Ārsts pats pacientam vislabākās zāles!

Kad pacients nāk pie ārsta, viņš negaida tikai zāļu nosaukumu receptē vai medicīnisku iejaukšanos ķermenī. Viņš meklē kaut ko vairāk: cerību, drošību, mierinājumu. Vai ārsts to var dot, ja, strādājot trijos darbos, jūtas kā maratonists, kam par katru cenu jātiek līdz finišam? Kādi pienākumi ir ārsta psihoemocionālajā lomā: empātija, atbalsts, uzklausīšana - un kur šī loma beidzas? Kā ārstam nekļūt par "pilnu glāzi", kurā pacienti pilina savas dažādās emocijas, un ārsta-pacienta terapeitiskajās attiecībās pašam palikt veselam? 

Mēdz teikt, ka ārsts pacientam ir vislabākās zāles - ja pacients nonāk laba ārsta rokās, tiek uzklausīts, tad neatkarīgi no iznākuma viņš nomierinās un iegūst drošības izjūtu. Kā šodien ar šo izjūtu?

L. Šulce-RēveleL. Šulce-Rēvele: Pie ārsta pacients iet tādēļ, lai viņam kļūtu labāk. Taču šis process ir komplicēts. Ļoti bieži saskarsme ir viens no darba instrumentiem, kuras kvalitāte cieši atspoguļojas medicīniskajā kvalitātē. Labs speciālists, ja vien viņam pietiek laika, gribēšanas un prasmes runāt ar pacientu, pēc sarunas, vizuālā izskata var ļoti daudz pateikt par pacientu. Kvalitatīva saskarsme nozīmē arī to, ka mediķis prot pajautāt tā, lai pacients uzticētos un saprastu, cik ļoti svarīga ir informācija, ko viņš pavēsta ārstam. Diemžēl daudzi pacienti nespēj jautāt konkrēti, aprakstot simptomus. 

D. Rezeberga un G. AncāneO. Šuba: No studiju gadiem atmiņā palicis, ka pacientam piedāvāja izvēlēties, kuru no ārsta īpašībām viņš ierindotu pirmajā vietā. Tur bija profesionalitāte un citas, bet pirmajā vietā - iejūtība. Profesionalitāte palika tikai kādā septītajā vietā.

G. Ancāne: Jā, pacients nomierinās un iegūst drošības izjūtu, ja viss ir labi ārsta un pacienta attiecībās... Taču, kad Ārstu biedrībā kolēģi nāk risināt jautājumus, var labi redzēt ne pārāk labu paštēlu, ne pārāk labu pašcieņu. Kolēģi ir nobiedēti. Atvainojas. Gatavi saņemt aizrādījumu, ka dara kaut ko nepareizi. Mūsu ārsti kopumā jūtas ļoti nedroši. Un situācijā, kad viens no saskarsmes veidotājiem ir nedrošs, mēs vaicājam: ko varētu darīt, lai droši justos pacienti? Gribam vai ne, bet vispirms jārunā, ko varam darīt, lai droši justos ārsti, lai katrs, kam ienāk prātā, nevarētu mums uzbrukt, noniecināt, devalvēt. Cita lieta, ka šā brīža situācijas status quo rada iemeslus sabiedrībai medicīnu un ārstus devalvēt un kritizēt. Lūk, gadījums. Onkoloģiska 59 gadus veca paciente stāsta, ka viņai pirms kāda laika sākusies asiņošana no taisnās zarnas. Aizgājusi pie ģimenes ārsta. Tev (!) kaut kas tur būs saplīsis - tā daktere. Paciente tomēr nejutās droša, pati sameklēja endoskopijas iespējas - izrādījās resnās zarnas vēzis. Ejot uz kolonoskopiju, daktere pacientei (viņa nav medicīnas darbiniece) iedeva reklāmas bukletu, kur aprakstītas zāles, kas būtu lietojamas, un tukšu recepšu veidlapu, sacīdama: uzrak-sti sev zāles no tā bukleta! Pēc operācijas paciente atkal apmeklēja ģimenes ārsti, kura no 15 minūtēm, kas atvēlētas vizītei, runāja par pacientes kaimiņieni: kāds īsti ir uzvārds tavai kaimiņienei, vai kaimiņienes dēls ir Latvijā vai aizbraucis uz Īriju? Un ko dara meita? "Man ir 15 minūtes pie mana ģimenes ārsta, un man patiesībā nav ar ko aprunāties, ka man ir vēzis," - tā paciente. Kad viņa ierunājās, ka varbūt vajadzētu kādas pārbaudes, ģimenes ārste teica: labi, uzrakstīšu. Paciente atzīst, ka ģimenes ārste ir labs cilvēks, bet viņa nejūt, ka viņai ir ģimenes ārsts, uz kuru varētu paļauties. Šeit saskatu nevis iespēju nomelnot kolēģi, bet pārdomāt - kāpēc ārsti jūtas spiesti būt labi cilvēki? No kā viņi baidās strādāt savu darbu gana šerpi, gana prasīgi?

Ārstu vispirms interesē intelektuālais kontakts - viņš grib ievākt slimības anamnēzi, noteikt diagnozi, parakstīt adekvātu ārstēšanu. Savukārt pacients vairāk meklē emocionālu kontaktu, vēlas dalīties bailēs, cerībās. Pacienta un ārsta intereses atšķiras? 

G. Ancāne: Jā, tā ir. Taču emocionālajā kontaktā ir ieinteresēts arī ārsts. Pēc labas sarunas, anamnēzes ievākšanas varēs labi noteikt diagnozi, domāt par diferenciāldiagnozi, pacients jutīsies brīvāk, uzticēsies, būs atklātāks. Lielākā daļa medicīnas cilvēku nesaprot, ka ārstam ar pacientu jāizveido nevis labas attiecības no saskarsmes teorijas viedokļa, bet terapeitiskas attiecības. Te arī jāsākas diskusijai: kā veido ārsta paštēlu, pašcieņu, kā to uztur? Visu citu attiecību gadījumā mēs nevaram prasīt, lai pacients pēc sarunas ar ārstu justos labāk, drošāk, uzticības pilns. Tas ir terapeitisko attiecību veidošanas rezultāts.

Vai virspusējību, iejūtības trūkumu var novelt uz sistēmas nebūšanām un uz to, ka ārsti strādā "piektajā ātrumā"?

G. Bērziņa: Sistēmas trūkumus visi izbaudām vienādi. Savā reizē esam arī pacienti. Profesores izstāstītais gadījums norāda - ārsts nevar būt tikai labs cilvēks, vispirms viņam jābūt profesionālim. 

O. ŠubaO. Šuba: Pirmreizējā saskarsmē pacientam tiešām emocionālais kontakts ar ārstu ir ļoti būtisks, taču, ja pacients nāk pie ārsta jau desmito reizi, uzticas, tad, manuprāt, arī viņam primāri ir ātri iegūt profesionālu palīdzību.

G. Ancāne: Vai mēs varētu salikt šos jautājumus kopā? Profesionālisms nozīmē to, ka pacients pēc ārsta apmeklējuma jūtas drošāk, mierīgāk, ka šis dakteris ir tas, kuram var uzticēties. 

Profesors Jūlijs Anšelevičs savulaik kādā intervijā teica, ka topošajiem ārstiem grib iemācīt divas galvenās lietas: profesionalitāti un otru viņš formulēja divos vārdos - "esi cilvēks". Vai to māca, var iemācīties?

G. Ancāne: Var. Rezidenti kādreiz saka: nu, kā tad dosi pacientam roku?! Atnāk pēc dažām nedēļām: jā, pamēģināju, kontakts veidojās pavisam citāds, daudz vieglāk strādāt. 

D. Rezeberga: Kad es mācījos, saskarsmes jautājumus mums nemācīja. Tā kā mana mamma ir ārste, tad daudz esmu aizguvusi no viņas, arī no savas pieredzes. Ārstiem vajadzētu saprast, ka psihoemocionālā loma nav atstājama novārtā, jo ār-sta-pacienta attiecībās ir likumsakarības. Būtiski, ka arī medicīnas iestādes vadība novērtē saskar-ssmes jautājumu nozīmīgumu, virza šajos jautājumos ārstus, māsiņas. Vairāk nekā 10 gadu strādāju Dzemdību namā, un mēs redzam, ka attiecību problēmas reizumis samilst un uzsprāgst. Mūsu iestāde iegulda daudz līdzekļu, lai mācītu ārstus pareizi reaģēt uz konfliktsituācijām, būt iejūtīgiem. Ārsti ar pacientiem gan nav līdzvērtīgā situācijā - ārstiem bieži vien nav taisnība, bet pacientiem ir. Pacients var teikt, ko domā, kamēr ārsts publiski paust viedokli nevar. Ir iedvestās bailes, zinu, ka maniem ārstiem ir riktīgi bail! 

Trauksme reizēm rodas, jo ārsts baidās, ka tik pacients neuzraksta sūdzību. Ja tiktu akceptēts, ka arī ārstam var misēties, tad neveiksme neievainotu ārsta paštēlu, viņš nevis nobītos (ko es izdarīju?!), domātu, kā noslēpt kļūdu, bet - ko varētu vērst par labu?

G. Ancāne: Nē, tas noteikti nav stāsts par to, ka ārsts drīkst vai nedrīkst kļūdīties. Tās drīzāk ir ārsta bailes no nepelnīta pazemojuma.

D. Rezeberga: Sabiedrības acīs viņš vienmēr paliks vainīgs, jo nevar attaisnoties.

L. Šulce-Rēvele: Vai ārsts jūtas neaizsargātāks? Gan jā, gan nē. Tas ir apburtais loks. Esmu redzējusi mediķus, kuri kļūdas (es tos drīzāk sauktu par normāliem medicīnas riskiem) pacientam skaidro, atvainojas, izstāsta tālāko rīcību. Un cilvēku tas nomierina. Ir kolēģi, kas nekad neatzīst savus riskus. Un neatzīšana var notikt arī ne visai korektā veidā. Pacienti nav muļķi, to jūt. Beigās saprot, ka no viņa kaut kas ir slēpts. Ar to pietiek, lai pacients sadusmotos. Lai gan, no malas skatoties, pacienta emocijas šķiet nekorektas un var ārstu aizvainot, tām ir cēloņsakarīgs pamats. Tie kolēģi, kas cenšas būt godīgi, cieš no kolēģiem medicīnā, kas nav tik atklāti, kas nemāk komunicēt vai nav gatavi atvainoties pacientam.Protams, ir citi gadījumi - maksātspējīgi ambulatori pacienti pie ārsta atnāk ar lielām, nereālām prasībām, un, kad šīs cerības nepiepildās, nepamatoti apvaino ārstu. 

G. Bērziņa un A. ČakšaA. Čakša: Ja runājam par riskiem, tad medicīnas procesā vēsturiski esam pieraduši tos no pacienta slēpt. Taču tagad prakse daudzās slimnīcās, arī Bērnu slimnīcā, ir cita - pirms katras manipulācijas, procedūras (arī pavisam vienkāršas) pārrunājam riskus. Jo caurspīdīgāks process, jo visi pēc tam jūtamies drošāk. Tā ārsts noņem no sevis atbildības slogu, ka procesā kaut kas varētu neizdoties. 

O. Šuba: Domāju, šajā jautājumā mums tomēr vēl sabiedrība jāizglīto. Ne visi pacienti gatavi runāt par šiem jautājumiem, bieži vien grib simt procentu garantiju, izveseļošanos. Nepieņem, neuztver acīm redzamas lietas, pat ja skaidro. Nereti ārsta skaidrojumu uztver kā normālu programmētu darbību, neasociē ar lielām problēmām, ar sevi. Esmu gan ar abām rokām par to, ka riski jāskaidro, procesam jābūt maksimāli atklātam. 

K. ZivtiņaK. Zivtiņa: Runājot par blakusparādībām, riskiem, jāmāk saglabāt līdzsvars. Es to vairāk attiecinu uz ambulatoro darbu - ārstam jāpadomā par to, ka, gribot labu - izstāstīt iespējami vairāk -, var nodarīt sliktu, jo pacients nobīstas. Izstāstot visu par komplikācijām, vecāki var nobīties un, piemēram, nevakcinēt bērnu.

A. Čakša: Bet, ja jūs neizstāstīsiet, nepārliecināsiet ar savu interpretāciju, tad viņš tiešām nekad nedosies uz vakcināciju. Jo izlasīs pats vai viņu pārliecinās masu mediji (milzīgs spēks!) par krampjiem vai citām komplikācijām.

L. Šulce-Rēvele: Lūk - pacientam ļoti svarīgas ir sava ārsta zināšanas un pieredze! Ja dakteris izstāstītu, ka viņa praksē blakusparādību gadījumu nav vai tie ir bijuši reti un kā novērsti, tad pacients justos drošāk. 

O. Šuba: Publikācijās, kuru pamatā ir pierādījumi (evidence based), par riskiem paskaidrots atbilstīgi komplikāciju biežumam - tā arī informācija jāpasniedz. Protams, arī pieredzes apmaiņa ar citiem ārstiem ir ļoti svarīga. Neviens gan sarunu ar pacientu nesāk ar to, ka konkrētās procedūras laikā var arī nomirt... 

Kā pacientam pasniegt sliktās ziņas? Vai to vispār ārstiem māca?

R. Krišjāne un D. BaltiņaD. Baltiņa: Mums vajadzētu nedaudz pārskatīt izglītības apjomu, kādu ieguldām cilvēkā, kas pēc sešiem gadiem nonāk klīnikā. Mūsu jaunie augstskolu beidzēji ir gatavi medicīniskam dialogam ar pacientu, piederīgajiem - par jaunākajām zālēm, tehnoloģijām, bet nav gatavi psiholoģiskam dialogam, aprūpei. Nav gatavi saskarsmei ar smagu slimnieku. Es gribētu šķirt divas lietas: slimību, ko mēs ārstējam ar zālēm, manipulācijām, un jušanos neveselam, ko nevar ārstēt, bet dziedināt. Ar vārdu, ar empātisku attieksmi. Medmāsas šajā ziņā ir labāk sagatavotas - viņām mācību procesā psiholoģija ir apgūstamo priekšmetu sarakstā.

Saskarsmes iemaņas būtu jātrenē katram ārstam līdzīgi kā ķirurgs trenē rokas?

G. Ancāne: Tieši tā.

D. Baltiņa: Problēmas rodas tur, kur ir konflikti. Kā jārīkojas, ja pacients sāk raudāt? Mēs mācāmies no savām kļūdām, no kolēģu pieredzes. Taču domāju - ja augstskolas programmā iekļautu algoritmus, kā pasniegt sliktās ziņas (Spike vai citi autori), tad šīs iemaņas ārstam ļoti atvieglotu sarunu. Vismaz sākumā, pēc tam jau katrs mācās no savām kļūdām. 

G. Ancāne: Studentiem tam atvēlētas trīs dieniņas, protams, ar tām ir par maz. Bet rezidenti, kas nāk pie mums, nodarbojas ar lomu spēlēm, mēs trenējamies, kā sasveicināties, ko kurā brīdī un kā teikt.

A. Čakša: Tas nav tikai par sliktajām ziņām, to labi var redzēt arī neatliekamajā palīdzībā vai NMP nodaļās - ārsti un māsas baidās iziet pie pacienta piederīgajiem. Jo sajūta, ka tev uzbruks, ir tik liela, ka nezini, kā nebaidīties no sarunas. 

R. Krišjāne: Neatliekamās medicīnas mediķi strādā faktiski uz skatuves. Ja stacionārā kaut mazliet var norobežoties no sabiedrības, pacienta radiniekiem, tad mēs to nevaram. Turklāt neatliekamās situācijās izskaidrojošais darbs radiniekiem izpaliek, jo jāsāk reanimācijas pasākums. Pacienta novietošana uz grīdas tuviniekam var šķist vardarbīga un neizprotama, un radinieki no lūdzējiem var kļūt par agresoriem. Tādos ap-stākļos ir ļoti grūti strādāt. Mūsu hroniskie "klienti" ir jau apzināti, un mēs nereti pie viņiem ierodamies kā ģimenes locekļi. Viņiem vairāk vajadzīga mūsu uzmanība. Vai nu ģimenes ārsts ir nepie-ejams, vai naudiņas par maz, vai arī nevar tikt līdz ārstam. Bet ātrā palīdzība piebrauks tūlīt un tagad. Ja neko vairāk, tad uztaisīs kardiogrammu un mazliet parunāsies. 

A. Čakša: Vai atvedīs pacientu uz Bērnu slimnīcu. Mums ir mammas, kas ik mēnesi brauc pie mums parunāties. 

Jums katram ir gadījies sastapt emocionālu, asu, aizvainotu pacientu vai viņa piederīgo. Kā uz šādiem pacientiem pašam nereaģēt emocionāli un asi?

G. Ancāne: Ir jāizprot, kāds ir patoģenēzes mehānisms, kura sekas ir niknums, aizvainojums. Varbūt tā ir cilvēka personības struktūras patoloģija. Šis cilvēks visur - veikalā, uz ielas, arī ārsta kabinetā - ir nikns. Varbūt dusmas ir mūsu konkrētas rīcības izraisītas, tad mums jāatvainojas, lai cik tas būtu grūti. Varbūt pacients ir nikns par to, ko cits kolēģis izdarījis, un tad pārvirza dusmas no viena cilvēka uz citu, jo dusmoties uz priekšnieku ir bīstamāk nekā uz savu dakteri. Terapeitisko attiecību veidošanā visa slodze ir uz ārstu. Ar dusmīgu pacientu ārsts veido attiecības vienā veidā, ar raudošu pacientu - citā. 

Cik dziļi ārstam jāiesaistās smago, kritisko, mirstošo pacientu stāstā?

D. Baltiņa: Studentiem stāstu, ka ir milzīga atšķirība starp līdzjušanu un empātiju. Līdzjūtība ir iedzimta, vienam ātrāk asaras acīs, otram - vēlāk un mazāk. Savukārt empātija ir amata prasme, ko var iegūt mācoties. Līdzjušanas gadījumā jūs sevi izdedzināt, bet empātija ir apgūstama prasme paskatīties uz problēmu no malas. To var iemācīties. Kā runāt, kā pateikt piederīgajiem par mirstošo pacientu, ar kādām frāzēm sākt, nevis pār plecu vai gaitenī. Tie ir empātiskie špikerīši, ko iemācāmies. Jautājums nav, vai mēs sakām patiesību (tas jādara!), bet kā un kurā brīdī mēs to pasakām. Tas izšķir visu.

D. Rezeberga: Ja nerunājam par sliktajiem iznākumiem, bet par laimīgām beigām, tad manas specialitātes ārsti deviņos mēnešos nemanot saaug ar grūtnieci un viņas ģimeni. Tas ir brīnumains laiks, un man ir arī grūtnieces, kas kļuvušas par draudzenēm. Man visgrūtāk bijis tajos gadījumos, kad esmu vadījusi grūtniecību, jānovada dzemdības, tad domāju - nedod Dievs, kaut kas nebūs labi! Tad to ļoti ņem uz sevis, jo neesi paredzējis, ieraudzījis, novērtējis. 

Ģimenes ārstu arī pacients reizēm uztver vairāk nekā tikai ārstu - prasa, kā sagādāt malku, aicina uz pacienta bērēm... 

G. Bērziņa: Tā arī ir. Tas viss pieder ārsta ikdienai. 

Kas notiek, ja ārsts iesaistās par daudz, pārkāpj ārsta psihoemocionālās lomas robežas, kļūst par sociālo darbinieku, žēlotāju, mammu, draugu?

G. Ancāne: Pirmkārt, dakteris izkrīt no daktera krēsla un pārvēršas pa ne-dakteri. Par jauku un labu cilvēku, kas saka: lūk, tev tukša recepšu veidlapa, zāles ieraksti pats. Ko tu gribi no manis? Lai uzrakstu tev nosūtījumu uz asinsainas analīzēm? Lūdzu! Otrkārt, ar pēdējiem spēkiem līdz infarktam mēģina noturēt profesionalitāti, bet pašam draud izdegšana. Tas nenāk par labu ne dakterim, ne pacientam. 

Vai te ir arī kāda saikne ar ārstu atalgojumu?

K. Zivtiņa: Kad runājam ar pacientu, mēs neprojicējam, cik es tagad saņemšu par šo pacientu. Citādi nevari atdoties darbam, lemt, ko darīt tālāk. 

G. Bērziņa: Es nekad, arī tad, kad gāju studēt, neesmu domājusi - cik man par to būs? 

A. Čakša: Kas un cik man par to būs, manuprāt, ir svarīgs jautājums. Ārsti, piesakoties darbā, nespēj skaidri pateikt, cik grib saņemt. Jūs taču bankas darbiniekam neteiksiet - jums par to būs daudz apmierinātu kredītņēmēju - vai pārdevējai: jums par to būs daudz apmierinātu desas pircēju! Kāpēc ārsts par to nerunā? Par algu jābūt drosmīgai sarunai. Ja cilvēks nespēj pateikt, ka grib nopelnīt, kā viņš spēj kādam sniegt palīdzību?! Mēs baidāmies pieskarties ļoti svarīgai lietai. Mēs nestrādājam par mīlestību. Mēs iegūstam profesiju, lai varētu nopelnīt un uzturēt ģimeni, lai dzīvotu ērti.

O. Šuba: Atalgojuma jautājums ir administratīvs jautājums, nav risināms ārstniecības procesā. Cilvēki, kas kategoriski nepieņem mazo atalgojumu, savu pozīciju jau izrādīja - aizbrauca. Tie ārsti, kas palika šeit strādāt, nedomāju, ka savu nekvalitatīvu darbu var pamatot ar mazo algu. Kompensācijas mehānisms - mēs uzņemamies daudz darba, strādājam vairākās vietās. Bet arī motivācija atšķiras. Anestezioloģijā, operatīvajā mediķu dienestā un konsultācijās es strādāju tādēļ, lai varētu sevi uzturēt formā profesionāli. 

G. Ancāne: Mēs par atalgojumu mēģinām ik pa brītiņam runāt, neatrodam īstos vārdus, mūs apklusina. Ceļa kilometrs maksā tik, cik maksā, bet es joprojām domāju, ka ārsta darbs Latvijā nemaksā tik, cik maksā. Un, kad ārsta darbs netiek apmaksāts hroniski gadiem, kad neapmaksāts cilvēks drīkst (vēl vairāk - viņam tas jādara) ieiet otra cilvēka intīmajā sfērā, bet vienlaikus ir hronisks aizvainojums, tad neapzināti sākas pavisam citi psihodinamiskie procesi - esam gatavi teikt, ka daudz strādājam, jo mums patīk uzturēt savu profesionalitāti, ka tas ir mūsu aicinājums. Tad man nāk prātā somu kolēģi - zobārsti, kam stundā nav atļauts pieņemt vairāk par vienu pacientu, lai viņš nebūtu noguris. Un Norvēģijā katru sesto nedēļu ārsti velta tālākizglītības pasākumiem. 

O. Šuba: Pirms aizbraucu un paskatījos, kā strādā Amerikā vai citās valstīs, biju pārliecināts, ka strādāju daudz. Pēcāk sapratu - man stipri nepietiek stundu skaita, lai varētu teikt, ka daudz strādāju. 

G. Ancāne: Dakter, daudz strādā un saņem pusmiljonu dolāru gadā - tas dod iespēju divās trīs dienās atpūsties daudz labāk nekā tad, ja daudz strādā un saņem četrus tūkstošus latu gadā. 

O. Šuba: Profesore, vai šī informācija par atalgojumu jāsaka pacientam? Es nenoliedzu problēmas, kas iet līdz ar necilo atalgojumu, bet no pacientu viedokļa - vai nav vienalga, cik ārsts saņem? Cilvēciski žēl ārstu, bet tas nozīmē, ka mēs savās problēmās mēģinām emocionāli iesaistīt pacientu. Tur nebūs nekāda risinājuma. 

G. Ancāne: Nē, protams, iesaistīt pacientu būtu neprofesionāli. Taču mums ir jārēķinās - aizvainojums, ka atalgojums, ar kuru nevarēšu parūpēties par savu bērnu izglītību, savu atpūtu, iejaucas ārsta-pacienta attiecībās, ārstam negribot. 

A. Čakša: Pacients jau patiesībā apmēram zina, cik saņem ārsts. Pacients reiz teica: man ir svarīgi zināt, ka jūs savas vajadzības varat apmierināt, jo kā tad es jums varu uzticēties, varbūt jums visu laiku galvā iet skaitītājs?!Ir labi, ka daudzos darbos tiek strādāts kvalifikācijas dēļ, bet šie cilvēki ir pārguruši. Un vēl - jaunajiem cilvēkiem ir mazliet citas domas, cik viņiem būtu jāsaņem par to, cik ilgi un nopietni viņi ir mācījušies. Vēl vieni desmit gadi - un paaudze, kas bija gatava strādāt aicinājuma dēļ, beigsies. 

G. Ancāne: Mēs izgaismojām vienu būtisku problēmu - ārstiem vajadzīgs savs ombudsmens. Nezinu, Liene, vai jūs šo darbu varētu pildīt papildus? Ja ārsts var strādāt trijās vietās, varbūt arī jūs varat! (Smejas.)

L. Šulce-Rēvele: Ir tā, ka esam gandrīz kā ārstu ombuds, pie mums nāk ļoti daudz ārstu, dzirdam, kā mūsu ārstiem trūkst, kas sāp. Par darba stundu skaitu gan varētu diskutēt. Ir kolēģi, kas skrien, mēli izkāruši, un ir kolēģi, kas mākslīgi rada savu stundu apjomu, ir ļoti interesanti piemēri Latvijā. Un viņi apgrūtina tos, kuri skrien. Latvijas lielā problēma, ja salīdzinām ar valstīm, kur medicīnai iet labāk, - mums ļoti trūkst atbalsta personāla: psihoterapeitu, psihologu ār-stiem, sociālo darbinieku. Esmu redzējusi iestādes, kur vadītājs spēj nodrošināt labāko atbalsta personālu ārstam, bet ir iestādes, kur vadītājs uzskata: kāds vēl psihologs?! 

A. Čakša: Ja jūs pajautātu darbiniekiem - lai izvēlas algas pielikumu vai psihologu...

L. Šulce-Rēvele: Protams, šādas izvēles priekšā mēs zinām, ko viņi izvēlas, bet... kad runā ar ārstu divatā, ir pavisam cita saruna: viņš labprāt aizietu pie psihologa, bet negrib to atzīt citu kolēģu priekšā.

A. Čakša: Diemžēl - vai par laimi - mēs nestrādājam tikai naudas dēļ. Taču te ir jautājums par cieņu pret sevi. Ja cilvēks strādā par 250 latiem, tad man visu laiku ir jautājums: kāpēc cilvēki to dara? Te arī rodas ārstniecības personas, kas par tādu naudu ir gatavas strādāt. Nevienu nevar piespiest darīt to, kas viņam nepatīk.

R. Krišjāne: Bet ir taču tādi pacienti, kas saka: jums jau vajag tikai naudu, lai mums sniegtu palīdzību, ārsts nepakustinās ne pirkstiņu, ja nesamaksās.

G. Ancāne: Kāds pacients to saka?

R. Krišjāne: Nīgrs par visu.

G. Ancāne: Šie vārdi nav jāuztver tiešā veidā, bet kā projekcija. 

L. Šulce-Rēvele: Jā, tā var būt viņa projekcija, bet varbūt iepriekšējais ārsts viņam prasīja naudu. Diemžēl. Un godīgie mediķi nesaprot, kāpēc viņus apvaino. Un te ir ikviena godīgā kolēģa atbildība sadarbībā ar kolēģiem - latiņai jābūt augstai. 

Kā ārsta-pacienta terapeitiskajās attiecībās ārstam pašam būt emocionāli veselam? Ko varam darīt šajos ekonomiskajos apstākļos ar resursiem, kādi ir? 

G. Ancāne: Var atklāti runāt. Tiem ārstiem, kas strādā labi, neskaita, kas man par to būs, - atvainoties, ka nevaram nodrošināt pienācīgu algu, nevis gānīties publiskajā telpā. Neradīt iespaidu, ka ārsti ir nelieši, zagļi. Otrs - nav jau tā, ka naudas ir tik maz. Ārsti to naudu neprasa, un ārstiem vajag ombudsmenu!

R. Krišjāne: Mūsu dienestā strādā daudz ārsta palīgu, jauni kolēģi, tikko no koledžas sola, kuriem tiešām nav dzīves pieredzes. Profesionāli labi sagatavoti, bet nezinoši saskarsmes jautājumos. Nonākot dramatiskā situācijā, ņemot vērā sabiedrības spiedienu un mediju izprovocētu agresiju, viņi ir nobijušies, bezpalīdzīgi, un uz līdzenas vietas var rasties pilnīgi neprognozējamas attiecības un konflikts, viņi var iekrist kā circenis pelnos tieši saskarsmes jautājumā. Dienestam septembrī būs pilotprojekts ar Psihosomatikas klīniku - tiks veidota grupa, kas apgūs dažādas saskarsmes gudrības, lai var tālāk nodot kolēģiem.

A. Čakša: Pasaules pieredze, ko mēs ļoti labprāt gribētu izmantot, ir šāda: rotācijas kārtībā reizi gadā katrs ārsts, kas strādā ar smagajiem, kritiskajiem pacientiem, iet nevis atvaļinājumā, bet ilgstošākā prombūtnē - zinātnē, raksta grāmatu un nav tiešā saskarē ar smagajiem pacientiem. Rotē uz ambulatoro daļu, jo ir pierādīts, ka intensīvās terapijas ārstam laiku pa laikam jāredz veseli pacienti. Mēs intensīvajā terapijā varam ielikt nosacīti veselākus bērnus, lai ārsts redz, ka viņa darbam ir labs iznākums. Tam nevajag lielu naudu. Lielo naudu vajag, lai palaistu ārstu uz diviem trim mēnešiem. Lai šādu rotāciju nodrošinātu, vajadzētu vairāk darbaspēka. Vienmēr esmu skaidri definējusi, ka nostāšos ārstu pusē. Tas, kā mēs iekšēji "mazgāsim veļu", tā jau ir mūsu darīšana. Ārstiem ir ļoti svarīgi just, ka par viņiem kāds iestāsies. 

D. Rezeberga: Es arī visiem saviem kolēģiem stāvu aiz muguras. Protams, ir grūti pēc perinatālās mirstības gadījuma mediķim atnākt uz dežūru, pārkāpt tam pāri. Mums ir laba sadarbība ar psihosomatikas rezidentiem, kas palīdz runāt ar vecākiem, kam notikusi nelaime. Ārstam grūti to izdarīt, jo viņš meklē vainu sevī. Esam uzrakstījuši, kā rīkoties šādos gadījumos, kā runāt, atvadīties, sērot. Medicīnisko pusi vienmēr analizējam. Kopējā virzība ir normāla, bet individuāli - tas, ka ārstiem vajadzīga psihologa palīdzība, ir skaidrs, jo viņi grib runāties pat ar rezidentiem. 

A. Čakša: Mums slimnīcā ir psihoterapeits, kas pēc smagiem gadījumiem runā ar ārstiem, ir psihologs, kas runājās ar vecākiem, māsām ir īpašas grupas, kur var izrunāt problēmas.

D. Baltiņa: Zinot vidējo ārsta vecumu mūsu valstī, tā ir paaudze, kam vārds "psihiatrs", "psihoterapeits" ir ar zināmu mīnusa zīmi. Spilgts piemērs ir Onkoloģijas centrs, deviņu stāvu māja ar 400 gultām, kur ir 0,75 slodzes psihoterapeits un nav neviena psihiatra. Es psihoterapeitam prasu - vai bieži kolēģi nāk prasīt padomu? Nekad. Kāpēc? Tu esi slikts psihoterapeits? Ārsti paniski baidās, nespēj runāt par to, ka izdegšana, pārslodze nav problēma mūsu psihē, bet darba organizācijā. 

G. Bērziņa: Bālinta grupas ir ļoti labas. Mūs tajās dažreiz pat nevar apklusināt, tik daudz kas sakrājies, gribas, lai citi uzklausa, dod padomu. Un profesore Ancāne ir tā, kas vai nu apstādina, vai ievirza citā gultnē un ļauj atrast sakni problēmai. Ārstam vajag sava veida rehabilitāciju - tā varētu būt valsts apmaksāta atpūta vai psihoterapija.

D. Baltiņa: Valsts slimnīcā psihoterapeits formāli ārstiem ir bez maksas, bet ārsti neiet.

G. Ancāne: Tur būtisks ir konfidencialitātes jautājums.

O. Šuba: Mūsu klīnikā ir gan štata vieta psihiatram, ko izmanto "Gaiļezera" stacionārs, gan arī satiekams psihologs, gan laba sadarbība ar kapelānu. Drošākais un pārbaudītākais emocionālās izlādēšanās veids, protams, ir kontakts ar kolēģiem. Sākotnēji parasti izrunājas ar tuvākajiem, tad pieredzējušiem kolēģiem, vadītājiem. Svarīgi, lai ārsts, ar kuru izrunājas, ir autoritāte konkrētajam ārstam, lai viedoklis par situāciju būtu formulēts maksimāli profesionāli un korekti, tādā veidā sniedzot atbalstu. Protams, grūti, ja jauna ārsta dežūrā no desmit slimniekiem četri nomirst - tad rodas gan vainas apziņa, ka varbūt viņš kaut ko nav izdarījis, gan izteikts pārdzīvojums. Cenšamies iespēju robežās šādu cilvēku palaist mājās, lai viņš var atpūsties. Kā sistēma gan tā nepastāv.

G. Ancāne: Jūs ļoti gudri pateicāt, ka atbalstu reāli var dot tikai ārsts ārstam. Jebkuras citas profesijas pārstāvis nevar pateikt, vai bijusi kāda kļūda. Tas būs tukšs mierinājums. Tikai ārsts ārstam var ļaut vienai vai otrai emocionālai traumai tikt pāri. 

Foto: Inese Austruma

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Kā neiztērēt pacienta uzticības kredītu

    „Runāt par ārstiem – tas patiesībā ir ļoti nopietni. Kopš bērnības viņi man ir ārkārtīgi patikuši, pat fascinējuši, bijuši teju vai Dieva vietā. Šķitis, ka ārsti zina drusku vairāk nekā pārējie, jo ir tik tuvu tam noslēpumam. Varbūt tāpēc viņi ir tik interesanti sarunu biedri,” tik augstu novērtējumu sniedz rakstniece un publiciste GUNDEGA REPŠE. Tāpēc gadījumos, kad gadās vilties kādā no ārstiem, viņa jūtas kā cilvēks, kurš zaudējis ticību. Lasīt visu

  • Iekāpt pacienta kurpēs, bet nenēsāt. Empātija ārsta darbā

    Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi... Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu. Lasīt visu

  • Pusgadsimts ārstes uzsvārcī. SILVIJA LATKOVSKA, pediatre, neonatoloģe

    Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā. Lasīt visu

  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu