Kas ir dvēsele, kā tā aug un kur paliek?

Latviešu medicīnas korifejs Mārtiņš Zīle (1863—1945) karjeras sākumposmā bija patologanatoms, bet vēlāk pievērsās dvēseles tēmai. Viņu nodarbināja dažādi jautājumi: kas ir nāve? Kas notiek ķermenī, kad tas mirst? Vai cilvēkam ir dvēsele? Kāda ir ciešanu jēga? Šos filozofiskos jautājumus uzdevām trim labi zināmiem ārstiem.

Jāzeps BAŠKODvēsele aug caur ciešanām

JĀZEPS BAŠKO, plaušu ķirurgs P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā: “Kad cilvēkā iemājo dvēsele? Grūti pateikt. Tikko dzimušam bērnam apziņa, ko savienojam ar dvēseli, ir dīgļa stadijā. Dvēsele aug līdz ar cilvēku, kļūst krāšņāka, līdz izaug dvēseles koks.”

“Profesors Mārtiņš Zīle 1924. gadā Latvijas Universitātes piecu gadu jubilejā nolasīja referātu “Par miršanas un nemirstības problēmām no ārsta viedokļa”. Kas ir nāve, kas ir dvēsele? Citēju viņa teikto: “Dzīvība un nāve ir visu dziļākie un tumšākie atziņas problēmi; viņi ir katra domājoša cilvēka pamata problēmi. Principā viss dabā notiek pēc dabas likumiem. Ja pasaulē viss padots dabas likumiem, tad arī mūsu dzīvībai un nāvei jānorisinās pēc tiem. Ar šo dzīves mīklas atrisināšanu nodarbojušies ļoti daudzi teologi, filozofi, mākslinieki, dabas zinātnieki, biologi.” Ik ārstam ir savs viedoklis, bet Zīle domāja, ka par nāves problēmu visupirms jārunā ārstam, kam vienā personā jābūt ne tikai dabas zinātniekam, bet arī filozofam, dvēseles ganam un arī māksliniekam. “Katrs izglītots ārsts zina, ka bez dvēseles atzīšanas nevar būt nekāda paliekoša slimības analīze, nedz apmierinoša slimnieku ārstēšana.” Ja dvēseles esamību neatzīst, tad nevar ārstēt slimnieku. Bet — ja dvēseli neredz, vai tā neeksistē? Zīle atklāja dvēseles darbību, kas nav pamanāma, bet dzīvē redzama. Dvēsele mūsu prātam ir neaptverama. Jāatzīst, ka “dvēsele ir imateriāls, metafizisks princips, bet tomēr spējīgs iespaidot mūsu ķermeni un veidot mūsu matēriju. Imateriālais princips orgānu darbību kontrolei un direktīvai ierīkojis speciālu aparātu, kuru mēs saucam par veģetatīvo nervu sistēmu un kurā viņa ir sagatavojusi divus antagoniski iedarbojošos grožus — nervus vagus un nervus simpaticus.” Nāve ir dabisks process, taču diskutējams ir jautājums, kurā brīdī iestājas nāve. Savs laiks smadzenēm, savs — sirdij, savs — nerviem, savs — muskuļiem. Kā nervus, tā sirdi var pārstādīt pat pēc vairākām stundām. Katrs orgāns mirst atsevišķi. No mūsu ķermeņa nekas nepaliek pāri: sāļi, ūdens, minerāli ieiet dabas procesā. Kur paliek dvēsele? Iespējams, tā ieiet kādā matricē, kādā kopējā veidojumā un varbūt tiks iedēstīta kādā citā organismā. Tas ir pieņēmums. Šodien nezinām, kā tas notiek.

Pārstāda ne tikai sirdi, plaušas, nieres, 2017. gadā ir projekts pārstādīt pat galvu. Ko tas nozīmē? Vai pārstādīs arī dvēseli? Jo — kur rodas atziņas, dvēsele? Tā ir galvā. Tagad mēģina radīt protēzes, ko varētu vadīt ar domu. Nervu impulss nepienāk, bet rada iespēju ar domu kustināt protēzi. Nākamais projekts — mākslīgā intelekta radīšana. Intelektu, dvēseli ielikt sistēmā, kas nenoveco, kur šūnas nesabrūk. Vai nākotnē tā būs dabiskās pasaules destrukcija, vai tas ir progress un vai mēs līdz tam izdzīvosim? Jaunās tehnoloģijas rada jaunas iespējas, tāpēc ārstam būtiski atcerēties, ka viņš nav vienkārši dispečers. Ārstam, izvēloties jaunās tehnoloģijas, jādomā līdzi un jāizvēlas pareizais ceļš pacienta garīgo dimensiju jomā un iespējamo jauno tehnoloģisko sasniegumu fonā. Uzskatu, ka saruna ar slimnieku ir pamatu pamats, to var uzskatīt par dvēseles dziedināšanu. Pirmkārt, tā palīdz saprast pacientu, otrkārt — un galvenokārt — ļauj pacientam izprast pašam sevi. No ārsta pacients gūst mierinājumu, drošību, ticību un cerību. Sarunas laikā var spriest, vai slimnieks tic ārstam. Ja netic, tad arī ārstēšanas rezultāts būs apšaubāms. Ārstam ar pārliecināšanu un argumentāciju vajadzētu stiprināt pacienta uzticēšanos. Taču pacientam šajā procesā jāpiedalās ar pašiedvesmu. Cilvēks ar domu spēku ietekmē šūnu atomu struktūru, un tā ir visspēcīgākā enerģētiskā iedarbība. Cilvēks līdz septiņdesmit procentiem spēj dziedināties pats.

Mūsdienās svarīgi ar cieņu izturēties un rēķināties arī ar valsts reliģiju viedokli un novērtēt dvēseles sakārtošanas darbu, ko joprojām veic baznīca. Ja nav laika meditēt vai skaitīt lūgšanu, jāatrod laiks veidot pozitīvu attieksmi pret līdzcilvēkiem. Un to jau var katrs. Gudrība un līdzjūtība nav viegli apgūstamas, visbūtiskāk ir uzturēt sevī patieso, silti atvērto sirdi, kas vienmēr gatava palīdzēt. Laimi rada noteikti apziņas stāvokļi, tāpēc jau mēdzam teikt, ka laime ir katrā pašā. Ir būtiski redzēt lietas to īstajā veidolā bez prāta projekcijām, dramatizēšanas, jo tieši to dēļ ir tik daudz ciešanu.Jāatceras, ka ārsts nevar kļūt par dziednieku vai absolūto Dievu, kas atrisina visas problēmas. Reizēm notikumu norise liek domāt, vai cilvēka likteni, visu ārstēšanas procesu, slimības iznākumu nenosaka kāds augstāks spēks. Ārsts tā var domāt, bet pirmajā vietā ir viņa profesionālā rīcība.

Piekrītu viedoklim, ka dvēsele aug caur ciešanām. Ciešanas ir normāls dabas process. Ciešanu fonā cilvēks kļūst gudrāks un iegūst jaunas atziņas. Ja kāds nodarījis pāri, šo pāridarījumu var saglabāt uz visu mūžu. Bet cilvēks apgrūtina pats sevi, savu dzīvi. Tas jānoliek “plauktiņā”, jo visu mūžu nevar dzīvot ar pāridarījuma domām.

Filozofs Bendžamins Dizreilijs teicis, ka pastāvīgas laimes un ilga mūža pamatu var veidot pastāvīga mērķa klātbūtne. Jāatrod galvenais mērķis, jo dzīvē ir daudz mērķu. Galvenais mērķis noteiks arī cilvēka dzīves ilgumu. Ja vēlies pārveidot savu dzīvi un nodzīvot pilnvērtīgi, visu laiku jāmēģina pārspēt pašam sevi. Nav svarīgi, ko saka citi, bet gan tas, ko par sevi domā tu pats. Svarīgi sevi pasaudzēt. Ik mirklis, kas aizvadīts, domājot par citu cilvēku sapņiem, izdzēš laiku, ko varēji veltīt savējiem. Varbūt tas ir egoistiski un ciniski, bet, ja mīlēsi sevi, mīlēsi un novērtēsi arī citus.”

Pēteris KĻAVADvēsele — apziņas enerģija

PĒTERIS KĻAVA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu reanimatologs, jautājumu, kas ir nāve, sev uzdeva jau 11. klasē, kad vēl nezināja, ka būs ārsts.

“Diemžēl laiks, kad dzīvoja profesors Mārtiņš Zīle, īpaši neatšķiras no šodienas — izpratnē un attieksmē par šo jautājumu.Ārstus toreiz tas neinteresēja — un arī tagad šis jautājums neinteresē. Tas ir paradokss. Pārsvarā reanimatologi uzdod jautājumus citiem zinātniekiem, jo ārsti šo jautājumu nevar atrisināt. Tāpēc daudzi fiziķi, psihiatri, neirofiziologi, bioķīmiķi, matemātiķi veidojuši starpdisciplīnu komandas. Viens no dižākajiem pārstāvjiem šajā komandā ir Kembridžas un Oksfordas profesors Braiens Džozefsons, Nobela prēmijas laureāts fizikā. Ir radīta jauna starpdisciplīnu zinātne — neiropsihokvantoloģija, kur smadzenes tiek pielīdzinātas kvantu bioloģiskajam datoram, kas nolasa apziņas informāciju. Tas nozīmē, ka smadzenes nav apziņas avots. Tāpēc uzskatu, ka mēs esam tikai akadēmisko studiju sākumā. Mūsdienās nāve nedrīkstētu būt filozofiski reliģioza dimensija. Nāvei vai eksistencei un apziņai jābūt akadēmiskai zinātnei. Pasaules reanimatologi pieredz tūkstošiem cilvēku stāstu par klīniskajā nāvē piedzīvoto. Nupat divdesmit piecās pasaules reanimācijas klīnikās beidzās pētījums Awarness, kurā tika apzināti 2060 atdzīvināti pacienti, kas tika pakļauti speciālai profesora Brūsa Greisona pētniecības skalai, lai izvērtētu un saprastu, kāpēc visās pasaules klīnikās aptuveni 5—18 % atdzīvināto cilvēku stāsta par dažādiem redzējumiem tajā brīdī, kad viņi nevarētu to ne redzēt, ne dzirdēt, jo bijuši klīniskajā nāvē. Dvēsele būtu definējama citādi, nekā to saprot pasakās un mākslas filmās. Dvēsele principā ir apziņas enerģija. Aprēķināts, ka ķermenī ir simts triljoni šūnu un šūna sekundē izdara apmēram sešus triljonus informatīvu kustību. Skaidrs, ka neviena personība nekontrolē šādu līmeni. Jautājums — kas kontrolē? Daba — tā ir viduslaiku izpratne. Tāpēc zinātnieki uzskata, ka to kontrolē superinteliģenta apziņa jeb prāts, kas arī ir cilvēka mūžīgā individuālā esamība.

Ne visi cilvēki, kas sasniedz astoņdesmit gadu vecumu un kam pieder miljardi, kaut ko saprot par dzīves jēgu. Viņiem ir sava saprašana. Dzīves jēga ir daudzu miljonu gadu evolūcijas process kolektīvajā apziņā, lai saprastu, kāpēc mēs dzīvojam, kas ir šī dzīves jēga. Ja salīdzina ar Seno Austrumu filozofijas kategorijām, kas bija Indijā, Tibetā, dzīves jēga ir apskaidroties. Rietumu cilvēki pat nezina, ko tas nozīmē. Tas nav pārmetums. Mums nav mācīts, kas ir dzīves jēga. Dzīves jēga ir apskaidroties, īstenot absolūto prāta tukšuma dabu un absolūto līdzjūtību pret dzīvām būtnēm. Jēzum Kristum nebija ne datora, ne mobilā tālruņa. Viņš ļoti labi jutās. Kāds bija viņa dzīves jēgas stāvoklis un kāds ir mūsu dzīves jēgas stāvoklis ar šīm tehnoloģijām?

Gribu ieteikt kolēģiem izlasīt grāmatu “Prāts un matērija. Apziņa un kosmoloģija”. Berklija Universitātē bija starpdisciplīnu konference, kur pasaules zinātnieki kopā ar dažādiem domātājiem, filozofiem mēģināja saprast, kādā veidā eksistē prāts. Kas ir prāts? Kā mēs tajā atrodamies? Tehnoloģijas ir vajadzīgas. Esmu “par” jaunākajām tehnoloģijām, bet ir svarīgi, kā rokās tās nonāk. Ārsti atceras, cik smagi strādājām pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Es pats četras stundas, braucot no Zilupes, ar roku elpināju bērnu. Man roka bija asinīs no tulznām. Tagad ir moderni, perfekti aparāti. Taču runa ir par to, ka izjaukts līdzsvars. Ļoti svarīgi, ka pasauli mēs mācāmies uztvert daudzdimensionāli. Matemātiķi, kas piedalās apziņas izpētes procesos, uzskata, ka mūsdienās pilnīgi novecojusi pieeja apskatīt kādu sociālu, politisku, zinātnisku vai citu tehnoloģiju principus, nesaprotot, ka tas viss saistīts ar apziņu. Jo apziņa ir tā dimensija, caur kuru attīstāmies. Jaunās tehnoloģijas un zinātne milzīgu nozīmi pievērš cilvēka psihes, prāta mijiedarbībai ar mūsu neiropsihoimunoloģiju. Tās pamatlicējs bija profesors Koens. Tā attīstījās Ročesteras universitātē un uzrāda, cik liela nozīme tam, ka mūsu domas ietekmē mūsu neiropsiholoģisko imunitāti. Tie ir interesanti pētījumi, kā mēs ar domām trigerējam daudzu slimību sākšanos. Masačūsetsā un Hārvarda Universitātē veikti ļoti dārgi psihoimunoloģiski pētījumi ar studentiem, pacientiem, kādā veidā domāšana ietekmē viņu gēnu ekspresiju. To sauc par epiģenētiku. Svarīgi, lai mēs, ārsti, būtu kaut minimāli informēti par šādu starpdisciplināru pasaules modeļa izpratni. Atceros, ka viens no mūsu Latvijas bērnu ķirurģijas tēviem, profesors Jānis Gaujēns, kuru es ārkārtīgi cienu, vienmēr teica, ka “ķirurgs ir pediatrs, kas ārstē ar ķirurģiskām metodēm”. Tas nenozīmē, ka šaurā specializācija nav vajadzīga. Es labāk eju pie ārsta, kas labi izoperē nekā gudri runā un nemāk operēt. Tas ir ļoti slidens jautājums. Pacientam ļoti svarīgi, ka par viņu kāds uzņemas atbildību. Ļoti bieži pacienti sūdzas, ka nāk vairāki ārsti, katrs padara savu, bet pacients nesaprot, kas viņam īsti ir. Katrs redz savu sfēru, bet neredz integrāli un cilvēku. Rietumu pasaules medicīnu joprojām balsta ortodoksāli pīlāri — Dekarta mehāniskā teorija, ka cilvēks ir ķīmisks olbaltumu produkts, ka psihe ir vienkārši smadzeņu ķīmisks produkts. Ārstiem no jaunākajiem pētījumiem par komas slimniekiem, par pirmsnāves sindroma izpratni nepatīkami uzzināt, ka viss ir citādi. Tas sagroza ierasto ego telpu, ārstam ir grūti atzīt savu aprobežotību. Ārsti izsmej un noliedz to, ko nezina. Tā ir aizsargāšanās. Dvēseles dziedināšanu esam atstājuši psihoterapeitu un psihoanalītiķu ziņā. Daļēji ir pareizi, ka to dara profesionāli cilvēki, bet svarīgi, lai ierindas ārsti saprastu, ka tas ir vajadzīgs, ka neesi vienīgais un labākais, visu zinošais ārsts un ka jāsauc palīgā komanda. Tāpēc ķirurgam perfekti jāizoperē tas, kas viņam jāizoperē, bet viņam jānovērtē, ka pacientam sirdī ir milzīgs smagums.

Uzskatu, kaarībaznīcai būtu jāmodernizējas informatīvi. Nevar mūsu cilvēkiem stāstīt muļķības, ko stāstīja pirms divtūkstoš gadiem, un dogmatiski paziņot kaut kādu vienīgo patiesību. Katram teologam būtu jābūt zinātniekam. Vācijā trīspadsmit miljardus eiro cilvēki tērē alternatīvajai medicīnai. Cilvēks vienmēr meklē nestandarta iracionālu palīdzību, kas viņam intuitīvi šķiet labāk, nekaitīgāk. Tas ir izaicinājums klasiskajai medicīnai, kur vismaz piecdesmit procentus zāļu saražo, lai nopelnītu miljardus.

Esmu redzējis simtiem bērnu nāvi un vecāku ciešanas. Daudzus no viņiem arī pēc tam esmu saticis. Nevaru teikt, ka bērna nāve un ciešanas kādu padarītu garīgāku. Tie mīļie bērni, sevišķi hematoonkoloģijas nodaļās, kuri gadiem cīnās par savu dzīvību, kļuvuši dvēselē tīri un pazemīgi. 2001. gadā Viņa Svētība Dalailama bija mūsu slimnīcā ar lekciju ārstiem un māsiņām. Mēs ar viņu iegājām Hematoloģijas nodaļā, kur desmitiem puiku un meiteņu stāvēja ar plikām galviņām, bez matiem, piesaistīti sistēmām. Viņa Svētība, bērnus paglāstīdams, gāja cauri tādai kā goda sardzei. Dalailama no nodaļas iznāca raudādams. Viņš teica, ka sen neesot saņēmis tik lielu sāpju, līdzjūtības, pārdzīvojumu enerģiju, ko jutis, redzot šos bērnus. Tad tu saproti, ka ar savām ārsta ambīcijām, iedomību, varēšanu un zināšanām esi niecība viņu priekšā. Tas nenozīmē, ka tev jāpamet ārsta darbs, bet saproti to, ka bieži vien ciešanas ir vienīgais veids, kā dzīvē mēģināt uzmanību vērst uz garīgu attīstību, līdzjūtību. Mūsdienu cilvēks psihosomatiski, sociāli grib būt komfortā. Visa civilizētā pasaules vērsta uz to, kā ķermeni maksimāli saglabāt labā stāvoklī. Tikai uz kādu resursu rēķina tas tiek darīts? Bieži izvairīšanās no ciešanām notiek uz citu rēķina. Ir grūti novērtēt dzīvnieku apjomu, ko zinātne nomocījusi, upurējot eksperimentiem, lai mazinātu cilvēku ciešanas, pētot medikamentus. Kur ir tas godbijības un atbildības līmenis? Uz kurieni mēs ejam, lai mazinātu savas ciešanas? Bieži vien mums pietrūkst intelektuālās atgriezeniskās saites, kas ir ciešanu avots un kā tās mazināt. Primāri ciešanu avots ir aprobežots prāts un sevis neizpratne.”

Vilnis SOSĀRSAkmenscieta dvēsele un dziedoša dvēsele

VILNIS SOSĀRS, onkologs, Latvijas Onkoloģijas centra Paliatīvās nodaļas vadītājs, saka: dvēseli varam aprakstīt, bet nevaram definēt.

“Jautājums par to, kas ir nāve, cilvēci nodarbinājis vienmēr. Senākos laikos visām tautām bijuši rituāli, kas saistīti ar nāves izpratni. Latvijā ir veļu laiks, Mirušo piemiņas diena. Pirmskristietības un kristietības laikā pieminēja mirušos, atcerējās gadadienas. Valda uzskats, ka mirušie zūd fiziski, bet saite saglabājas. Austrālijā ir dažas ciltis, kas mirušos mumificē un nēsā līdzi kā savas cilts piederīgos. Vietas, kur mirušie apglabāti, ir svētas, tur nedrīkst ieiet svešinieki, lai netraucētu aizgājēju mieru. Rudenī kokiem lapas atmirst, nobirst, iet projām. Tāpat notiek ar cilvēku. Mēs, ārsti, redzam, kā slimības izjauc fizisko plānu, izjauc līdzsvaru sistēmās. Notiek izmaiņas, kas nav savienojamas ar cilvēka dzīvību. Vai cilvēkam ir dvēsele? Gribētu pievienoties profesora Ilmāra Lazovska savulaik žurnālā Kabinets publicētajai tēzei, ka apmēram sešdesmit procenti ārstu pieder kādai no ticībām. Tikko esmu pievienojies šai tēzei, uzskatu, ka ir dvēsele. Var tikai aprakstoši pateikt, kas ir dvēsele. Dziesmās skandē — “dvēsele dzied”. Citreiz mūziķi saka: “Instrumentam ir dvēsele.” Stradivari vijolei ir sava īpaša dvēsele. Ir novirzieni, kas uzskata, ka dabā visam ir dvēsele. Cilvēkam tā varētu būt augstākā apziņas pakāpe uz šīs planētas. Vairāk nekā trīsdesmit gadu strādājot onkoloģijā, esmu redzējis daudz nāves gadījumu. Redzu, kā cilvēks uzvedas fatālos gadījumos, kad jāaiziet no dzīves. Cits aiziet skaidru vaigu — viņš ir daudz izdarījis, bijis radošs. Viņš aiziet bez nožēlas. Cits iet projām caur ārkārtīgi lielām mokām. Man šķiet, ka šajā grūtajā brīdī cilvēkam visskaidrāk iezīmējas dvēsele. Cits darījis nejaukas lietas, un tas izpaužas līdz pēdējam brīdim, vainojot un nolādot visu pasauli. Viņa dvēsele izskatās pilnīgi citādi. Dvēseli varam aprakstīt, bet nevaram definēt. Sakām — viņam ir jauka, patīkama dvēsele, viņam ir atsaucīga dvēsele, viņam ir cietsirdīga, akmenscieta dvēsele.

Ārstam jānovērš ne tikai ķermeniskās sāpes, bet arī psiholoģiskās, sauksim tās par dvēseles sāpēm. Daudziem pacientiem ir eksistenciālas ciešanas, sāpes. Neredz jēgu dzīvot, izplatīta depresija ar sāpēm. Ārstam jādziedina dvēsele. Man šķiet, ka bez komunikācijas, bez ciešanu izpratnes ārsta darbs vispār nav iespējams. Paliatīvajā aprūpē piecdesmit procenti visa darba ir saskarsmes psiholoģija. Saruna, skaidrojums, informācijas apmaiņa, uzklausīšana, slikto ziņu pasniegšana. Nekā laba jau parasti nav. Tālāk atbalsta dialogs — kā mēs cilvēkam palīdzam, mierinām. Meklējam veidus, kā mazināt fiziskas sāpes, eksistenciālas ciešanas. Paliatīvajā aprūpē ir četras svarīgas dimensijas: pirmkārt, noņemt fiziskās ciešanas, piemēram, sāpes, elpas trūkumu, nespēku. Otrkārt, sociālās problēmas: Latvijā daudz cilvēku cieš sociālajā jomā, piemēram, ilgstošs bezdarbs. Treškārt, psiholoģiskās problēmas. Ceturtkārt, garīgās, eksistenciālās problēmas. 

Pie dvēseles var “pielipināt” cilvēka raksturu, izturību, dzīves uztveri. Tas atspoguļojas daudzās tautasdziesmās. Arī reliģiskie aspekti vienmēr aicina izvairīties no ļaunām darbībām. Dievkalpojums sākas ar grēknožēlu: vai tā ir publiska luterāņu vai atsevišķa katoļu grēksūdze. Tā attīra dvēseli, emocionālo pasauli, noņem spriedzi. Pirmie kristieši atklāti sūdzēja grēkus, atzīstot, ko ir solījuši, bet nav izdarījuši. Pamazām tas mainījās un grēksūdze kļuva konfidenciālāka. Protams, tas viss nāca caur ciešanām. No siltumnīcas iznesiet tomātu stādiņu aukstā, lietainā laikā. Tas neiedzīvosies. Vajadzīgi ciešanu vēji, lai izdzīvotu. Arī cilvēks ir klupis, cēlies, pārdomājis, kur bijušas kļūdas. Tikai tā var mācīties. Sabiedrībā dominējošās ir materiālās vērtības, dzīves līmeņa paaugstināšanas iespējas. Tāpēc ciešanas, slimības vairāk uztver kā sodu: “Kāpēc man tā?”, “Dzīvojam tikai vienreiz.” Protams, ir lieli sasniegumi slimību ārstēšanā, kuras agrāk uzskatīja par pilnīgi fatālām, tomēr vēl ilgi nebūs tā, ka visas — kaut vai fiziska rakstura ciešanas — varēs novērst. Uzskatu, ka jēgpilna dzīve ir radoša dzīve. Tā nav atkarīga tik daudz no profesijas, cik no dzīves satura. Var sakopt apkārtni līdz tādai pakāpei, ka visi saka — brīnišķīgi! Cilvēks var būt invalīdu ratiņos un darīt neticamas lietas, piedalīties paraolimpiskajās spēlēs. Piemēram, slavenais angļu zinātnieks fiziķis Stīvens Hokings, kas piekalts invalīdu ratiņiem: viņam jāsēž, lai fiziski saturētos kopā, bet vienlaikus pašreiz astrofizikā nav viņam līdzīga prāta. Nav tik svarīgs nodzīvotā mūža garums, cik atstātais sabiedriskais labums, kas vienmēr atbalsojas arī personībā. Tas nozīmē sakārtot darbavietu, sakārtot ģimeni. Tās ir vērtības, kas paliek.”

FOTO: no DOCTUS arhīva

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu