Biofeedback: vēl viena iespēja hronisku muguras sāpju ārstēšanā

Biofeedback (bioloģiskās atgriezeniskās saites metode) sakņojas cilvēka spējā mainīt ķermeņa funkcijas mācību procesā. Galvenais biofeedback terapijas/treniņu mērķis ir mācību procesu rezultātā pozitīvi ietekmēt ķermeņa funkcijas, ķermeņa labsajūtu un ķermeņa procesu paškontroles attīstību.

Biofeedback nodarbības ir lielisks veids, kā, strādājot kopā ar pacientu, individuāli izstrādāt kopsakarības starp muskuļu reakciju uz stresu, sāpju fizioloģiju un sāpju uztveri un izskaidrot kognitīvo procesu, kā arī uzvedības veida nozīmi muguras sāpju saglabāšanā.

Pacientiem ar hroniskām muguras sāpēm biofeedback var izmantot kā vispārēju relaksācijas apmācību un kā stresa pārvarēšanas stratēģiju, tāpat var izmantot īpašus paņēmienus, lai ietekmētu nepareizu stāju, muskuļu disbalansu un izmainītu muskuļu tonusu specifiskās muskuļu grupās. Primārais mērķis ir pacienta iekšējā aktivitāte un paškontroles iespējas, kā arī bezpalīdzības izjūtas, baiļu un izvairīšanās no kustībām, saudzējošas uzvedības mazināšana.

Pacientiem ar hroniskām muguras sāpēm pirms biofeedback ārstēšanas nepieciešama sīkāka medicīniskā izmeklēšana, lai izslēgtu traucējumus, kam nepieciešama tūlītēja medicīniska iejaukšanās (piemēram, nervu saknītes kompresija vai starpskriemeļu disku prolapss), un noteiktu diagnozi.

EMG-biofeedback

Visbiežāk hronisku muguras sāpju gadījumā strādā ar EMG-biofeedback (EMG – elektromiogrāfija), kas atrodas uz ādas virsmas un uztver elektrofizioloģiskos impulsus zem un starp elektrodiem. Atšķirībā no adatu elektrodiem, ar kuriem reģistrē atsevišķu motoro vienību elektrisko aktivitāti, tā dēvētā virsmas EMG (Surface-EMG) mēra visu motoro vienību summāro aktivitāti zem elektrodiem. Lai izmērītu EMG signālu, diferenciālā pastiprinājuma dēļ tiek izmantoti divi aktīvie elektrodi un viens t.s. atsauces elektrods, kas nepieciešams kā neitrāls atskaites punkts.

EMG-biofeedback var izmantot ar muskuļiem saistītu muguras sāpju gadījumā dažādiem mērķiem. Terapijai šeit nevajadzētu būt atkarīgai no terapeita vēlmēm, bet gan atbilst individuāliem pacienta diagnozes datiem. Nav pamatoti visiem pacientiem EMG vienmēr veikt vieniem un tiem pašiem muskuļiem un relaksācijas apmācību veikt tikai ērtā stāvoklī. Ārstēšana būtu stingri jāpamato ar diagnostiku un mērķtiecīgi jālieto procesiem, kas ir sāpju traucējumu pamatā.

Biofeedback ārstēšanas plānam jābūt individuāli pielāgotam muguras sāpju pacientam. Kā būtisks priekšnoteikums nepieciešama sākotnēja detalizēta psihofizioloģiskā diagnostika.

 

Galvenie biofeedback elementi

·         Muskuļu skenēšana – mēra saspringumu iesaistītajai muskuļu sistēmai no mugurkaula kakla līdz mugurkaula jostas daļai attiecīgajos muskuļos sēdus un stāvus, salīdzinot ar bezsāpju personu normālajām vērtībām, kas ļauj izdarīt secinājumus par to, kuros mugurkaula posmos vērojams īpaši augsts un nefizioloģisks muskuļu tonuss.

·         Darbs ar palaidējpunktiem – ilgtermiņa pārslodze noteiktā muskuļu grupā un ar to saistītais skābekļa trūkums var veicināt t.s. palaidējpunktu rašanos un/vai aktivizēšanu skartajā muskulī. Šo palaidējpunktu kairinājums var izraisīt izstarotās sāpes, kas izpaužas ar sāpēm, nesaistītām ar kairinājuma vietu.

·         Saudzējošo pozu identificēšana un novēršana – sāpīgs kairinājums var izraisīt “sāpju–spriedzes–sāpju” loka attīstību un rezultēties ar ilgstoši palielinātu muskuļu sasprindzinājumu skartajā muskulī. Ilgstošu sāpju dēļ pacients, lai panāktu atbrīvojumu sāpīgajā pusē, sasprindzina ķermeņa muskuļus pretējā pusē un ieņem saudzējošu pozu. Subjektīvajai sāpju vietai un muskuļu sasprindzinājuma lokalizācijai muguras sāpju gadījumā nav jāsakrīt!

·         Muskuļu sasprindzinājums vai muskuļu saīsinājums? Ja sataustāms ievērojams muskuļu sacietējums un EMG rāda lielāku vērtību, jādomā par muskuļu spazmu, ir nepieciešama EMG relaksācijas apmācība. Ja tomēr sataustāms muskuļu sacietējums, bet nav palielinājušies EMG potenciāli, tas norāda uz muskuļu saīsināšanos (galvenokārt kā sekas ilgstošai pārslodzei); šeit nebūtu ieteicama relaksācijas apmācība, bet gan mērķtiecīgi vingrinājumi, lai stieptu attiecīgos muskuļus.

Zinātniskais pamatojums

Biofeedback efektivitāte sāpju aprūpē tagad vairs netiek apšaubīta, tā ir labi apstiprināta pētījumos. Hronisku muguras sāpju pacientu ārstēšanā EMG-biofeedback pat tiešā salīdzinājumā ar citām kognitīvām uzvedības ārstēšanas metodēm apliecināja, ka ir nopietni izvērtējama metode.

Tomēr vairākumā gadījumu nebūtu lietderīgi izmantot biofeedback kā vienīgo ārstēšanas metodi. Biofeedback ārstēšana būtu jāiestrādā uzvedības terapijas kompleksā.

Jēgpilnā hronisku muguras sāpju koncepcijā papildus biofeedback ārstēšanai un psihoterapeitiskam atbalstam vienmēr jābūt taisnas muguras stājas apmācībai un intensīvai ārstnieciskajai vingrošanai saīsināto tonisko muskuļu stiepšanai un novājināto fāzisko muskuļu stiprināšanai, lai palielinātu muskuļu kompensatorās spējas un uzlabotu vispārējo fizisko formu.

Dažādas zinātnisko pētījumu meta-analīzes pierādījušas, ka biofeedback var dot nozīmīgu ieguldījumu muguras sāpju terapijā. 

Literatūra

1.      Crevenna R. Biofeedback. Basics und Anwendungen, Maudrich. 2010; Rucken- und Kreuzschmerzen; S 107-124.

2.      Martin A, Rief W. Wie wirksam ist Biofeedback? Huber Verlag, 2009; Chronische Ruckenschnerzen; S 125-137.

3.      Rief W, Birbaumer N. Biofeedback 2. Auflage, Schattauer, 2006; Chronische Ruckenschnerzen; S 8-21.

4.      Sherman RA. Pain Assessmant & Intervention form a Psychophysiological Perspective. 2003; Chapter 8: 59-62.

5.      Weissacher E, Hauser J. Biofeedback. Die alternative Behandlungsmethode, IRISIANA. 2008; Biofeedback bei Chronischen Ruckenschnerzen; S 87-97.

 

 

Uz augšu ↑