Bija pasaulē labi cilvēki... (Doc. A.Štifta atmiņu stāsts)

Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.

Agnis Štifts ar mātiTurklāt nebiju ne slims, ne kropls, nekaroju arī ne tāpēc, ka man būtu bijusi kāda stingra filozofiska stāja, nebiju arī īpaši veikls, izveicīgs, lai slapstītos, man vienkārši palīdzēja labi, dažkārt pat pilnīgi sveši cilvēki. Man ir vēlēšanās par to pastāstīt. Ticība labajam cilvēkos man nav zudusi. Varbūt kāds, manas atmiņas izlasījis, pamanīs, ka arī savā dzīvē saņēmis citu ļaužu labestību.

 

Ar unabkommlich zīmi

1942. gadā beidzu mācīties Rīgas Franču licejā un vēlējos studēt medicīnu Latvijas Universitātē. Diemžēl pēc toreizējiem vācu likumiem bez iepriekšējas vienu gadu ilgas kalpošanas Darba dienestā Vācijā universitāte reflektanta dokumentus nemaz nedrīkstēja pieņemt. Tobrīd ļoti negribēju veselu gadu vergot svešumā, atbīdīju domu par studijām un aizbraucu uz laukiem apsaimniekot vectēva lauku mājas Kliesmetes Šķibes pagastā Zemgalē.

Braucot ielūdzu sev līdzi uz visu vasaru latīņu valodas skolotāju Kaklautiņa jaunkundzi, kas man mācīs latīņu valodu. Licejā, kur jau mācījos franču, vācu un angļu valodu, no tās biju atteicies, jo gribēju kļūt arhitekts. Doma par medicīnu nāca vēlāk, kad pēkšņi mīklaini, pēc savlaicīgas (!) akūta apendicīta operācijas mira mana māsiņa. Rudenī nokārtoju eksāmenu latīņu valodā kā eksterns pie Izglītības ministrijas uz pieci (šī ministrija vācu laikā atradās bēdīgi slavenajā "stūra mājā"). Ejot uz medicīnu, tolaik latīņu valoda bija obligāta. Kad 1943. gadā vācieši, frontei brūkot, izsludināja mobilizāciju latviešu brīvprātīgo SS leģionā (ievērojiet paradoksu: piespiedu mobilizācija brīvprātīgo leģionā!), Šķibes pagasta vecākais Peize, neliela auguma vīrs, bet labs saimnieks, ar savu iniciatīvu izrakstīja man zīmi, ka esmu neaizvietojams kā lielas lauku saimniecības vadītājs. Ar šo zīmi man vajadzēja braukt uz Jelgavu, kur "goldfazāns" gauleiters fon Mēdems Jelgavas pilī audiencē šo zīmi personīgi apstiprināja un tikai tad iesaukšanas komisijā man izdeva t. s. UK karti (unabkommlich - neaizvietojams). Tā divas reizes. Pagasta vecākais zināja, ka mājas pieder vectēvam, bet to noklusēja. Nekādu "kompensāciju" no manis goda vīrs Peize negaidīja. Varbūt tāpēc, ka viņam auga divas meitas apmēram manā vecumā? Tas ir minējums, jo es ar viņām nelakstojos, kaut bijām dažās lauku ballītēs tikušies. Savu krietno pagasta vecāko pēdējo reizi redzēju, kad viņš ar ģimeni divās lielās orēs devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, - biju no Kliesmetēm izgājis līdz lielceļam. Sirsnīgi atvadījāmies.

Manas otrās UK kartes posmā vācieši 1944. gada sākumā izsludināja totālo mobilizāciju. Sapratu, ka ilgi vairs saimnieka lomā nenoturēšos. Jūtot atbildību par saviem pakļautajiem - divkājainiem un četrkājainiem -, 1944. gada Jurģos Kliesmetes izrentēju. Draugi teica - tu zāģē zaru, uz kā pats sēdi, bet tā nu es izdarīju. Nodomāju - varbūt tomēr labāk iet Darba dienestā nekā uz fronti bez cerībām karā uzvarēt. Mana māsiņa nesen bija mirusi; biju palicis vecākiem vienīgais bērns. Tā nu izbraucu uz Rīgu un pieteicos Darba dienestā.

Meitenīte ar zvaigzni

"Vācu laiku" īsi raksturot ir grūti. Mana vecmāmiņa, uz pirmo satikto vācu karavīru jostas sprādzes izburtojusi Gott mit uns (Dievs ar mums), aizkustinājumā raudāja. (Viņas brāļa ģimene 14. jūnijā bija izsūtīta; tikko dzimis brāļa mazbērniņš bija miris vagonā vēl Latvijas robežās; līķīti ar rociņai piesietu zīmīti ar adresi viņai bija atgādājis kāds dzelzceļnieks, kurš, ejot apgaitā, to no vagona izmestu bija atradis). Diemžēl cerības uz neatkarību vācieši ātri dzēsa. Daudzināja Lielvāciju un Hitleru; par Latviju nekur ne vārda. Jau pirmajās dienās ļoti nacionālu pulkvedi atrada nošautu; slepkavu nemeklēja. Necilvēcīgā ebreju iznīcināšana atklāja vācu sejā neiedomājamas nežēlības grimasi.

No atmiņas nepagaist viena epizode. Reiz, ejot pa Lāčplēša ielu pa tās labo pusi virzienā no dzelzceļa uz centru, mani panāca bruņotu uzraugu pa ielu dzīta žīdu kolonna. Tur bija vīrieši un sievietes, jauni un veci, pat daži bērni. Gadījās, ka man blakus pa nomales bruģa apaļajiem akmeņiem neveikli klunkurēja, brīžiem teciņus steidzās maza žīdu meitenīte - varbūt gadus piecus sešus veca. Iežēlojos un padevu roku meitenītei un izvilku viņu nākt man līdzi pa ietvi, kur iešana būs vieglāka. Patīkami izbrīnīta, meitenīte paraudzījās man sejā un laimīgi pasmaidīja. Tad atskārta, ka tie, ar zvaigzni apzīmētie, nedrīkst iet pa ietvi, un, uzlikusi kreiso rociņu uz krūtīm, nosedza dzelteno Dāvida zvaigzni. Par to, ka uz muguras ir tāda pati zvaigzne, bērns nepadomāja. Pēc brīža no blakus kolonnas malas pienāca paveca žīdiete, varbūt meitiņas vecāmāte, un noņēma meitiņas roku no zvaigznes, teikdama: "Tev, meitiņ, nav jākaunas! Šodien jākaunas tiem, kas staigā pa ietvi." Un abas iejuka atpakaļ kolonnā. Sargi neko nebija manījuši vai bija izlikušies nemanām. Šie vecās žīdietes vārdi man trāpīja dziļi. Pēkšņi ieraudzīju - tā ir tauta, kas netaisni pazemota, nežēlīgas varas ķetnās ierauta, nāves tuvumā nezaudē cilvēka cieņu un lepnumu. Žīdi it kā izauga manās acīs ar kaut ko pārāki par mums, kas redzēja, bet neprotestēja; tiesa, juta līdzi, bet ļoti, ļoti reti palīdzēja. Cik šodien zināms, laikam palīdzēja hematologam Lāzaram Javarkovskim, patologam Presam, Valentīnai Freimanei, varbūt vēl kādam. Maz. Šķiet, bijām par gļēviem.

Difterijas baciļu nēsātājs?

Kad pienāca ziņa no Darba dienesta, ierados norādītajā vietā. Vācu virsnieks, kas mani pieņēma, labu brīdi veltīja man savu skatu (puisietis metru 84, blondiem matiem, zilām acīm, gandrīz kā ārietis) un īsi noteica - jūsu vieta ir leģionā, ne Darba dienestā. Un lika man iet uz iesaukšanas punktu leģionā. Kad tur ierados, cits vācietis, ieraudzījis manā pasē zīmogu par ieskaitīšanu Darba dienestā, vienaldzīgi noteica, lai eju, kur jau esmu ieskaitīts. Uz neilgu laiku precīzajā vācu sistēmā kaut kas samisējās. Pēc pāris mēnešiem tomēr pienāca pavēle nekavējoties ierasties iesaukšanas punktā. Tur man bez kādas komisijas tūlīt atņēma pasi un izsniedza iesaukšanas pavēli, Einberufungs Befehl, ar norādi pēc 10 dienām būt kazarmās pie Krusta baznīcas. Tēvs kā atvaļināts virsnieks bija mobilizēts. Zināju, ka viņš Slokā apmāca jauniesauktos leģionārus. Nobraucu pie viņa atvadīties. Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Atceļā Jūrmalas vilciena vagonā sastapu savu skolas biedreni Lauru Dālderi. Tajās dienās man bija sasāpējies kakls, lielas mandeles. Lauriņa piespieda mani turpat vagonā parādīt kaklu; viņa kaut ko saprotot. Atzina, ka mans kakls esot nesmuks, un lika doties pie viņas uz bērnu slimnīcu, kur viņa strādājot laboratorijā. Tā kā mans kakls arī otrā rītā vēl sūrstēja, aizgāju arī. Lauriņa ar jodkociņu pabraukāja pa manām mandelēm un parīt lika pienākt pēc atbildes. Kad ierados, caur lodziņu durvīs saņēmu mazu zīmīti, ka rīkles galā atrasti difterijas baciļi. Pašu Lauriņu nesatiku. Vēl šodien nezinu, vai patiesi bija vai Lauriņa tikai tā uzrakstīja. Kad šo zīmīti ieraudzīja māmiņa, viņa uztraucās un lika man nekavējoties iet pie ārsta. Abi aizgājām pie Dr. Bērziņa Zvaigžņu ielā (tikai mūsdienās atklāju, ka tas bija neiroloģijas profesora Jura Bērziņa tēvs), kurš man uz savas recepšu blanciņas uzrakstīja, ka esmu izslimojis difteriju un palicis baciļu nēsātājs. Kad ar abiem papīriņiem ierados iesaukšanas punktā, mani nekavējoties izdzina no telpām un pēc ilgākas meklēšanas caur logu izsniedza atpakaļ pasi - nu jau ar zīmogu (toreiz sauktu par "putniņu"), ka slimības dēļ mana iesaukšana leģionā atlikta. Kā brīvs cilvēks atgriezos Kliesmetēs. Lauriņa bija izmainījusi visu manu dzīvi.

Foto: no A. Štifta albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2015 gada Doctus marta numurā.

Uz augšu ↑
  • Iekāpt pacienta kurpēs, bet nenēsāt. Empātija ārsta darbā

    Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi... Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu. Lasīt visu

  • Pusgadsimts ārstes uzsvārcī. SILVIJA LATKOVSKA, pediatre, neonatoloģe

    Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā. Lasīt visu

  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu