Piedzīvojums bez komforta. Kalni, velo, laivošana

Būt dabā, saplūst ar to, pieņemt tās noteikumus un pārbaudīt savus spēkus. Velo tūrisms, kalnos kāpšana un laivošana — trīs vaļasprieki, kas ļauj to darīt un lieliski parāda, cik pasaule ir nepieradināma un skaista. Un, ja vēl prieku par to var dalīt ar kādu, kas bijis blakus un atbalstījis brīdī, kad šķitis — savu spēju robeža sasniegusi augstāko punktu... Par to trīs dakteru stāsti.

Dr. Janīna Romanova: “Braucu gandrīz visu gadu, vienīgie atelpas brīži ir tad, kad laukā sniegs.”Darbs muskuļiem, atslodze prātam

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās kardioloģijas nodaļas vadītāja JANĪNA ROMANOVA ar riteņbraukšanu nodarbojas jau vairāk nekā piecpadsmit gadus. Brīdis ritenim mugurā pēc garas darbdienas ir kā balzams dvēselei.

Riteņbraukšana ir arī dakteres sava veida jāvārds zaļajam dzīvesveidam. “Vienīgi mūsu lielajās pilsētās ir gan auto, gan velosipēdu novietošanas problēmas. Pietrūkst vietu, kur, uz dažām minūtēm ieskrienot veikalā, varētu savu riteni pieslēgt. Par daudz ko aizdomāties vedina arī Bez tabu rādītais sižets, kad riteņbraucējam tika sastādīts protokols par to, ka viņš, krītot no velosipēda, bija traumējis gūžas kaulu, — policija viņam uzlika sodu, jo viņš bija nodarījis sev kaitējumu. Saskaņā ar likumdošanu riteņbraucējs ir satiksmes dalībnieks, kas nedrīkst traucēt satiksmi, nedz arī traumēt citus un sevi. Pēc dzirdētā domāju, vai vispār drīkstu stāstīt par to, kas notika ar mani. Bija slapjš laiks, braucu gar jūras malu, nogriezos Dzintaros Bulduru virzienā, kur ir veloceliņš. Bija jau patumšs, braucu diezgan ātri. Pēkšņi veloceliņa priekšā ieraudzīju sešus pakāpienus. Nekādu norāžu par to nebija. Zibenīgā ātrumā vajadzēja izlemt — turpināt uzņemtajā ātrumā un pēc tam mēģināt piezemēties vai censties pakāpienus apbraukt. Tā kā pirmais variants vairāk atgādināja zināmu sporta veidu, mēģināju šķērsli apbraukt un kritu. Kritiens bija diezgan pamatīgs — iegāzos krūmā, satraumēju plecu, vajadzēja meklēt sava kursabiedra Alda Dolmatova palīdzību. Par laimi, nekas lauzts nebija. Vēlāk izrādījās, ka tur ir brāļu kapi un trepes var apbraukt, ja vien kāds būtu iedomājies laikus uzlikt norādi. Taču vienīgais, kas tur ir — zīme “veloceliņš”, kas nozīmē — brauciet droši, jūs gaida pārsteigums!”

 

Dr. Anžela Pavloviča šogad  uzkāpa Kilimandžaro.  Fizisks un mentāls pārbaudījums,  kam viņa gatavojās pusgadu Skolotājs Kilimandžaro

Psihoterapeites ANŽELAS PAVLOVIČAS jaunākais vaļasprieks ir kalnos kāpšana. Nodarbe, par kuru vēl pirms pāris gadiem viņa draugiem strikti teikusi: “Es nu gan nekad neko tādu nedarīšu!” Šā gada februārī viņa uzkāpa Kilimandžaro.

“Apzinos, ka tā bija ļoti drosmīga izvēle un ambiciozs lēmums — pirmajā reizē izvēlēties Kilimandžaro. Arī mani draugi, ar kuriem kopā devos šajā piedzīvojumā un kuri kalnos kāpšanā nebija pirmziemnieki, tik augstu kāpa pirmoreiz. Kilimandžaro ir pasaulē augstākais atsevišķi stāvošais kalns — turpat 6000 m (5895 m), un kāpšana šādā augstumā saistīta ar vairākiem ļoti nopietniem riskiem. Reizēm fiziski trenētiem cilvēkiem dialogs ar Kilimandžaro beidzies ar glābšanas darbiem, kā tas bija, piemēram, ar pasaulslaveno tenisisti Martinu Navratilovu, kura tika stacionēta, jo viņai attīstījās plaušu tūska kā kalnu slimības komplikācija; tas notika, Navratilovai kāpjot pa Rongai route, ceļu, pa kuru arī mēs kāpām Kilimandžaro.

Ja vajadzētu dažos teikumos formulēt kalnos kāpšanas filozofiju? “Pole, pole.” Svahili valodā tas nozīmē — lēnām, lēnām. Viens no mūsu pavadītājiem man teica: “Kāpjot lēni, soli pa solītim, uzveiksit jebkuru virsotni.” Domāju, tā ir ļoti dziļa dzīves filozofija, kas attiecināma arī uz dzīvi ārpus kalniem. Par to esmu pārliecinājusies arī psihoterapijā — soli pa solītim virzoties uz priekšu, panākamas milzīgas izmaiņas.

Lai uzkāptu Kilimandžaro, gatavošanās process man prasīja pusgadu: soļoju pa trenažiera celiņu, centīgi vingroju sporta zālē, par gaidāmo ceļojumu daudz runājos ar draugiem, kas svarīgi, lai tik radikālam solim būtu gatava arī emocionāli. Gājām arī kopīgā pārgājienā. Pētīju medicīniska rakstura informāciju par kalnos kāpšanu un riskiem, smēlos informāciju no kolēģiem un draugiem — pieredzējušiem kalnos kāpējiem. Izkristalizējās nepieciešamo medikamentu saraksts. Daži no tiem patiešām noderēja un bija neaizvietojami. Domāju, ka mediķiem, zinot visus medicīniskos riskus, gatavošanās process reizēm ir sarežģītāks nekā citu profesiju pārstāvjiem. Pirms došanās Kilimandžaro vispirms uzkāpām divos adaptācijas kalnos — Litte Meru (3820 m) un Meru (4566 m). To pašu iesaku darīt arī citiem. Tas svarīgi vairāku apsvērumu dēļ. Kāda austriete, kas jau bija uzkāpusi Kilimandžaro un ko satikām mājupceļā no Meru, mums teica: ja pievarēts šis kalns, tad uzkāpt Kilimandžaro šķitīs tīrais nieks. Tā arī ir — tas pēc stāvā un relatīvi sarežģītākā Meru šķiet lēzenāks un vieglāk pieveicams. Vēl kāpšanai kalnos ļoti svarīgs ekipējums, tiesa, cilvēku prasības šajā jautājumā var atšķirties. Man ļoti palīdzēja nūjas ar “antišoka” funkciju, bet citiem tās šķiet neērtas. Uzskatu — viena no galvenajām kalnos nepieciešamajām lietām ir ērti apavi — tiem jābūt iestaigātiem un mitrumizturīgiem. Ļoti svarīgs arī labs guļammaiss — miega traucējumi var būt ne tikai kalnu slimības izpausme, tos var izraisīt arī malārijas profilaksei paredzētie medikamenti. Tāpēc guļvietai noteikti jābūt ērtai. Izvēloties ekipējumu, jārēķinās — gaisa temperatūra Kilimandžaro pakājē reizēm ir plus 30 grādi, bet virsotnē var sasniegt mīnus desmit grādus. Tāpat pēkšņi var uzrasties milzīgas vēja brāzmas, sākties stipras lietusgāzes. Kalnos ļoti svarīga arī komanda. Mums, sešiem kāpējiem, līdzi nāca četrpa-dsmit pavadoņi. Noteikumi liedz kāpt Kilimandžaro bez pavadoņiem. Uzskatu, ka seši ir ļoti labs skaits kompānijai, kas kopīgi nolēmusi kāpt kalnos. Katram ir savs temps, fiziskās spējas un, tā kā tas ir arī liels mentāls pārbaudījums, ekstrēmos apstākļos var parādīties līdz šim neiepazītas rakstura nianses, tāpēc labāk, ja ceļotāju grupa nav lielāka par desmit dalībniekiem. Priecājos, ka mani ceļabiedri bija draugi, ko pazīstu jau teju divdesmit gadu. Viens no pavadoņiem teica, ka mēs komunicējot kā ģimene. Domāju — pirmajā reizē īpaši svarīgi, lai blakus būtu domubiedri, uz kuriem pilnībā var paļauties, kuri grūtā brīdī pasniedz draudzīgu roku.”

Dr. Linards Rēdmanis savā pirmajā  kalnu pārgājienā Kaukāzā devās  piecpadsmit gadu vecumā,  tad sakāpa sporta klases.  Tagad ik vasaru ar domubiedriem izvēlas ceļamērķi, pēdējos gados  tā bijusi GruzijaMaigais un reizē skarbais skaistums

Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas urologs LINARDS RĒDMANIS domā: kustība — tā ir dzīvība. Viņš sevi pārbauda dažādi: kāpj kalnos (smejas, ka alpīnisms ir labākais veids, kā pārziemot vasaru), iekaro upes, riteņo.

Savā pirmajā laivu braucienā un velo pārgājienā L. Rēdmanis devās vienpadsmit gadu vecumā. “Vecāki nolēma, ka pienācis laiks sākt, un tā vienu nedēļu braucām ar laivām, otru — ar riteņiem. Šajā piedzīvojumā iesaistījāmies visi četri — mamma, tētis, māsa un es. Tas bija reizē grūti un interesanti. Pirmais kalnu pārgājiens Kaukāzā, kuru iekarot devāmies kopā ar Rīgas 25. vidusskolas skolēnu grupu, bija piecpadsmit gadu vecumā. Nogājām vairāk par simt kilometriem, šķērsojām 3500 metru augstu kalnu pāreju.

Vidusskolas laikā sāku trenēties klinšu kāpšanā, izgāju arī divgadīgo kalnu tūrisma grupu vadītāju semināru. Mācības notika gan Latvijā, gan kalnos. Pēc tam biju tiesīgs vadīt pirmās grūtības pakāpes pārgājienus. Kopš šā laika kalnos kāpšana kļuvusi par ko līdzīgu vasaras rituālam. Ilgākais pārtraukums, kad ieturēta pauze, bijis trīs četri gadi. Studiju laikā vismaz divreiz gadā braucām uz sporta nometnēm tagad okupētajā Krimā. Sakāpu pat kaut kādas sporta klases, bet tas jau nav īpaši svarīgi.

Iesaistoties minētajās aktivitātēs, pamazām izveidojās draugu loks. Šobrīd izveidojusies stabila trīs četru cilvēku kompānija, kurā tad arī izlemjam, kādas virsotnes gribam sasniegt. Būtiski, lai šiem cilvēkiem var uzticēties, jo no viņu darbībām kādā brīdī var būt atkarīga tava dzīvība. Izvēloties ceļabiedrus, nenāk par ļaunu atcerēties veco patiesību — komanda ir tik stipra, cik tās vājākais dalībnieks.”

Pēdējos četrus gadus L. Rēdmaņa un viņa komandas biedru galamērķis bijusi Gruzija, kas īpaša ar savu ļoti skaisto dabu, laipnajiem, ļoti atvērtajiem un viesmīlīgajiem cilvēkiem. Vienīgi Gruzijas kalni mazliet bīstami ar to, ka tajos nav glābšanas dienestu, tāpēc pašiem nopietni jāizvērtē visi iespējamie riski un ļoti jāpaļaujas uz ceļabiedriem. Divus gadus kā viens no grupas vadītājiem viņš vedis kalnos kāpējus uz Monblānu — tā bijusi jauna un vērtīga pieredze.

“Reizēm, sākot ceļojumu, ielejā ir plus 25, plus 30 grādi, bet, pakāpjoties augstāk, pie telts krūzītē atstātais ūdens sasalst... Taču tas viss kopā ir tik skaists piedzīvojums, kura vārdā noteikti esmu ar mieru daļu vasaras pārziemot.

Savā ziņā ekstremālākais pārgājiens bija uz Gruzijas kalniem. Sākotnēji bijām plānojuši, ka ceļā pavadīsim sešpadsmit stundas, bet viss izvērtās līdz trīsdesmit sešām. Mūs pārsteidza nakts, laikus nepaspējām nokāpt lejā. Nakšņojām bez telts. Arī pārtika, protams, bija sagādāta sešpadsmit stundām... Vēl tajā pašā reizē iestrēgām zem kalna kores uz Gruzijas un Krievijas robežas. Ilgi domājām, kā labāk tikt lejā: vienubrīd apsvērām iespēju nolaisties Krievijas pusē un tad pa kalniem atkal atgriezties Gruzijā — tas būtu vienkāršāk, vienīgi varēja izvērsties interesantā piedzīvojumā, sastopoties ar robežsargiem. Beigās nolēmām — labāk zināma nelaime nekā nezināma laime. Šis piedzīvojums deva arī ļoti pozitīvu pieredzi — mācību, ka šādas situācijas var atkārtoties, tāpēc labāk paķert līdzi nelielas rezervītes.

Ceru, ka tuvākajā laikā piepildīsies kāds ļoti sens sapnis — uzkāpt Materhornā. Līdz šim laikapstākļu dēļ tas vairākkārt nav izdevies, bet ceru, ka nākamreiz kalns mums to atļaus izdarīt.”

L. Rēdmaņa otrs īpašais hobijs ir ūdenstūrisms. Krustu šķērsu izbraukta Amata, Irbe, Gauja, Svētupe un daudzas citas Latvijas upes. Šogad plānots izmest Daugavas lokus. Arī Latgales ezeru sistēmas ir ļoti vilinošas. “Tiklīdz ir augstais ūdens līmenis, braucam neatkarīgi no gadalaika. Dažkārt gaisa temperatūra ir ap nulli, bet, ja ūdens vaļā, vienalga braucam. Amatā augsto ūdens līmeni noķeram apmēram trīsreiz gadā. Īpaši fantastiski, ja izdodas noķert palus jūlijā vai augustā, kad viss apkārt zaļš un vēl var peldēties. Ja nebūtu limitēts laikā un resursos, gribētu nobraukt arī pa kādu no mežonīgajām upēm Kanādā un Amerikā.

Pirms pieciem gadiem draugs uzaicināja piedalīties ūdenstūrisma tehnikas sacensībās, kuru sastāvdaļas ir nobrauciens pa upi uz ātrumu un slaloms starp uzkārtiem vārtiem. Tas rosināja vairāk trenēties airēšanas tehnikā. Pirms četriem gadiem pirmoreiz iekāpu kajakā, kas ir vienvietīga laiva. Arī tas bija liels atklājums, jo kajaki mēdz būt dažādi — braukšanai pa krāčainām un straujām upēm, jūras kajaki, tad vēl kaut kas pa vidu, līdzīgs pilsētas džipam. Dažkārt, lai izvēdinātu galvu, paņemu jūras kajaku un izbraucu šādu maršrutu: Lucavsala, Andrej-osta, Pilsētas kanāls, tirgus un atgriežos Lucavsalā. Reizēm to daru viens pats, kas nav īpaši labi. Visus drošības pasākumus gan, protams, ievēroju. Taču lielākoties ūdenstūrisma pārgājienos dodos kopā ar uzticamiem ceļabiedriem — tas ir gan drošāk, gan jaukāk, jo man svarīgi piedzīvotajā dalīties ar vēl kādu. Laivu braucieni vairāk nekā desmit cilvēku sastāvā gan mani nevilina."

Foto: no J. romanovas, A. Pavlovičas un L. Rēdmaņa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada augusta numurā

Uz augšu ↑
  • Uzvārdi ar vēsturi un stāstu

    Viņi visi ir pacientu ļoti cienīti un mīlēti ārsti, kas savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas. Dakteru ikdiena nav iedomājama bez jokiem. Šoreiz — par stāstiem, kas radušies saistībā ar uzvārdiem. Lasīt visu

  • Tēva pēdās. VALDIS MIGLĀNS, otorinolaringologs

    Dr. VALDIS MIGLĀNS ir pieredzējis otorinolaringologs ar vairāk nekā 30 darba gadu stāžu. Lielāko daļu no tiem viņš nostrādājis  Paula Stradiņa slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, kur īpaši pievērsies deguna blakusdobumu slimībām, kļūdams par atzītu speciālistu šajā jomā. Bet nu jau kādu laiku viņš strādā privātā klīnikā Headline. Kaut darba vide un slodze atšķiras, galvenais vienojošais elements privātai un valsts ārstniecības iestādei ir nemainīgs — pacients. Lasīt visu

  • Lēnām, lēnām. Divas volontēšanas nedēļas Tanzānijā

     “Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju Lasīt visu