← Atpakaļ

Diurētisko līdzekļu raksturojums. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”

Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi” 


Klasifikācija

Plašo diurētisko līdzekļu klāstu mēdz klasificēt pēc to raksturīgākā darbības mehānisma, darbības ilguma, iedarbība stipruma vai arī pēc tā iedarbības vietas nefronā.

Iedalījums pēc darbības mehānisma

Pēc darbības mehānisma un urīna veidošanās un izdales sistēmas funkcionēšanas principa diurētiskos līdzekļus iedala šādās pamatgrupās:

  • līdzekļi, kas ietekmē tieši nieru kanāliņu funkcijas
    • sulfonamīdu savienojumi: tiazīdi (dihlortiazīds, ciklometiazīds, politiazīds) un netiazīdi (furosemīds, indapamīds, klopamīds, oksodolīns, bumetamīds, acetazolamīds),
    • fenoksietiķskābes atvasinājumi - etakrīnskābe,o…

Raksta pilna versija nav pieejama

Atbilstoši Jūsu lietotāja līmenim raksta pilna versija nav pieejama. Ja vēlaties lasīt pilnu rakstu, aicinām reģistrēties vai abonēt Doctus.
Page

Lasītākie raksti