Garīgā veselība. Kā mazināt aizspriedumus?

Statistika vēsta, ka vidēji katram ceturtajam pacientam, kas dodas vizītē pie ārsta, konstatēta vismaz viena psihiska vai neiroloģiska slimība, bet bieži garīgās veselības traucējumi netiek nedz diagnosticēti, nedz ārstēti. 

     Viedokli izsaka:

Elmārs TĒRAUDS, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents, RPNC ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs

Māris TAUBE, RPNC ambulatorās centra Veldre ar stacionāru vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors

Oskars BUNDŽA, Cēsu slimnīcas psihiatrs

Egons AUMEISTERS, Vidzemes slimnīcas psihiatrs

 

Kopš 1992. gada 10. oktobris izsludināts par Pasaules garīgās veselības dienu, kad notiek garīgajai veselībai veltīti pasākumi, tiek rosinātas diskusijas par aktuālākajām problēmām psihiatrijā un investīcijām to mazināšanā, profilaksē un pakalpojumu uzlabošanā. Garīgā veselība joprojām ir joma, kur valda spēcīgas stigmas. Cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem bieži nesaņem atbalstu, jo apkārtējie īsti nezina, kā reaģēt un palīdzēt. Arī paši pacienti slimību nereti slēpj un tuvinieki uzzina vien tad, kad radinieks jau ievietojams stacionārā vai kad nekas vairs nav glābjams, jo cilvēks, nespējot palūgt palīdzību, izvēlējies no dzīves aiziet. Taču Doctus uzrunātie eksperti atzīst: ir arī pozitīvas tendences.

Reģistrētie pacienti un aisberga neredzamā daļa

“Latvijā reģistrēti apmēram 80 tūkstoši pacientu, kas apmeklē valsts apmaksātu psihiatru,” informē Elmārs Tērauds. “Visbiežāk tie ir šizofrēnijas slimnieki, ļaudis ar organiskiem psihiskajiem traucējumiem un garīgo atpalicību. Vairākumā gadījumu šie cilvēki izmanto valsts apmaksāto veselības aprūpi, tāpēc statistika par šīm diagnozēm ir pārredzamāka. Taču, spriežot pēc Eiropas statistikas datiem, mūsdienās viena no biežākajām cilvēku veselības problēmām ir garastāvokļa un miega traucējumi, dažādu veidu trauksmes (ģeneralizēta trauksme, kas saistīta ar neirozi, panikas lēkmēm, dažādu veidu sociālajām u.c. fobijām), kas traucē pilnvērtīgi dzīvot apmēram 14 % iedzīvotāju.”

“Pētījumu dati rāda, ka 6—7 % cilvēku mūsu populācijā sirgst ar depresiju, bet dažādu iemeslu dēļ daudzi līdz ārsta kabinetam tā arī nenokļūst, tāpēc statistikā situācija izskatās labāka, nekā ir patiesībā. Ticamāki ir dati par otru smagāko garīgās veselības problēmu — šizofrēniju, jo šo pacientu aprūpei ir lielāks valsts atbalsts, tiek nodrošināti kompensējamie medikamenti, cilvēki iet kārtot invaliditātes grupas utt. To pašu iemeslu dēļ statistikā vairāk parādās pacienti ar garīgo atpalicību, organiskiem psihiskiem traucējumiem un demenci,” papildina Ambulatorās aprūpes centra Veldre ar stacionāru vadītājs un RSU asociētais profesors Māris Taube. Taču aisberga neredzamā daļa ir visā pasaulē izplatītākās diagnozes: neirozes, trauksmes un dažādas fobijas. Latvijā cilvēki, kas sirgst ar šīm kaitēm, palīdzību visbiežāk meklē privātpraksēs, valsts apmaksāto psihiatru redzeslokā tā arī nenonākot. Tāpēc mūsu statistika atšķiras no citu pasaules valstu datiem.

Vidzemes slimnīcas psihiatrs Egons Aumeisters ikdienā visbiežāk palīdz pacientiem ar dažādām neirozēm, garastāvokļa un uzvedības traucējumiem, ko izraisījušas sadzīves problēmas. “Nāk arī bērni, pusaudži un jaunieši, kuru ikdienu apgrūtina uzvedības traucējumi un atkarības.” Vienisprātis ir Cēsu psihiatrs Oskars Bundža: “Ja runājam par aisberga neredzamo daļu, tad apmeklēt psihiatru un lietot nomierinošas zāles, lai adaptētos sabiedrībā, Latvijā vajadzētu daudz vairāk iedzīvotājiem par statistikas datos uzrādītajiem. Par to liecina gan lielais alkohola patēriņš, gan milzīgais skaits agresīvi noskaņoto cilvēku. Psihiatru redzeslokā nonāk tikai 3—4 % iedzīvotāju (ar smagajām diagnozēm — šizofrēniju, demenci, hronisku depresiju, somatoformu veģetatīvo disfunkciju utt.), bet vispār ar kādu no psihisko traucējumu veidiem (arī viegliem) ārsta konsultāciju meklējuši 8—10 %.”

Cilvēkresursi psihiatrijā

Galvaspilsētā ārstu ir pietiekami, reģionos varbūt mazliet pietrūkst, bet nevar apgalvot, ka lauku iedzīvotājiem netiktu nodrošināta psihiatriskā aprūpe, — situāciju cilvēkresursu jomā raksturo E. Tērauds. Aktuāls jautājums ir par paaudžu maiņu, jo daļa jauno ārstu, kas izvēlas apgūt psihiatra profesiju, aizbrauc strādāt uz ārzemēm, tikai daļa paliek Latvijā un reti kurš izvēlas darbu laukos. Dr. Tērauds ir gandarīts, kā šo jautājumu risina kolēģi Daugavpilī, proti, jaunos ārstus piesaistot jau rezidentūras laikā. “Darbs psihiatrijā ir specifisks un smags, ārsti bieži strādā uz izdegšanas robežas. Pacientu problēmas, dokumentācija, tiesu ekspertīzes un citi pienākumi — vienam cilvēkam tas nav maz... Ļoti aktuāla problēma — psihiatrijas māsu trūkums; vidējam medicīnas personālam noteikti nepieciešama paaudžu maiņa. Jaunās māsiņas labprātāk izvēlas strādāt par kosmetoloģēm vai operāciju zālē. Tāpēc šajā ziņā īpašas cerības liekam uz garīgās veselības aprūpes māsu grupu, kas šogad nokomplektēta Rīgas Stradiņa universitātē.

Standarta situācija lauku reģionos: pārsvarā visa garīgās aprūpes komanda ir psihiatrs un māsiņa, viens un tas pats ārsts bieži spiests strādāt par bērnu psihiatru, narkologu un vēl teju par to pašu atalgojumu sniegt atzinumus tiesām. Tas patiešām nav viegli, īpaši tāpēc, ka šādiem cilvēkiem ik dienu jāstrādā ar ļoti smagiem pacientiem.”

O. Bundža domā, ka reģionos ārstu varētu būt vairāk. “Cēsīs ir divarpus psihiatru slodzes. Noslogojums veidojas pēc pieprasījuma. Reizēm pacienti nevar tikt ātri pie kāda konkrēta ārsta, bet nav iemesla arī teikt, ka saņemt psihiatra palīdzību reģionos būtu apgrūtināti. Jāņem gan vērā, ka psihiatrijā tāpat kā citās delikātās sfērās ļoti svarīgs ārsta personības faktors. Lielākās pilsētās, kur pacientu un ārstu vairāk, iespējams veidot dienas stacionāru, laukos pagaidām tas ir sarežģīti.”

Pareizā virzība — ambulatorie centri

“Liels solis uz priekšu, kas atbilst starptautiskajai pieredzei, ir vairāku ambulatoru aprūpes centru izveide, kur pacienti mazāk aizspriedumainos apstākļos var saņemt plaša spektra palīdzību (mūzikas, mākslas terapiju, ergoterapiju, fizioterapiju u.c.),” stāsta M. Taube. “Līdzīgā veidā šos jautājumus mēģina risināt ne tikai galvaspilsētā, bet arī Daugavpilī un Jelgavā. Runāt par radikālām pārmaiņām vēl pāragri, bet par zināmu virzību vēlamajā virzienā liecina fakts, ka stacionāro gultu skaits psihiatriskajā slimnīcā Rīgā, salīdzinot ar aizvadītā gadsimta 70.—80. gadiem, samazinājies par astoņiem simtiem. Tiesa, ne visas problēmas var atrisināt ar modernām zālēm un ārstēšanas iespējām. Taču pacientu ilgāku laiku var ārstēt ambulatori, slimnīcā ievietojot īslaicīgi, kad tas patiešām nepieciešams.”

Arī E. Tērauds ļoti pozitīvi vērtē garīgās veselības pamatnostādnēs ierakstīto virzību no stacionārās aprūpes uz ambulatoro. “Labs piemērs ir jaunākais un vislabāk aprīkotais Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorais centrs Pārdaugava. Pacienti ļoti novērtē šeit piedāvātās iespējas, viņu skaits aizvien pieaug. Uz konsultācijām nāk ne tikai hroniskie, bet arī pirmreizējie pacienti, jo šeit nodrošināts viss iespējamais, lai cilvēku no pasīva stāvokļa rosinātu pāriet uz darbošanos — mākslas, mūzikas nodarbības, fizioterapija utt. Otrs līdzīgs ambulatorais centrs ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorais centrs Veldre Juglā: šeit ilgstoši strādā gan neirožu un depresiju nodaļa, kur pacienti ļoti labprāt ārstējas, gan dienas stacionārs, psihiatri pieņem arī ambulatori. Tuvākajos gados plānota vēl viena līdzīga aprūpes iestāde Sarkandaugavā. Pagaidām šajā ziņā pabērna lomā ir lauku reģioni. Ārpus Rīgas ir grūtāk veidot ambulatorās aprūpes centrus pacientiem — grūti katru dienu izbraukāt, piemēram, uz Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas dienas stacionāru: tālu no tuvējām pilsētām, nav transporta, trūkst līdzekļu. Tad jānodrošina arī naktsmītnes, tāpēc šādas ieceres parasti izgāžas. Cēsīs strādā pie dienas stacionāra izveides, bet tā vairāk ir somatiska iestāde. Ambulatorās palīdzības organizēšana nav lēts pasākums. Pirms treknajiem gadiem gan izskanēja runas par trīsdesmit četrām šādām veselības aprūpes iestādēm, bet daudzie miljoni grandiozās ieceres īstenošanai tā arī netika piešķirti.”

Kolāža: no Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada septembra numurā

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu