Amats, ko negrib

Ričika D. | 2014. gada 1. augusts

Jūlijā veselības ministra amats atgādināja karstu kartupeli. Te piedāvāts Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektoram Tomam Baumanim, te veselības ekonomistei Daigai Behmanei. 

Te viens atteicās, aizbildinoties ar nevēlēšanos mainīt biznesa un akadēmisko mundieri pret politisko, te otrs - ar īso termiņu. Taču šoreiz ne par to, ko nevarētu izdarīt pāris mēnešos līdz Saeimas vēlēšanām, bet vairāk filozofisks skats: kāda motivācija ievilina amatā un kāds ir godīgais atlikums - post scriptum pēc amata zaudēšanas?

■ Pāršķirstīju Doctus intervijas ar veselības eksministriem. Un, jā, motivācija atšķiras. Dusmas - par to, kas noticis veselības aprūpē. Kā tas var būt, ka Hamburgas izmēra valstī (iedzīvotāju skaita ziņā) nevar veikt ātras, kvalitatīvas reformas?! Ambīcijas - šādu amatu piedāvā varbūt reizi mūžā! Tā var būt arī patika gozēties politiskajā amfiteātrī un uzspēlēt politiskās spēles. Popularitāte - ar to gan var būt kā ar greizo spoguli: lai kā censtos, attēls vienmēr būs ačgārns. ("Sākumā vēl palasīju komentārus, kur rakstīts - "maita", "asiņains punduris"; skaidrs, ka tas neattiecas uz mani, bet pamēģini neņemt galvā," - no intervijas ar Ivaru Eglīti). Motivācija var būt arī ideālisms vai ilūzija, ka paša varēšana kaut ko izšķir - šķiet, ja esi "izgrauzis" sistēmu caur asociācijām, slimnīcas vadīšanu, darba grupām, tad zini, kā vajag un spēsi to paveikt. Bet vai tā ir?

■ Kāds ir sausais atlikums pēc ministrēšanas beigām? Vieni vēlas atgriezties amatā, citi saka: laimīgi, ka tikuši prom, mantojumā iegūstot biezāku ādu. Ministra amatu salīdzina ar "sitamo objektu", nozari - ar rēķinu kārtošanas platformu vai šauru interešu dambreti. Atzinums visiem līdzīgs: lai no veselības ministra pozīcijas kaut ko panāktu, vajadzīga politiskā ietekme un profesionāla komanda. Ideālā variantā būtu jauki strādāt četrus gadus un darīt to nevis politiskā ministrijā, bet profesionāļu ministrijā. Pēctecība - lūk, burvju vārds, kas radītu gandarījumu, nevis mieles.

■ Lai būtu kā būdams - nākamajām ministram noderēs drosme un izturība. Veicamo darbu maiss ir pilns un smags...

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu