Doctus viedoklis: stāsts ir arī par līdzestību, ne tikai par cenām

Februāra beigās Veselības ministrija un Veselības ekonomikas centrs sāka sociālo kampaņu “Ārstējies nepārmaksājot!” – ik gadu Latvijas iedzīvotāji par kompensējamām zālēm pārmaksā vairākus miljonus latu (2010. gada 11 mēnešos – 8 miljonus), jo ārsti neizraksta lētākās līdzvērtīgas efektivitātes zāles.

Divās nedēļās iecerētas vairāk nekā 250 publikācijas, kā arī reklāma TV, presē un radio. Kampaņas budžets - ap 5000 latu, kas nav tieši nozares budžeta līdzekļi, bet "ekspertīžu nauda", ko valstij samaksā zāļu ražotāji, piesakoties uz kompensējamo zāļu sistēmu. Pēc VEC direktores D. Behmanes sacītā: Lielbritānijā šādas sociālās kampaņas notiek jau 20 gadu un to rezultātā 80% ārstu izraksta ģenēriskās zāles, "šāda kampaņa ir pirmais un pareizais solis".

Taču stāsts nav tikai par cenām. Stāsts ir arī par līdzestību. Ārstu līdzestību un pacientu gatavību aktīvi līdzdarboties ārstēšanas procesā.

Vispirms par pacientu līdzestību. Pacients var pajautāt ārstam par lētākām līdzvērtīgām zālēm, bet... ja ārsts būs pārliecināts, ka klīnisko efektu var garantēt tikai ar dārgākām, ko nu? Vai pacients būs zinīgs iesaistīties sarunā ar profesionāli? Pētījumi rāda, ka par zālēm diskutēt gatavāki ir pacienti ar augstāku izglītību, kā arī tie, kam ir pašārstēšanās pieredze. Latvijā pirms diviem gadiem tika nolemts, ka šādu pieredzi neveidosim - nav ko ļaut pacientiem bezrecepšu zāles pašiem izvēlēties pašapkalpošanās plauktos.

Otrkārt, par ārsta līdzdalību. Uz žurnālistu jautājumu, vai ārsta pienākums jau tagad ir informēt par zāļu lētāko alternatīvu, veselības ministrijas pārstāvji atbildēja: "Tā ir, bet mēs nevaram katram ārstam un farmaceitam pielikt klāt Veselības inspekciju." Taču līdzestība nesākas ar kontroli un sankcijām, bet ar izglītošanos. Varbūt ār­stiem trūkst pamatotas informācijas, kāpēc konkrētos gadījumos izrakstīt ģenēriskās zāles? Bet vai valsts ir spējīga/gatava ārstus par šiem jautājumiem izglītot? Uz Doctus vaicājumu VEC un Zāļu valsts aģentūras speciālistiem sagatavot izsmeļošu informāciju par bioekvivalences pētījumiem, atbilde bija - tas nav mūsu spēkos...

 

 

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu