Žurnāli

SEPTEMBRA JAUTĀJUMS

Kāpēc gadu no gada atkārtojas situācija, ka slimnīcas “sit bungas” – pietrūkst naudas neatliekamo pacientu ārstēšanai, reāli ārstēto pacientu skaits krietni pārsniedz valsts ieplānoto. Nauda tiek atrasta, un atkal notiek diskusijas, kā to dalīt. Kā izvairīties no šīs situācijas?

JURIS BĀRZDIŅŠ

JURIS BĀRZDIŅŠ, veselības ministrs

Pāris teikumos nozares problēmas nevar izstāstīt un risinājumus pamatot. Tā var tikai ar lozungiem saasināt situāciju.

Kaut arī visskaļākās ir prasības piešķirt līdzekļus slimnīcās sniegtajai neatliekamajai palīdzībai, realitāte parāda, ka tā tiek nodrošināta apmērā, kāds ir nepieciešams. Gribu uzsvērt, ka nevienam, kam tas patiesi ir vajadzīgs, netiek atteikts ne „ātrās palīdzības" izsaukums, ne palīdzība steidzamās medicīniskās palīdzības punktā, ne arī stacionārā palīdzība slimnīcā.

Šogad, līdzīgi kā pagājušā gadā, turpina samazināties slimnīcu stacionāros akūti ārstēto pacientu skaits, un tas notiek attīstoties ambulatorajam sektoram. Uzskatu, ka pie katras iespējas līdzekļi primāri ir jāparedz tieši ambulatorai aprūpei un tās nostiprināšanai, lai slimnīcas redzētu vajadzību un iespējas attīstīt savus ambulatoros dienestus, kas samazina stacionāro pacientu skaitu tajās pašās slimnīcās. Tieši slimnīcu speciālistu ambulatorās konsultācijas, izmeklējumi, rehabilitācijas pakalpojumi, dienas stacionārā veicamās plānveida operācijas ir joma, kas ne tikai ļauj cilvēkiem uzturēt veselību un nenonākt „neatliekamā" stāvoklī, bet arī joma, kur mūsu dzīvē visvairāk ir ienākusi „maksas medicīna", kas diemžēl ne visiem ir pa kabatai. Tieši veselības aprūpes pieaugošā dārdzība, precīzāk papildus no saviem līdzekļiem piemaksājamā daļa ir faktors, kuru visbiežāk norāda kā lielāko nozares problēmu iedzīvotāji.

Princips „ārstējies nepārmaksājot!" ir jāattiecina ne tikai uz zāļu jomu, kur līdzvērtīgas efektivitātes medikamentu cenas ievērojami atšķiras un cilvēki pārmaksā, bet arī salīdzinot ārstēšanas veidus - ambulatori, dienas stacionārā vai slimnīcas apstākļos. Respektīvi - pacientam, kuram medicīnisku indikāciju dēļ nav jāārstējas slimnīcā, palīdzība jāsaņem ambulatori un šai palīdzībai ir jābūt pieejamai savlaicīgi (jāmazina gaidīšanas laiks rindās uz konsultāciju vai diagnostiku), iespējami tuvu pacienta dzīvesvietai un pacienta līdzmaksājuma apjoms nedrīkstētu kalpot kā šķērslis palīdzības saņemšanai.

Slimnīcu gadījumā princips „ārstējies nepārmaksājot!" prasa tālāku darbības pārkārtošanu un esošo resursu sinerģisku izmantošanu gan stacionārajā, gan ambulatorajā sektorā.

IVARS EGLĪTIS, Kuldīgas slimnīcas valdes loceklisIVARS EGLĪTIS

Veselības ministrs rāda visādas tabulas, gandrīz neērti viņa vietā, ka tā jāvingrinās ar sakompilētiem skaitļiem, mēģinot noslēpt patiesību, ka neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai naudas ir par maz! VM informatīvajā ziņojumā konstatēts, ka 2009. gadā hospitalizācijas apjoms slimnīcās samazinājās par 21%, 2010. gadā pret 2009. gadu vēl papildus par 13%. Divos gados par trešdaļu! Kuldīgas slimnīcā pērn stacionēja 4671 neatliekamās palīdzības pacientu. Kas pamato aplēsi, ka šogad būs tikai 2208? Nevar atbildēt. Piesauc, ka finansējums nebūs mazāks. Jau pērn tas samazinājās, šogad apriori ir par maz. Metodika vērsta pretēji mērķim, kādu ministrija vēlas sasniegt. Vēlas stiprināt ambulatoro medicīnu (ļoti pareizs mērķis!), taču patiesībā to aplaupa, jo, ja stacionārajai medicīnai iedod mazāk naudas, tad neatliekamo palīdzību esam spiesti dotēt no ambulatoro dienestu naudas.

 

Dr. habil. med. VALDIS KERIS, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs VALDIS KERIS

Ir divi galvenie iemesli. Pirmais - kopējais veselības aprūpes finansējums netiek plānots atbilstīgi starptautiskajai praksei. Otrais - netiek ievērotas vadlīnijas par naudas sadali nozarē. Finansējums stacionāriem ir vismaz divreiz mazāks nekā Eiropas Savienībā vidēji. Tāpēc nav brīnums, ka slimnīcas grimst, ka ir vētraina reakcija un bēdīgas sekas. Runa ir par proporciju, un tam nav sakara ar naudas daudzumu, krīzi un nabadzību. Turklāt plānošana notiek nevis pēc reālā pacientu skaita, bet pēc atvēlētā naudas daudzuma. Man nav atbildes, kāpēc gadu no gadu ministrija un valdība plānošanā pieļauj vienas un tās pašas kļūdas. Cēsu mediķu protesta akcijā vaicāju premjeram Dombrovskim, kāpēc izmērdē Latviju, vai tā ir viņa pārliecība, vai kāds ir par to samaksājis. Viņš neatbildēja.

 

 

 

Uz augšu ↑