PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Biežākās traumas vasaras periodā

S. Pildava, S. Dūze
Vasara ir gadalaiks, kad cilvēki vairāk laika pavada ārā, pievēršas dažādām aktivitātēm, līdz ar to pieaug iespēja, ka būs traumas. Pēc Veselības ekonomikas centra datiem, 2009. gadā no visiem reģistrētajiem ievainojumu veidiem visbiežāk reģistrēti lūzumi – 26,4% gadījumu, 18,8% gadījumu – sasitumi, zilumi un 15,9% gadījumu – vaļējas brūces. Visbiežāk traumas tiek gūtas mājās – 36,5% gadījumu, tad seko transporta zona – 20,5% gadījumu un vienādās proporcijās ir reģistrēta brīva daba un sporta zona – katrā 4,8% gadījumu. Šajā rakstā apkopotas biežākās traumas un to ārstēšanas principi.

Saišu un muskuļu sastiepumi

Saišu un muskuļu sastiepumi ir ļoti bieži sastopams traumu veids. Saites ir stingras audu struktūras apkārt locītavām, kas savieno vienu kaulu ar citiem kauliem, tās palīdz noturēt kaulus kopā un stabilus. Sastiepumu simptomi:

  • sāpes;
  • pietūkums un iekaisums;
  • apgrūtinātas kustības skartajā ķermeņa daļā.

Saišu sastiepums

Sastiepumi parasti skar vienu vai vairākas saites, kas tiek izstieptas, izmežģītas vai plīst - parasti pārmērīga spēka ietekmē uz locītavu. Biežāk sastopamās sastiepumu lokalizācijas:

  • celis- parasti sastiepums rodas, ja cilvēks veic ātrus/asus pagriezienus sporta vai citu fizisku aktivitāšu laikā;
  • potīte- parasti sastiepums rodas, staigājot vai skrienot pa nelīdzenu virsmu;
  • plaukstas locītava- sastiepums rodas, ja cilvēks nokrīt uz rokas;
  • īkšķis- var tikt samežģīts intensīvu un atkārtojošos fizisku aktivitāšu laikā, piemēram, sporta veidos ar raketēm.

Muskuļu sastiepums

Muskuļu sastiepums rodas, ja izstiepj vai pārrauj muskuļu šķiedras:

  • kad muskulis tiek izstiepts vairāk, nekā tas ir iespējams;
  • kad muskulis tiek pārāk ātri saīsināts spēka ietekmē.

Muskuļu sastiepumi var rasties negadījuma laikā vai fizisku aktivitāšu laikā, piemēram, skrienot vai spēlējot futbolu.

Biežākie sastiepumu veidi:

  • paceles cīpslas sastiepums;
  • kājas liela sastiepums;
  • kvadricepsa sastiepums;
  • lumbālais sastiepums.

Ir grūti noteikt patieso sastiepumu biežumu, jo daudzi cilvēki ar šo problēmu nevēršas pēc medicīniskās palīdzības. Tomēr zināms, ka potītes sastiepumi ir visbiežāk sastopamais sastiepumu veids, piemēram, ik gadu Lielbritānijā tie ir 1-1,5 miljoni uzņemšanas nodaļas apmeklējumu.

Muskuļu sastiepumi bieži ir tiem, kas daudz nodarbojas ar sportu, piemēram, profesionāliem sportistiem. Novērots, ka 90% profesionālu futbolistu vienas futbola sezonas laikā ir vismaz viens muskuļu sastiepums.

Ārstēšana

Vieglus līdz vidēji smagus sastiepums parasti ārstē mājas apstākļos, izmantojot saudzējamo terapiju un izvairoties no sildošas un asinsriti veicinošas terapijas.

Saudzējamās terapijas sastāvdaļas:

  • aizsardzība (protection)- aizsargāt traumēto vietu no citiem ievainojumiem, piemēram, izmantojot atbalsta ierīces vai potītes sastiepuma gadījumā nēsājot kurpes ar noslēdzošu un atbalstošu potītes daļu;
  • atpūta (rest)- jāpārtrauc aktivitāte, kas radīja traumu, un jāatpūtina traumētā locītava vai muskulis. Jāierobežo aktivitātes pirmās 48-72stundas pēc traumēšanas;
  • ledus (ice)- pirmās 48-72stundas pēc traumas jāliek ledus kompreses 15-20minūtes katras 2-3stundas. Nedrīkst atstāt ledus kompresi uz traumētās vietas gulēšanas laikā, kā arī nedrīkst likt ledu tieši uz ādas, jo var rasties apsaldējumi;
  • imobilizācija (compression)- stingri apsēji traumētajā vietā var mazināt tūsku un kustības, novērst tālākus bojājumus. Traumētās vietas imobilizācijai var izmantot apsējus vai elastīgās saites. Jāatceras, ka uz nakti apsēji jānoņem;
  • pacēlums (elevation)- traumētā vieta jātur uz augšu un jāatbalsta uz spilvena, lai mazinātu tūsku. Ja ir traumēta kāja, jāizvairās no ilgstošas tās turēšanas uz zemes.

Pirmās 72 stundas pēc saišu vai muskuļu sastiepuma jāizvairās no:

  • sildīšanas- nedrīkst iet karstā vannā, pirtī vai likt sildošas kompreses;
  • alkohola- alkohols palielinās asiņošanu un tūsku, palēninās dzīšanas procesu;
  • skriešanas vai citām fiziskām aktivitātēm, kas varētu radīt vēl nopietnāku bojājumu;
  • masāžas- tā var palielināt asiņošanu un tūsku.

Sāpju mazināšana

Saišu vai muskuļu sastiepumu sāpju mazināšanai pirmās izvēles medikaments ir paracetamols. Ja paracetamols nepalīdz mazināt sāpes, jālieto stiprāks analgētiskais līdzeklis, piemēram, analgīns, tempalgīns, sedalgīns, spazmalgīns u.c.

Var lietot arī nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL), kas palīdz mazināt tūsku un iekaisumu, bet jāatceras, ka šos medikamentus var lietot tikai 48 stundas pēc traumas, jo, ja tie tiek lietoti ātrāk, tad tiem var būt pretējs efekts, tie var kavēt dzīšanas procesu. NSPL neiesaka pacientiem, kam anamnēzē ir astma, nieru slimības, čūlas slimība vai gastrīts.

Pirmajās 48 stundās jālieto:

  • heparīnu saturoši līdzekļi- Heparinum natricum;
  • asinsriti veicinoši līdzekļi, piemēram, troksevazīns;
  • venozo atteci uzlabojoši līdzekļi.

48 stundas pēc traumas var lietot arī ibuprofēna vai ketaprofēna gelu sāpju mazināšanai, sasmērējot traumēto vietu. Bet jāatceras, ka ketoprofēnam ir gaismas jutīgums, tāpēc jāizvairās no ketoprofēna lietošanas atklātās vietās, kur var piekļūt saules gaisma. Var smērēt sildošas NSPL saturošas ziedes, likt pretsāpju plāksterus vai lietot NSPL tabletēs. Cilvēks var izvēlēties sev pieņemamākos medikamentus.

Svarīgi atcerēties, ka pirmās 3-4 dienas noteikti vajag imobilizāciju, pēc tam katrs pats var izvēlēties sev pieņemamāko medikamentu. Lielu hematomu gadījumos neiesaka lietot sildošus medikamentus, jo tad hematoma var koncentrēties, tā vairs neuzsūcas, atliek vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.

Atveseļošanās

Atveseļošanās laiks atkarīgs no sastiepuma smaguma pakāpes. Parasti vajag 1-2 nedēļas, lai pēc potītes sastiepuma atsāktu staigāt, pēc 6-8 nedēļām potīte būs atveseļojusies pilnībā, pēc 8-12 nedēļām var atsākt ierastās sporta aktivitātes.

Muskuļu sastiepuma gadījumos atveseļošanās laiks ir no 2 nedēļām līdz 6 mēnešiem.

Hematomas

Hematoma rodas, pārplīstot asinsvadam un asinīm noplūstot mīkstajos audos. Ir trīs veidu hematomas:

  • zemādas- tās izraisa asinsvada pārrāvumus spēka ietekmē. Novēro asins noplūdi zemādā, rodas sāpes, pietūkums un ādas krāsas izmaiņas;
  • muskuļu- rodas tieša trieciena rezultātā, pamatā tiek bojātas muskuļu šķiedras un saistaudi. Muskuļu hematomas var izraisīt sāpes un pietūkumu un ierobežot kustības;
  • kaulu plēves- rodas saspiešanas spēku rezultātā. Bojātā daļa var pildīties ar asinīm un var rasties pietūkums.

Hematomas var saglabāties no dažām dienām līdz dažiem mēnešiem, kaulu plēves hematomas ir smagākas un sāpīgākas, rodas vietās, kur kauls ir tuvu ādai, piemēram, ribu vai tibijas rajonā.

Hematomas parasti rodas kritienu, sporta traumu, auto avāriju vai sitienu rezultātā. Ja tiek lietoti antikoagulanti (aspirīns vai varfarīns), ir augstāks hematomu risks.

Ārstēšana

Ja tiek konstatēta hematoma, nedrīkst:

  • sildīt sasisto vietu;
  • pārdurt to;
  • turpināt skriešanu vai citas fiziskās aktivitātes, ja to laikā ir jānodarbina sasistā ķermeņa daļa;
  • ignorēt sāpes un pietūkumu.

Var lietot heparīnu saturošas ziedes, un jāatceras, ka noteikti nedrīkst sildīt hematomu. Lai veicinātu hematomas uzsūkšanos, var izmantot fizioprocedūras.

Pirmā palīdzība hematomas gadījumā

  • Ledus komprese, kas palīdz paātrināt dzīšanas procesu un mazināt tūsku. Ledus komprese jāliek 15minūtes katru stundu.
  • Ja iespējams, sasistā vieta jātur augstāk par sirds līmeni, tas palīdz apasiņot bojātos audus.
  • Traumētajai vietai jābūt mierā; nedrīkst nodarbināt muskuļus traumētajā vietā; ja nepieciešams, var likt imobilizāciju (elastīgo saiti, šinu).
  • Ja nepieciešams, var lietot pretsāpju līdzekļus, piemēram, paracetamolu, analgīnuu.c.

Jāatceras, ka palielināts spiediens uz mīkstajiem audiem un zemādas struktūrām var radīt būtiskus asins apgādes traucējumus audiem, kas var būt potenciāli bīstami dzīvībai; nekavējoties jāsniedz neatliekamā medicīniskā palīdzība. Hematoma var nospiest arī nervus, tad var attīstīties neiroloģiski simptomi - jušanas traucējumi, tirpšana -, kas pēc hematomas uzsūkšanās pāriet. Ja ir ļoti lielas un plašas hematomas, tad noteikti nepieciešama ultrasonogrāfiska izmeklēšana, lai redzētu, cik liels ir bojājums, un izvērtētu, vai nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.

Vaļējas brūces

Vaļēja brūce ir jebkura trauma, kas rezultējas ar ādas slāņa pārrāvumu. Vaļējas brūces aptver plaša spektra traumas no nelieliem ādas virsmas bojājumiem līdz pat nopietnām traumām ar dziļāku struktūru bojājumiem, piemēram, saišu, kaulu, muskuļu, nervu vai asinsvadu. Vaļēja brūce parasti rodas fiziska spēka lietošanas vai traumas rezultātā.

Jebkuram indivīdam neatkarīgi no dzimuma un vecuma ir risks iegūt vaļēju brūci. Traumu radītas vaļējas brūces, it īpaši šāvienu vai dūrienu radītas, biežāk ir jauniem vīriešiem.

Vaļējas brūces sastopamas bieži, piemēram, ik gadu ASV tiek reģistrēti aptuveni 3,6 miljoni vaļēju brūču gadījumu. Tomēr tiek uzskatīts, ka lielākā daļa vaļēju brūču, kas iegūtas kriminālu aktivitāšu laikā, netiek uzskaitītas.

Klasifikācija

Brūces var klasificēt pēc ādas bojājuma:

  • nobrāzums- rodas, ja āda tiek berzēta vai skrāpēta;
  • traumatiska amputācija- neķirurģiska kādas ķermeņa daļas noņemšana;
  • atrāvums- āda vai ķermeņa daļa ir pilnībā atrauta no ķermeņa vai karājas;
  • iegriezums- brūce radusies no asa priekšmeta, piemēram, naža, skalpeļa, stiklau.c., brūces malas ir gludas;
  • plēsta brūce- brūce ir plēsta, nevis griezta, brūces malas nav gludas;
  • durta brūce- brūce radusies, saduroties ar naglu, adatu, stiepliu.c.;
  • kosta brūce- dzīvnieka vai cilvēka kosta brūce;
  • dragāta brūce- liela spēka ietekmē radusies brūce.

Daudzas brūces var būt divu vai vairāku veidu kombinācija. Biežākās problēmas ar šiem ievainojumiem ir asiņošana un infekcijas, bet penetrējošu brūču gadījumos - iekšējo orgānu vai audu bojājumi (nervi, cīpslas, kaulaudi).

Vaļējas brūces var klasificēt arī pēc skartā ķermeņa rajona, piemēram, brūce ekstremitātē, vēderā, galvā u.c., kā arī pēc tā, vai brūce ir penetrējoša vai nepenetrējoša.

Ārstēšana

Primārais vaļējas brūces ārstēšanas mērķis ir optimāli atjaunot funkcijas skartajā reģionā ar tūlītēju un rūpīgu traumēto audu labošanu, kā arī samazinot infekciju un deformāciju risku. Sākotnējā ārstēšana nozīmē asiņošanas kontrolēšanu, šoka ārstēšanu, ja nepieciešams, un brūces tīrīšanu, lai mazinātu infekciju risku. Iespējams, jālieto lokāla vai reģionāla anestēzija, lai novērtētu brūces apjomu, kontrolētu asiņošanu (hemostāze) un pirms brūces aizšūšanas rūpīgi iztīrītu to ar fizioloģisko šķīdumu.

Ārstēšanas principi ir vienādi, ja brūce ir rokā, pirkstā, kājā vai pēdā. Jebkura vaļēja brūce dziļākās struktūrās, piemēram, kaulos, asinsvados vai nervos, prasa ķirurģisku iejaukšanos. Vaļējas brūces kopā ar lūzumiem (atvērtie lūzumi) prasa tūlītēju ķirurģisku iejaukšanos, lai stabilizētu lūzumu un slēgtu brūci. Amputāciju un dažreiz atrāvušos brūču gadījumā nepieciešama plastiskā ķirurģija, lai piešūtu atrauto ķermeņa daļu.

Mazāk nopietnu traumu gadījumā jāsāk ar asiņošanas kontrolēšanu. Tam seko brūces tīrīšana ar fizioloģisko šķīdumu vai vieglu antiseptisku šķidrumu. Brūces tīrīšanas laikā no brūces jāizņem visi svešķermeņi un jānoņem bojātie audi. Lielākā daļa brūču pēc tam tiek sašūtas.

Brūces ar augstu infekciju risku (durta brūce pēdā vai cilvēku/dzīvnieku kodumi) vai 12-24 stundu vecas brūces tiek atstātas vaļā, to aiztaisīšana ar šuvēm jāveic 5.-7. dienā. Tas ļauj kontrolēt potenciālo infekciju un ārstēt to ar antibiotikām.

Lielākas brūces, kas ir vecākas par 24 stundām, tiek iztīrītas, debrimentētas, tiek liktas mitras kompreses. Tad ļauj brūcei sadzīt dabīgā ceļā vai tā tiek aiztaisīta ķirurģiskas manipulācijas laikā 5.-7. dienā. Izņēmumi ir brūces sejas rajonā, virs dzīvībai svarīgiem orgāniem vai gadījumā, ja ir vaļā nervi, cīpslas, - tās aizšuj nekavējoties. Brūci drenē, apstrādā ar antibiotikām, pacientam dod antibiotikas, lai novērstu infekciju risku. Ap apstrādāto brūci liek antibiotiku ziedi un uzliek apsējus.

Vakcīnu pret stingumkrampjiem ievada tad, ja kopš pēdējās vakcinācijas ir pagājuši 5 gadi, vai arī gadījumos, ja nav ziņu par indivīda pēdējo vakcinācijas reizi. Kostu brūču (dzīvnieku) gadījumos vakcinē pret trakumsērgu, ļoti netīru un dragātu brūču gadījumos vakcinē pret gāzes gangrēnu.

Katru dienu jāpārbauda, vai brūcē nav infekcijas pazīmju; infekcija parasti attīstās pirmo 48 stundu laikā. Var izrakstīt perorālās antibiotikas infekciju profilaksei un ārstēšanai.

Nobrāzums var būt līdzvērtīgs otrās pakāpes apdegumam, tas ir ļoti sāpīgs, var mitrot līdz pat 7 dienām. Nopietnu nobrāzumu gadījumos var lietot speciālos tīkliņus, kas aizsargā brūci un kam ir pievienotas antibiotikas un vielas, kas ārstē brūci.

Brūču gadījumos noteikti nedrīkst izmantot briljantzaļo vai joda šķīdumu, jo tie neārstē, bet rada kolagēno rētu veidošanos.

Prognoze

Kopumā vienkāršas vaļējas brūces, kas ir nekavējoties un pareizi apstrādātas, ir ar labu prognozi. Tomēr brūces apjoms, iesaistītās apkārtējās struktūras un ārstēšanas veids ietekmē iznākumu. Brūces ar plašu audu bojājumu, amputācija vai asinsvadu, nervu vai cīpslu bojājums var izraisīt jušanas zaudējumu, deformāciju un invaliditāti. Pilnīgas vai daļējas pirksta amputācijas gadījumā ķirurģiska operācija 90% gadījumu rezultējas ar pilnībā atjaunotām funkcijām, tas gan atkarīgs no amputācijas līmeņa: jo amputācija tuvāk pirksta galam, jo mazākas iespējas atjaunot funkcijas. Optimāla piešūšana ir 18 stundu laikā, tāpat svarīga ir pareiza atrautās vietas transportēšana. Ķirurģiskai asinsvadu labošanai parasti ir labs rezultāts, tomēr jāņem vērā, ka ķirurģiskas manipulācijas un nervu rekonstrukcija bieži saistīta ar maņu orgānu un/vai funkcionālu traucējumu risku.

Apdegumi

Sauss karstums (uguns), mitrs karstums (tvaiki vai karsti šķidrumi), radiācija, silti objekti, saule, elektrība vai ķīmiskas vielas var izraisīt apdegumu. Termiskie apdegumi ir visbiežāk sastopamais apdegumu veids bērniem.

Apdeguma sāpju aprūpe atšķiras pēc apdeguma tipa un smaguma pakāpes:

  • pirmās pakāpes apdegums- viegls apdegums, kas skar epidermu;
  • otrās pakāpes apdegums- skar epidermu un dermu, rodas sāpes, apsārtums, tūska un čūlas;
  • trešās pakāpes apdegums- skar dermu un dziļākus audus, ir balta vai melna apdedzināta āda, kas var būt nejutīga;
  • ceturtās pakāpes apdegums- sadeg visa ķermeņa daļa līdz kaulam (var sadegt arī kauls).

Apdeguma simptomi:

  • apsārtusi āda;
  • čūlas;
  • sāpes (sāpju līmenis nav atkarīgs no apdeguma pakāpes, jo nopietns apdegums var būt bez sāpēm; vislielākās sāpes ir pirmās un otrās pakāpes apdegumiem);
  • šoks sāpju vai šķidruma zuduma dēļ (šoka simptomi: bāla un mitra āda, vājums, zilganas lūpas un nagi, samaņas zudums);
  • pietūkums;
  • intoksikācija.

Ārstēšana

Pirmā palīdzība

Pirmā palīdzība ir turēt apdedzināto vietu zem auksta, tekoša ūdens, pēc tam uzlikt sterilas salvetes, var izmantot dekspantenolu, Comsi aerosolu. Otrās pakāpes apdegumu gadījumos var izmantot Jelonet plāksterus, kas satur ārstējošas vielas un netraumē ādu.

Trešās un ceturtās pakāpes apdegumu gadījumos jāpārtrauc aģenta iedarbība (jāapdzēš liesma, jānoskalo ķīmiskā viela u.tml.), pēc tam obligāta ir stacionēšana. Pacienti ar pirmās un otrās pakāpes apdegumu uz sejas un elpošanas ceļu rajonā ir obligāti stacionējami, arī elektrotraumu gadījumos pacients vienmēr tiek stacionēts uz 24 stundām novērošanai, jo elektrotraumas gadījumos var būt izmainīta sirds elektrovadīšana.

Tālākā ārstēšana

Apdeguma ārstēšana atkarīga no apdeguma pakāpes:

  • pirmās pakāpes apdegumus var ārstēt ar ādas kopšanas līdzekļiem, piemēram, alveju saturošiem produktiem, vai antibiotiku ziedi un pretsāpju medikamentiem. Var lietot dekspantenolu, Comsi aerosolu;
  • otrās pakāpes apdegums jāārstē ar antibiotiku krēmu vai citiem krēmiem un ziedēm. Jelonet plāksteris plus fizioloģiskais šķidrums. Pūšļus atver sterilā veidā;
  • trešās un ceturtās pakāpes apdegumu gadījumā nepieciešama stacionēšana.

Stacionēšana

Būtiska ir ne tikai apdeguma pakāpe, bet arī apdeguma laukums. Seja, starpene, krūšu rajons ir bīstami sāpju intensitātes dēļ. Visi bērni ar apdegumiem jākonsultē stacionārā, jo bērniem nevar prognozēt atbildes reakciju uz sāpēm.

Saules apdegums jeb karstuma dūriens - augstas temperatūras, vemšanas un drudža gadījumā nepieciešama stacionēšana. No saules var būt pat otrās pakāpes apdegums, kad viss ķermenis ir čūlās.

Latvāņu un ķīmisku vielu radītu apdegumu gadījumos jākonsultējas ar Latvijas Apdegumu centru, jo svarīgs ir aģents, kas izraisījis apdegumu, atsevišķos gadījumos vajag speciālus antidotus, lai neitralizētu ķīmisko vielu.

Sāpju mazināšana

Apdeguma sāpes ir vienas no spēcīgākajām un ilgstošākajām sāpēm. Apdeguma sāpes ir grūti kontrolēt, jo tās ir mainīgas, turklāt sāpes rodas arī ārstēšanas procesā, jo apdeguma brūces ir jātīra un jāpārsien. Pētījumi rāda, ka apdeguma sāpju aprūpē nepieciešama agresīva pretsāpju terapija. Pirmās un otrās pakāpes apdegumu sāpju mazināšanai var lietot tramadolu vai ketanolu. Var injicēt NSPL. Sāpes labi remdē dexketoprofen tabletes, bet jāatceras, ka šīs tabletes jālieto 30 minūtes pirms ēšanas.

Medikamentu izvēle atbilstīgi apdeguma veidam:

  • termisks apdegums:
    • analgētiķi- smagu sāpju gadījumā var izrakstīt morfīna sulfātu;
    • NSPL- lieto, lai mazinātu vieglas līdz vidēji smagas sāpes. Iesaka lietot ibuprofēnu, naproksēnuu.c.
    • lokālās antibiotikas- lieto, lai pasargātu no infekcijām un baktēriju vairošanās. Neomicīna sulfātu lieto, lai ārstētu nelielas infekcijas, uz bojātās vietas tas tiek lietots 1-3 reizes dienā. Sulfadiazinum ir lokāls krēms, ko lieto nopietnu apdegumu gadījumā, tas ārstē baktēriju un sēnīšu infekcijas. To nedrīkst lietot zīdaiņiem, bērniem, kas jaunāki par 2 gadiem, un grūtniecības pēdējā trimestrī.
  • ķīmiskus apdegumus un elektrotraumas ārstē stacionārā- vispirms intensīvās terapijas nodaļā, ar intravenozu medikamentu ievadīšanu.