJUMS

Vasaras vidū Veselības ministrija rosinājusi izmaiņas Ministru kabineta noteikumos par rezidentu sadali un rezidentūras finansēšanas noteikumiem, paredzot, ka 40% no rezidentūras programmām būtu jāapgūst reģionālajās ārstniecības iestādēs. Kā vērtējat šādu priekšlikumu?

DAINIS KRIEVIŅŠ, Latvijas Universitātes asoc. profesors un P. Stradiņa KUS mācību un zinātnes direktorsDAINIS KRIEVIŅŠ

Es to uztveru kā joku. Tas ir viens no iracionālākajiem priekšlikumiem, ko pēdējos gados vispār esmu dzirdējis. Vienmēr esmu iestājies par to, ka rezidentu rotācijai jābūt arī reģionos, taču ir jānosaka: pirmkārt, kuras specialitātes var rotēt (un tādas varētu būt, piemēram, ķirurģija, terapija, anestezioloģija, ginekoloģija), otrkārt, konsultējoties ar asociācijām, cik ilgs ir rotācijas laiks. Nav nekādas nozīmes aizsūtīt transplantologu vai kardioķirurgu 40% no laika, kas faktiski ir divi gadi, atvaļinājumā uz reģionu. Kurš tad viņus tur mācīs? Tādā gadījumā virkne rezidentu aizrotējot varēs mācīt vietējos ārstus. Izvērtējot tās prasmes, kas jāiegūst rezidentiem, lai kļūtu par sertificētiem speciālistiem, uzskatu, ka 20% rotāciju reģionos ir maksimālie griesti.

AIVARS ZDANOVSKIS, Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklisAIVARS ZDANOVSKIS

Esam "par" ar abām rokām par šādu priekšlikumu. Bet vai universitātes slimnīcas gribēs atdot rezidentus? Rezidenti - tā ir nauda! Bezmaksas darbaspēks slimnīcai, jo to apmaksā valsts, tāpat naudu saņem kuratori, kas rezidentus apmāca. Kur vēl labāk! Taču galvenais jau nav naudiņa, bet tas, ka rezidenti pēc tam varētu palikt pie mums. Jau tagad rezidentiem, kuru izglītību apmaksājam mēs (tādu ir aptuveni desmit), atļauj atsevišķus ciklus iziet mūsu slimnīcā; valsts finansētiem rezidentiem gan nav tādas iespējas. Esmu pārliecināts, ka slimnīcas nodaļu vadītāji ir pietiekami spēcīgi, lai apmācītu jaunos ārstus. Ne visiem gan ir tiesības apmācīt, jo šo atļauju nav tik vienkārši dabūt, bet, ja valstiski būtu nostāja, ka lielāks skaits rezidentu novirzāms uz reģioniem, tad apmācīttiesīgā ārsta statusu varētu iegūt.

LAUMA ZARIŅA, interniste un Latvijas Universitātes 1. gada rezidente endokrinoloģijāLAUMA ZARIŅA

Manuprāt, tas nav pārdomāts priekšlikums, jo cietīs mācību kvalitāte - rezidentu apmācība visā pasaulē notiek universitātes slimnīcās, kas ir zinātnes un mācību centri. Tas, ka atsevišķos ciklos var aizrotēt uz perifērijas slimnīcām, ir pozitīvi, un tā ir Eiropas pieredze, bet tie noteikti nav 40% laika. Vai šajās perifērijas slimnīcās būs apmācīttiesīgi ārsti, iespēja nodrošināt rezidentus ar regulārām konferencēm, semināriem? Un kā būs ar uzturēšanās izdevumiem? Ja rezidentu, kas dzīvo Rīgā, aizsūtīs uz Latvijas otru galu, vai viņam pašam no mazās algas būs jāsedz dzīvoklis un ceļa izdevumi? Šāds priekšlikums neveicinās jauno speciālistu palikšanu laukos, drīzāk viņi bēgs prom no valsts. Būtu jārada tādi priekšlikumi, kas nevis piespiež ar varu kaut ko darīt, bet jārada apstākļi, lai jaunajiem speciālistiem ir vēlme doties uz reģioniem.

 

 

Uz augšu ↑