PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Alerģiskās problēmas rudenī

D. Sebre
Katrai ģeogrāfiskajai vietai raksturīgs savs dabas ritms. Latvijā mēdz būt izteiktas sezonas. Vasaras reizēm ir jaukas, saulainas, bet dažkārt lietainas un vēsas. Savukārt ziema var atnākt ar izteiktu, skarbu aukstumu. Vasaras laiks sakrīt ar atvaļinājumu periodu, kas cilvēkiem bez reakcijas uz ziedputekšņiem ir atelpas brīdis.

Atpūta, patīkamas fiziskās aktivitātes, saules pārpilnība ļauj norimt gan hroniskiem ādas iekaisumiem, gan ar profesijas specifiku izsauktiem simptomiem – klepu, iesnām un citām problēmām. Rudens biežāk nes līdzi lietavas un drūmu laiku. Hroniskās slimības šajā periodā mēdz uzliesmot ar jaunu spēku, arī vīrusu aktivitāte pieaug. Tieši rudenī alerģijas īpaši saasinās maziem bērniem, to sekmē saaukstēšanās vīrusi, kas vēsajā laikā sāk cirkulēt uzreiz pēc bērnu atgriešanās skolās un bērnudārzos. Veids, kā alerģija izpaužas - ar ādas izsitumiem, ekzēmu, klepu, iesnām vai citiem simptomiem -, katram cilvēkam ir atšķirīgs. Katrā ziņā, ja apkārt visi šķauda un klepo, kā bieži notiek rudenī, alerģijas slimnieki saslimst ātrāk un viņam iesnas parasti norit ilgāk. Savukārt alerģiju sakairinātas gļotādas ir uzņēmīgākas pret vīrusiem - veidojas apburtais loks. Līdz ar to alerģiskiem cilvēkiem iesaka rūdīties un sportot, lai nostiprinātu imunitāti, jo skaidrs ir viens - jo cilvēks mazāk slimo, jo mazāk viņu apdraud alerģijas uzliesmojumi.

Alergēni un alerģiskās slimības

Alergēnus skat. 1. attēlā.

Alergēni un sezonalitāte Alergēni un sezonalitāte
1. attēls
Alergēni un sezonalitāte
Rudens sezonā aktuāli ir nezāļu, ādas pelējuma, telpu pelējuma, putekļu ērcītes, dzīvnieku un tarakānu alergēni. Visbiežāk alerģijas simptomus izsauc mājas putekļu ērcīte (80%) un ziedputekšņi (70%) (skat. 2. attēlu).
Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem
2. attēls
Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem

Ziedputekšņi

Agrā rudenī (galvenokārt augustā, bet arī septembrī) vēl turpinās ziedputekšņu sezona - zied nezāles: vērmeles, vībotnes un balandas. Katrs augs var saražot vienu miljardu ziedputekšņu sezonā. Tiem ir izteikta alergenitāte. Nezāļu ziedputekšņi var palikt gaisā dienām ilgi, ar gaisa plūsmu tie var nokļūt simtiem kilometru attālumā. Šie augi pieder anemofilu (vējapputes) grupai, to ziedēšana samazinās, iestājoties vēsākam laikam. [1] Cilvēkam, kas ir jutīgs pret šiem alergēniem, izpausme var būt no viegliem simptomiem (acu nieze, pašķaudīšana) līdz nopietnākām problēmām (astmas lēkmes, tūska). Simptomi pastiprinās, uzturoties ārpus telpām, īpaši saulainā, vējainā laikā. Ja relatīvais mitrums pārsniedz 70%, putekšņi salīp, kļūst smagāki un to nokļūšana gaisā ir apgrūtināta.

Sadzīves epidermālie alergēni

Sākoties periodam, kad vairāk uzturamies telpās, pieaug simptomi, ko izsauc mājas putekļu ērces, pelējuma sēnes un dzīvnieki, ja tie mitinās iekštelpās. [11] Nozīmīgs ir telpu relatīvā mitruma līmenis. Alerģiskiem pacientiem labvēlīgākas telpas, kur relatīvais mitrums ir 40-60% (skat. 3. attēlu).

Relatīvā mitruma ietekme uz dažādām slimībām Relatīvā mitruma ietekme uz dažādām slimībām
3. attēls
Relatīvā mitruma ietekme uz dažādām slimībām

Lielākā daļa pētījumu nepierāda tiešu saistību starp alergēnu ekspozīciju un alerģiskas astmas attīstību. [5] Tomēr telpu alergēni ir riska faktors plaušu funkciju samazinājumam sensibilizētiem bērniem un astmas simptomu pieaugumam. [9] Ja sensibilizācija pret Alternaria, kaķi, mājas putekļu ērcēm, ziedputekšņiem tiek konstatēta agrīni, tam ir tieša saistība ar astmas fenotipu. [10]

Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem
2. attēls
Biežākie alergēni, kas izsauc simptomus alerģijas pacientiem

Alerģijas un vīrusi

Klīniskā pieredze par saaukstēšanās ietekmi uz astmas uzliesmojumiem ir sena, it īpaši pediatriskajā praksē. To apliecina arī daudzi epidemioloģiskie pētījumi. Pirmie pētījumi par vīrusu ietekmi uz bērnu sēkšanu/astmas uzliesmojumu veikti jau pirms 40 gadiem, bet metožu ierobežotās reaģētspējas dēļ vīrusu identificēšana bijusi tikai 14-49%. [13] Interesanti, ka bērniem smagu uzliesmojumu pīķis sakrīt ar īsu brīdi pēc skolas gaitu atsākšanas pēc brīvdienām, bet pieaugušajiem tas notiek vienu nedēļu vēlāk. Biežāk tas notiek rudens sezonā, retāk pavasarī. [14]

Astmas uzliesmojums ir biežākais iemesls bērnu hospitalizācijai alerģisko slimību gadījumā. [2] Saistība starp vīrusu infekciju un astmas uzliesmojumu ir aptuveni 80% gadījumu. [3] Rinovīruss ir galvenais etioloģiskais aģents uzliesmojumam (~100 dažādu serotipu). Tomēr tiek identificēti arī citi vīrusi, piemēram, koronavīruss, gripas vīruss, adenovīruss, RSV un paragripas vīruss, retāk Mycoplasma pneumoniae un Chlamidia pneumoniae (skat. 4. attēlu). [12] Mycoplasma pneumoniae tiek konstatēta vienai piektdaļai bērnu, ko hospitalizē astmas uzliesmojuma dēļ, un līdz pat 50% - pirmreizējas astmas lēkmes gadījumā.

Rinovīrusu epidemioloģija ir kompleksa. Vienā sezonā populācijā cirkulē vidēji 20 dažādu rinovīrusu tipu. Tie atšķiras arī no ģeogrāfiskās lokalizācijas un gadu no gada gandrīz pilnībā nomainās. Tipiski simptomi sākas 1-2 dienas pēc inficēšanās. [15] Alergēni un vīrusi var darboties pēc sinerģisma principa, bojājot elpceļu epitēliju. Vīrusu infekcijas mazina gļotādas aizsargfunkcijas, tādējādi veicinot alergēnu absorbciju.

Astma, alerģija un infekcijas - D vitamīna hipotēze

D vitamīna nozīme dažādu slimību attīstības risku veicināšanā ir bijusi vienmēr. Pēdējā laikā daudzās publikācijās analizēta D vitamīna līmeņa saikne arī ar astmas, alerģiju un elpceļu infekciju attīstību. Pētījumi pierāda saistību ar daudzām ne-skeleta slimībām, tādām kā audzēji, autoimūnām slimībām, metabolo sindromu, sirds-asinsvadu sistēmas slimībām un elpošanas orgānu slimībām. [16]

Cilvēks 10% no vajadzīgā D vitamīna daudzuma nodrošina ar pārtiku (galvenokārt zivju eļļu), 90% sintezējas pēc saules ekspozīcijas. Ņemot vērā šo faktu, ļoti daudz cilvēku (it īpaši bērnu) cieš no D vit-amīna deficīta. Daudz laika tiek pavadīts telpās, ādas vēža profilaksei tiek lietoti krēmi ar saules aizsargfiltriem.

D vitamīns tieši korelē ar indivīda reakciju dažādu vīrusa infekciju gadījumā.

Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka zems seruma 25-hidroksivitamīna D līmenis saistīts ar biežākām augšējo un apakšējo elpceļu infekcijām. Tāpat ir sakarība starp alerģisko slimību - bērnu astmas, augļa plaušu un imūnās sistēmas attīstību un mātes D vitamīna lietošanu grūtniecības laikā. Tā deficīts ietekmē arī atopijas un pārtikas alerģijas attīstību bērna vecumā. Hipotēzes apstiprinājums, ka D vitamīns varētu būt nozīmīgs šo slimību attīstībā, ļautu izstrādāt profilaktisko un terapeitisko stratēģiju.

D vitamīns un elpošanas orgānu infekcijas

D vitamīna deficīts inducē muskulatūras vājumu (īpaši diafragmas un interkostālo muskuļu), kas pasliktina normālu elpošanas sekrētu drenāžu, palielinot infekcijas risku.

Pēdējos gados ir daudz publikāciju par šā faktora iespējamo nozīmi tuberkulozes attīstībā. [17] D vitamīna deficīts ievērojami palielina arī augšējo elpceļu infekciju risku: gripas, RSV, kas ievērojami pieaug tieši vēsajā sezonā. [18]

D vitamīns un astma

Pēdējos desmit gados veikti daudzi pētījumi par D vitamīna līmeņa un astmas simptomu savstarpējo saistību. Lielākā daļa pierāda D vitamīna aizsargājošo efektu. Ja tā līmenis ir pazemināts, biežāk attīstās infekcijas slimībās (rinovīruss, RSV), kas ir galvenais astmas uzliesmojuma iemesls [19] Taču ir pētījumi, kas pierāda pretējo.

D vitamīns un alerģiskās slimības

D vitamīns ir nozīmīgs imūnsistēmas tolerances un epiteliālās barjeras nodrošināšanā. Tā deficīts (zem 15 ng/ml) tiek saistīts ar lielāku IgE jutīguma izraisīšanu pret pārtikas un sadzīves epidermāliem alergēniem gan bērniem, gan pieaugušajiem. [20] Zarnu infekcijas, izmainīta caurlaidības barjera kopā ar D vitamīna deficītu var radīt pārtikas alerģiju, kā arī veicināt ādas slimību (psoriāzes, ekzēmas) attīstību. Pieaugušajiem ar hronisku urtikāriju D vitamīns ir būtiski svarīgs imūnmodulators. [21]

Aukstuma alerģija

Aukstuma nātrene ir viens no nātrenes veidiem lielākoties ziemeļu valstīs. Sievietes cieš divas reizes biežāk nekā vīrieši. Parasti slimo jauni cilvēki. Slimība ilgst vidēji 5 gadus. Galvenais provocētājs ir aukstums. Tipiskās vietas, kur parādās izpausmes, ir ķermeņa atklātās daļas, kas bijušas saskarē ar aukstu gaisu, aukstu priekšmetu, aukstu dzērienu, ēdienu vai ūdeni. Ar nātrenes tipa izsitumiem slimnieks var reaģēt arī uz temperatūras starpību, piemēram, karstā dienā nopeldoties jūrā.

Terminus "aukstuma alerģija" un "aukstuma nātrene" bieži lieto kā sinonīmus. Taču tā īsti nav. Simptomi ir līdzīgi kā alerģijas gadījumā, bet tā nav reāla alerģija. Citas slimības, tādas kā krioglobulinēmija (kad aukstumā asinīs veidojas specifiskas antivielas), arī kļūdaini tiek sauktas par "alerģiju". Alerģiju gadījumā veidojas specifiskas IgE antivielas pret provocējošo substanci - alergēnu. Pret aukstumu šādas antivielas neveidojas, tātad to nevarētu saukt par "alerģiju".

Aukstuma alerģiju var pierādīt ar ledus testu (4-5 minūtes patur uz apakšdelma mediālās virsmas). Ja organismā izveidojušās specifiskas IgE antivielas pret auk-stumu inducējošu ādas antigēnu - kontakta vietā pēc 10-15 minūtēm attīstās nātrenes elements ar pacēlumu. Tas izzūd, ķermeņa temperatūrai atgriežoties normālā līmenī.

Alerģisko izpausmju terapijas pamatprincipi

Konkrētas slimības terapijā jāizmanto vadlīnijas.

Cēloņa novēršana

Ja cilvēks alerģiski reaģē uz ziedputekšņiem: vairāk uzturēties telpās, drošāk pastaigās doties pēc lietus, kad ziedputekšņi gaisā ir vājākā koncentrācijā. Nežāvēt drēbes laukā (gludinot ziedputekšņi neizmainās). Izvēlēties saulesbrilles, lai ziedputekšņi tieši nekairinātu acu gļotādu, kā arī pasargātu iekaisušu gļotādu no tiešiem saules stariem. Pēc pastaigas saulainā, vējainā laikā - pārģērbties, noskaloties dušā (arī mati kalpo kā "ziedputekšņu filtrs").

Dzīvnieku izraisīta reakcija: neturēt dzīvniekus telpās vai vismaz nelaist guļamistabā. Mazgāt rokas pēc dzīvnieku glāstīšanas. Regulāri uzkopt telpas ar putekļu sūcēju, veikt mitro uzkopšanu.

Mājas putekļu ērces: ieteicams uzturēties ārpus telpām (īpaši aktuāli gada vēsajos mēnešos, kad mazāk vēdinām telpas). Uzkopšanā izmantojams putekļusūcējs ar HEPA filtru, mitrā uzkopšana. Jo mazāk sadzīves priekšmetu telpā, jo mazāk vietas, kur krāties putekļiem. Sega, spilveni vēlami no materiāliem, kas viegli kopjami, t.i., tiem jābūt mazgājamiem vismaz 60 grādu temperatūrā. Lieti noder arī to izkarsēšana tiešā saulē vasarā, izsaldēšana ziemas laikā, ja gaisa temperatūra ir zemāka par -5 °C.

Aukstuma alerģija: zemā temperatūrā neuzturēties ilgstoši, vēsajā, mitrajā periodā nosegt atklātās ķermeņa daļas (cimdi, cepure). Ziemas aizsargkrēmu lietošana aukstumā (ieziežoties 30 minūtes pirms iziešanas). Pēc peldes, piemēram, jūrā, noslaucīties, apsegties ar dvieli. Vīrusu profilakse: savlaicīga norūdīšanās, fiziskās aktivitātes, pilnvērtīgs, vitamīniem bagāts uzturs. Vīrusu epidēmiju laikā ieteicams neuzturēties publiskās vietās.

D vitamīna deficīts: saulainā laikā uzturēties ārpus telpām (ievērojot, ka nav vēlams uzturēties saulē palielināta UV starojuma laikā).

 

Simptomātiska un patoģenētiska terapija (pēc izpausmes)

Antihistamīnu lietošana perorāli vai lokāli, ja ir šķaudīšana, acu asarošana, deguna/ādas nieze, nātrene, ūdeņaini izdalījumi no deguna. Bronhodilatatori pēc nepieciešamības - astmas simptomu gadījumā.

Pretiekaisuma terapija: lokālas darbības glikokortikoīdi (lokāli krēmi, intranazāli vai inhalējami); smagākos gadījumos - sistēmiskas darbības glikokortikoīdi. Leikotriēnu antagonisti. Teofilīna grupas medikamenti.

Alergēnu imūnterapija pret konkrētiem izsaucējiem (mājas putekļu ērces, ziedputekšņi).

D vitamīna substitēšana.

Literatūra

  1. eas.polleninfo.org
  2. Doull IJ, Lampe FC, et al. Effect of inhaled corticosteroids on episodes of wheezing associated with viral infection in school age children: randomized double blind placebo controlled trial. BMJ, 1997; 315: 858-862.
  3. Johnston SL, Pattemore PK, et al. Community study of role of viral infections in exacerbations of asthma in 9-11 year old children. BMJ, 1995; 310: 1225-1229.
  4. Murray CS, Poletti G, et al. Study of modifiable risk factors for asthma exacerbations: virus infection and allergen exposure increase the risk of asthma hospital admissions in children. Thorax, 2006; 61: 376-382. doi: 10.1136/thx.2005.042523
  5. Ahluwalia SK, Matsui EC. The indoor environment and its effect on childhood asthma. Curr Opin Allergy Clin Immunol, 2011; 11: 137-143.
  6. Arshad SA, Tariq SM, et al. Sensitization to common allergens and its association with allergic disorders at age 4 years: a whole population cohort study. Pediatrics, 2001; 108: E33.
  7. Lau S, Illi S, et al. Early exposure to house dust mite and cat allergens and the development of childhood asthma. Lancet, 2000; 356: 1392-1397.
  8. Sqillace SP, Sporik RB, et al. Sensitization to dust mites as a dominant risk factor for asthma among adolescents living in central Virginia: multiple regression analysis of a population-based study. Am J Respir Crit Care Med, 1997; 156: 1760-1764.
  9. Illi S, von Mutius E, et al. Perennial allergen sensitization early in life and chronic asthma in children: a birth cohort study. Lancet, 2006; 368: 763-770.
  10. Arshad SH. Does exposure to indoor allergens contribute to the development of asthma and allergy? Curr Allergy Asthma Rep, 2010; 10: 49-55.
  11. Role of allergen exposure on the development of asthma in childhood. Paediatric Asthma, 2012; 1: 128-133.
  12. Viral infections and allergies. Immunobiology, 2007; 212: 453-459.
  13. Pattemore PK, Johnston SL, Bardin PG. Viruses as precipitants of asthma symptoms. I. Epidemiology. Clin Exp Allergy, 1992; 22: 325-336.
  14. Johnston NW, Johnston SL, et al. The September epidemic of asthma hospitalization: school children as disease vectors. J Allergy Clin Immunol, 2006; 117: 557-562.
  15. Olenec JP, Kim WK, et al. Weekly monitoring of children with asthma for infections and illness during common cold seasons. J Allergy Clin Immunol, 2010; 125: 1001-1006.
  16. Holick MF. Vitamin D deficiency. N Engl J Med, 2007; 357: 266-281.
  17. Noaham KE, Clarke A. Low serum vitamin D levels and tuberculosis: a systematic review and meta-analysis. Int J Epidemiol, 2008; 37: 113-119.
  18. Cannell JJ, Vieth R, et al. Epidemic influuenza and vitamin D. Epidemiol Infect, 2006; 134: 1129-1140.
  19. Jartti T, Ruuskanen O, et al. Low serum 25-hydroxyvitamin D levels are associated with increased risk of viral coinfections in wheezing children. J Allergy Clin Immunol 2010; 126: 1074-1076.
  20. Sharief S, Jariwala S, et al. Vitamin D levels and food and environmental allergies in the United States: results from the National Health and Nutrition Examination Survey 2005-2006. J Allergy Clin Immunol, 2011; 127: 1195-1202.
  21. Thorp WA, Goldner W, et al. Reduced vitamin D levels in adult subjects with chronic urticaria. J Allergy Clin Immunol, 2010; 126: 413.
  22. Allen P. Kaplan, MD. Urticaria and Angioedema: Synopsis Posted: September 2004.