Vasara ar déjà vu

Jūlijā trīspadsmit slimnīcu vadītāji parakstīja atklātu vēstuli - valsts atkal palikusi parādā par pacientu ārstēšanu. Kopš 2009. gada veselības aprūpes pakalpojuma tarifi nav pārrēķināti. Pacienti no slimnīcas tiek izrakstīti neizārstēti, atgriežas nodaļās smagāki, tērē vēl vairāk naudas.

Vai arī tiek paārstēti dažas dienas, izrakstīti un atkal uzņemti akūtā kārtā, lai izārstētu līdz galam. Redzēta situācija. Kad 2010. gadā Doctus ciemojās Latgales stacionāros, Rēzeknes slimnīcas vadītājs ironizēja: vēl mazliet, kvota būs izsmelta un varēs slimnīcā izslēgt gaismu.

Viens no Veselības ministrijas izstrādātajiem un valdības pieņemtajiem slimnīcu kvalitātes kritērijiem ir nestacionēto pacientu īpatsvars. Slimnīcu vadītāji emocionāli norāda: kvalitāte tiek mērīta aizraidīto pacientu skaitā! Protams, tik banāls šis kritērijs nav - slimnīcās parādījušās 24 stundu novērošanas palātas. Tomēr, mērot kvalitāti, tā vienmēr ir kardināla izšķiršanās: vai par mērauklu tiks ņemti procesu vai rezultātu kritēriji. Iekrist var abējādi. Arī ģimenes ārstiem kvalitātes kritēriju programmā savulaik bija diskutējami kritēriji, proti, praksē bija jāsamazina speciālistu konsultāciju, hospitalizāciju un NMP izsaukumu skaita procents. To nevarēja izpildīt gandrīz neviens. Déjà vu.

Pēdējā laikā Doctus uzklausījis vairāku aizbraucēju stāstus. Sižets tajos visos "kaut kur redzēts". Un izskaņā mudinājums: pasakiet iemeslu, kāpēc atgriezties Latvijā! Četrdesmitgadnieku paaudzes dakterīte šovasar stāsta, ka uz Skandināviju aizbraukusi ne tāpēc, ka ģimenei būtu klājies slikti, viņa pat bija iekārtojusi privātpraksi, taču viņa netic savai valstij, ka, godīgi maksājot nodokļus, spēs sev nodrošināt cienīgas vecumdienas. Skarbi. Taču šie stāsti ir vēl ļoti svaigi. Gribētos cerēt: ja šos ārstus satiksim pēc 30 gadiem, kad rūgtums būs "noskrējis", viņi piekritīs latviešiem, kas aizbrauca 1990.-2000. gadā. "Nekad neesmu atstājis Latviju - ne domās, ne atmiņā, ne draugos, ne ēdienkartē, ne gleznās, ne grāmatās, ne valodā. Ne sirdī."

 

Jūsu Doctus

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu