← Atpakaļ

Manējie četrdesmit divi. Divu mediķu stāsti par pirmo noskrietu maratonu

Četrdesmit divi kilometri — klasiskā maratona distance — visvairāk ir cīņa pašam ar savu raksturu. Varu—nevaru robežu paplašināšanu, izkāpšanu no komforta zonas. Kad nakts pavadīta dežūrā vai dienā garas stundas nostāvētas pie operāciju galda, kad aiz loga brāzmains vējš vai lietus, nav nekādu atrunu. Kā gan tas var radīt atkarību un endorfīnus?


Aivars Tihonovs: “Pirmā, bet, visticamāk,  ne pēdējā maratona finišs —  prieks par uzvaru  pār distanci un sevi.  Kopā ar meitām un krustmeitu,  kuras ar mani noskrēja pēdējos  50 metrus pirms finiša.”Savam priekam

“Skriešanas bonuss — nopietnos intervāltreniņos var atslēgties no visām ikdienas rūpēm, bet, ja gribu padomāt, izskrienu caur mežu vai gar ezeru,” saka plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs AIVARS TIHONOVS, kas ikdienā strādā Mikroķirurģijas centrā, bet 2014. gadā noskrēja savu pirmo maratonu.

 “Ar skriešanu sāku nodarboties 2001. gadā, kad mācību nolūkā biju nonācis Voterberijā pie profesora Kegi. Jutu, ka nepieciešama fiziskā slodze. Arī tad, kad aizbraucu pie Ulda Bites uz Meijo klīniku, skrējām kopā. Āķis bija lūpā! 2006. gadā sapratu, ka man patīk skriet vidēji divas trīs stundas aptuveni trīsreiz…

Raksta pilna versija nav pieejama

Atbilstoši Jūsu lietotāja līmenim raksta pilna versija nav pieejama. Ja vēlaties lasīt pilnu rakstu, aicinām reģistrēties vai abonēt Doctus.
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu

Page

Lasītākie raksti