Amats, ko negrib

Ričika D. | 2014. gada 1. augusts

Jūlijā veselības ministra amats atgādināja karstu kartupeli. Te piedāvāts Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektoram Tomam Baumanim, te veselības ekonomistei Daigai Behmanei. 

Te viens atteicās, aizbildinoties ar nevēlēšanos mainīt biznesa un akadēmisko mundieri pret politisko, te otrs - ar īso termiņu. Taču šoreiz ne par to, ko nevarētu izdarīt pāris mēnešos līdz Saeimas vēlēšanām, bet vairāk filozofisks skats: kāda motivācija ievilina amatā un kāds ir godīgais atlikums - post scriptum pēc amata zaudēšanas?

■ Pāršķirstīju Doctus intervijas ar veselības eksministriem. Un, jā, motivācija atšķiras. Dusmas - par to, kas noticis veselības aprūpē. Kā tas var būt, ka Hamburgas izmēra valstī (iedzīvotāju skaita ziņā) nevar veikt ātras, kvalitatīvas reformas?! Ambīcijas - šādu amatu piedāvā varbūt reizi mūžā! Tā var būt arī patika gozēties politiskajā amfiteātrī un uzspēlēt politiskās spēles. Popularitāte - ar to gan var būt kā ar greizo spoguli: lai kā censtos, attēls vienmēr būs ačgārns. ("Sākumā vēl palasīju komentārus, kur rakstīts - "maita", "asiņains punduris"; skaidrs, ka tas neattiecas uz mani, bet pamēģini neņemt galvā," - no intervijas ar Ivaru Eglīti). Motivācija var būt arī ideālisms vai ilūzija, ka paša varēšana kaut ko izšķir - šķiet, ja esi "izgrauzis" sistēmu caur asociācijām, slimnīcas vadīšanu, darba grupām, tad zini, kā vajag un spēsi to paveikt. Bet vai tā ir?

■ Kāds ir sausais atlikums pēc ministrēšanas beigām? Vieni vēlas atgriezties amatā, citi saka: laimīgi, ka tikuši prom, mantojumā iegūstot biezāku ādu. Ministra amatu salīdzina ar "sitamo objektu", nozari - ar rēķinu kārtošanas platformu vai šauru interešu dambreti. Atzinums visiem līdzīgs: lai no veselības ministra pozīcijas kaut ko panāktu, vajadzīga politiskā ietekme un profesionāla komanda. Ideālā variantā būtu jauki strādāt četrus gadus un darīt to nevis politiskā ministrijā, bet profesionāļu ministrijā. Pēctecība - lūk, burvju vārds, kas radītu gandarījumu, nevis mieles.

■ Lai būtu kā būdams - nākamajām ministram noderēs drosme un izturība. Veicamo darbu maiss ir pilns un smags...

 

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu