PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Mīksto audu bojājumu profilakse un konservatīvā ārstēšana

D. Augstkalne, E. Andžāne
Biežākās mīksto audu traumas ir muskuļu un saišu sastiepumi, muskuļu sasitumi, pārslodzes radītas traumas. Mīksto audu traumas klīniski raksturo sāpes, pietūkums, hematoma, kā arī funkciju zudums. [1] Pārslodzes radītās mīksto audu traumas ir tendosinovīti, sinovīti, ligamentīti, miozīti, bursīti.

Iedalījums

Pēc smaguma mīksto audu traumas iedala trīs pakāpēs.

  • I pakāpe - viegls saišu, muskuļu, muskuļu cīpslu sastiepums vai muskuļa sasitums, iespējams daļējs saišu plīsums bez locītavas nestabilitātes. Parasti sūdzības par sāpēm, pietūkumu un var būt neliels funkcionālo spēju ierobežojums. Skartajā locītavā ir iespējams noturēt svaru. Nenoslogojot bojāto struktūru, pacients sāpes parasti neatzīmē.
  • II pakāpe - vidēji smags sastiepums, kura dēļ var rasties daļējs saišu plīsums. Novērojams pietūkums, hematomas, sāpes kustoties, kas ierobežo kustības un muskuļu kontrakcijas. Apgrūtināta spēja locītavā noturēt svaru.
  • III pakāpe - smags sastiepums, ko raksturo pilnīgs iesaistīto struktūru plīsums. Novērojama tūska, hematoma, izteiktas sāpes miera stāvoklī, kas būtiski ietekmē funkcijas. Iesaistītajā locītavā nav iespējams noturēt svaru, var novērot locītavas nestabilitāti. [1; 2]

Ārstēšana

Konservatīvās ārstēšanas mērķi:

  • mazināt tūsku;
  • mazināt sāpes;
  • novērst atkārtotus audu bojājumus;
  • mazināt iekaisumu;
  • novērst bojāto audu rētošanos;
  • atgūt zaudēto funkciju. [2; 3]

Ārstēšanas pamatprincipi

Jau ēģiptieši 2500 gadus p.m.ē. akūtas traumas ārstēja ar aukstuma kompresēm. Arī Hipokrats (460.-370. g. p.m.ē.) ieteica ledu vai sniegu kā mīksto audu traumu agrīnu ārstēšanas metodi. [4] Mūsdienās aukstums ir viens no galvenajiem agrīnas ārstēšanas principiem. Ir dažādi akronīmi, ar ko apzīmē sākotnējās ārstēšanas principus. Visizplatītākais mīksto audu ārstēšanā pirmajās 48-72 stundās ir PRICE: aizsardzība, miers, ledus, kompresija un pacelšana.

  • P (protection) - aizsardzība un turpmāko traumu novēršana ar kruķiem, šinām.
  • R (rice) - traumēto vietu nedrīkst noslogot.
  • I (ice) - tūlīt pēc traumas ieteicams likt ledus, aukstuma kompreses. Aukstuma kompreses rekomendē turēt apmēram 20 minūtes ik pēc 3-4 stundām pirmajās 48 stundās. Var izmantot aukstā ūdenī samērcētu dvieli, ledu ļoti vieglas masāžas veidā, ledus gabaliņus plastikāta maisos, bet neaizmirst par auduma aizsargkārtu, vienreizlietojamās aukstuma paketes, gela aukstuma/karstuma paketes (aukstuma režīmā), aukstuma aerosolus, ko lietot uzmanīgi, ievērojot lietošanas instrukcijas par smidzināšanas attālumu, ilgumu, apstrādājamo virsmu sagatavošanu, izsverot iespējamo blakusparādību un iedarbības efektivitātes samērīgumu.
  • C (compression) - traumētajai vietai ieteicams uzlikt elastīgu pārsēju, bet tam jābūt vaļīgam, jo, pieaugot tūskai, stingrs pārsējs var pasliktināt asinsriti traumētajā ekstremitātē.
  • E (elevation) - traumētā ekstremitāte jātur paceltā stāvoklī, ieteicams virs sirds līmeņa, tas palīdzēs mazināt tūsku, veicinot venozo un limfas atteci. [1; 2; 4]

Pētījumos pierādīts, ka pārmērīga traumētās ekstremitātes vai bojātā apvidus atpūta kavē atveseļošanos. Ilgstoša imobilizācija var izraisīt fibrozi, muskuļu šķiedru atrofiju, spēka zudumu. [3; 5; 6]

Pēdējos gados literatūrā parādās jauns akronīms: PRICE vietā POLICE (P (protection) OL (optimal loading) I (ice) C (compression) E (elevation)) - aizsardzība, optimāla slodze, ledus, kompresija un pacelšana, kur miers tiek aizstāts ar optimālu slodzi. Pagaidām vēl nav definēts, kas īsti tiek uzskatīts par optimālu slodzi. [4; 9]

Jāatceras, ka akūtas traumas gadījumā vajadzētu izvairīties no visa, kas var paildzināt atveseļošanos un radīt sarežģījumus; literatūrā tas viss, no kā vajadzētu izvairīties akūtajā periodā, apzīmēts ar akronīmu HARM:

  • siltums (Heat): palielina pietūkumu (sauna, karsta duša);
  • alkohols (Alcohol): palielina pietūkumu;
  • skriešana vai fiziskas aktivitātes (Running or exercise): palielina sāpes, pietūkumu;
  • masāža (Massage): palielina pietūkumu. [1; 2]

Bez šiem ārstēšanas principiem mīksto audu traumu gadījumā diezgan izplatīta ir nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) lietošana, kaut gan nav pārliecinošu pierādījumu, ka tie ir pārāki par pretsāpju līdzekļiem bez pretiekaisuma darbība. Sāpes tiek noņemtas, bet dramatisku traumas ārstēšanas efektu tie, visticamāk, nedos. Jāatceras, ka raksturīgo nevēlamo blakņu dēļ būtu jāizvairās no šo līdzekļu ilgstošas lietošanas. NSPL lietošanu akūtu traumu gadījumā rekomendē ne ilgāk par 3-7 dienām. [2; 10] Visbiežāk lietoto nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu klasifikāciju pēc darbības ilguma skat. tabulā. [10]

Visbiežāk lietoto nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) klasifikācija  pēc darbības ilguma [10] Visbiežāk lietoto nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) klasifikācija  pēc darbības ilguma [10]
Tabula
Visbiežāk lietoto nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) klasifikācija pēc darbības ilguma [10]

Sāpju novēršanai akūtu balsta-kustību aparāta traumu gadījumā rekomendē paracetamolu vai NSPL, kad primārais vēlamais efekts ir sāpju noņemšana. Paracetamolu un NSPL iesaka lietot pirmajās 48 stundās pēc traumas. [12; 13]

Selektīvo COX-2 inhibitoru ordinēšana rūpīgi jāizvērtē, salīdzinot gūstamo efektu ar iespējamām blaknēm.

Alternatīva ir lokālie pretiekaisuma geli. Šo gelu darbības mērķis ir tūskas, hematomas, sāpju mazināšana. Pētījumā, kurā diklofenaks un ketoprofēns lokāli lietoti pēc akūtām mīksto audu traumām, salīdzinot ar placebo, parādīja NSPL terapeitisko efektivitāti, samazinot sāpes par 50%. [10; 13]

Bez pretiekaisuma geliem ir arī geli ar atvēsinošu efektu, kuru sastāvā parasti ir mentols, kas kairina ādas aukstuma receptorus, sašaurinot asinsvadus un mazinot iekaisumu un sāpes. Ir heparīnu saturoši geli, ziedes, kas mazina tūsku, kavē iekaisumu, mazina pietūkumu, uzlabo mikrocirkulāciju, veicina hematomu uzsūkšanos.

Lietojot lokālos pretiekaisuma līdzekļus, nevajadzētu aizmirst par to iespējamām blaknēm, arī fotosensibilizāciju. Bērniem traumu gadījumā padomāt par lokāli lietojamiem alternatīviem preparātiem, piemēram, dimeksīdu saturošiem vai homeopātiskiem, jo NSPL arī lokālai lietošanai tiek rekomendēti no 12 gadu vecuma, daži pat no 15 gadu vecuma.

Ārstēšanas metodes pēc akūtā perioda

  • Fizikālās procedūras: ultraskaņa, diadinamika, magnētterapija.
  • Masāža, manuālā terapija: iespējams samazināt sāpes, novērst muskuļu disbalansu, veicināt apasiņošanu un audu atjaunošanās procesus.
  • Hidroterapija.
  • Sildošas procedūras: infrasarkano staru pirts, parafīna vanniņas, termofori.
  • Akupunktūra: reflektori mazina sāpes, veicina audu dzīšanas procesus.
  • Locītavu stabilizācija: teipošana, ortozes. [14; 15]

Sportistiem svarīgi labā līmenī uzturēt kardiorespiratoro izturību (peldēt, trenēties ar velotrenažieri), atjaunot kustību apjomu jeb lokanību ar ārstniecisko vingrošanu un mehanoterapiju.

Traumu profilakse

Sporta traumu profilakses pamatā ir rūpīga traumu cēloņu analīze un maksimāla šo cēloņu novēršana. Par sporta traumu iespējamiem cēloņiem jābūt informētiem ārstniecības speciālistiem, sporta speciālistiem un sporta iestāžu funkcionāriem, kā arī cilvēkiem, kas ar fiziskajām aktivitātēm nodarbojas kā vaļasprieka, tā profesionālā līmenī.

Ieteikumi, lai izvairītos no traumām sporta nodarbībās un sacensībās

Obligāti jāseko veselības stāvoklim

  • Sporta gaitu sākumā un reizi gadā sportistiem jāveic profilaktiskās medicīniskās pārbaudes (kategoriski nav pieļaujama izziņu par veselības stāvokli izsniegšana bez pacienta klātbūtnes).
  • Jāievēro medicīniskajās pārbaudēs izteiktie ieteikumi par atbilstību sporta veidam, rekomendējamo slodžu apjomu un intensitāti.
  • Ārstiem, nosakot piemērotas fiziskas slodzes, jāņem vērā arī dažādi ķermeņa attīstības traucējumi, piemēram, pēdas izliekums (plakanā pēda, augsta pēdas velve), "O"/"X" veida kājas, nekompensēts kāju garums, muskuļu disbalanss, liekais svaru.
  • Ja parādās veselības problēmas, jādodas pie ārsta; nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos, slimību un traumu gadījumā nedrīkst piedalīties treniņos un sacensībās, pēc slimībām un traumām pārmērīgi ātri nedrīkst atsākt treniņus un piedalīties sacensībās.
  • Treniņos un sacensībās nedrīkst piedalīties bez ārsta atļaujas, šo jautājumu ļaujot izlemt trenerim.
  • Jālieto daudzveidīgs, sabalansēts uzturs, bagāts ar vitamīniem, minerālvielām, jāievēro regulāras ēdienreizes, pietiekami jāuzņem šķidrums.
  • Jāievēro pareizs dienas režīms.

Sportistiem jābūt metodiski pareizi sagatavotiem

  • Katram sportistam jāizstrādā individuāls treniņu plāns, ievērojot viņa fizioloģiskās īpatnības, fizisko sagatavotību.
  • Sportistu grupas komplektē, ņemot vērā veselības stāvokli, dzimumu, vecumu, fizisko un tehnisko sagatavotību.
  • Treniņiem jānotiek trenera uzraudzībā.
  • Treniņu procesā slodžu apjomu un intensitāti palielina mēreni un pakāpeniski, treniņu un īpaši jauna paņēmiena mācīšanu sāk ar vienkāršiem un vispārīgiem vingrinājumiem, pakāpeniski pārejot uz sarežģītākiem un specifiskākiem vingrinājumiem.
  • Sarežģītas kustības vai vingrinājumi jāmāca pakāpeniski, pa daļām, tikai pēc to apguves sportists var izpildīt sarežģīto kustību vai vingrinājumu kopumā.
  • Jāpanāk standarta kustību automātisms, piemēram, skriešanai, skrituļošanai.
  • Pēc ilgstoša pārtraukuma, slimības vai traumas treniņi jāatsāk pēc pakāpeniskuma principa, treniņiem jānotiek stingrā trenera vai pat ārstniecības speciālista uzraudzībā.
  • Trenerim ar katru sportistu jādarbojas individuāli, jākontrolē sportista fiziskā stāvokļa rādītāji treniņa periodā dinamikā.
  • Jāpanāk sportista harmoniska fiziskā sagatavotība, īpaši sastiepumu profilaksei svarīga laba lokanība.
  • Obligāti jābūt iesildīšanās posmam.
  • Sportisti ar vāju vispārējo fizisko sagatavotību nedrīkst izpildīt konkrētam sporta veidam specifiskas sarežģītas aktivitātes.
  • Jāsaskaņo fizisko aktivitāšu un atpūtas režīms: lai izvairītos no pārslodzes, pēc treniņa sportistam pilnvērtīgi jāatpūšas; ja tā nedara, pārpūle rada traumu varbūtību, jo pasliktinās koordinācija un aizsargreakcija; vienā dienā nedrīkst plānot vairākus startus.
  • Jāpanāk, lai sportisti paši neforsē treniņnodarbības, jāseko sportistu noguruma līmenim pēc pašsajūtas, apetītes, miega, garastāvokļa, vēlmes trenēties.

Jāpievērš uzmanība situācijai un videi treniņos un sacensībās

  • Treniņiem jānotiek izolēti no citu sporta veidu treniņgrupām, jāseko sportistu skaitam uz laukuma, piemēram, liels dalībnieku skaits sacensībās ar vienlaicīgu startu skriešanā, riteņbraukšanā u.c. sporta veidos.
  • Nodarbību un sacensību vietām jābūt labā tehniskā stāvoklī, īpaši grīdām jābūt labas kvalitātes, gludām, dēļu grīdas nedrīkst būt mitras, jo kļūst slidenas. Uz sporta laukuma nedrīkst atrasties nevajadzīgi, traucējoši priekšmeti.
  • Ja nodarbības vai sacensības notiek ārpus telpām, jāseko meteoroloģiskajiem apstākļiem: lai netraucētu spoža saule, vējš, lietus, sniegs, negaiss ar zibeni. Telpās jāseko apgaismojumam, ventilācijai, ūdens un gaisa temperatūrai, gaisa mitrumam.
  • Jāizmanto pareizi un stabili nostiprinātas sporta iekārtas un inventārs, kas atbilst sporta veida noteikumiem.
  • Jābūt pareiza izmēra zeķēm un vieglam apģērbam, kas atbilst laikapstākļiem un sporta veidam, vēlama speciāla apakšveļa, jāpadomā par prettulznu pasākumiem, lietus laikā jāvelk jaka no materiāla, kas neuzsūc mitrumu, tā novēršot iespējamību saaukstēties. Saulē un karstā laikā obligāta galvassega, lai izsargātos no pārkaršanas.
  • Apavi jāizvēlas tādi, kas atbilst konkrētai fiziskai aktivitātei, tiem jābūt pareiza izmēra, pareizi (ne par stingru vai vaļīgu) un droši aizsaitētiem, tie nedrīkst būt bojāti vai novalkāti, t.i., zaudējuši labās īpašības, piemēram, kājas stabilizācijas, amortizācijas spējas.
  • Jālieto visi noteiktie aizsarglīdzekļi, tiem jābūt nebojātiem.

Svarīgs sportistu audzināšanas darbs

  • Sportistiem jāievēro disciplīna, sporta veida noteikumi. Kontakta sporta veidos jāizvairās no neatļautiem paņēmieniem spēles laikā, rupjībām.
  • Uz rupjības izpausmēm tiesnešiem, treneriem jāreaģē laikus un stingri, obligāta precīza un stingra tiesāšana spēļu laikā, tāpēc tiesnešiem jābūt sagatavotiem.
  • Sporta organizatoriem nepieciešamības gadījumā jāveic izmaiņas sporta veidu noteikumos, cenšoties ierobežot traumatismu, piemēram, aizliegt bērniem veikt spēka paņēmienus.
  • Jācenšas jauno sportistu vecākiem sniegt informāciju par to, ka lieka agresivitāte un apzināta riskēšana, lai sasniegtu labāku rezultātu vai piesaistītu skatītāju uzmanību, uz laukuma nav nepieciešama.
  • Sacensību, sporta spēļu organizatori nedrīkst domāt tikai par pasākuma komerciālo pusi un skatītāju izklaidi, noteikti jāņem vērā sacensību dalībnieku drošība.

Literatūra

  1. Smith M. A review of the initial management of soft tissue sports injuries. Journal of Orthopaedic Nursing, 2005; 9: 103-107.
  2. A Resource Manual for General Practitioners. (Soft tissue & limb fracture management associated with road trauma, 2004.
  3. Mendiguchia J, Brughelli M. A return-to-sport algorithm for acute hamstring injuries. Physical Therapy in Sport, 2011; 12: 2-14.
  4. Bleakley CM. Acute soft tissue injury management: Past, present and future. Physical Therapy in Sport, 2013; 14: 73-74.
  5. Kannus P. Immobilization or early mobilization after an acute soft-tissue injury? The physician and sportsmedicine, 2000; 28-3.
  6. Wolfe MW, Uhl TL, Mattacola CG, McCluskey LC. Management of ankle sprains. American family physician, 2001; 63(1): 93-104.
  7. Bleakley C, McDonough S, MacAuley, D. The use of ice in the treatment of acute soft-tissue injury. A systematic review of randomized controlled trials. The American Journal of Sports Medicine, 2004; 32(1): 251-261.
  8. Järvinen TA, et al. Muscle injuries: optimising recovery. Best Practice & Research Clinical Rheumatology, 2007; 21( 2): 317-331.
  9. Bleakley CM, Glasgow P, MacAuley DC. PRICE needs updating, should we call the POLICE? British Journal of Sports Medicine, 2012; 46: 220-221.
  10. Ziltener JL, Leal S, Fournier PE. Non-steroidal anti-inflammatory drugs for athletes: An update. Annals of Physical and Rehabilitation Medicine, 2010; 53: 278-288.
  11. Borg-Stein J, Zaremski JL, Hanford MA. New concepts in the assessment and treatment of regional musculoskeletal pain and sports injury. American Academy of Physical Medicine and Rehabilitation, 2009; 1(8): 744-754.
  12. Shang G. Non-steroidal anti-inflammatory drugs (NSAIDs) and sporting injury. Sports medicine update. Peer-Reviewed Sports Medicine Publication, 2013; 6(2).
  13. Paoloni JA, Milne C, Orchard J, Hamilton B. Non-steroidal anti-inflammatory drugs in sports medicine: guidelines for practical but sensible use. British Journal of Sports Medicine, 2009; 43: 863-865.
  14. Martin DJ, Palmer S. Soft tissue pain and physical therapy. Anaesthesia & intensive care medicine, 2005; 6(1): 23-25.
  15. Wan TT. Soft tissue pain and physical therapy. Anaesthesia & intensive care medicine, 2013; 14(11): 500-501.
  16. Под редакцией P.Джексона, Спортивная медицина, Kиев, Oлимпийская литература, 2003.
  17. Г. А. Макарова, Спортивная медицина, Советский спорт, Mосква, 2004.
  18. Л. Майкели, М. Дженкеинс (1997) Энциклопедия спортивной медицины, 13-35.
  19. Trenera rokasgrāmata, 2004; 256-272.
  20. З. С. Миронова, Л.З. Хейфец (1965) Профилактика и лечение спортивных травм, 20-62.