Amats, ko negrib

Ričika D. | 2014. gada 1. augusts

Jūlijā veselības ministra amats atgādināja karstu kartupeli. Te piedāvāts Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektoram Tomam Baumanim, te veselības ekonomistei Daigai Behmanei. 

Te viens atteicās, aizbildinoties ar nevēlēšanos mainīt biznesa un akadēmisko mundieri pret politisko, te otrs - ar īso termiņu. Taču šoreiz ne par to, ko nevarētu izdarīt pāris mēnešos līdz Saeimas vēlēšanām, bet vairāk filozofisks skats: kāda motivācija ievilina amatā un kāds ir godīgais atlikums - post scriptum pēc amata zaudēšanas?

■ Pāršķirstīju Doctus intervijas ar veselības eksministriem. Un, jā, motivācija atšķiras. Dusmas - par to, kas noticis veselības aprūpē. Kā tas var būt, ka Hamburgas izmēra valstī (iedzīvotāju skaita ziņā) nevar veikt ātras, kvalitatīvas reformas?! Ambīcijas - šādu amatu piedāvā varbūt reizi mūžā! Tā var būt arī patika gozēties politiskajā amfiteātrī un uzspēlēt politiskās spēles. Popularitāte - ar to gan var būt kā ar greizo spoguli: lai kā censtos, attēls vienmēr būs ačgārns. ("Sākumā vēl palasīju komentārus, kur rakstīts - "maita", "asiņains punduris"; skaidrs, ka tas neattiecas uz mani, bet pamēģini neņemt galvā," - no intervijas ar Ivaru Eglīti). Motivācija var būt arī ideālisms vai ilūzija, ka paša varēšana kaut ko izšķir - šķiet, ja esi "izgrauzis" sistēmu caur asociācijām, slimnīcas vadīšanu, darba grupām, tad zini, kā vajag un spēsi to paveikt. Bet vai tā ir?

■ Kāds ir sausais atlikums pēc ministrēšanas beigām? Vieni vēlas atgriezties amatā, citi saka: laimīgi, ka tikuši prom, mantojumā iegūstot biezāku ādu. Ministra amatu salīdzina ar "sitamo objektu", nozari - ar rēķinu kārtošanas platformu vai šauru interešu dambreti. Atzinums visiem līdzīgs: lai no veselības ministra pozīcijas kaut ko panāktu, vajadzīga politiskā ietekme un profesionāla komanda. Ideālā variantā būtu jauki strādāt četrus gadus un darīt to nevis politiskā ministrijā, bet profesionāļu ministrijā. Pēctecība - lūk, burvju vārds, kas radītu gandarījumu, nevis mieles.

■ Lai būtu kā būdams - nākamajām ministram noderēs drosme un izturība. Veicamo darbu maiss ir pilns un smags...

 

Uz augšu ↑
  • Emocijas aiz SARS maskas [pārpublicēts no DOCTUS arhīva]

    Ričika D. | 2020. gada 20. marts

    Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums ­­− Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību. Lasīt visu

  • Simulāciju medicīna. No Anniņas līdz virtuālajai realitātei

    Ir pagājuši sešdesmit gadi, kopš tika izgudrots pirmais manekens — Leardal slavenā Anniņa. Rotaļlietu ražotājs Asmund Leardel to radīja kopā ar diviem anesteziologiem Dr. Bjorn Lind un Dr. Peter Safar. Kardiopulmonālās reanimācijas prasmes uz manekena kopš tā izgudrošanas apguvuši vairāk nekā 500 miljoni mediķu, bet mulāžu un simulāciju attīstība piedzīvojusi milzu lēcienu. Kāda ir moderno simulāciju šodiena? Un ko var Latvija? Lasīt visu

  • Ar matemātiķes un šahistes prātu. Prof. LUDMILA VĪKSNA, infektoloģe

    Kad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas galvenā speciāliste RSU profesore LUDMILA VĪKSNA spēra pirmos soļus ārstes profesijā, viņa piedzīvoja pamatīgas ugunskristības, jo meningokoka epidēmija pļāva jaunus un vecus, slimnīcas gaiteņi bija pārpildīti ar slimniekiem, arī mirstošajiem. Pēc tam sekoja difterijas epidēmija. Lasīt visu