Emigrācija, suicīds, sadzīvošana ar psihisku slimību – medicīnas īsfilmu festivāla temati

Ričika D. | 2015. gada 21. maijs

Sešas īsfilmas ar ekspertu interesantiem komentāriem un diskusiju – tā Rīgas Stradiņa universitātē 21. maijā noritēja medicīnas īsfilmu "Medfest 2015. Global Medicine & Civilizations". RSU šo festivālu organizēja jau otro gadu.

Medicīnas īsfilmu festivāla ideja

Medicīnas filmu festivāla "Medfest” pirmsākumi meklējami Lielbritānijā 2011. gadā. Pērn pirmo reizi festivāls bija starptautisks – filmu vakari tika organizēti arī Austrālijā un Latvijā.

Festivālu radīja medicīnas students Kamrāns Ahmeds (Kamran Ahmed), kas tagad jau ir pabeidzis rezidentūru un strādā par psihiatru. Rezidentūras gados viņš saņēma Karaliskās Psihiatru asociācijas apbalvojumu kā gada rezidents, un joprojām ir festivāla patrons. "Medfest” sākotnējais mērķis bija popularizēt psihiatrijas specialitāti medicīnas studentu vidū. Tagad tas ir izaudzis par iecienītu filmu festivālu ne tikai studentu vidū un diskutē par aktuālam tēmām medicīnā kopumā.

"Medfest” organizētāju komiteja, kas atrodas Londonā, paši atlasa demonstrējamās īsfilmas, atšķirībā no tradicionālajiem filmu festivāliem, kur filmu veidotāji piesakās ar savām filmām. Filmu izvēles process aizņem apmēram divus mēnešus, un lēmums tiek pieņemts koleģiāli.

Emigrācija. Stresam vairāk pakļauta imigrantu otrā paaudze

Viens no šā gada festivāla tematiem bija emigrācija. Filma Balan’s Story stāsta par 35 gadu vīrieti no Šrilankas, kas kara un dzīves apstākļu dēļ bēg uz Austrāliju, lai tur iegūtu patvērumu. Tas ir stāsts par grūtībām, ko viņš izcieš, ar laivu daudzas dienas dreifējot okeānā, un par adaptēšanos citā kultūrā.

Piespiedu migrācija ir aktuāla problēma mūsdienās – vairāk nekā 17 miljoni iedzīvotāju visā pasaulē ir bijuši spiesti pamest savu mītnes valsti kara vai vajāšanas dēļ. Pēc nonākšanas drošībā — mērķvalsts sasniegšanas — šo cilvēku ciešanas nereti turpinās, jo viņi kļūst par diskriminācijas upuriem.

Prof. Elmārs Rancāns, psihiatrs, RSU Medicīnas fakultātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, komentējot emigrācijas problēmu, norādīja uz pētījumiem, kas par šo tematu veikti Apvienotajā Karalistē. "Ir salīdzināts, kā jūtas imigranti – pirmā paaudze, un imigranti – otrā paaudze, kā imigrācija ietekmē viņu psihisko veselību. Pētījumi parāda, ka imigrantiem psihiskie traucējumi ir vairāk izteikti nekā cilvēkiem mītnes zemē. Interesanti, ka pētījumi arī rāda, ka stresam vairāk pakļauta otrā imigrantu paaudze, kaut pirmajā mirklī liekas, ka tai vajadzētu būt pirmajai imigrantu paaudze (jāiekaro sava vieta utt.). Otrā paaudze ir piedzimusi tajā vietā, runā brīvi vietējā valodā, bet viņi atrodas it kā starp divām pasaulēm:  multikulturālā vide, kurā viņš dzīvo, bet vēsturiski tā nav viņa vide, ģimene, tradīcijas, saknes ir pavisam citas. Mums, pieaugušajiem, bērnu slimības ir aiz muguras, bet mēs visi dzīvojam ar nosliecēm (cits lielākām, cits mazākām) uz garīgām slimībām. Ārējie vides faktori (emigrācija tostarp) mēģina šīs noslieces izšūpot.”

Dainis Balodis, psihoterapeits, seksopatalogs, RSU Pataloģijas katedras docents domā, ka mūsu dzīves kvalitāti un arī psihisko veselību nosaka vajadzības sajūta. "Emigrācijā cilvēki bieži jūtas nevajadzīgi. Pirmajai paaudzei varbūt ir ilūzija –integrēšos un būšu vajadzīgs, otrā paaudze jau ir integrēta, bet tik un tā nejūtas vajadzīga. Tas varētu radīt lielāku stresu.”

Klāvs Sedlenieks – sociālantropologs, RSU Komunikācijas fakultātes lektors, lektors, maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija” vadītājs savukārt atgādināja, ka imigranti tiek uztverti kā svešie un tas ir būs vienmēr aktuāli jebkurā sabiedrībā. "Bieži vien cilvēki citu kultūru pārstāvjus uztver kā mazliet "jocīgus”, bērnišķīgus. Padomājiet, kā mēs skatāmies uz ārzemju latviešiem – mums viņi šķiet naivi, mazliet bērnišķīgi, ne tādi, kā mēs. Tāpat citās kultūrās mūs uztver.”

Cilvēka attieksme pret psihiskām slimībām. Medicīniskā fiksācija

Skats no filmas "Hidden  Pictures"

Divas filmas Hidden Pictures un Breaking the Chains aktualizēja jautājumu par cilvēku attieksmi pret psihiskām slimībām. Hidden Pictures filmas autore ir ceļojusi pa vairākām valstīm (Ķīna, Francija u. c.) un fiksējusi šo attieksmi dažādu kultūru un reliģiju kontekstā.

Asoc. prof. Biruta Kupča, psihiatre, RSU Medicīnas fakultātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētāja diskusijā pauda viedokli, ka, tik ilgus nostrādājot profesijā, joprojām nevar atbildēt pilnībā uz jautājumiem: kā izturēties, kā palīdzēt, kā atbalstīt cilvēkus ar psihiskām slimībām? "Sabiedrībā pastāv uzskats: ja cilvēks iet uz konsultāciju pie psihiatra, tad ir traks, bet mūsu pacienti ir tik atšķirīgi. Ir maz tādu, par kuru uzvedību būtu tiešām jāuztraucas, pārsvarā cilvēki ar psihiskās veselības problēmām ir ļoti jauki, iejūtīgi. Dažkārt garīgā slimība kaut ko labu ienes cilvēka dvēselē. Kur viņiem būtu jādzīvo, ja viņi savas veselības problēmu dēļ nevar dzīvot ģimenē? Latvijā diemžēl tādas vietas, kur viņi varētu pilnvērtīgi un cieņu dzīvot, nav.”

Dr. Dainis Balodis: "Tendence, kas parādās pasaulē (arī filmas to atspoguļo): mēs nespēsim izlabot lietas, kas notiek cilvēka prātā, tādēļ jāmācās sadzīvot. Kā sadzīvot ar šizofrēniju, kā nepadoties, ko darīt, lai būtu apmierināts ar dzīvi?”

Īsfilma Breaking the Chains liek domāt par diviem aspektiem. Psihiski slimi cilvēki vēsturē un dažādās kultūrās, reliģijās, vidēs ir uztverti dažādi. Eiropā 13. – 16. gadsimtā šādi cilvēki  tika norobežoti, jo psihiski slims cilvēks  ir savādāks. Prof. E. Rancāns: "Viduslaikos psihiski slimie tika pielīdzināti mājdzīvniekiem, viņi nav cilvēki šīs sabiedrības attieksmē cilvēki. Viņus piesien, baidās nomazgāt. Otra lieta, par ko sabiedrība domā: par medicīnisko fiksāciju. Pacients tiek piesiets pie gultas. Tas notiek arī mūsdienās, un arī mūsu slimnīcā, bet jautājums: kad un kāpēc. Uz īsu brīdi medicīniskā fiksācija tiek izmantota kā ārkārtējs līdzeklis, kad cilvēks ir tik uzbudināts, kad nekas cits nelīdz, tad jāpieņem lēmums, ka cilvēks jāfiksē, lai iedotu medikamentus. Tas tiek darīts ātri, profesionāli, regulēts ar likumdošanu. Bet uz psihiatrisko fiksāciju joprojām cilvēki skatās ar šausmām. Bet pilnīgi cita attieksme ir, ja cilvēku fiksē intensīvās terapijas palātā, kad pacients pamostoties pēc operācijas var izraut katetrus, mēģināt piecelties. Ar ko gan tas atšķiras? Tā arī ir delerioza epizode pēc operācijas.”

Suicīds

Japanese Suicide Forest – filmiņa, aks aktualizē suicīda problēmu. Japānā ir kāds mežs – ar skatu uz Fudži kalnu, kur cilvēki izdara pašnāvības. Suicīds ir ļoti aktuāla globāla problēma, jo visā pasaulē ik gadu dzīvību sev atņemt vairāk nekā 800 000 cilvēku. Prof. E. Rancāns: "Japāņi ir priekšā pašnāvību skaitu ziņā, Latvijā tendence ir apsveicama - mums samazinās pašnāvību skaits: savulaik bija 43 gadījumi uz 100 tūkstošiem, tagad 19 uz 100 tūkstošiem, vairāk nekā 2 reizes samazinājies pašnāvību līmenis, bet tik un tā pietiekami daudz – vidēji viens cilvēks dienā. Kāpēc cilvēks, neskatoties uz pašsaglabāšanās instinktu, tomēr izlemj to darīt? Ko varam darīt? Pētījumi liecina, ka 80% cilvēku, kas aiziet no dzīves, tajā brīdī bijuši depresīvā stāvoklī. Viņi nemeklē palīdzību, un sabiedrības aizspriedumi ir suicīdu veicinošs faktors. Pašnāvība nav kaut kas mistisks, tas ir cilvēka prāta pieņemts lēmums. Tajā brīdī, kad cilvēki iet prom no dzīves, svarīgi saprast, ko viņi dara: vai grib aiziet no dzīves, jo dzīve kā fenomens apnicis, viņi grib vienkārši izslēgt gaismu, "iziet ārā". Lielākā ielākā daļa no pašnāvniekiem tomēr to dara, jo meklē izeju no kādas smagas situācijas. Filmā tas labi parādās –pašnāvnieki, kas iet mežā, novelk lentas, dzīvo vairākas dienas teltīs, jo cer, ka atgriezīs atpakaļ. Bet apkārtējā pasaule jau nemainās.”

 

Uz augšu ↑