Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā

Dakteris IVARS MAZJĀNIS māj ar kreiso roku caur logu un rāda, ka mājas atslēga ir zem kāda no daudzajiem puķupodiem. Varbūt zem matiolu krūmu pušķiem, varbūt zem mājas svētības cēli klusējošajām lapām. Viņš nezinot, kā tur tagad ārā izskatās - kādu laiciņu neesot bijis. Dakteris sagaida smaidīgs un omulīgs. Ar smaržojošu baltas mežrozītes zaru uz palodzes. Infektologa Mazjāņa darbavieta ir viņa mājas, jo dakteris nevar apaut abas kājas un ātriem soļiem doties uz darbu. Tomēr bezdarbs viņam nedraud. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā. Kopā ar dakteri Edgaru Tirānu tapušas vairākas mācību grāmatas infekcijas slimībās: Infekcijas slimības, rokasgrāmata iznāca 1997. gadā un atkārtotu izdevumu 1000 lappušu biezumā sagaidīja 2006.  gadā, bet 2001. gadā iznāca HIV/AIDS kabatas rokasgrāmata. Vakcinācijas kabatas rokasgrāmata dakteru plauktos iegūla 2002. gadā, bet Infekcijas slimību kabatas rokasgrāmata - 2003. gadā. Arī tagad Mazjānis nesēž dīkā. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā.  

Kāda ir jūsu ikdiena?

Dienas paiet ātri, pat ļoti ātri. No rīta uzceļos, jau esmu izdomājis, kas jāizdara. Izdzeru savu kafiju, paskatos televīziju un ķeros pie darba. Sieva dodas uz darbu, arī es sāku strādāt pilnu darbdienu. Jāuzraksta kādam žurnālam publikācija, aktīvi darbojos interneta mājaslapā hepatīts.lv, ir jāpabeidz dažādi iesāktie darbi un jāsāk jauni. Paskatos vēl kādas ziņas televīzijā, kādu raidījumu, un tad jau vakars klāt.

Jums savdabīgs uzvārds: Mazjānis. Sanāk - tāds mazs Jānītis. Droši vien tā arī bērnībā sauca. No kuras puses esat?

Jā, jā, esmu par mazo Jānīti arī saukts. Esmu dzimis Bauskas rajona Pilsrundālē. Mana māte Marta bija farmaceite, bet visu bērnību dzīvoju pie vectēva Gotfrīda Putna, kuru mīļi saucu par Nukīti. Mammai Elejā pie aptiekas bija maza - aptuveni 12 kvadrātmetru - istabiņa. Man tur īsti nebija vietas, jo ar mammu dzīvoja mana māsa, tāpēc kopš dzimšanas mitinājos pie vectēva Pilsrundālē, bet vēlāk, kad aizgāju uz Rīgu, - pie krustmātes. Atceros, kā mēs gājām uz staciju pretī mammai piecus kilometrus, kad viņa reizi nedēļā vai divās atbrauca ciemos ar šaursliežu bānīti. Vectēva mājās bija ļoti labi, mēs tur bijām daudzi bērni - brālēni, māsīcas. Vectētiņš, vecmāmiņa bija ļoti labi.

Vectētiņš bija īsts lauku cilvēks ar savu zemi, tāpēc arī es esmu audzis kā īsts lauku puika. Mēs ļoti daudz runājām, vectēvs stāstīja man par strēlnieku gaitām un, kad kādreiz iedzēra kādu graķīti šņabja, tad, nākdams no kaimiņiem mājās, dziedāja "Marseljēzu".

Un tētis?

Tēvu nekad neesmu saticis, un viņš nav saticis mani - tā dzīve iegrozījās. Es piedzimu 1944. gadā, bet viņš, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes students, 1944. gadā emigrēja caur Kurzemi uz Vāciju, kur nokļuva bēgļu nometnē. Pēc tam tēvs dzīvoja Lielbritānijā, Notinghemā - Robina Huda dzimtajā pusē. Rakstīju viņam vēstules, viņš man arī atbildēja, tikai ne ar savu, bet pseidonīmu "Lablaiks". Latvijā taču tad bija tie "laIvars Mazjānisbie" Staļina, Berijas laiki, kad VDK kontrolēja pilnīgi visu un radu atrašanās ārzemēs bija kauna traips.

Tēvs nomira 1957. gadā, kad man bija 13 gadu. Turklāt vienā dienā ar savu māti - manu mīļo vecmāmiņu Natāliju. Tikai viņa nomira Latvijā, viņš - Anglijā. Redz, no kādām sāpēm viņus abus Dievs pasargāja: dēls tā arī neuzzināja par mātes, bet māte - par dēla nāvi. Jā, tā notika - tāda liela Dieva žēlastība pret abiem.

Pēc gadiem tēva draugi atdeva man pārdesmit vēstuļu, ko viņš bija no manis saņēmis un saglabājis. Tā bija dīvaina sajūta - skatīties pašam uz savu kricelīgo rokrakstu vēstulēs tētim, kuru nekad nebiju saticis un arī nesatiku. Vēstules joprojām glabājas. Un, re, kur tepat grāmatplauktā man acu priekšā stāv tēva bilde...

Pastāstiet par skolu, par studijām!

Mācījos Pilsrundāles pamatskolā, studēju Rīgas 2. medicīnas skolā vienā laikā ar tagad slaveniem ārstiem Anatoliju Danilānu, Mārtiņu Liepiņu, Romānu Lāci, Jāzepu Keišu un Jāni Gulbi. Atceros, cik optimisma pilns vienmēr bija A. Danilāns: studentu ansamblī spēlēja bajānu, dziedāja un dejoja. Tāds prieks!

Uz medicīnu mani orientēja mamma. Arī krustmāte, kas bija ļoti svarīgs cilvēks manā dzīvē, daudz stāstīja par tēvu - kā viņš gribējis mācīties par ārstu, bet viņa vecāki bija reliģiozi un bija vēlējuši viņam kļūt vai nu par mācītāju, vai arī palikt lauku mājās apstrādāt zemi. Tēvs izvēlējās teoloģiju. Krustmāte un māte man atgādināja tēva nepiepildīto sapni - tā es kļuvu ārsts, bet māsa strādā par zobārsti Pilsrundālē.

1962. gadā iestājos Rīgas Medicī nas in stitūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Manas studijas institūtā uz trim gadiem pārtrauca obligātais karadienests padomju armijā. 1971. gadā Medicīnas institūtu absolvēju un sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcas reanimācijas nodaļā. Ļoti daudz guvu no docenta Voldemāra Brauna, docenta Mihaila Joffes, docentes Ilzes Vingres, profesora Anatolija Bļugera, profesora Ilmāra Lazovska, profesora Nikolaja Skujas, profesores Ģertrūdes Eniņas, bet īpaši daudz no profesora Ilmāra Anšeļēviča un darba viņa vadītajā Iekšķīgo slimību zinātniskajā pulciņā. Studiju laikā mani visvairāk interesēja iekšķīgās slimības.

Pēc Medicīnas institūta beigšanas 1. slimnīcas reanimācijas nodaļas vadītāja Aija Lāce mani nosūtīja uz sešus mēnešus ilgiem anesteziologu un reanimatologu kursiem, ko vadīja neparasti gudrais un talantīgais profesors Georgs Andrejevs.

Un kā kļuvāt par infektologu?

Piezvanīja profesors Anatolijs Bļugers un aicināja uz aspirantūru infekcijas slimību specialitātē Rīgas Medicīnas institūta Infekcijas slimību katedrā.“Medicīnas skolas laikā ar paukošanos nodarbojos pie Sergeja Habarova. Viņš man teica: “Mazjāni, tev nav sportiskā niknuma!””

Ja jau interesēja iekšķīgās slimības, tad taču varējāt neiet! Strādāt ar infekciju slimniekiem - tas vismaz cilvēkam no malas izklausās tā bīstami.

Kā nu tā varēju neiet! Aspirantūra ir katra medicīnas studenta sapnis, un man bija iespēja to piepildīt. Tāda laime! Un profesors Anatolijs Bļugers bija liela personība, vienmēr ar jaunām idejām, urdītājs. Prata aizdedzināt arī visus pārējos.

Un nav infektologa darbā nekā īpaši atšķirīga vai bīstamāka kā citiem ārstiem - tādi paši pacienti. Vienīgi infektologam ikdienas darbā jābūt nedaudz piesardzīgākam: vēl biežāk jāmazgā rokas, vēl uzmanīgāk jāapietas ar medicīniskajiem instrumentiem.

Būtu jau labi, ja ārstiem līdz ar sertifikātu izsniegtu arī imunitāti pret visām zināmajām un nezināmajām kaitēm. Dakter, arī jūs pats esat pārslimojis C hepatītu...

Tas ārstam nav nekāds brīnums. Ļoti daudziem labi zināmiem ārstiem konstatēta šī infekcija. Gan B, gan C hepatītu iegūt var ļoti ātri. It kā šķiet: kas tur - viens sīks adatas dūriens pirkstā. Bet, ja padomā, cik daudz vīrusu ir uz šā adatas gala, - tas pat prātam nav aptverams!Ar docenti Ņinu Sumļaņinovu Reanimācijas nodaļā

Kā infektologs zinu, ko nozīmē arī ērces kodiena izraisīta saslimšana. Atnācu reiz mājās: tepat netālu no pleca ērce pieķērusies. Kā tad: pēc pāris nedēļām augsta temperatūra, galvassāpes... Īsti meningīts man nebija, bet ērces koduma izraisīta drudža reakcija tā tomēr bija.

Traki jums ar tām slimībām!

Nu jā... 1995. gada 31. augustā, kad mani piemeklēja insults, kura dēļ kļuvu pirmās grupas invalīds. Nekādu recepti, kā tādā brīdī tikt pāri, es nevaru iedot. Varu pateikt tikai to, ka ir ļoti, ļoti grūti. Jā, arī mirstot jāsmaida, bet tā teoretizēt ir ļoti viegli. Kad slimība piemeklē tevi pašu vai tavu bērnu, vai citu tuvinieku, tā uz tevi attiecas par visiem 100 procentiem, un tad tā jušana ir citāda. Tajā - otrā pusē - ir diezgan bēdīgi. Kad reanimācijas nodaļā tevi noģērbj, bet studenti un ārsti skatās uz tevi kā uz eksponātu... Bez šaubām, pacients gaida cilvēcisku, siltu attieksmi, taču tā ir nūja ar diviem galiem. Lai nokļūtu pie diagnozes, ir jāabstrahējas, savā ziņā jāizslēdz emocijas. Māsiņas ir galvenās, kas ārstē ar sirds siltumu. Dakteri - mazāk. Bet tas ir saprotams.

Vienubrīd biju nolaidis spārnus, bet tad mans ģimenes ārsts, skolnieks un draugs Edgars Tirāns teica: nu ir īstais laiks rakstīt grāmatas! Jau pirms manas slimības bijām sapņojuši to izdarīt, bet līdz tam jau bija tāpat kā jebkuram ikdienā aizņemtam strādājošam cilvēkam. No rīta piecelies, ātri, ātri uz darbu, vakarā vēlu mājās, klāt nakts... te - jau atkal no rīta jāceļas! Kad gan laiks domāšanai vai rakstīšanai! Bet, kad slimība piespieda palikt ratiņkrēslā, bija laiks rakstīt.

Labi, ka jums bija un ir Edgars!

Jā, ļoti labi! Viņš ir tik gaišs, enerģisks un gudrs cilvēks! Tā ir liela veiksme - tāds cilvēks blakus. No jaunajiem vispār ir daudz jāmācās, jo viņi ir ātrāki, zina daudz jauna. Edgars mani iemācīja apieties ar datoru. Līdz tam neko daudz nepratu, bet Edgars teica: vajag! Tā sešus mēnešus pēc slimības divās nedēļās izstudēju Edgara sarūpēto MS Windo ws 3.11 for Dummies un iemācījos darboties ar datoru. Piecpadsmit gados jau kādus desmit datorus un sešas Windows modifikācijas esmu lietojis.Ar savu draugu, skolnieku un ģimenes ārstu Edgaru Tirānu, 1996. gads

Rakstīšana ir mans glābiņš! No tās ir gan gandarījums par padarīto, gan pārliecība, ka uzrakstītais ir citiem vajadzīgs. Arī pats rakstot pilnveidojos: nepārtraukti jāmeklē informācija, jālasa, jādomā, jāuzzina atkal un atkal. Es jau pats sev tos darbus izdomāju. Nav tā, ka atnāk kāds un pasaka, ko darīt. Mums, mediķiem, trūkst ļoti daudzu mācību grāmatu. Bet nekāds lielais bizness no grāmatu rakstīšanas tomēr nevar sanākt, lai gan darbs ir ilgs un grūts.

Jūsu ciešo saistību ar grāmatām nevar nepamanīt. To jau te tik daudz, ka pašam gandrīz vietas nav!

Ja raksta grāmatas, tad arī vajag daudz grāmatu, kur ieskatīties, kur šo vai to pārbaudīt.

Bet tad, kad nevajag pārbaudīt, ko lasāt?

Man patīk vēsture. Politikas vēsture. Iz la sī ju Čērčila biogrāfiju - viņš bijis fantastisks cilvēks, daudzpusīgs. Gleznotājs, orators, rakstnieks. Palasīju Pikuļa romānus par Krievijas vēsturi. O, tie ir ļoti interesanti - ilustrē Krievijas carus, smalki rāda to laiku un cilvēkus, kas cariem bija apkārt.

Kādas ir izjūtas, kad paša rakstītā grāmata gatava?

O, tā ir laba jušana! Jo grāmata jau nebeidzas ar to, ka ikkatrs uzraksta viņam paredzētās nodaļas. Tas viss vēl jāsakārto grāmatas datorsalikumā, vēl jālasa un jālabo. Grāmatu maketēšanas jomā mums ar Edgaru ļoti paveicās, ka iepazināmies ar Valdi Buļu - lielisku cilvēku un lietpratēju savā jomā. Valdis palīdz atrast kvalitatīvāko un izmaksās visizdevīgāko izdevniecības piedāvājumu - un tad jau pēc nedēļām trim vari turēt rokās jaunās grāmatas brīnišķīgi smaržojošu signāleksemplāru! Kad grāmata iznāk, jārēķinās ar kritiku, ar to, ka pamanīs kādu kļūdu. Tomēr par kritiku jāpriecājas - tā veicina izaugsmi!

Bet pēc smagās slimības sākt rakstīšanu - tas nebija viegli...

Rakstīt man vajadzēja mācīties ar kreiso roku, jo labā slimības dēļ man vairs nevarēja palīdzēt. Bet visu jau var iemācīties. Un kas tad man tur lepoties ar to, ko esmu spējis izdarīt. Brīnos par citiem: redzēju kādu raidījumu, kur rādīja, kā cilvēks, kam paralizētas abas rokas, itin veikli raksta ar kāju pirkstiem. Arī tas vēl nav nekas. Cilvēks, kas slimības dēļ nevarēja izmantot ne kājas, ne rokas, bija iemācījies rakstīt ar datoru, turot mutē koka irbulīti! Redz, ko spēj cilvēks!

Ko vajag, lai saņemtos un iemācītos to, kas ir grūti?

Vajag izvirzīt mērķi, stipru gribu, laiku un pacietību. Jo ir taču tā - kaut kas neizdodas un neizdodas. Tad tā lieta uz laiku jāmet pie malas, jāpadara kas cits, jo nedrīkst tērēt laiku, neko nedarot, un vēlāk jāmēģina atkal. Kad mācījos darboties ar kreiso roku, vispirms karoti iemācījos turēt, un tā pamazām, pamazām.

Ko no jums paša varētu mācīties?

Ko nu no manis varētu mācīties... Varbūt centību. Kopš sevi atceros, esmu bijis ļoti centīgs skolnieks, pat patoloģiski centīgs. Jau no pirmās klases man ir gribējies izdarīt visu līdz pēdējam un cik vien labi var. No kurienes tāda īpašība - nezinu. Vienmēr gribēju būt teicamnieks, gribēju būt labākais, un es ļoti centos.

Atceros, kā piektajā klasē biju aizrāvies ar galda tenisu. Mēs to pingpongu spēlējām piecas sešas stundas dienā! Un bija arī panākumi, jo - kur centība, tur rezultāts! Tad studiju gados aizrāvos ar paukošanu, trenējos pie slavenā Sergeja Habarova. Tur arī biju centīgs, lai gan lielus panākumus neguvu.

Bet kā gūt panākumus kā ārstam, kā kļūt par labu ārstu?

Ārstam jābūt labam cilvēkam. Manuprāt, tas ir svarīgākais. Labs ārsts ir labvēlīgs, saprotošs, tāds, kurš nav kategorisks.

Jums ir kādi pacienti, kas ļoti palikuši prātā?

Daudz pacientu ir bijis, ar daudziem sadraudzējos uz visu mūžu. No 1975. līdz 1995. gadam strādāju Latvijas Infektoloģijas centrā, biju 4. nodaļas (neskaidras etioloģijas drudži un meningīti) vadītājs un LMA/RSU infekcijas slimību katedrā asistents. Nodaļā man vienlaikus bija 40 slimnieku, bija jāiet arī pie citu nodaļu pacientiem, pie sasirgušajiem citās slimnīcās.

Vairāk jau prātā paliek tie, kuru dēļ galva jāpalauza. Kad dienu un nakti esi uzņemšanā, reanimācijā, savā nodaļā, kad esi aplauzījies, tad parādās pārliecība un varēšana. Atceros, biju atbraucis no pusgada kursiem Pēterburgā  - piecminūtē dakteris ziņo: kopā ar terapeitiem, kardiologiem un reanimatologiem bijis sanaviācijas izsaukumā uz Tukumu pie slimnieka, kuram ir temperatūra, dzelte, asinsizplūdumi uz ādas, bojātas nieres, sirds, daudz dažādu simptomu, bet neko nav varējuši izdomāt, atveduši uz Stradiņa slimnīcu. Profesors A. Bļugers, kurš vadīja rīta konferenci, prasa: vai kādam ir kādas domas par diagnozi? Es saku: jā, man ir doma - slimniekam varētu būt infekciozs endokardīts. Man izrādījās taisnība. Lai nonāktu pie pareizās diagnozes, jābūt pieredzei un modrām smadzenēm!

Ļoti grūta diagnoze ir miliārā tuberkuloze, jo sākotnēji slimniekam ilgstoši ir temperatūra, kādreiz leikopēnija, limfocitoze. Vairākkārt tiek taisīts plaušu rentgens, bet sākotnēji viss ir tīrs! Un tad dakteri nomierinās, izslēdz no diferenciāldiagnozes tuberkulozi. Tā man no Liepājas reiz atsūtīja slimnieku, kuram bija drudzis, taisītas ik pa divām nedēļām rentgenogrammas, kas neko neuzrādīja. Zvana daktere no Liepājas un vaicā: nu, Ivar, kas tur ir? Mēs jau bijām saņēmuši rentgenogrammu, redzēju, ka ir miliārā tuberkuloze. Es saku: viss ir skaidrs. Viņa palika klusa. Kā tā - Liepājā mocījušies vairāk nekā mēnesi, bet te viss skaidrs.

Tātad labais ārsts ir arī tas, kurš...

Tas, kurš nāk pēdējais! (Smejas - red.) Jo viņam ir visvairāk informācijas.

Vai līdz ar tehnoloģiju attīstību arī slimības kļūst gudrākas?

Nē, slimības tādas pašas vien ir. Bet ar tagadējām iespējām visu daudz labāk un ātrāk var noskaidrot un pacientu izārstēt ātrāk un efektīvāk. Bet nākotnē vēl tik daudz fantastisku lietu tiks radītas - mēs tagad to visu pat iedomāties nevaram!

Tagad pēc Cilvēka genoma projekta sekmīgā noslēguma 2003. gadā, kad pilnībā tika sekvencēts viss cilvēka genoms, kuru veido ap 30 000 gēnu, zinātnieki noskaidro katra gēna un gēnu grupas funkcijas. Šajās dienās pasauli pāršalca fantastiska ziņa, ka amerikāņu zinātnieks Kreigs Venters un bioinženieris Daniels Gibsons ar kolēģiem no privātā JCVI institūta pirmo reizi mākslīgi sintezējuši baktēriju Mycoplasma mycoides un nosaukuši to par JCVI-syn 1.0.

Šis atklājums paver iespējas mākslīgi radīt cilvēkam noderīgas baktērijas ar noteiktām funkcijām, piemēram, tādas, kas no ogļskābās gāzes sintezēs biodegvielu, un tādas, kas sintezēs vajadzīgo vakcīnu.

Pieminējāt profesoru Bļugeru kā savu skolotāju. Kuri cilvēki jūs vēl iedvesmojuši?

Man ļoti daudz deva profesors Jevgēņijs Linārs, kurš ilgus gadus strādāja Eksperimentālās medicīnas institūtā. Viņš bija krustmātes draugs. Viņš mani paņēma pie sevis strādāt, kad biju sācis mācības 2. medicīnas skolā. Viņš mēdza jautāt tā: tu esi vergs vai cilvēks? Vergs ir tas, kurš skatās pulkstenī, nevar sagaidīt pulksten piecus, kad dosies mājās. Bet īsts cilvēks pulkstenī neskatās, ir pārņemts ar ideju, strādā dienu un nakti. Tā arī viņš darīja: laboratorijā cēlās un gūlās. Mani vienmēr "kūdīja", kādam jābūt labam cilvēkam, kādai attieksmei jābūt pret darbu, pret zinātni.

Viņš mani iekārtoja darbā Eksperimentālās medicīnas institūta dietoloģijas nodaļā, ko vadīja Ksenija Skulme. O, viņa bija fantastiska sieviete! Liela Latvijas patriote, ļoti izglītota un gudra sieviete. Toreiz nevarēja kūdīt uz pretpadomju lietām, bet viņa ar savu nostāju tomēr prata parādīt savu attieksmi. Maija demonstrācijā piedalīšanās bija obligāta. Mēs visi aizejam, bet profesores nav. Pēc svētkiem viņa stāsta: apģērbos, izgāju laukā, bet tas troksnis uz ielas bija tāds, ka man sāka sāpēt galva - un dabūju atgriezties mājās! (Smejas - red.)

Dietologi organizēja ļoti interesantas ekspedīcijas uz zvejniekciemiem, lai noskaidrotu, kāda ietekme uz kuņģi ir koncerogēnām vielām, kas ir žāvētās zivīs, vai zvejniekiem kuņģa vēzis ir sastopams biežāk. Vācām epidemioloģijas datus un veicām izmeklējumus.

Tā arī jūs strādājāt - pulkstenī nekad neskatījāties!

Neskatījos! Padomju laikos alga bija maza, un mans draugs Imants Baumanis, kurš bija zinātnieks mežzinātnes institūtā Silava, iemācīja audzēt rozes. Biju domājis, ka siltumnīcā audzēšu tomātus un gurķus, bet viņš saka - ko blēņosies, iemācīšu audzēt rozes, varēsi nopirkt desmit tonnas gurķu un tomātu par to naudu.

Tā mēs desmit gadus acojām, potējām un pārdevām rozes - kādus 50 tūkstošus rožu stādu. Alga slimnīcā kļuva nenozīmīga. Kā atnācām no darba, tā tūliņ uz siltumnīcu. Brīvāks laiks bija no decembra līdz 23. februārim, kad atkal iekurinājām siltumnīcu. Dēli auga lielāki un bija labi palīgi. Irējām Ķekavā zemi, kur audzējām mežeņus, braucām laistīt. Jaunākais dēls ar divām lejkannām, katrā pa 15 litriem ūdens, skriešus skrēja pa vagām. Šefību uzņēmās kundze, viņa un vecākais dēls bija galvenie rožu acotāji, viņiem pirksti veiklāki.

Par ko pats tagad ikdienā priecājaties?

Lielākais prieks ir tad, kad izdodas pabeigt kādu iesāktu darbu - rakstu, grāmatu. Kad izdodas atrast kādu sponsoru, labvēli. Kad tieku pie labas grāmatas, ko man bieži sarūpē draugs Pāvels Voronovs.

Bet ikdienā man liels prieks, kad no darba mājās atnāk mans labais gars un glābēja, mana sieva Sandriņa. Viņa strādā par kardioloģi VAS Aura, bet mājās ir liela puķu audzētāja - un arī puķēm viņa patīk. Kā sāk orhidejas ziedēt, tā pa pusgadam zied! Vēl man prieks, kad dēli ar mazbērniem ciemos atbrauc, kad mūsu mājā ciemojas manas māsas Liesmas ģimene. Vecākais dēls Edvīns nodarbojas ar savu biznesu zivju pārstrādes iekārtu jomā, otram dēlam Andrejam ir sava datorprogrammu radīšanas firma. Un tad man ir trīs mazmeitas - smukas peciņas, labas meitenes - Beatrise, Anna un Karīna. Prieks vienmēr arī par kolēģu apciemojumiem!

Ikdienā jums mājās labi draugi - trīs suņi!

Jā, no viņiem man arī ikdienā ir lieli prieki. Mani trīs mīluļi - Ksafija, Rekse un Simons. Katrs jāpaglauda, ar katru jāparunā. Saprot viņi, visu saprot. Skatos - guļ man Simons tepat pie datora. Es viņam saku: "Nu, ej, Simon, paguli krēslā!" Un viņš uzreiz pieceļas un laimīgs ieguļas krēslā!

Pašam ārā negribas?

Gribas jau, bet tagad mājas būvniecības dēļ to tā pagrūtāk izdarīt. Bija mums dzīvoklis, gribējās māju. Nopirkām te tādu mazu namiņu Pārdaugavā, sākām būvēt klāt lielāku - lai katram dēlam pa stāvam. Tagad pienāca sliktāki laiki, kredītus grūtāk samaksāt, darbi arī uz priekšu nevedas - kā jau visiem...

Bet nebūt jau nav tā, ka netieku ārā! Aizved dēli mani uz bērnības takām Pilsrundālē, uz vasarnīcu Limbažu rajonā. Dakteris Edgars mani aizveda pat uz infektologu kongresu Viļņā. Izvadāja mani tur krēslā kā kungu!

Ko jūs pats tā ļoti, ļoti gribētu izdarīt?

Kopš 2008. gada kopā ar dakteri Edgaru Tirānu, profesoru Aiju Žileviču, Andri Rubinu, docentiem Angeliku Krūmiņu, Raimondu Sīmani, Vairu Leimani, dakteriem Jāni Leimani, Juri Zalcmani, Gunu Dansoni, Ievu Tolmani un citiem rakstām mācību grāmatu Medicīnas mikrobioloģija. To vajadzētu pabeigt. Un vajadzīgs trešais infekcijas slimību rokasgrāmatas izdevums. Tie man tādi tuvākie plāni.

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu