Amats, ko negrib

Ričika D. | 2014. gada 1. augusts

Jūlijā veselības ministra amats atgādināja karstu kartupeli. Te piedāvāts Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektoram Tomam Baumanim, te veselības ekonomistei Daigai Behmanei. 

Te viens atteicās, aizbildinoties ar nevēlēšanos mainīt biznesa un akadēmisko mundieri pret politisko, te otrs - ar īso termiņu. Taču šoreiz ne par to, ko nevarētu izdarīt pāris mēnešos līdz Saeimas vēlēšanām, bet vairāk filozofisks skats: kāda motivācija ievilina amatā un kāds ir godīgais atlikums - post scriptum pēc amata zaudēšanas?

■ Pāršķirstīju Doctus intervijas ar veselības eksministriem. Un, jā, motivācija atšķiras. Dusmas - par to, kas noticis veselības aprūpē. Kā tas var būt, ka Hamburgas izmēra valstī (iedzīvotāju skaita ziņā) nevar veikt ātras, kvalitatīvas reformas?! Ambīcijas - šādu amatu piedāvā varbūt reizi mūžā! Tā var būt arī patika gozēties politiskajā amfiteātrī un uzspēlēt politiskās spēles. Popularitāte - ar to gan var būt kā ar greizo spoguli: lai kā censtos, attēls vienmēr būs ačgārns. ("Sākumā vēl palasīju komentārus, kur rakstīts - "maita", "asiņains punduris"; skaidrs, ka tas neattiecas uz mani, bet pamēģini neņemt galvā," - no intervijas ar Ivaru Eglīti). Motivācija var būt arī ideālisms vai ilūzija, ka paša varēšana kaut ko izšķir - šķiet, ja esi "izgrauzis" sistēmu caur asociācijām, slimnīcas vadīšanu, darba grupām, tad zini, kā vajag un spēsi to paveikt. Bet vai tā ir?

■ Kāds ir sausais atlikums pēc ministrēšanas beigām? Vieni vēlas atgriezties amatā, citi saka: laimīgi, ka tikuši prom, mantojumā iegūstot biezāku ādu. Ministra amatu salīdzina ar "sitamo objektu", nozari - ar rēķinu kārtošanas platformu vai šauru interešu dambreti. Atzinums visiem līdzīgs: lai no veselības ministra pozīcijas kaut ko panāktu, vajadzīga politiskā ietekme un profesionāla komanda. Ideālā variantā būtu jauki strādāt četrus gadus un darīt to nevis politiskā ministrijā, bet profesionāļu ministrijā. Pēctecība - lūk, burvju vārds, kas radītu gandarījumu, nevis mieles.

■ Lai būtu kā būdams - nākamajām ministram noderēs drosme un izturība. Veicamo darbu maiss ir pilns un smags...

 

Uz augšu ↑
  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu

  • Norvēģija: uz krīzi skatās pusotra gada perspektīvā

    ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis - iespējams, zviedri rīkojušies pareizi. Lasīt visu