Kā ārsts ārstam. Daži padomi, kā neizdegt

Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.

             Vēlos paskaidrot, kāpēc esmu uzdrošinājies nopietna žurnāla redakcijai piedāvāt savas veca ārsta panaivās pārdomas. Pirms kāda gada no paziņām padzirdēju, ka viena viņiem tuva ģimenes ārste provincē esot savā darbā tā pārmocījusies, ka no darba atlūgusies un pēc garākas atpūtas aizgājusi strādāt citur, ne vairs medicīnā. Nesen kādā ārstu sanāksmē kolēģe stāstīja, ka pārslodzes dēļ nomainījusi ģimenes ārsta darbu laukos uz darbu Rīgā; minēja vārdu “izdegusi”.

Nesaprotu, kā tas var notikt. Arī man, kad vēl strādāju provincē, slodze bija liela. Gadījās posmi, kad pamodināja katru (!) nakti. Biju vēl jauns, savu darbu mīlēju; nenāca prātā par kaut ko sūdzēties, būt neapmierinātam. Baudīju slimnieku cieņu un atzinību. (Reiz vēlu, atgriežoties no izsaukuma, tumšā ielā mani pēkšņi apstāja trīs vīri, nosprostojot gaitu, acīs iezibsnīja kabatas lukturītis. Viens izbrīnīts klusi noteica: “Это наш доктор!” — un visi trīs nozuda tumsā.)

Rīti. Bez bailēm nokavēt

Savus padomus sākšu ar agrajām rīta stundām. Nenoguliet par ilgu! Celieties laikus! Lai nebūtu jāsāk steigties! Steiga — tās ir bailes nokavēt. Bailes visos gadījumos ir negatīva emocija, negatīvs stress. Bailes pazemo cilvēku. Atvēliet, piemēram, desmit minūtes rīta vingrošanai — arī tad, ja esat vēl jauna un slaida. Padomu varat prasīt ergoterapeitam, lai šīs desmit minūtes nav izniekotas. Rīta vingrošana īpaši svarīga dāmām, kam ģimenes anamnēzē ir korpulence. Vingrošana noderēs arī mugurkaulāja patoloģijas profilaksei. Vingrojot miegs ir aizdzīts. Pēc vingrošanas — mazgāties. Nu var atļauties vēsu ūdeni; auksti nebūs.

Brokastis jāēd pamatīgas: retāk tikai sviestmaizes ar kādu aizdaru, biežāk — arī kādu siltu ēdienu; putra (piemēram, no auzu pārslām) uzvārās ļoti ātri, ātri var uzcept omleti, kultenim piejaucot ķirbja un saldās paprikas šķēlītes. Ja jums ir ģimene, labi, ja māmiņai nedaudz palīdz arī vīrs un bērni. Savstarpēja izpalīdzība vieno ģimeni, kas mūsdienās kļuvusi visai irdena. Atcerieties seno prātulu: brokastīs visu apēd pats, pusdienās dalies ar draugu, vakariņas atdod ienaidniekam. Ja kāds man jautā, ko ēst, atbildu, ka cienu zviedru plates principu: no visa — nedaudz.

Higiēna darbā, labs mikroklimats

Par higiēnu darbā saku: strādājiet enerģiski, intensīvi, bet bez steigas. Profesors Rudzītis teica: ārsts, kurš steidzas, ir slikts ārsts. Reizēm atļaujieties īsus atpūtas brīžus, ja jūtat, ka tuvojas pagurums: pīppauzi bez pīpēšanas. Laikam tikai retais ārsts minūtes desmit, piecpadsmit var atvēlēt otrajām brokastīm (bet tās nedrīkst būt pirmās brokastis!). Saprotams, ārsts nervozēs, ja jutīs, ka aiz durvīm veidojas pagara pacientu rinda. Tā ir māsiņas māksla uzminēt, cik un kādus pacientus stundā pierakstīt. Ļoti svarīgs ir mikroklimats darbā: ar māsiņu, ar biežākajiem konsultantiem, arī savas asociācijas ietvaros. Pamazām atradīsit, kuri konsultanti jūs vislabāk apmierina (cik atsaucīgi, cik labi izklāsta padomu). Ir būtiskas tīri cilvēciskas attiecības, pleca sajūta. (Labi piemēri filmās par glābējkomandām — gan vācu, gan amerikāņu izpildījumā).

Pelēkā ikdiena ir jāuzmirdzina

Aptuveni lēšot, puse dzīves mums paiet darbā, puse ģimenē. Abās vietās mums jājūtas labi, abās vietās vajag labsajūtas, laba mikroklimata. Tomēr, pēc mana ieskata, sadalot rūpes, primārais ir ģimene. Kā vadīt dzīvi?

Es teiktu: var atļauties iecietību sīkumos, bet vajadzīga principialitāte lielās lietās! Neļaut ar niekiem sabojāt labo omu, ar ko esam sākuši dienu! Mūsu biežākās kļūdas: iecietības trūkums, formālas pieklājības trūkums. Atcerēties pateikt mīļu labrīt, uz redzi, lūdzu, paldies; ģimenē īss skūpsts piedevām. Kādreiz traucē, saērcina ikdienišķas tīrības trūkums darbā vai mājās. Dzīve nešķiet pilnvērtīga, ja acs mirkli nevar pakavēties pie kāda skaista nieciņa, kādas glezniņas; lieka askētisma nevajag. Atļaujieties veidot labu gaumi sev, ģimenei, darbabiedriem. Padomājiet par glītu apģērbu (zem halāta pacients to neredzēs; tikai jūsu pašapziņai!); varat atļauties pagreznoties ar vienu skaistu rotu (bet tikai vienu). Var diskutēt par dekoratīvo kosmētiku ārstei. Ārsts darbā ir nekatras kārtas, kā neutrums. Tomēr pat kara laukā sieviete ir sieviete. Es iesaku arī ārstei ikdienas darbā atļauties vieglu, neuzkrītošu make up. Arī pilienu smaržas — ne jau pacienta dēļ, bet savas pašapziņas dēļ. Nagu lakojumam gan jābūt gandrīz nemanāmam, nagi bieži īsi apgriežami; pirksti ir mūsu darba rīki — ar tiem palpējam (ar gariem, tumši sarkaniem nagiem izbiedēsim bērnu!). Ja ne smaržas, tad mazgājiet rokas ar smaržīgām, labām ziepēm — pašai un pacientiem tīkamāk. Mati — sakārtoti; nekad izspūruši.

Centieties savu dzīvi turēt līmenī. Pamanieties reizēm sevi iepriecināt un uzvilkt izejamo kārtu, īpaši uzposties, ejot uz koncertu, operu, teātri. Jutīsities nedaudz pacilāta virs ikdienas rūpēm un pelēcības. Uz pirmizrādi varat uzvilkt arī dziļi noglabātu vakarkleitu; vīrs aizsies tauriņu vai košāku kaklasaiti. Nav šiki visur bradāt ar savalkātām, saņurcītām džinsa biksēm, kaut ir tādi, kas tā dara. Pelēkā ikdiena reizēm jāuzmirdzina; būs vieglāk strādāt. Ja ir finansiālas grūtības, jāsavelk josta visai ģimenei; vislielākās iespējas taupīt ir smēķētājiem...

Vispār pareizi dzīvot ir māksla. Jāprot novērtēt: kas ir īsta nelaime, īstas bēdas un kas ir vētra ūdensglāzē. Protiet novērtēt savas dzīves laimi, piemēram, savus bērnus un savu veselību. Strādāt tik, cik darbs dod prieku un gandarījumu. Zinu, ir dažas normas, kas ārstu dzen kā spīlēs: tik un tik slimnieku stundā, tik un tik pierakstīto iedzīvotāju praksē, īpaši, ja teritoriāli jāapkalpo ļoti plašs iecirknis, kur apdzīvotība reta un vairākums iedzīvotāju veci un slimi. (Tā sākas bēgšana uz pilsētu, kur pacientu vidū dominē strādājošie un studenti.)

Atbildības smagums un labklājības latiņa

Vispēdīgi par visdelikātāko no problēmām. Neesmu psihologs, bet man šķiet, ka ārsta “izdegšanu” var paātrināt atalgojums, kas neatbilst darba apjomam un atbildībai. Kad tevi nenovērtē — šāda izjūta pazemo cilvēku. Vai sabiedrība saskata ģimenes ārsta atbildības smagumu? Piemēram, savlaicīgi ieraudzīt un pareizi interpretēt pirmos vēža simptomus, lai diagnoze būtu agrīna un operāciju veiktu savlaicīgi. Bet, ja neieraudzīja? Varbūt ieraudzīja, bet nepareizi interpretēja... Kļūda, kas kādam maksāja dzīvību. Ārstam ir sirdsapziņa, profesionālā atbildība, bet to nedrīkst noniecināt ar neatbilstīgu atalgojumu. Atbildības smagums ir grūti vērtējams. Latvijā daudzi strādā par minimālo algu; viņi droši vien apskauž ārstus. Tad kāds iemesls ārstam būt neapmierinātam?! Varu atbildēt. Viens no iemesliem — mums ir tieksme mūsu vēlamās labklājības latiņu pacelt pārāk augstu. Censties pēc kaut kā labāka ir dabīga, pozitīva tieksme; tā virza pasauli uz priekšu. Bet, ja cīniņš par vēlamo iet pāri spēkiem un iespējām, ko tad? Mans veca cilvēka padoms: nolaist iedomāto latiņu zemāk. Tad alga tik aizvainojoši niecīga varbūt vairs neliksies. Jā, tas ir pašapmāns, bet ko citu? Latvieši ir apbrīnojami pacietīgi...

Mariss Jansons jau cienījamā vecumā nesen teica: “Mēs esam laimīgi cilvēki, ka mums tik skaista profesija.” (Figaro, 2015/16.) Un jūs? Ko mūža novakarē teiksit jūs?

Varbūt rast atbildi palīdz Mirdzas Ķempes dzejas rindiņas:

“Ja tev kāds tic, tevi palīgā sauc,

Tas tevi no gļēvuma izsit;

Ja tu mīli un žēlo, tad audz...

Ja vien tev kāds tic, tevi palīgā sauc,

Izlaužas varena straume, kur sīks bija strauts.”

Ilustrācija – no Doctus arhīva / Inese Austruma

Uz augšu ↑
  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu

  • Norvēģija: uz krīzi skatās pusotra gada perspektīvā

    ANITA DRESMANE, latviešu ginekoloģe dzīvoTronheimā, strādā Aleris, kas ir viens no lielākajiem privātās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem Norvēģijā ar klīnikām arī Zviedrijā un Dānijā. Viņa saka: ja sākumā norvēģi uz zviedru taktiku skatījās ar milzu skepsi un nosodījumu, tad tagad izskan viedoklis - iespējams, zviedri rīkojušies pareizi. Lasīt visu