Liktenis apdāvina tikai sagatavotu prātu. Luijs Pastērs, ķīmiķis un mikrobiologs

Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.

0__louis_pasteur_liela-thumbGrūti iedomāties, ka pagājis vien pusotrs gadsimts no brīža, kad cilvēce Luija Pastēra personā sāka atskārst, ka mikrobiem ir visciešākā saistība ar slimību izcelsmi. Šogad aprit 130 gadi, kopš izcilais franču ķīmiķis un mikrobiologs pirmo reizi cilvēkam injicēja vakcīnu pret trakumsērgu — slimību, kas gadu tūkstošiem kapā noveda it visus slimo dzīvnieku sakostos. Šo vakcīnu uzskata par Pastēra nozīmīgāko veikumu. Taču viņa sasniegumu un atklājumu saraksts ir krietni garāks. Piemēram, šodien reti kurš no mums, veikalā iegādājoties dienišķo paciņu piena, iedomājas, ka tai ir kāda saistība ar Pastēru. No viņa vārda atvasinātajai pasterizācijai — pārtikas produktu sterilizācijas metodei — šogad aprit 150 gadu.

Liktenīgais iespaids

Luijs Pastērs piedzima 1822. gada 27. decembrīFrancijas laukos kā trešais bērns katoļticīgā atvaļināta karavīra, ādmiņa ģimenē. Tēvs vēlējās dēlu redzēt kā izglītotu cilvēku. Skolā zēns ar īpašiem dotumiem neesot izcēlies, biogrāfi piemin vien mākslinieciskas noslieces: jaunais Pastērs daudz lasīja, labi zīmēja gan ainavas, gan savu māsu portretus. Biogrāfi daudzkārt uzsvēruši viņa mākslinieka dabu — bagātīgu iztēli, dzīvu temperamentu, izcilas runas dāvanas, ko vainagoja spēja krāšņi izteikties. Pirmo bakalaura grādu Pastērs ieguva mākslā. Taču uz visu dzīvi nākamajam zinātniekam atmiņā paliek kāda šaušalīga aina: zēnam ir deviņi gadi, kad viņš dzird kliedzienus ciemata smēdē, kur vietējam zemniekam ar karstu dzelzi cenšas izdedzināt traka suņa kodienu vietas. Šim iespaidam bija lemts kļūt liktenīgam.

Luijs Pastērs pēc izglītības bija ķīmiķis, nevis mediķis. Viņa pirmie pētījumi saistīti ar molekulu optisko asimetriju, kas ir mūsdienu stereoķīmijas pamatā. Nākamajos darbos zinātnieks pievērsās rūgšanas procesam, ko tolaik uzskatīja par ķīmisku, nevis bioloģisku un kam Francijā kā vīndaru un alus darītāju zemē bija liela ekonomiska un sabiedriska nozīme. Vēlāk Pastērs vairāk pievērsās mikrobiem, izstrādāja profilaktiskās vakcinācijas metodi pret vistu holeru (1879), liesas sērgu (1881) un trakumsērgu (1885). Viņš bija pamatlicējs pasterizācijas procesam pārtikas rūpniecībā, aseptikas un antiseptikas metodēm medicīnā. 1888. gadā Pastērs nodibināja Mikrobioloģijas institūtu. Gandrīz neticami, ka to visu paveicis viens cilvēks.

Luijs Pastērs jaunībāSīkais haoss

Mikroorganismu saistībai ar slimībām Pastērs pievērsās tikai pusmūžā. Bija pagājuši jau divi gadsimti, kopš šīs sīkbūtnes pirmoreiz ieraudzīja holandietis Antonijs van Lēvenhuks, Delftas pilsētas rātes šveicars un tekstilpreču tirgotājs, kura hobijs bija lēcu slīpēšana. Caur tām viņš aplūkoja visu ko — sīkus asinsvadus zivs spurā, zobu aplikumu, lietus lāses, līdz ieraudzīja mazos “dzīvnieciņus” un ziņoja par tiem Londonas Karaliskajai biedrībai. Ilgi valdīja uzskats, ka šīs sīkbūtnes ir sīki, nenozīmīgi augi vai dzīvnieki. Zviedrs Karls Linnejs, klasificēdams dzīvniekus, tos iegrāmatoja ar apbrīnojami nezinātnisku nosaukumu — “haoss”, jo uzskatīja mikrobus par “sīkām un haotiskām” radībām.

Dīvaini, bet pēc mikroorganismu atklāšanas šos “dzīvnieciņus” gandrīz aizmirsa. XIX gadsimta vidū, kad pa sliežu ceļiem jau traucās dūmojošas lokomotīves un strauji attīstījās rūpniecība, zinātnieki mikrobiem nepievērsās. Studenti tos aplūkoja mikroskopos, reizēm raisījās diskusijas par to, no kurienes tie rodas. Pastāvēja teorija, ka dažas dzīvības formas var rasties spontāni — tārpi no vecas gaļas, daudzās peles Ēģiptē no Nīlas dūņām, baktērijas — varbūt no slikta gaisa vai vienkārši netīrības. Vajadzēja nākt tādiem ģēnijiem kā Roberts Kohs un Luijs Pastērs, lai zinātnē par sīkbūtnēm sāktos augšupejošs pavērsiens.

Vīna dziednieks

21 gada vecumā Pastērs iestājās Augstākajā normālskolā Parīzē, kur gatavoja vidusskolu pedagogus. Šeit viņš aizrāvās ar fiziku un ķīmiju, apmeklēja ķīmijas lekcijas Sorbonā, pievērsās eksperimentiem ar kristāliem, publicēja to rezultātus. Šie pētījumi Pastēram jau drīz atnesa pazīstama zinātnieka reputāciju. Nepilnu 26 gadu vecumā viņš aizstāvēja doktora disertāciju un sāka strādāt Strasbūras universitātē.

Pastērs jau jaunībā bija arī sociāli aktīvs: piedalījās 1848. gada revolūcijā, iestājās Nacionālajā gvardē. Gadu vēlāk viņš apprecēja fakultātes dekāna meitu Mariju Laurenu. Ģimene bijusi laimīga, Pastēra kundze vīru vienmēr atbalstīja, sākot ar kolbu mazgāšanu viņa laboratorijās un beidzot ar zinātnisko darbu pārrakstīšanu un sarakstes uzturēšanu. Ģimenē piedzima četri bērni, diemžēl divi nomira jau bērnībā. Pēc Strasbūras perioda Pastērs kļuva par dabaszinātņu fakultātes dekānu Lillē. Šeit viņš pievērsās mikrobioloģijai.

Lilles apvidus bija cukurbiešu audzētāju un spirta deģu apgabals. Pastēram patika lasīt publiskas lekcijas par zinātnes atklājumiem, taču vietējie uzņēmēji viņam jautāja: vai zinātne spēj mums palīdzēt ražošanā? Reizēm mūsu kubli ir “slimi” — spirts tajos neveidojas, sūdzējās spirta rūpnieki. Un Pastērs sev raksturīgajā aizrautībā ņēma paraugus no “slimajiem” un “veselajiem” kubliem, izpētīja, ka spirtu no cukura ražo rauga “lodītes” (tolaik to vēl neviens nezināja), kuru vietā “slimajos” kublos ir svešas baktērijas, kas cukuru pārvērš pienskābē, nevis spirtā..

Atklājumus zinātnieks publicēja un klāstīja sanāksmēs, sastapās ar vecāko kolēģu iebildumiem. Nelabvēlīga opozīcija viņa atklājumus pavadīja daudzus gadus, un lielā mērā pie tā varēja vainot Pastēru pašu: viņa ziņojumu tonis bieži vien bija augstprātīgs, atbildes oponentiem — nicīgas. Viņš taču visu bija pārbaudījis! Ar jauniem eksperimentiem Pastērs pierādīja, ka viņa atklājumi par rūgšanas procesu dabu ir pareizi. Vēlākos gados zinātnieks pētīja arī alus un vīna “slimības”. Tieši šajā darbā viņš nonāca pie sava slavenā atraduma — pasterizācijas metodes: ja norūgušu vīnu tūlīt uzkarsē, tad nevēlamie mikrobi iet bojā un vīns vairs “nesaslimst”. Pastērs kļuva pazīstams kā vīna un alus rūpniecības glābējs.

Ar sievu Mariju LaurenuMikrobu medības

1857. gadā Pastērs atgriezās Parīzē jau kā Augstākās normālskolas direktors. Zinātnieks par saviem līdzekļiem skolas bēniņos iekārtoja laboratoriju, kur sāka eksperimentēt ar mikrobiem: gan ļāva tiem kolbās iekļūt no gaisa, gan karsēja kolbas un izlieca to kakliņus tā, ka gaisa putekļi tur nevarēja nonākt — joprojām aktuāls bija jautājums: “Vai mikrobiem ir vecāki?” Zinātnieks centās pierādīt, ka mikrobi labvēlīgā vidē savairojas tikai tad, ja daži no viņiem tur iekļūst. Klausītājiem viņš rādīja, cik daudz putekļu virpuļo gaismas staros telpās, pats kāpa Juras un Alpu kalnos, kur gaiss ir tīrs, taisīja tur uzsējumus un secināja: jo augstāk kalnos, jo gaisā mazāk mikrobu. Šodien tas liekas neticami, bet šī diskusija ilga gadiem; arī Pastēra pretinieki kāpa kalnos, ņēma gaisa paraugus un gavilēja, ja viņu kolbās mikrobi tomēr savairojās. Pateicoties Pastēra publicistiskajai darbībai un arī citu mikrobu pētnieku sasniegumiem, Eiropu un daļēji arī pārējo pasauli pārņēma “mikrobu meklētāju drudzis” — īsta ažiotāža par jaunajiem atklājumiem. Jau vairākus gadus pirms saviem slavenajiem atklājumiem vakcinācijā Pastērs izteicās par mikroorganismu iespējamo iesaisti slimību izcelsmē. Kādā ginekologu apspriedē, kur runāja par ļoti izplatīto nedēļnieču drudzi, viņš apgalvoja, ka tajā, visticamāk, vainojami nāvējoši mikrobi. XIX gadsimta 70. gados Vācijas provinces ārsts Roberts Kohs, kas plašāk zināms kā tuberkulozes mikobaktērijas atklājējs, sāka interesēties par liesas sērgas izraisītājiem, atrada tos slimo lopu asinīs, izstrādāja metodes to audzēšanai tīrkultūrās, izpētīja to sporas un 1876. gadā par saviem atklājumiem ziņoja speciālistu auditorijai. Viņš bija neapgāžami, pedantiski un precīzi pierādījis, ka noteikta baktērija izraisa noteiktu slimību. Jāatzīst, šis atklājums mazliet izsita no sliedēm Pastēru, kurš mikrobu pasauli zināmā mērā uzskatīja par savu lauciņu zinātnē; taču konkurenta parādīšanās lika viņam un viņa palīgiem strādāt vēl intensīvāk.

Tā kā Pastērs bija talantīgs savu atklājumu popularizētājs, viņa ietekmē cīņu ar mikrobiem sāka arī slavenais britu ķirurgs Džozefs Listērs. Viņš uzrakstīja Pastēram vēstuli, pateicoties par zināšanām, ko guvis no franču zinātnieka publikācijām. Listērs ķirurģiskajā darbā sāka izmantot karbolskābi — spēcīgu antiseptiķi: izsmidzināja to operāciju zālē, lietoja kompresēs un citur. Listērs atzina, ka tagad izdodoties slimniekus glābt pēc operācijām, pēc kurām agrāk izdzīvojuši varbūt divi no desmit operētajiem. Pastērs par Listēra vēstuli priecājies kā bērns: gan rādījis draugiem, gan atsaucies uz to publikācijās.

XIX gadsimta 60. gados Dienvidfranciju piemeklēja zīdtārpiņu slimības, kas draudēja iznīcināt visu zīdkopības nozari. Pastēra draugi un dievinātāji lūdza viņu veikt pētījumus, zinātnieks diezgan negribīgi tos arī sāka un vairākus gadus pēc kārtas vasarā devās uz dienvidiem. Viņam palīdzēja sieva un meita, bet problēmas risinājums šoreiz ilgi nedevās rokā. Tomēr beidzot Pastēram izdevās atklāt pat divas zīdtārpiņu slimības un izstrādāt metodi to ārstēšanai. Tādējādi var teikt: Pastērs izglāba Francijas un Itālijas zīdkopību. Taču vienā no šīm vasarām zinātnieku piemeklēja insults ar kreisās puses parēzi, kura sekas saglabājās visu mūžu.

Ar dēlu Jean Baptiste 1893. gadāVakcinācija

Strādādams mikrobioloģijā, Pastērs no saviem oponentiem pastāvīgi dzirdēja iebildumus, ka viņam nav medicīniskās izglītības. Zinātnieks šo problēmu atrisināja, par asistentiem pieņemdams jaunus ārstus, savus apbrīnotājus un domubiedrus. Daži no viņiem, piemēram, Emils Rū (1853—1933) un Čārlzs Šamberlāns (1851—1908), paši kļuva par ievērojamiem bakteriologiem. Drīz vien Pastēra komanda nonāca līdz pētījumiem vakcinācijā.

Jau kopš XVIII gadsimta beigām bija zināms, ka ar īstajām bakām nesaslimst cilvēki, kas iepriekš pārcietuši daudz vieglākās govju bakas. Pēc šā novērojuma britu ķirurgs Edvards Dženners radīja vakcīnu, kas glāba cilvēci no ļaunās, bieži vien nāvējošās infekcijas. Vārds “vakcīna” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “govju bakas”. Pastēru līdz jaunatklātajai vakcīnai, kura gan nederēja cilvēkiem, noveda gadījums. Viņa laboratorija pētīja vistu holeru, kas šiem putniem bija nāvīga. Slimības izsaucēji bija sīki, tikko saskatāmi. Lai ar tiem strādātu, asistenti šos mikrobus bieži pārsēja jaunās barotnēs, taču reiz kāda kolba bija saglabājusies neaiztikta vairākas nedēļas. Kad trauka saturu gribēja likvidēt kā vecu, Rū tomēr iedomājās to izmantot un ievadīja divām vistām. Putni saslima, bet ātri izveseļojās. Kad vēlāk šīs pašas vistas gribēja izmantot tālākajiem eksperimentiem, tās no nāvējošas svaigu mikrobu devas pat neapslima. Pastērs uzreiz saprata, ka radīta jauna vakcīna. “Liktenis apdāvina tikai sagatavotus prātus,” par nejaušības fenomenu reiz teicis pats zinātnieks.

Pastērs paziņoja par savu atklājumu. Taču atkal zinātniekam netrūka oponentu. Zinātnisko disputu karstumu ilustrē šāds gadījums: Pastērs Medicīnas akadēmijas sanāksmē uzstājies ar runu par jaunās vakcīnas perspektīvām medicīnā. Kāds vecs, visai ievērojams ķirurgs Žils Gerēns šo veikumu nicīgi nosaucis par niekošanos ar cāļiem. Pastērs atbildējis ar apvainojumiem, uz kuriem astoņdesmitgadīgais ķirurgs reaģējis, ar dūrēm metoties virsū sešdesmitgadīgajam vakcīnas autoram. Klātesošajiem tikai ar pūlēm izdevies abus izšķirt. Nākamajā dienā ķirurgs atsūtīja Pastēram izaicinājumu uz divkauju, kuru viņš gan nepieņēma.

Daļa kritikas, ko saņēma Pastērs, bija visai pamatota. Tā, piemēram, kāds gadījums zinātniekam lika kļūdaini domāt, ka jaunā vistu holeras vakcīna var līdzēt arī citām slimībām; šo nepārbaudīto ziņu viņš pastāstīja draugam, kas to publicēja kādā medicīnas žurnālā, sagādājot zinātniekam neērtus brīžus. Taču neveiksmes Pastēru nesalauza: jau drīz viņš ar palīgiem ķērās pie vakcīnas radīšanas pret liesas sērgu, kas tolaik radīja milzīgus zaudējumus lopkopībai. Atsevišķos gadījumos daži saslimušie lopi no liesas sērgas atveseļojās, un Pastērs pārliecinājās, ka tie no jauna nesaslimst, ja arī tiem ievada lielas virulentu baktēriju devas. Tagad laboratorija ar dažādiem līdzekļiem strādāja pie šo baktēriju novājināšanas, ievadīja dzīvniekiem dažādās devās; Pastēra asistenti strādāja dienu un nakti, pārgulēdami darbā.

Kad rezultāti beidzot šķita labi, Pastērs par tiem ziņoja Francijas Zinātņu akadēmijai, pie reizes paredzēdams vakcīnām spožu nākotni un uzvaru pār visām sērgām. Un atkal, sastapdamies ar oponentu iebildumiem, apliecināja savu iekarsīgo dabu. Pēc apgalvojuma, ka viņam izdevies novājināt lielas sērgas izraisītājus un ar tiem iespējams vakcinēt aitas un tās nesaslims, kāds slavens veterinārārsts Pastēru izprovocēja uz šovu, ierosinot to pierādīt. Zinātnieks pieņēma izaicinājumu, izsauca asistentus no atvaļinājuma un kādā lauku fermā vakcinēja 24 aitas un inficēja tās. Tikpat daudz aitu inficēja, bet nevakcinēja. Eksperimentu novēroja liels skaits zinātnieku, lauksaimnieku un žurnālistu. Neviena no vakcinētajām aitām nesaslima, bet visas pārējās nobeidzās. Pastērs bija uzvarējis. Pasaule zinātniekam uzgavilēja, saskatot viņā glābēju no visām cilvēces sērgām.

Kohs pret Pastēru

Avīzes bija pilnas ar slavinošām atsauksmēm. No šā brīža Pastērs kļuva pasaulslavens, pie viņa bariem vien ieradās ārzemju zinātnieki un ārsti, lai mācītos mikrobioloģijas tehnoloģijas un vakcīnu radīšanas principus. Francija Pastēram piešķīra Goda leģiona ordeni, no visām pusēm nāca pieprasījumi pēc vakcīnām.  Tad Pastērs pieļāva kļūdu: laboratoriju pārvērta par vakcīnu fabriku. Milzīgos katlos tur vārījās barotņu buljoni, asistenti gatavoja vakcīnas un braukāja pa Franciju, vakcinēdami lopus. Pēc kāda laika parādījās ziņas par gadījumiem, kad šīs vakcīnas nebija izrādījušās efektīvas vai pat iedarbojušās pretēji — lopi pēc vakcinēšanas saslima. Izslavēto Pastēra vakcīnu bija nopircis arī Roberts Kohs, bet tā izrādījusies pilna ar dažādām baktērijām. Pedantiskais un akurātais vācu zinātnieks par šo faktu uzrakstīja iznīcinošu rakstu medicīniskajā presē. Pastērs to gan apstrīdēja, norādīdams, ka jau 20 gadus strādājis ar baktēriju tīrkultūrām, un pievērsās perspektīvām, runājot par to, ka vispārējie vakcinācijas principi tagad ir atrasti, tomēr saprata, ka vakcīnu fabrika nav viņa nākotne. Francija aizstāvēja savu slaveno dēlu un bez kavēšanās ievēlēja Francijas Akadēmijā.

Neredzamais slepkava

Vislielākā triumfa brīdī Pastēra komanda paziņoja, ka tai padomā ir jauns mērķis — trakumsērga, kas šausmīgā nāvē iedzina visus inficētos un tolaik bija absolūti neuzveicama. Nav zināms, kas tieši zinātnieku pamudināja pievērsties šai sērgai, jo netrūka arī citu nāvējošu slimību. Varbūt iemesls bija bērnības atmiņas par sakosto zemnieku; varbūt fakts, ka vēl pirms nepilniem simt gadiem Francijā bija jāpieņem likums, lai aizliegtu praksi indēt vai nošaut nelaimīgos, ko uzskatīja par slimiem ar trakumsērgu.

Vistu un trušu vietā Pastēra laboratorijas vivāriju tagad piepildīja trakojoši suņi. Taču izdalīt aizdomīgu sīkbūtni traku dzīvnieku siekalās neizdevās ilgi.Pakļaujot sevi riskam, pētnieki atkal un atkal ņēma siekalas no trakiem dzīvniekiem, lai tajās meklētu slimības izsaucējus. Tad Pastēram radās ideja meklēt tos dzīvnieku smadzenēs, jo visi sim-ptomi liecina, ka sērgas izraisītājs sagrauj nervu sistēmu. Tātad vajadzētu to ievadīt tieši smadzenēs. Izdzirdējis šo domu, sarosījās Rū: tas esot viegli izdarāms, viņš izurbšot dzīvniekam galvaskausā nelielu caurumu un materiālu ievadīšot tieši smadzenēs. Pastērs šo priekšlikumu sašutis noraidīja, atzīdams metodi par pārāk cietsirdīgu. Rū savam bosam tomēr nepaklausīja un viņa prombūtnes laikā ar hloroformu iemidzināja veselu suni un ievadīja tam smadzenēs ar trakumsērgu miruša suņa smadzeņu vielu. Suns operāciju pārcieta ļoti labi, izskatījās vesels, bet pēc divām nedēļām saslima. Kad bija atrasta jaunā inficēšanas metode, atlika novājināt neredzamo, acīmredzot ļoti sīko sērgas izsaucēju. Eksperimentējot bez panākumiem pagāja daudzi mēneši, inficēti tika arī truši un jūrascūciņas. Beigu beigās sīkā sērgas izsaucēja novājināšanu par bezcerīgu sāka uzskatīt pat Rū un Šamberlēns. Taču Pastērs nenogurstoši nāca klajā ar aizvien jaunām idejām. “Mans spēks slēpjas tikai un vienīgi manā neatlaidībā,” reiz teicis pats zinātnieks. Ilgi meklētā metode beidzot tika atrasta, kad slima truša muguras smadzeņu gabaliņu izžāvēja sterilā kolbā. Nesaslima neviens no dzīvniekiem, kam šis materiāls tika injicēts. Tad sākās eksperimenti ar žāvēšanas ilgumu, injekciju devām un skaitu, līdz pētniekiem izdevās atrast optimālo variantu.

Luijs Pastērs diktē piezīmes  par zīdtārpiņu slimību  savai sievai Marijai LaurenaiGadījums ar Žozefu Meisteru

Triju gadu pētnieciskais darbs bija vainagojies panākumiem. Pastēram radās fantastiski plāni par visu Francijas suņu potēšanu, bet veterinārārsti to noraidīja: suņu bija pārāk daudz. Taču radās ideja par sakosto cilvēku vakcinēšanu, jo bija zināms, ka no sakošanas—inficēšanās brīža līdz saslimšanai paiet kāds laiks, kad, iespējams, varētu cietušo imunizēt. Taču nebija skaidrs, vai jaunatklāto vakcīnu drīkst izmantot cilvēkiem. Pastēru šī doma nelika mierā. Kādā vēstulē viņš rakstīja, ka ir gatavs to izmēģināt pats uz sevis.

Zinātnieks pētījumus publicēja un no visas pasaules saņēma vēstules ar lūgumiem pēc trakumsērgas vakcīnas. Pastērs ilgi šaubījās. Tad kāda izmisusi māte no Elzasas pati atveda pie zinātnieka savu deviņgadīgo dēlu Žozefu Meisteru, ko traks suns bija sakodis 14 vietās. Māte un kāds franču ārsts pārliecināja Pastēru rīkoties, jo nebija ko zaudēt. 1885. gada 6. jūlijā cietušais saņēma pirmo injekciju, pēc tam to atkārtoja vēl 13 reizes. Zēns nesaslima.

Pēc šā triumfālā notikuma uz Pastēra laboratoriju sāka plūst straume ar traku dzīvnieku sakostiem cilvēkiem. Leģendārs ir gadījums ar 20 Smoļenskas zemniekiem, ko 1886. gada februārī bija sakodis traks vilks. Šie ļaudis, apzinoties skaidru nāvi, pie Pastēra uz Parīzi bija mērojuši garu ceļu un ieradās tur divas nedēļas pēc sakošanas. Varbūt ir jau par vēlu? Drošības pēc viņiem vakcīnu ievadīja divreiz dienā. Galu galā nomira trīs sakostie, bet pārējie mājās atgriezās veseli. Pateicībā par šo cilvēku izglābšanu Krievijas cars Aleksandrs III sūtīja Pastēram balvu — Sv. Annas krustu ar briljantiem un 100 000 franku — naudu, par ko sāka celt Pastēra institūtu Parīzē.

Daudzās valstīs tika atvērtas tā dēvētās Pastēra stacijas, kas nodarbojās ar vakcināciju pret trakumsērgu. Jau 1886. gadā latviešu veterinārārsts Kristaps Helmanis šādu iestādi atvēra Pēterburgā, bet 1914. gadā — Rīgā.

Vissvarīgākais — tūlītējs praktisks labums

Novērtējot Pastēra darba nozīmību, jāatceras, kādā līmenī bakterioloģija un infektoloģija bija laikā, kad viņš tām pievērsās, un kāds apvērsums un jauni apvāršņi tika sasniegti zinātnieka mūža galā. Atskatoties uz Pastēra attieksmi pret darāmo, redzams, ka gandrīz visi sasniegumi bijuši vērsti praktiska labuma sasniegšanai. “Cilvēkiem, kas veltījuši sevi zinātnei, nav nekā patīkamāka kā vairot savu atklājumu skaitu, taču īpaši laimīgs zinātnieks ir tad, kad viņa darba rezultāti nes tūlītēju praktisku labumu,” teicis pats zinātnieks. Lai gan Pastērs caurcaurēm bija zinātnieks praktiķis, viņš vairākkārt uzsvēris: jo vairāk pētu dabu, jo vairāk apbrīnoju neatkārtojamo Radītāja veikumu.

Lielais zinātnieks dzīves pēdējā posmā pārcieta atkārtotus insultus, bet mūža beigās bija daļēji paralizēts. Pastēra 70. dzimšanas dienā viņam Sorbonā pasniedza valsts apbalvojumu: to saņemt zinātnieks iznāca, balstīdamies uz Francijas prezidenta rokas. Tā kā Pastērs bija zaudējis savu kādreiz vareno balsi, uzrunu nolasīja viņa dēls. Tajā ir rindas: “Vispirms sev vaicājiet: “Ko es esmu darījis savas izglītības labā?” Pēc tam, arvien pieņemdamies gudrībā, vaicājiet: “Ko es esmu darījis savas dzimtenes labā?” Un beidzot pienāks brīdis, kad jūs neizmērojamā laimē varēsit apzināties, ka esat kaut nedaudz sekmējuši cilvēces progresu un labklājību.”

Foto: en.wikipedia.org; pasteur.fr/en/institut–pasteur; bbc.co.uk/timelines

Uz augšu ↑
  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu

  • Šveice: slimnīcas ilgi būs kaujas gatavībā

    VITA ZAČESTA, latviešu gienkoloģe dzīvo Bellizonozā. Statistika Tičīno kantonā nav mazāk dramatiska kā Itālijā. Viņa stāsta, ka arī ārpus slimnīcas, piemēram, dodoties uz veikalu, uzliek masku. Un tā dara lielākā daļa sabiedrības. Lasīt visu