PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Pašaizliedzības un kalpošanas režīmā

A. Valtere
Pašaizliedzības un kalpošanas režīmā
Atbild Latvijas Republikas veselības ministrs Didzis Gavars.

1. Vai nozare var cerēt uz papildu līdzekļiem, vai slimnīcu vadītāji var gulēt mierīgi un nebaidīties, ka atkal nebūs jāslēdz nodaļas un jāsamazina štati?

Gan nozares, gan starptautiskie eksperti atzinuši, ka veselības budžets 2010. gadam veidots par knapu un trūkst vismaz 45 miljoni latu. Sapratne valdībā panākta. Aizdevēji piekrituši līdzekļu pārdalei. Līdzekļu sadale ārstniecības iestādēm notiks drīz - augustā, septembrī. Kritēriji būs pacientu vajadzības un pieejamība, nevis parādzīmju skaits slimnīcu grāmatvedībā.

2. Stājoties amatā, sacījāt, ka jārevidē slimnīcu parādi. Vai atrasti kādi nelietderīgi tēriņi?

Pašlaik būtu spekulatīvi runāt par nelietderīgiem tēriņiem sistēmas iekšienē. Tā kā slimnīcu samazinājums bija ļoti būtisks, tad teikt, ka šobrīd slimnīcu darbība vērsta pilnīgi nelietderīgā virzienā... - tas nu tā.

3. Vai spējat palūkoties uz veselības aprūpi no vienkāršā pacienta redzespunkta?

Es kā pacients visvairāk gribētu redzēt stabilu, paredzamu, zināmu sistēmu, kas spēj darboties šodienas apstākļos. Nupat sakārtota neatliekamā medicīniskā palīdzība, ir vienots tālruņa numurs. Ambulatorajā veselības aprūpē šogad problēmu ir mazāk nekā stacionārajā aprūpē. 2010. gadā sāk darboties otrā māsa pie ģimenes ārstiem - tieši pacientu aprūpei mājās. Kopā ar ģimenes ārstiem strādājam, lai būtu kopīga sistēma un būtu pieejamība ārpus ģimenes ārsta darba laika - tālrunis, pa kuru pacienti var iegūt ziņas, kā kurā veselības situācijā jārīkojas.

4. Nesen atgriezās primārās aprūpes pediatri. Vai ir sakustēšanās un ģimenes ārsti iet atpakaļ uz pediatrisko praksi?

Ir viena pediatru prakse, kur pierakstījušies 1000 bērni. Pārsvarā pieraksts ir starp nulli un 50. Tā ir Latvijas īpatnība, ka lietas, kas notiek gadu desmitos, tiek izdarītas un pārizdarītas, izkārtotas mēneša griezumā. Līdz ar to nekādus rezultātus un efektivitātes sekas šobrīd noteikt nevar.

 5. Kāds eksperts žurnālā Doctus sacīja: "Lielie slimnīcu vadoņi ir šokā, ka viņu atalgojums mazinājies no sešiem uz diviem tūkstošiem latu, nepamanot, ka ierindas ārstam tas sarucis no 800 uz 300-400 latiem." Vai vētīta disproporcija starp slimnīcu vadības un ierindas ārsta atalgojumu?

Ir apstiprināti noteikumi, kas nosaka minimālo atalgojuma līmeni, 13 kategorijās ierindoti visi medicīnas sfērā strādājošie no māsu palīga līdz iestādes vadītājam, un atšķirības atalgojumā nav desmitiem reižu. Varētu būt divi vadītāji, kam ir tik lielas algas, nevajag absolutizēt.

6. Vai ir izskatīts ārstu noslogojuma, slodžu un likmju jautājums?

Veselības ministrijai tiešām nav četrās rindiņās uzrakstītas rindkopas, pēc kuras nogādāšanas veselības iestādē ir pilnīgi skaidrs, ka šim dakterim ir apmierinoša darba alga un jāstrādā tikai vienā vietā. Nekad valsts nav maksājusi ne par kādām slodzēm, tā ir slimnīcas lieta! Ja grib, lai tā būtu, tad veselības iestādes jānacionalizē.

7. Ir runāts ar ekonomikas ekspertiem, ka ekonomiski būtu ļoti loģiski, ja Latvijā būtu viena liela centralizēta slimnīca ar filiālēm. Kāds ir jūsu viedoklis?

Nacionalizēt - tātad ielikt direktoru, visus pārējos atlaist un teikt tā un tā, un tā - pēc viena plāna. Tas nav iespējams! (Aizsvilstas!) Nacionalizēt slimnīcas 2010., 2011. un 2012. gadā nav un nebūs iespējams! Ja pašvaldība ir īpašnieks, tā nekad neatdos slimnīcu. O! tad pie reizes Latvijā ir jāizbeidz daudzpartiju sistēma, tad... Tā jau ir demagoģija.

8. Medicīnā notiek arī ļoti daudz labu lietu, vai ne?

Jā, ir superīgi ārsti. Mana atskārsme pēc nākšanas amatā - daudzās vietās situācija ir labāka, nekā biju domājis. Kad izbrauc ārpus Rīgas, redz kolēģus, kas gadu desmitiem strādājuši pašaizliedzības un kalpošanas režīmā. Vairāk ir ļoti, ļoti pozitīvu lietu. Ir nelaime ar kopējo ekonomiku, un gadu desmitiem tie paši cilvēki, kas prasa - dodiet mums medicīnu -, īpatnējā veidā nepieprasa to ne caur valstiskiem instrumentiem, ne vēlēšanu sistēmu un nerīkojas sociāli aktīvi. Es teiktu, 20 gadus nozares sakārtošana vēl aizņems.

9. Kāds no bijušajiem ministriem sacīja, ka gan labklājības, gan veselības ministri sabiedrībā ir kā peramie zēni. Ieņemt šādu amatu ir uzdrošināšanās. Vai nebaidāties sabojāt reputāciju, kas pēcāk var nest zaudējumus jūsu biznesā?

Es nepiekrītu! Kāds bizness! 20 gadu esmu nostrādājis par ārstu! Struktūrā, kas spējusi nopelnīt. Deviņi no desmit žurnālistiem vaicā - kā jūs tā no biznesa vides?! Apriori kāds domā, ka tas ir dīvaini! Latviešiem ir tipiski skatīties, ko viņš, velns, tur grib "iefenderēt". Bija risks, ka veselības ministru neatrod un tas situāciju sistēmā kopumā pasliktina. Piekritu, jo ne visiem tiek dota iespēja tādu pieredzi iegūt un censties citu labā. Vairāk bezmiega nakšu un uztraukumu kā šajā amatā - to grūti iedomāties. Pašlaik ar visu sirdi un dvēseli kalpoju.

10. Kāds ir jūsu redzējumus par veselības aprūpi? Viena pieeja pauž, ka medicīna ir bizness un pacients ir klients, otra - ka medicīna ir māksla palīdzēt pacientam. Kuras pieejas piekritējs esat?

Es personīgi esmu "oldtaimers"* - dakterim jābūt īpašam cilvēkam, kuram gan izglītība, gan dzīves jēga balstīta īstās, lielās lietās. Bet maz nozīmes, kāda nostāja ir man, pašlaik kopējā tendence Eiropā - veselība no mākslinieku darbības pārvietojama uz valstiskas nozīmes tautsaimniecības nozari, no kuras ir ekonomisks labums valstij. Ja gribam izdzīvot Āzijas, Amerikas kontekstā, mums Eiropā jānodrošina ļoti, ļoti augsti veselības standarti. Cilvēki jādabū un jānotur pie labas veselības! Tas maksā daudz, un valstīm ar to jārēķinās. Basta!