Ja dzīve maina noteikumus

Viņa ir mainījusies. Ne tikai ārēji, lūzums noticis viņā pašā. Endokrinoloģe INESE PAVLIŅA jau pusotru gadu dzīvo Briselē un strādā pirms gada uzceltā slimnīcā — CHU Hôpital Civil Marie Curie.

Šovasar dažas dienas  savās mājāsKad viņa enerģiski stāsta par savu jauno dzīvi, viņas ausīs šūpojas košzaļi auskariņi. No tumšmates kļuvusi par blondīni un smej, ka tagad viņai var piedot dažas aušības. Šķiet, personīgās dzīves kūlenis, kas Inesi aizvedis uz Beļģiju, atraisījis viņā skaistu sievišķību un vitalitāti. “Neaizbraucu labākas dzīves meklējumos. Strādājot Latvijā, nevarēju sūdzēties par darba apmaksu, pie manis bija garas pacientu rindas. Gribēju savu dzīvi mainīt globāli. Lai to izdarītu, jābūt gatavam izkāpt kādā savas dzīves pieturā, mainīt peronu. Jāpiedzīvo pieredze, arī sāpīga, bet it kā nejaušas satikšanās var izrādīties liktenīgas. Taču tas viss redzams tikai retrospektīvā skatījumā.”

Ar prof. Jean–Claude Legrand,  savu padomdevēju  un atbalsta personu slimnīcāRetās slimības — jau pirmajās nedēļās

“Kad pirmo reizi iegāju slimnīcā, tā man šķita kā kosmoss — kad sāku strādāt, tā bija atvērta nedēļu, uzcelta pavisam nesen, no nulles, moderna, par tādiem darba apstākļiem var tikai sapņot! Slimnīcas trīs stāvi atrodas zem zemes, četri — virszemē, 28 nodaļas, visi profili no dzimšanas līdz geriatrijai. Gaitenis divsimt metru garš. Katrs bloks citā krāsā, lielie ekrāni palīdz orientēties un neapmaldīties. Durvis atveramas ar beidžiem, ārstu istabā ienāks tikai tas, kam piešķirta piekļuve. Ārstiem — slimnīcas mobilie tālruņi, numuri pacientiem publiski pieejami; personīgie tālruņi slimnīcas teritorijā darbojas ierobežoti. Arī pie personīgā e–pasta darbā praktiski netieku, jo tad jāiziet no slimnīcas elektroniskās sistēmas. Ārstiem, kas dodas uz konsultācijām, ir slimnīcas planšetes.

Slimnīcā četros automātos, noskenējot beidžu, var dabūt darba apģērbu: kreklu, bikses, halātu ar slimnīcas logo. Pusdienas var paēst par 3—5 eiro (slimnīcā ir vairākas ēdnīcas un restorāns), joprojām nespēju nesmaidīt, kad ēdnīcā ieraugu vīnu mazajās pudelītēs. Bet viņiem tas ir okei,” par CHU Hôpital Civil Marie Curie stāsta Inese Pavliņa. Tā ir jaunākā Šarleruā Universitātes slimnīcas(Hôpital Civil de Charleroi) struktūrvienība, atvērta tikai 2014. gada oktobrī. Šarleruā Universitātes slimnīcair lielākā slimnīca Beļģijas franču daļā: 1436 gultasvietas, 60 000 akūti stacionētu pacientu gadā, gandrīz 4000 darbinieku un 500 ārstu.

Daktere Pavliņa nav izmantojusi darbā iekārtošanas firmu pakalpojumus, visu paveikusi pati, ar padomu, uz kuru slimnīcu nosūtīt pieteikumu, palīdzējis dzīvesbiedrs (strādā Beļģijā), īpašu pateicību viņa velta Dr. Normundam Ruņģevicam–Kiseļovam, ar kuru ir bērnības draugi un kurš arī strādā CHU Hôpital Civil Marie Curie. Uzzinājis, ka Inese ir Beļģijā, viņš viņu uzmeklēja. Pamēģinājusi strādāt kādā “vecajā slimnīcā”: “Infrastruktūra, inventārs nolietots. Sapratu, ka negribu tādā strādāt.”

Daktere Pavliņa ir profesionāli pieredzējusi ārste, un, šķiet, viņu ir grūti pārsteigt. Taču izrādās — var! “Slimnīcā nav endokrinoloģijas nodaļas, tikai internās medicīnas nodaļa. Esmu interniste, kuras apakšspecialitāte ir endokrinoloģija, un man jāzina gan nieru, gan plaušu patoloģijas, jāpārzina gan hematoloģija, gan infekcijas slimības, jo atsevišķas infekciju slimību nodaļas slimnīcā nav. Gadījumu spektrs ir plašs: Ebolas vīruss, leptospiroze, Hanta vīruss. Un nav koleģiāli uzreiz zvanīt kolēģim. Ja ko nezini — lasi! Protams, ja situācija komplicēta, jāaicina kolēģis palīgā. Daudz redzu retas patoloģijas, jo populācija liela. Pacients ar HIV un cukura diabētu. Tur tādu ir solīdi daudz. Pirmajā nedēļā pie manis nonāca paciente ar pēcdzemdību limfocitāru hipofizītu ar pilnīgu hormonu nomākumu. Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi! Lasīju literatūrā, ka šādu patoloģiju biežums ir viens gadījums uz deviņiem miljoniem. Latvijā tāds slimnieks varētu būt reizi piecos gados.”

Nodaļā, kur strādā daktere Pavliņa, ir 30 gultas un divi ārsti (abi vienlīdz atbildīgi), astoņas māsiņas, māsu palīgu vēl vairāk. Atšķirībā no Latvijas pacienti tiek rotēti. “Vienu dienu pacientu skatos es, nākamajā dienā — otrs ārsts. Ja ir kādas problēmas, varu konkrētu pacientu novērot divas trīs dienas, bet izrakstīt tikpat labi var mans kolēģis. Rotācija ļauj būt lietas kursā par visiem nodaļas pacientiem, un tas ir labi, jo varam ar kolēģi viens otru aizvietot, atbildēt uz pacientu tuvinieku jautājumiem.”

Ar bērnības draugu neiroķirurgu  Dr. Normundu Ruņģevicu–Kiseļovu,  kurš Inesi Pavliņu pierunāja strādāt  CHU Hôpital Civil Marie CurieRīts sākas ar smaidu un buču

“Latvijā bieži esam ierāvušies sevī, īgni, sabozušies. Bet tur... kad no rīta aizej uz darbu, nemaz nevari būt dusmīgs, jo katram jāuzsmaida, jāpasaka labrīt, jāpavaicā, kā jūtas, vēl kolēģiem jāiedod buča. Ar to sākas diena, un tu nevari būt dusmīgs. Vienkārši nevari,” uzsver Inese Pavliņa.

Rīts sākas pusdeviņos, deviņos — pēc noskaņojuma. Pa ceļam brokastīm beļģi nopērk kruasānu un kafiju līdzņemšanai (klasika!). Precīzāk, kruasāna mīklas maizīti ar ieceptu šokolādi — gandrīz neiztrūkstošu rīta sastāvdaļu. Inese izvēlas tēju un bieži vien ēd biezpienu ar karotīti ievārījuma vai svaigām ogām.

Slimnīcas lielās piecminūtes nav, nodaļā māsa izstāsta, kas noticis, un visi pazūd darbos. Līdz divpa-dsmitiem, kad seko pusdienas. Svēta lieta! Anesteziologi operāciju laikā var nomainīties, arī konsultantam nav dižas jēgas šajā laikā zvanīt. Pusdienās lielākoties visi tiesā sendvičus — uz pusēm pārgrieztu bageti, kur ielikts šķiņķis, siers, ola, tuncis.

“Trešdienas ir īsās dienas — līdz divpadsmitiem. Ja gribēsi sazvanīt kādu no administrācijas, tas var būt grūti. Īsās dienas ir pieskaņotas skolēnu mācību ilgumam. Protams, bērnus var atstāt skolā, taču lielākā daļa vecāku tā nedara,” stāsta daktere Pavliņa.

Vēl sākumā viņa brīnījusies, kāpēc nodaļās nav gados vecāku veco ārstu. “Tur nav tādas prakses kā pie mums, kad kolēģi dažkārt strādā līdz ļoti cienījamam vecumam, jo nespēj iztikt ar niecīgo pensiju. Beļģijā noteikts vecums, līdz kuram ārsts drīkst strādāt nodaļā, — 62 gadi, pēc tam viņš automātiski iet uz konsultāciju bloku. Bet, ja vajadzīgs padoms, viņiem allaž var zvanīt un paaicināt uz nodaļu.”

Diena parasti ilgst līdz pieciem sešiem, izņēmuma gadījumos, ja ieved komplicētu pacientu — līdz septiņiem. Pēcpusdienās nereti jādodas uz dienas stacionāru pie pacientiem, kam paredzēta endokrinologa konsultācija.

“Mēs esam ļoti raibi. Mani kolēģi ir portugāļi, itālieši. Portugāļi bija pirmie, ar ko salika strādāt pārī. Viņi ir izcili! Pašlaik mans kolēģis ir itālis no Sardīnijas, tāpēc kafiju esmu spiesta dzert pēc pusdienām, jo viņš man allaž saka: Inese, ja nav kafijas, tās nav pusdienas,” smejas daktere Pavliņa. “Itāļi var sakliegties pa diagonāli, viņi ir forši! Viņi neiespringst. Piemēram, es jau sāku uztraukties, kur izmeklējumu atbildes, bet viņi man aizrāda: nu, ko tu streso?! Negribu teikt, ka lietas rit pašplūsmā, bet nesteidzīgi. Kādreiz, kad sanākam kopā, pieķeru sevi pie domas, ka esmu vienīgā sieviete pie galda. 80—90 procenti ārstu ir vīrieši. Pārsvarā pārī strādāju ar vīriešiem. Arī vidējā medicīniskajā personālā ir daudz vīriešu.”

Vietējo ārstu nav daudz, jo Medicīnas fakultāte nav liela. Slimnīcā dakterei Pavliņai “piestiprināts” profesors Jean–Claude Legrand, kungs gados, kam viņa jebkurā laikā var zvanīt, rakstīt e–pastu, uzdot jautājumus. Viņš ir dakteres atbalsta persona brīžos, kad viņa nav droša, kā pareizi rīkoties. Tā kā slimnīca piesaistīta universitātei, tad ir arī studenti, rezidenti, bet ne tik daudz kā Latvijā, pārsvarā ikdienā viņa iztiek bez papildspēkiem.

“Esmu atvērta citai kultūrai, tradīcijai, cilvēkiem.”Lieliska sociālā sistēma

“Jā, ir gandrīz kā filmās,” smejas daktere Pavliņa. “Pacienti palātās guļ pa vienam vai diviem (to nosaka apdrošināšana), katram savs televizors — lielās stereo austiņas uz ausīm, pults kā telefona klausule ar vadu. Kādreiz pacienti palūdz, lai palīdzu pārslēgt programmas. Katram pacientam savs ledusskapis, standarta gulta tāda kā pie mums intensīvajā terapijā — ar skābekli, vajadzības gadījumā var dabūt kardiomonitoru vai pieslēgt diennakts novērošanai — redzēt pacienta mērījumus: spiedienu, pulsu, skābju saturāciju, elpošanas frekvenci. Pacienti ir tīri, nomazgāti, nevienam nebūs netīrs palags, reizi dienā tos nomaina. Gulošiem pacientiem mati izmazgāti (fēns ir katrā palātā), nagi nogriezti.” Daktere priecājas par perfekti izveidoto sociālo sistēmu. Ne brīdi viņai nesāp galva par to, kur pacients paliks vai kā tiks mājās pēc izrakstīšanas no slimnīcas. “Māsiņa tūdaļ izsauks ambulanci, kas viņu aizvedīs mājās! Izrakstot zāles, man nav jādomā, vai pacients varēs tās atļauties. Rakstu tādas, kādas uzskatu par vajadzīgu. Ja jāsāk insulīna terapija, tad to darām, pacients nav jāmāca, kā un kad injicēt, ko mērīsim. Pie viņa uz mājām dosies mājas māsa un spricēs insulīnu, izmērīs cukura līmeni. Ja vajadzīga rehabilitācija, tad divreiz dienā (vai tik, cik ārsts būs noteicis) uz mājām ies fizioterapeits. Un, ja pacients nav tik smags, lai paliktu slimnīcā, bet nevar arī doties uz mājām, tad ir apakšslimnīcas, uz kurām šādu pacientu var nosūtīt.” Beļģijā ir obligātā veselības apdrošināšana, pacienti maksā diezgan ievērojamu gada maksu, toties slimības gadījumā var ārstēties slimnīcā, saņemt valsts apmaksātus medikamentus, rehabilitāciju. Tas mazina spriedzi.

“Beļģu pacienti ir daudz mierīgāki, paklausīgāki, nevaru iedomāties situāciju, kad pacients paceļ balsi. Latvijā man pacienti aiz kabineta durvīm var sastrīdēties, tur es neko tādu neesmu pieredzējusi.”

Pacientu vecums atšķiras: Latvijā 60—70 gadus vecs pacients atnāk ar nopietnu slimību buķeti, arī Beļģijā ir tādi gadījumi, tikai retāk. “Pagājušajā nedēļā pie manis ārstējās paciente, simts gadus veca, smagā stāvoklī, domāju, būs slikts iznākums, bet pēc nedēļas viņu izrakstījām. Pacienti uzturā lieto daudz zivju, daudz svaigu dārzeņu, izdzer glāzi sarkanvīna (arī savos astoņdesmit vai deviņdesmit gados), un tas ir okei.”

“Ar savu māsu (pa kreisi) zobārsti  Dr. Gitu Raciborsku (nu jau savā)   privātprakse Briselē.  Māsa ar pārcelšanos dzīvot  Briselē pilnība mainīja mūsu ģimenes dzīvi.”Nekad nebiju domājusi, ka mācīšos franču valodu

“Par franču valodu man ir milzīgs prieks. Sarunājoties visu saprotu, nu jau diezgan smalkas nianses. Esmu paškritiska, taču varu teikt, ka runāju un rakstu labi. Bet sāku no nulles.” Daktere Pavliņa atzīstas, ka franču valoda bijusi nedaudz spiesta lieta, lai integrētos sabiedrībā, saprastu kultūras nianses. “Manā ģimenē man ir ļoti labas attiecības, gribēju iemācīties valodu, lai varu iejusties — sarunāties. Arī slimnīcā bez valodas zināšanām neiztikt.” Daktere Pavliņa ņēmusi palīgā privātskolotāju, joprojām turpina apgūt jaunus vārdus un izteicienus, literāri bagātināt ikdienas valodu.

Slimnīcā komunikācija noris tikai franču valodā, turklāt e–veselības sistēmā dakterei jāprot labi rakstīt, jo pašai jāaizpilda pacienta anamnēze, slimības vēsture. “Kad noformēju dokumentu un nospiežu “apstiprināt”, tas tūdaļ tiek nosūtīs ģimenes ārstam. Varu arī nospiest izvēlni, lai dokuments gaida apstiprinājumu (piemēram, ja ierakstāms vēl kāda konsultanta slēdziens, izmeklējumu, analīžu rezultāts), bet tas jāizlemj sākumā. Izraksta dokumentus kārto medicīnas māsas, mēs iedodam recepti, izstāstām, kā jādzer zāles un ka tuvākajās 24—48 stundās jāatrādās ģimenes ārstam, kurš, savukārt, e–sistēmā saņem manu sagatavoto izrakstu ar norādi par ģimenes ārsta konsultāciju 48 stundu laikā. Ja pacients aizmirsīs, ģimenes ārsts viņu izsauks.”

Rozes — iedvesmo kopš bērnības. Foto tapis Rundāles pils Rožu dārzāSertifikāts uz mūžu

“Beļģijā ārsta specialitātes sertifikāts tiek piešķirts uz mūžu. Tālākizglītība nav obligāta. Ja ārsts iesaistās valsts tālākizglītības sistēmā (jāapmeklē konferences par noteiktām tēmām un jāsavāc zināms punktu skaits), tad no valsts saņem finansējumu, ko var izmantot ārzemju konferenču apmeklēšanai vai noguldīt pensiju fondā. Asociāciju sēdes notiek divreiz gadā — sestdienās, pusi vai pilnu dienu. Liela daļa ārstu nepiedalās valsts tālākizglītības sistēmā, bet līmenis ir augsts. Beļģijā ir daudz iebraucēju, pacientu kontingents raibs — arābi, ķīnieši, afroamerikāņi. Ārstam jāorientējas medikamentozajā terapijā — kam ko drīkst parakstīt, jo ir zāles, kas noteiktas rases pārstāvjiem kontrindicētas. Man ir ko turēt līdzi kolēģiem,” atzīst daktere Pavliņa. Viņa nav novērojusi, ka kolēģi ļoti daudz brauktu uz kongresiem vai apmeklētu kursus. “Es šajā laikā esmu apmeklējusi konferenci Milānā un Amerikā, jo man bija iesniegtas tēzes un biju pirmais autors, taču pati apmaksāju ceļu un dalību. Turklāt, ja brauc vai dodies atvaļinājumā, vienmēr jārēķinās, ka kolēģis paliks viens. Tāpēc nav solīdi doties prom uz divām nedēļām — pat atvaļinājumā ne.

Nevaru teikt, ka Beļģijā man jāstrādā ļoti smagi, bet darbs ir pietiekami intensīvs. Latvijā strādāju trīs vietās — Gaiļezerā, Vecrīgā poliklīnikā un Jelgavas poliklīnikā, darba apjoms nebija daudz lielāks, bet bija liels pārgurums. No tā, ka visi skrien, kaut ko nepaspēj, dusmojas. Beļģijā es iegūstu pozitīvu gandarījumu. Darbā nav stresa, ka patraucēji kolēģi, ka izsmeltas kvotas, ka nevari pacientam kaut ko atļauties. Nevar māsa iedurt vēnā, anesteziologs ieliks centrālo katetru — bez diskusijām. Tikai paprasa: vajag vienu, divus vai trīs vadus? Ja steidzīgi vajadzīga datortomogrāfija, to uzreiz var dabūt, tikai jāuzraksta pamatojums. Latvijā vairāk viss turas uz draugu sistēmas.”

“Clematis — viens no maniem  jaunajiem izaicinājumiem.” Expo izstādes un draudzeņu sarunas

“Ārstu vidū ir draudzīgas attiecības, varam kopā uzspēlēt skvošu, tenisu, taču pie otra uz mājām nav pieņemts doties, tā gan nē,” stāsta daktere Pavliņa. Beļģu ārsti labprāt dodas slēpot — to dara skolēnu brīvdienās. Iecienīts ir Venēcijas karnevāls.

Daktere Pavliņa rāda tālrunī fotogrāfijas — krāšņus ziedus. “Mājās mums uz balkona ir tik daudz ziedu! Citronus nepērkam, jo pašiem ir savs citronkoks. Brīvajā laikā man patīk apmeklēt expo izstādes — visu, kas saistīts ar ziedu tematiku: dārzs, istabas augi. Brīvdienās dažkārt braucam uz mazajām alus darītavām, apmeklējam vīna, šampanieša, siera degustācijas. Šie expo notiek piepilsētā, lieli pasākumi.” Dakteres Pavliņas ģimenei tuvāka par Beļģiju ir Francija — ja negrib braukt ar auto, var iekāpt vilcienā un pēc 80 minūtēm Parīze ir pie kājām.

Kā pietrūkst? “Zupas Beļģijā ēd mazāk nekā mēs, vairāk biezzupas, bet esmu iepazīstinājusi ar biešu zupu, auksto zupu, soļanku, frikadeļu zupu. Garšo! Vietējos veikaliņos esmu atradusi biezpienu, kaut ko līdzīgu rudzu maizei. Hmm, nekā īsti nepietrūkst, jo vecāki ik pa trim nedēļām sūta man paku no mājām.” Tad, brīdi padomājusi, smejoties iesaucas: “Ai, nē, pietrūkst gan — Lido pelmeņu! Tos nevar atsūtīt. Pietrūkst latviešu biezpienmaizes un saldskābās maizes ar graudiem.

Man pietrūkst manas vakara lasīšanas, kas Latvijā bija ļoti svarīgi, lai atslēgtos no darba. Tagad grāmatām cita loma, man tās nav nepieciešamas, lai reducētu darba stresu. Pietrūkst sazvanīšanās ar draudzenēm, lai vienkārši uzsistu klaču. Bet ar mūsdienu tehnoloģijām (Viber, WhatsApp) esam atradušas veidu, kā sarunāties. Interesanti, esmu ievērojusi, ka beļģi nesūta īsziņas, viņi dod priekšroku zvanam, cilvēciskam kontaktam.”

“Amorino saldējums —  nekad neatsakos no tā!”Ļauties un dzīvot vieglāk

Daktere Pavliņa saglabājusi pacientu konsultācijas Jelgavas poliklīnikā, uz Latviju konsultēt pacientus brauc reizi mēnesī, pusotrā. “Jelgavā strādāju jau astoņus deviņus gadus — pacienti zina mani un otrādi. Pati esmu no Jelgavas, tas ir ļoti personiski. Latvijas pacienti ir pavisam citādi. Pieņemšanas laiks īss, jātiek galā ar milzumu medicīnisku problēmu. Daudziem ir ielaistas slimības. Mājās mani atbalstīja un izlēmu — kāpēc gan ne?!”

Scenārijs rītdienai? Tāda nav. Daktere mācās ļauties dzīves spēles noteikumiem. “Pilnīgi mierīgi, varbūt pēc gada vairs nebūšu Hôpital Civil Marie Curie. Latvijā esam pieraduši nostrādāt 40 gadus vienā slimnīcā, bet tur cilvēki ir daudz mobilāki, atvērtāki, brīvāki. Kaut kas nepatīk (kolēģi, sabiedriskais transports, darba apstākļi) — maini darbu. Dzīve rādīs, kā būs.  Kurp dzīve mani vedīs, nezinu. Gribētu novecot Dienvidfrancijā. Dzīve tur ir citāda, lēnāka. Saule. Jūra. Rīts sākas ar to, ka jāaizbrauc uz vistuvāko maizes veikaliņu nopirkt bageti. Tā tiek iesaiņota īpašā karstajā maisiņā. Tad izdomāt skaistu maršrutu vīna darītavu apmeklēšanai vai dodies uz pludmali, ņemot līdzi ēdamo. Ēst pludmalē — tā frančiem ir svēta lieta!

Esmu laimīga, ka dzīve apmeta kūleni. Esmu ļoti atvērta visam — cilvēkiem, citai kultūrai, tradīcijām. Ja jāēd siers pirms deserta vai jāizder digestive pirms kafijas, tad daru tā. Nelaužos pretī. Tas ļauj dzīvot vieglāk. Dzīvot šeit un tagad.”

Foto: no I. Pavliņas albuma

Uz augšu ↑