Mūsējie pasaulē. Aizbraukuši. Vai zaudēti?

Latvija nav tikai ģeogrāfiska vienība zemeslodes atlantā. Latvija ir tās cilvēki jebkur pasaulē. Cilvēki, kas ar savu darbu un sasniegumiem citiem atgādina, ka ir tāda maza zeme Ziemeļeiropā Baltijas jūras austrumu krastā. Tie ir cilvēki, kuri domās, saiknē ar draugiem un kolēģiem un sirdī nav pazaudējuši piederību savai zemei un kuriem rūp tas, kas notiek Latvijā. Un kuri - vismaz daļa no viņiem - cer reiz atgriezties Latvijā. Piedāvājam 1990.-2000. gadā aizbraukušo ārstu redzējumu: kas ir viņu veiksmīgā profesionālā stāsta pamatā, vai viņi jūtas gaidīti atpakaļ, ko mācīties no zemes, kurā viņi strādā, un kā saglabā latvietību. Un arī vērtīgu skatu no malas - par Latvijas medicīnas stiprajām un vājajām pusēm.

Juris VATERSMan pietiek visa, kas ir labs Latvijā

JURIS VATERS dzīvo un strādā Sietlā, ASV, un ir Vašingtonas Medicīnas universitātes Anestezioloģijas un sāpju terapijas nodaļas asociētais profesors. Viņa nozare ir aknu transplantoloģija un bariatriskā anestezioloģija. Pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas (1977) trīs gadus strādājis Liepājas slimnīcā un 10 gadus par anesteziologu Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā kopā ar profesoru Jāni Volkolakovu. 1990. gada viņš nolēma sevi pārbaudīt vēlreiz no jauna...

Vai atgriezties Latvijā? Nekad neesmu atstājis Latviju - ne domās, ne atmiņā, ne draugos, ne ēdienkartē, ne gleznās, ne grāmatās, ne valodā. Es dzīvoju Latvijā un vēl citās valstīs.

Vai ārstus jācenšas noturēt Latvijā? Katrs notur sevi pats. Esmu sastapis cilvēkus, kas ar baudu dzīvo Latvijā un nekad nevarētu dzīvot citur, viņu emocionālās saites ar Latviju ir tik spēcīgas, ka neļauj doties prom. Tomēr es ļoti atbalstu ideju par jebkura jauna ārsta ilgtermiņa (!) apmācību un praksi ārzemēs - tas ļaus aptvert profesionālos apvāršņus, pabīdīt, just un mainīt savas personības robežas un iespējas. Ilgtermiņa apmācība - bet ne īss komandējums vai viesošanās - ir svarīga Latvijas nākotnei, jo tikai tie, kas paši izgājuši dažādu rezidentūru krustugunis, kas ar miesu, asarām un nerviem jutuši īstu intelektuālo sacensību starp sev līdzīgajiem un kas prātu piesātinājuši ar jaunām zināšanām un pieņēmuši visu jauno kā savu un mainījušies savā būtībā kā profesionāļi, tikai tie spēs mainīt Latvijas nākotni. Un tas attiecas ne tikai uz medicīnu, bet jebkuru citu nozari un darbību Latvijā.

Autoritātes medicīnā un dzīvē, kas visvairāk ietekmējušas kā ārstu, kā personību: ...mana māte Ieva Vatere; ārsti Kuldīgas slimnīcā 1950.-1960. gados; Mirdza Veckalne, ķirurģe, kas atgriezās no Sibīrijas izsūtījuma; Anna Peika, Vahtangova teātra latviešu trupas aktrise, kas desmit gadus gulagā šuva maisus. Latviešu teātris un latviešu glezniecība. Mātes atmiņas par kara gadiem.

Nosacījumi, lai latviešu ārsts izveidotu veiksmīgu karjeru ārpus Latvijas. Gribētu ticēt, ka rezultātu nosaka katra cilvēka patiesa vēlēšanās un interese, drosmīga attieksme pret citām valodām, kultūrām, cilvēku paražām un spēja sevi pielāgot vietai ar citām tradīcijām, citu dabu vai gaisa temperatūru. Iecietības atraisīšana sevī pret visu ne sev līdzīgo noteikti nosaka rezultātu. Atbrīvošanās no provinciālisma nenozīmē vietu, bet domāšanas veidu. Dīvaini, bet nākotnē noder arī spēja saprast, ka vienādas un saprotamas lietas var uztvert ļoti dažādi, un gatavība citiem viedokļiem. Ļoti grūta ir mācība ieklausīties citos un saprast citus, mēģinājums izteikt arī savu viedokli. Nebaidīties no sava akcenta.

Lielākais profesionālais sasniegums. Šķiet, man izdevās pārvarēt atrautības izjūtu un nolikt maliņā vecos sasniegumus. Pilnīga neziņa par nākotni deva spēku un enerģiju iet cauri medicīnas rezidentūrai, kas līdzīgi visiem ārzemniekiem man prasīja milzu spēku - ne tikai mācīties, bet saprast, ātri komunicēt un saprasto izteikt svešvalodās. Un līdz ar profesionālās un finansiālās brīvības izcīnīšanu nekad neaizmirst pagātni.

Kādu pienesumu var dot ārsts, būdams ārpus Latvijas? Palīdzēt jauniesācējam - tautietim saprast jaunās vides un dzīves kodus, formulas, atturēt no vīzdegunības un aizspriedumiem, atraisīt draudzīgumu pret ikvienu cilvēku, enerģizēt interesi un entuziasmu un vienlaikus noturēt emocijas, varbūt dot zināmu "mājas izjūtu", lai jauniesācējs emocionāli nepazustu un nenolaistos. Bet katram ir jāprot sadzīvot ar savu vientulību...

Ko mums būtu vērts mācīties no Amerikas? Nedomāju, ka Amerikā zāle ir zaļāka un tā ir ārstu laimīgā zeme. Ja kāds to tā redz - labi, bet tas pamatā ir mūsu galvā, mūsu apziņā. Man patīk, ka ļoti daudzi amerikāņu rezidenti brīvprātīgi dodas strādāt uz mazāk attīstītajām zemēm, kur resursi vai iespējas ir ierobežotas, tas dod viņiem skaidrāku saprašanu, kā veidot dzīvi nākotnē, iemāca dalīties un rast sevī žēlastību. Brīvprātīgo misiju "institūti" Amerikā ir ļoti izplatīti, pēc atgriešanās no Āfrikas, Latīņamerikas, no kara zonām vai postažu vietām mūsu rezidenti ir daudz iecietīgāki cits pret citu un pret dzīvi kopumā.

Latvijas medicīnas stiprās un vājās puses. Stiprākā puse - laba un pamatīga bāzes izglītība, saprašana, ka viss padarāms pareizi un kārtīgi. Jēdzieni un darba stāja, kas iemācīta jaunībā, paliek uz visu profesionālo mūžu. Latvijā ir izcilas iespējas apgūt labu, pamatīgu manuālo praksi, jo sistēma atļauj medicīnas studentiem strādāt par māsām un feldšeriem. Latvijas apmācība atļauj būt daudz tuvāk slimniekam, nekā tas ir Rietumu sistēmā.

Gribētu ticēt, ka Latvijas nākotnei svarīga ir ārzemnieku studentu ieplūšana. Cilvēku mijiedarbība un valodu, kultūru sajaukšanās. Absolūti svarīgi Latvijai ir kopt praksi runāt ar ārzemniekiem latviski. Esmu pazīstams ar amerikāņiem un zviedriem, kas mācās Rīgā, un viņiem ļoti patīk, jo caur valodu var saprast kultūru un tautu. Tajā pašā laikā nedrīkst būt ksenofobisku dogmu, apmācība jāizvērš jebkurā valodā - lektoru ierobežošana valodas dēļ negatīvi ietekmē sabiedrības morāli kopumā.

Savukārt Latvijas pasniedzējiem jābūt moderniem un gataviem pārkārtoties no vertikālām attiecībām uz horizontālām, saprotot, ka jaunam un pavisam nepieredzējušam studentam, rezidentam, pētniekam vai studējošam ārzemniekam ir līdzīgas tiesības kritizēt un izteikt viedokli, pat ja tas ir nenobriedis, priekšlaicīgs vai naivs. Paredzu, ka šis apzināšanās un prakses pārmaiņu process būs smags un mokošs ikvienam Latvijas pasniedzējiem no rektora un dekāna līdz lektoram.

Atvieglot šo procesu var draudzīga jauno pasniedzēju atgriešanās - viņi ir trenēti Rietumu sistēmā un raduši sevi un citus novērtēt 360 grādu leņķī, neizraisot izbrīnu vai atriebību, bet mainot savu smadzeņu bioķīmiju, pieņemot kritiku kā pozitīvu stimulu pārmaiņām. Pats esmu gājis cauri mokošajām izjūtam un iekšējiem konfliktiem, līdz lēnām esmu pieņēmis šīs sistēmas pozitīvos augļus. Kādēļ tas vajadzīgs? Tas vajadzīgs rezidentiem, lai apzinātos vienlīdzību un piederību. Tas vajadzīgs pasniedzējiem, lai saprastu, ka ne vienmēr sacītājs tiek sadzirdēts un "nolaižas" citu cilvēku sirdī un dvēselē. Pozitīva kritika ļauj pieslīpēt un kontrolēt sevi. Bet, kontrolējot sevi, varam mainīt, ja paši gribam, savu nākotni.

Kaut kas vēl - Rīga, Latvija joprojām ir samērā neparasta vieta ārzemniekiem. Noteikti ir milzu daudz iemeslu, kāpēc ārzemju studenti atteikušies no mācībām Francijā vai Spānijā un izvēlējušies Latviju, - ģimeņu tālā vēsture vai neparasta ģeogrāfija, neapgūta zeme vai potenciāls kaislībām. No sarunām zinu, cik smagi viņiem reizēm klājas, pierādot savu labo gribu un sirsnību pret Latviju. Nav noslēpums, ka daudzi no ārzemniekiem pamet Latviju, un visu mācību iestāžu dekanātiem būtu rūpīgi jāstrādā, apdomājot īstos iemeslus un mainot ētisko vidi.

Izrādās, lai panāktu 100 procentu rezultātu (gan apmācībā, gan smago konfliktu risināšanā), faktiem ir tikai 20 procentu nozīme, visu pārējo nosaka pasniedzēja balss tonis, valoda, acu skatiens un ķermeņa kustības. Ne vienmēr šīs nianses pilnvērtīgi izmanto attiecībās gan savā starpā, gan ar ārzemniekiem. Arī es mācījos apgūt jaunas realitātes jaunā psiholoģiskā vidē. Esmu saņēmis dažādu savas darbības analīzi. Kāds rezidents minēja, ka mans pasniegšanas veids līdzīgs vistiņai, knābājot katru graudiņu, - es neļaujot izlaist nevienu solīti un uzsverot katru sīku detaļu. Cits rakstīja, ka es mācot tā, it kā kaujot beigtu govi - atkārtoju un atkal atkārtoju vienu un to pašu... Kāds rezidents manu anestēzijas plānu salīdzināja ar japāņu cīņas treneri, kas māca cirst ķieģeļa kluci spēcīgi, skaidri un asi. Bet vēl kādam es atgādināju viņa tēvu, rūpīgi pārdomājot un gatavojoties lāča medībām... Un tie visi ir labi darba vērtējuma piemēri. Pats svarīgākais ir saprast, ka nekad nav jāskatās atpakaļ vai jāmeklē, kas bija tas sliktais rakstītais, vienmēr jādomā, kā mainīt sevi, lai nākotnē saņemtu labus darba novērtējumus.

Ko mainītu šodienas Latvijā? Varbūt skanēs dīvaini, bet es gribētu, lai mani draugi nebaidītos slimot Latvijā... Būt drošam vecumdienās, saņemt pieklājīgu pensiju un medicīnas aprūpi ir ļoti svarīgi katram cilvēkam. Ja bērniem un veciem cilvēkiem ir labi savā zemē - tas varētu kalpot par sabiedrības drošības mērauklu.

Kā visvairāk pietrūkst, esot prom? Kāpēc domājat, ka esmu prom?! Es nekad neesmu bijis prom, un man pietiek visa, kas ir labs Latvijā: iesēžos lidmašīnā un pēc 10 stundām esmu izrādē "Traviata" ar Sonoru Vaici vai baletā "Anna Kareņina". Nostalģija? Nē, tās nav, robežas ir atvērtas, cilvēki satiekas, runā, redz cits citu datora ekrānā. Es skatos "Panorāmu" vai "100 gramus kultūras" un apmainos ar iespaidiem Skype, Facebook vai Draugiem.lv. Jā, un... kad reizēm kļūst skumji un ir vēlēšanās Rīgas bruģī atrast jaunības pēdas, daru to un esmu priecīgs, ka Rīga ir vienīgā vieta pasaulē, kur pie "Laimas" pulksteņa var satikt vēl simt dažādu draugu.

Uldis ĶESTERISReizēm esam pārāk etnocentriski

ULDIS ĶESTERIS jau 20 gadu strādā par ortopēdu ķirurgu Lundas universitātes klīnikā Zviedrijā. Ir Dienvidzviedrijas Kaulu transplantācijas bankas vadītājs un Zviedrijas Nacionālās audu transplantācijas koordinācijas grupas loceklis, kā arī Zviedrijas Nacionālā gūžu artroplastikas reģistra valdes loceklis. Privāti konsultē pacientus arī Rīgā, būtu gatavs plašākai zinātniskai sadarbībai ar Latvijas kolēģiem, ja justos gaidīts savās mājās.

No Latvijas aizbraucu 1990. gadu sākumā. Sešus gadus pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas strādāju par traumatologu-ortopēdu Liepājas slimnīcā. Jau tad bija interese iesaistīties kādā zinātniskā projektā. 1989. gadā nokļuvu Lundas universitātes klīnikā - pavadīju tur trīs mēnešus, ejot līdzi kolēģiem, skatoties. Un brīnoties. Kontakts bija nodibināts! Zviedriem tolaik bija interese par ārstiem no sabrukušās Padomju Savienības, teica: iespējams stipendiju nokārtot... Nākamā gada martā aizbraucu uz Lundu otrreiz, tapa mana pirmā zinātniskā publikācija - par bērnu gūžas patoloģijām, iekaisumprocesiem, diagnostiku, izmantojot ultraskaņu. Uzzināju, ka jebkuras specialitātes ārstam no jebkuras valsts ir iespēja strādāt Zviedrijā divus gadus. Kad vieta, uz kuru pretendēju, pēc diviem gadiem atbrīvojās, devos uz Lundas universitātes klīniku apgūt lielo locītavu protezēšanu. Strādājot tur, radās iecere par doktorantūras projektu, lai pētītu problēmas, kas saistītas ar gūžu protēžu nodilšanu. Zviedri pagarināja manu uzturēšanās laiku.

Vai atgriezties Latvijā? Darbu jau varētu noorganizēt, lai gan tas prasītu zināmas pūles, jo nav viegli lēkāt ar vienu kāju vienā, ar otru - citā valstī. Bet, godīgi sakot, nav vēlmes, jo neorganizētība un nesakārtotība Latvijā pašlaik vēl ir tādā pakāpē, ko uzskatu par traucējošu, un man arī šķiet, ka nav īsti vajadzības pēc manis, tāpat ir ārstu pārpalikums. It kā. No otras puses, viņu sāpīgi trūkst. Es piedāvāju sadarbību zinātnes jomā, bet Rīgā nevienu tas neinteresē - vai arī tās ir bailes no konkurences, kuras nav. Strādāju Rīgā tikai privāti. Pie manis Lundas universitātē vēl tagad rit rezidentu programma, kurā divus trīs mēnešus zināšanas papildinājuši rezidenti no Latvijas un Lietuvas. Esmu palīdzējis aizstāvēt disertāciju vienam lietuviešu puisim, tagad jau otrs lietuviešu traumatologs aizstāvēsies. Zinātniski pētnieciskajā jomā ir laba sadarbība arī ar Krieviju, bet ar Latviju, ar kuru man būtu visvieglāk sadarboties, nav nekā. Kurioza un absurda situācija.

Noturēt ārstus Latvijā: vajag. Noteikti! Bet jārada iespēja atgriezties normālos, stimulējošos apstākļos. Katrs atsevišķi atgriezies ārsts neko nespēj pārveidot. Lai kaut ko mainītu sistēmas praktiskajā līmenī, vajadzīgas pārmaiņas no augšas. Bet to nav tik viegli izdarīt, jo vajadzīgs finansējums, kura nav.

Manu kā ārsta un cilvēka izaugsmi visvairāk ietekmējusi iespēja būt un strādāt zviedriskā vidē. Pirms trim četriem gadiem man bija sāpīgs izšķiršanās brīdis, kad domāju - kur būt, vai atgriezties Latvijā. Sapratu, ka nevaru atgriezties, jo attīstība un izaugsme Latvijā notiek daudzkārt lēnāk, nekā optimistiskās fantāzijās biju iedomājies.

Lielākais profesionālais sasniegums: gūžas ķirurģijā, lielo locītavu protezēšanas laukā varu izdarīt praktiski visu. Būtiski, lai būtu ne tikai tehniskā varēšana, bet iespējas augt. Un organizētība ir atkarīga no konkrētās valsts, kurā strādā. Zviedrijā tā ir augstā līmenī. Nesen biju ar lekciju ciklu Krievijā - tur ir daudz ielaistu, sarežģītu gadījumu, man šķiet, ka viņi ar savu tehnisko varēšanu tikuši tālāk nekā vienā otrā Eiropas klīnikā. Taču tehniskā varēšana ir tikai viena lieta, medaļai ir otra puse - cik organizētā sistēmā strādā.

Lai latviešu ārsts izveidotu veiksmīgu karjeru ārpus Latvijas, vajadzīgas darba spējas un griba. To novērtē jebkurā valstī. Viss pārējais nāks pats, tad arī būs vajadzīgie kontakti. Līdzko jūt, ka esi darītājs, interesējies, tevi stimulē, palīdz, atbalsta. Par Skandināviju runājot, nav tiesa, ka tur ir vēsa, noraidoša attieksme.

No Zviedrijas vērts mācīties spēju konsolidēties, organizēties un pārkārtoties unisonā. Tagad ekonomisko grūtību dēļ mūsu klīnikā notiek lielas pārmaiņas. Iedomājos - cik liela būtu ķīvēšanās, stīvēšanās, ja kas līdzīgs notiktu Latvijā vai Krievijā. Pārmaiņas, visticamāk, notiktu ar dzelžainu viena priekšnieka roku. Zviedriem raksturīga spēja vienoties, saprast, ka rezultātu nesasniegs, ja katrs mēģinās "pumpēt" individuālās ambīcijas. Tā ir zviedru viena no lielākajām kapacitātēm.

Kā saglabāt latvietību? Esmu tik daudz Latvijas notikumos, cik gribu. Gandrīz ik dienu. Internets, radio, TV... Bērni gan runā, gan saprot latviešu valodu, viņos ir lepnums, ka ir no Latvijas, un atgriešanās prieks ir ar spēcīgu emocionālu uzlādi. Kā pietrūkst? Protams, ir jauni paziņas, jaunas aktivitātes, bet pietrūkst viegluma, ar kādu Latvijā draugiem varu pateikt: aizejam šovakar kaut kur kopā... Latvijas draugu trūkumu - tādu līdz sāpei - izjutu pirmajos piecos gados, tagad vairs ne. Tā sāpe ar laiku aizvelkas. Pasaules ekonomiskais ritenis velk mūs, latviešus, līdzi un dod arī iespējas. Reizēm šķiet, ka esam pārāk etnocentriski. It kā aiz bailēm zaudēt latvietību. Par to nav jābaidās. Tā nekur nepazudīs. Ejot pasaulē, mēs tikai iegūstam un pilnveidojamies!

Andrejs IVANOVSLīdz ar sevi pasaulē nesam valodu un daļu no latviešu kultūras

ANDREJS IVANOVS ir prom 10 gadus. Viens no spožajiem ārstu trīsdesmitgadnieku paaudzes pārstāvjiem. Pašlaik strādā par pēcdoktorantūras pētnieku Glāzgovas universitātes Beatson (ķirurga sera Džordža Tomasa Bītsona dibinātajā) Vēža izpētes institūtā. Viņa profesionālā ikdiena saistīta ar pētījumiem šūnu novecošanās epiģenētiskās regulācijas jomā un šūnu novecošanās nozīmi audzēju supresijā.

 No Latvijas aizbraucu 2002. gadā, uzreiz pēc Alma Mater pabeigšanas, atsaucoties uz ielūgumu pabeigt kādu projektu Sauthemptonā. Projekts tika veiksmīgi pabeigts un rezultāti publicēti labā žurnālā, bet "gastroļi", kam būtu jāilgst vienu gadu, ieilga uz desmit.

Vai atgriezties Latvijā? Protams! Šobrīd aktīvi strādāju šajā virzienā. Taču nevar vienkārši atbraukt un pateikt: "Sveiki, esmu Andrejs no Glāzgovas." Ir vai nu jāatved līdzi adekvāts finansējums zinātniskam darbam, vai jābūt spējīgam konkurēt Eiropas līmenī ar citām grupām, lai šo finansējumu dabūtu jau Latvijā. Ceru, ka šobrīd pietuvojamies šiem nosacījumiem.

Noturēt ārstus Latvijā: nevajag. Noteikti nevajadzētu to darīt piespiedu kārtā. Diez vai tas būs kas jauns, ja teikšu, ka jābūt pieklājīgam ārstu atalgojumam arī uzreiz pēc universitātes beigšanas, kā tas ir Lielbritānijā, kur pēcdiploma izglītība pielīdzināta darbam. Tad ne tikai nebrauks prom, bet atbrauks arī jauni ārsti no citām zemēm.

Visvairāk manu kā ārsta, kā cilvēka izaugsmi ietekmējusi Imanta Edgara Siliņa grāmata "Lielo Patiesību Meklējumi". Nebiju jutis neko tamlīdzīgu ne pirms, ne pēc tās lasīšanas. Žēl, ka tā nav pārtulkota angliski.

Lai izveidotu veiksmīgu karjeru ārpus Latvijas, vajadzīga valoda, zināšanas, veiksme.

Par savu lielāko profesionālo sasniegumu uzskatu Nic McNally piemiņas balvu vēža izpētes jomā. Iespēju atrisināt vienu trīsdesmit gadu vecu mīklu limfomas bioloģijā. Raksts tika publicēts žurnālā Journal of Clinical Investigation (http://www.jci.org/articles/view/37884). Arī BBC "pacēla" šo stāstu (http://news.bbc.co.uk/1/hi/health/8158847.stm).

Kādu pienesumu var dot latviešu mediķis, būdams ārpus Latvijas? Tādu pašu kā vietējais mediķis. Taču ir nianse. Gan latviešu mediķis, gan zinātnieks, gan cita darba strādnieks līdz ar sevi nesīs valodu un daļu latviešu kultūras. Mani kolēģi brīnījās, cik lielā mērā latviešu valoda ir piemērota dziesmām, jo patskaņi bieži mijas ar līdzskaņiem. Ne visās valodās tā ir.

No Lielbritānijas vērts mācīties globālu domāšanas veidu.

Latvijas medicīnas stiprās un vājās puses. Stiprā - izglītība, kuras pamatā primāri ir fizioloģija (kas, savukārt, ir vācu sistēmas atbalss), nevis simptomātika. Vājā - mazāk attīstīta pēcdiploma darba tirgus manevrējamība. Man gan grūti komentēt situāciju Latvijā, jo neesmu sistēmā.

Ko mainītu šodienas Latvijā? Sekojot Latvijas ziņām, dažreiz šķiet, ka ne viss, kas tiek darīts tautas vai kādas tautas daļas labā, ir tieši tam domāts. Nekad neslēpjot savu negatīvo attieksmi pret valodas referendumu, tomēr varēju konstatēt, ka tā organizatoriem ir izdevies tas, kas nav izdevies visām valdībām 20 gadu laikā, - tik lielā mērā saliedēt nāciju (neatbalstīt likuma grozījumus). Ironiski. Bet, runājot nopietni, tomēr jābūt kaut kam, kas saliedē cilvēkus no Latvijas neatkarīgi no etniskās piederības. Teiciens "nacionālā ideja" skan diezgan dīvaini, bet laikam vislabāk raksturo šo "kaut ko". Tas ir tas, kas jāatrod, nevis jāmaina, tad vairāki negatīvi momenti mainīsies paši par sevi. Varētu arī pieminēt godīgu un smagu darbu. Taču diez vai tas jāmaina. Latviešu tauta allaž bijusi strādīga.

Kā saglabājat latvietību? Dziesmas, grāmatas, ziņu portāli, TV, Latvijas hokejs (Rīgas "Dinamo" un izlase). Pasaules čempionātā Stokholmā mans dēls iemācījās vārdu "Sarauj!" Burvīgi! Jābūt kaut kam, kas vismaz mentāli turētu kopā Latvijas cilvēkus no visām pasaules malām.

Visvairāk pietrūkst saskarsmes ar draugiem, kas dzīvo Latvijā. Mūsdienu telekomunikācijas (Skype utt.) to var kompensēt daļēji, bet ne pilnībā.

Gundars KATLAPSĻoti daudz jāmācās un jāstrādā. To pamana un novērtē visur!

GUNDARS KATLAPS no Latvijas uz ASV devās 1996. gadā. Viņš jūtas daudz pateicības parādā mecenātei dr. A. Galējai, kas palīdzēja ar padomiem un finansēm licencēšanas eksāmenu kārtošanā 1994. un 1995. gadā, ka arī ar ceļojuma izmaksām uz ASV. Pēc ierašanas ASV G. Katlaps tika pieņemts ķirurģijas rezidentūrā Stenforda Universitātes slimnīcā. Tagad viņš ir McGuire Veterānu medicīnas centra Kardiotorakālās ķirurģijas nodaļas vadītājs. Sirds transplantācijas, mehānisko palīgierīču programmas direktors. ASV Veterānu lietu departamenta Nacionālās ķirurģijas aģentūras Transplantācijas ķirurģijas padomes priekšsēdētājs. Strādā arī Virdžīnijas Valsts Universitātē kā asociētais profesors.

Vai atgriezties Latvijā? Domāju, ka atgriezīšos. Pašreiz tas nebūtu pareizi dažādu iemeslu dēļ: profesionālu, sadzīvisku un citu.

Kā noturēt ārstus Latvijā? Pašreiz grūtības ar pietiekama daudzuma ārstu sagatavošanu un noturēšanu ir vairākumam Rietumu civilizācijas valstu, arī ASV, kur ir 250 ārsti uz katriem 100 000 iedzīvotāju. Šis rādītājs dažādos štatos atšķiras - no 415 uz 100 000 Masačūsetsā līdz tikai 176 ārstiem uz 100 000 iedzīvotāju Misisipi. Amerikas Medicīnas koledžu asociācija prognozē 60 tūkstošu ārstu deficītu ASV 2015. gadā un jau 90 000 deficītu - 2020. gadā. Medicīnas augstskolu un rezidentūru beidzēju noturēšanai pavalstis jau sen veido savus plānus: dažādi bonusi, stipendijas, mācību maksas atlaides un citas programmas. Dažas no tām ir jau 30 gadu vecas. ASV importē milzīgu daudzumu ārstu no ārvalstīm. 2005. gadā apmēram 25% no ASV strādājošiem ārstiem un gandrīz 30% no jaunajiem ārstiem rezidentūras programmās bija ārzemju medicīnas augstskolu absolventi. Latvijai ir nopietni jāstrādā pie jaunu vietējo speciālistu sagatavošanas un noturēšanas, kā arī aktīvāk jāpiesaista ārsti no ārzemju medicīnas augstskolām.

Autoritātes medicīnā un dzīvē: kaut ko varam mācīties no katra cilvēka, ar ko nonākam pietiekami tuvā saskarsmē. Man ir laimējies satikt ļoti daudz strādīgu, panākumiem bagātu personību. Pirmās autoritātes neapšaubāmi bija mani vecāki - izcili ārsti ar lielām darbaspējām un izcilu darba ētiku. No Latvijas mediķiem par piemēru ņemu arī prof. Ilmāru Lazovski. Profesionālo iespēju un kontaktu pārpilnības rags atvērās, kad sāku mācīties un strādāt ASV un Anglijā. Karjerā un personīgajā dzīvē lielākais pavērsiens radās pēc viesošanās pie profesora Kristapa Keggi - Jēlas universitātes rezidentu un pasniedzēju spējas un zināšanas apžilbināja. Izlēmu apgūt labu medicīnisko izglītību ASV. Vēlāk Stenforda Universitātes slimnīca, Silīcija ieleja deva iespēju satikt daudzus izcilus cilvēku, pasaules mēroga līderus savās nozarēs. Profesori Kristaps Zariņš, Norm Shumway, Bruce Reitz, Thomas Fogarty atstāja vislielāko iespaidu uz manu izaugsmi tajā laikā. Armands Staprāns, izcils latviešu uzņēmējs, zinātnieks un līderis mikroviļņu tehnoloģijas jomā, uzņēma mani pie sevis Kalifornijas epopejas sākumā, mēs nodibinājām ļoti ciešu ģimenisku draudzību. Kembridžā, Anglijā, man bija iespēja strādāt kopā ar dažiem no Lielbritānijas pazīstamākajiem ķirurgiem - John Wallwork un Francis Wells. Šīs attiecības ļāvušas uzdrīkstēties vairāk, spraust un sasniegt augstākus mērķus, pavērušas jaunus apvāršņus.

Nosacījumi, lai izveidotu veiksmīgu karjeru ārpus Latvijas? Atrast darbu savā profesijā, kas nes gandarījumu un materiālo patstāvību? Grūti, bet konceptuāli ļoti vienkārši. Jānokārto ASV ārstu licencēšanas eksāmeni, tad jāatrod un jāpabeidz kāda rezidentūras programma. Pēc tam jau darbs atradīsies. Ja vēlies ko vairāk - lielu administratīvu atbildību, akadēmisko aktivitāti vai zinātniskus sasniegumus -, jānokārto šie paši eksāmeni ar ļoti labu rezultātu, tad jātiek ļoti labā rezidentūras programmā un atbilstīgi izvēlētajai specialitātei vairākus gadus (4-10) ļoti daudz jāmācās, jāmācās, jāmācās un jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā... To pamana un novērtē visur.

Lielākais profesionālais sasniegums? Nekas nenāca grūtāk - un nekam nebija saldāka uzvaras garša - kā nokārtot ASV licencēšanas eksāmenus un pabeigt Stenforda Universitātes vispārējas ķirurģijas rezidentūru. Atceros sevi dejojam "uzvaras deju" mājas kāpņutelpā pēc apstiprinājuma saņemšanas par veiksmīgi nokārtotiem eksāmeniem. Vēstuli, protams, biju atrāvis vaļā turpat pie pastkastītēm. Tādā eiforijā neesmu bieži nonācis.

Kādu pienesumu var dot latviešu ārsts, būdams ārpus Latvijas? Nedomāju, ka pati uzturēšanās ārpus Latvijas mūsos rada daudz kvalitatīvu izmaiņu. Kvantitatīvas gan. Cilvēkiem ar vēlēšanos dalīties zināšanās ārzemju izglītība paver jaunas iespējas to darīt. Ja šīs iekšējās nepieciešamības piedalīties, palīdzēt, pārstāvēt nav, tad "ārzemju pieredze" jau neko daudz nelīdzēs.

Ko būtu vērts mācīties no ASV? Tā ir milzīga valsts, kur katrai kultūrai, politiskai domai vai ekonomiskam modelim ir sava niša. Lielāka vai mazāka. Ar lielisku ģeopolitisko stāvokli un nepārtrauktu panākumu kāru svaigu asiņu pieplūdi arī tāda liela demokrātija var izskatīties diezgan labi. ASV varētu vairāk mācīties no Eiropas. Pašreiz demokrātiskās partijas kreisais spārns mēģina ieviest dažādas, pēc manām domām, nevēlamas pārmaiņas. Arvien vairāk sāk atgādināt sociālistisku iekārtu, ko, šķiet, kaut kur jau esmu redzējis. Ar interesi gaidu 6. novembra vēlēšanu rezultātus un sekas...

Zāle ASV noteikti ir stipri zaļāka, bet problēmu daudzums jau no tā nemainās. Varbūt tās ir vieglāk panesamas. Laimi nenosaka ārējie apstākļi, bet paša cilvēka attieksme. Nedomāju, ka ASV ārsti ir daudz laimīgāki. Pasakiet man - kas ir laime?...

Foto: no ārstu personīgā arhīva

Uz augšu ↑