Pacienta drošums un cilvēka faktors klīniskajā praksē

Kļūdīties ir cilvēcīgi, tomēr kļūdas medicīnā var maksāt dzīvību. Lai kādas būtu sabiedrības gaidas vai profesionāļu apņemšanās strādāt cītīgi, rūpīgi un nekļūdīties, šīs cerības ir maldīgas — cilvēka dabu izmainīt nav iespējams.

DEFINĪCIJA

  • Pacientu drošums ir ar veselības aprūpi saistīta nevajadzīga kaitējuma riska samazināšana līdz pieņemamam minimumam [2]

 

                  Arprūpi saistītu negadījumu upuri Eiropas Savienībā ir 8—12 % slimnīcā uzņemto pacientu. Runa var būt par veselības aprūpē iegūtām infekcijām (ap 25 % no visiem nevēlamajiem notikumiem), ārstniecības kļūdām, ķirurģiskām kļūdām, medicīnas iekārtu vai instrumentu kļūmēm, diagnostikas kļūdām, pēc pārbaužu rezultātu saņemšanas nesniegtu palīdzību. Šādus datus var lasīt Eiropas Komisijas Sabiedrības veselības portālā. [1]

Kas ir personas pieeja, kas — sistēmas pieeja?

Britu psihologs Džeims Rīzons, cilvēka faktora eksperts, daudz pētījis drošuma aspektus aviācijā un veselības aprūpē. Personas pieeju un sistēmas pieeju viņš apraksta kā kļūdu un negadījumu skaita samazināšanas stratēģijas. [3]

Personas pieeja kļūdas aplūko kā neapvaldītu mentālo procesu iznākumu: aizmāršību, nevērību, neuzmanību, izklaidību, apjukumu, paviršību utt. Cilvēks pats spēj izdarīt izvēli starp pareizu un nepareizu rīcību, drošām un nedrošām darbībām, kļūdas ar sliktām sekām tiek traktētas kā nolaidība vai pat bezatbildība. Koriģējošie pasākumi vērsti galvenokārt uz sliktajām beigām un kļūdas pieļāvēju: pārmetumu izteikšanu, sodīšanu, atkārtotas kvalificēšanās pieprasīšanu. Rīzons norāda: šāda pieeja ir novecojusi, tai ir niecīga koriģējošā vērtība (vai tādas nav vispār) — vainīgais atrasts, sodīts, bet problēmas būtība paliek neatrisināta. Reti kurš procesā vai negadījuma mehānismā iesaistīts vienpersoniski, bet pietiek ar vienu, lai negadījuma mehānismu palaistu.

Paraugprakse, ko piemin Eiropas Komisija, — sistēmas pieeja. Proti,kļūdīšanās ir daļa no cilvēka būtības, kļūdas notiek pat vislabākajās organizācijās, kur vide ir sarežģīta un mainīga, visas riska situācijas nav paredzamas, aizsargmehānismi, kas bijuši pietiekami, kādā brīdī var izrādīties nepilnīgi. Koriģējošie pasākumi paredzēti organizatorisko, sistēmisko trūkumu novēršanai un pilnveidei. Jaunā pieeja iesaka pārzināt ar cilvēka darbību saistītos faktorus un tos pārvaldīt.

Kāpēc tomēr joprojām pastāv indivīda pieeja kļūdām? Rīzons norāda: indivīda vainošana emocionāli izraisa lielāku apmierinātību nekā problēmu adresēšana organizācijas līmenī. Turklāt personas pieeja varētu būt vadītāju interesēs, juridiski ērtāka. Taču bez nevēlamo notikumu detalizētas analīzes nevar izslēgt to atkārtošanos nākotnē. Savukārt pārmetumu paredzējums veicina norobežošanos, slēpšanu, kas traucē cēloņu, norises mehānisma racionālai analīzei. Rīzons un citi pacientu drošuma eksperti uzsver: nav iespējams mainīt cilvēka dabu, bet ir iespējams mainīt apstākļus, kādos cilvēks darbojas! Piemēram, ārsts kļūdās un miligramu vietā norāda mililitrus, māsa pacientam zāles ievada nepareizā devā. Šādu kļūdu var novērst, ja organizācijas sistēmā iestrādāti aizsargmehānismi, piemēram, devas kontrole elektroniskajā zāļu ordinēšanas sistēmā vai devas dubultkontrole no māsu puses.

Cilvēka faktors = ergonomika

Ergonomika nebūt nenozīmē tikai to, kā pareizi sēdēt pie datora vai cilāt smagumus, neiegūt arodtraumu un saglabāt veselību.Latvijas Ergonomikas biedrība ergonomiku skaidro kā zinātni par cilvēka attiecībām ar darbu. Ergonomikas uzdevums ir darba procesa un darba vides piemērošana cilvēka psihiskajām un fiziskajām iespējām, lai nodrošinātu efektīvu darbu, kas neizraisa draudus cilvēka veselībai un ko viegli izpildīt, tātad arī darbu bez kļūdām. [4] ES dalībvalstīs lieto terminu “ergonomika”, ASV — “cilvēka faktori”.

Cilvēki nav mašīnas, kas tiek uzturētas darba kārtībā, ir prognozējamas un drošas. Cilvēka reakcija nav prognozējama, atmiņas kapacitātes dēļ mūsu spējas apstrādāt informāciju ir ierobežotas. Vienlaikus cilvēks ir pašapzinīgs, apveltīts ar iztēli un elastīgs domāšanā. Cilvēks spēj arī novērsties, novirzīties no darbības, kam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Šīs īpašības palīdz mums uztvert un reaģēt, kad notiek kas iepriekš neparedzēts, palīdz adaptēties jaunai situācijai un informācijai. Tomēr šī spēja var veicināt kļūdīšanos, parādoties blakus kairinātājiem. Piemēram, ja zāļu sagatavošanas procesā māsu iztraucē, viņa var aizmirst, kuru zāļu komponentu infūzijai jau pievienoja. [5] Ārstam un māsai uzmanība vienmēr būs jādala starp vairākiem pacientiem vienlaikus. Turklāt mūsu smadzenēm patīk izspēlēt dažādus trikus, situāciju uztverot neatbilstīgi realitātei (riska zonā ir zāles ar līdzīgiem nosaukumiem, pacienti ar līdzīgiem uzvārdiem, labās—kreisās puses uztvere, komati un nulles ciparos, perorālais un venozais ievades veids intensīvās terapijas pacientam u.tml.), un tādējādi veicināt kļūdīšanos. [6]

Ja grib radīt pacientam drošu sistēmu, jādomā nevis par tādu sistēmu, kur uzdevumus veic nesteidzīgi, pietiekami atpūtušies un pieredzējuši klīnicisti, bet jāparedz nepieredzējušu, stresainu, nogurušu un steidzīgu veselības aprūpes darbinieku dalība. [7]

Cilvēka faktors klīniskajā praksē

2007. gadā Lielbritānijā tika izveidota pirmā Klīnisko cilvēka faktoru grupa, tajā iesaistot gan veselības aprūpes, gan ergonomikas speciālistus. To nodibināja pilots Martins Bromilejs pēc tam, kad viņa sieva 2005. gadā anestēzijas negadījuma dēļ nomira. Kā lidmašīnas pilots, nācis no nozares, kur cilvēka faktora pieeja ir integrēta visos drošuma pārvaldības aspektos, viņš brīnījās, ka medicīnā ir tik maza izpratne par to nozīmi pacientu drošumā. Lai gan Bromileja sieva nomira salīdzinoši vienkāršas operācijas laikā, viņš lūdza neatkarīgu ekspertu, anestezioloģijas profesoru, veikt gadījuma analīzi, lai novērstu līdzīgas situācijas nākotnē. Neviens no ārstiem netika sodīts. [8]

Cilvēka faktori klīniskajā praksē nozīmē klīniskā snieguma uzlabošanu, radot izpratni par rezultātiem, kas rodas komandas darba, uzdevumu, aprīkojuma, darba vietas, kultūras, organizācijas un cilvēka izturēšanās un iespēju ietekmē un šo zināšanu piemērošana klīniskajā praksē. [9] Cilvēka faktora eksperti palīdz “dizainēt” procesus, kā droši un efektīvi ordinēt zāles, pārvest pacientu uz citu struktūrvienību, no operāciju zāles uz intensīvo terapiju, kā radīt drošas elektroniskās zāļu ordinēšanas programmas, kā veidot medicīniskās ierīces — infūziju sūkņus, ķirurģiskos instrumentus, pacientu gultas, darba vietas (piemēram, operāciju zāles) iekārtojumu, domājot par pareizu apgaismojumu un citiem fiziskiem parametriem. Jo vienkāršāk un cilvēkam draudzīgāk izveidotas šīs sistēmas, aprīkojums un procesi, jo mazāka iespējamība kļūmēm un lielāks drošums.

Negadījumi lielākoties nenotiek tāpēc, ka ārsts vai māsa būtu slikts profesionālis, neuzmanīgs, paviršs, nolaidīgs darbinieks. Pieci darba sistēmas komponenti — cilvēki, uzdevumi, rīki un tehnoloģijas, fiziskā vide, organizatoriskie nosacījumi (kas nozīmē arī saziņu un komandas darba nosacījumus) — mijiedarbojas un ietekmē cits citu (Karajona un Smita cilvēka faktora jeb sistēmas inženierijas modelis). Jā, cilvēka (ārsta, māsas, pacienta...) zināšanām, prasmēm, cilvēciskajām īpašībām neapšaubāmi ir nozīme, bet ne mazāk būtiski ir pārējie sistēmas elementi: uzdevuma faktori (sarežģītība, izpildāmība, skaidrs formulējums, izpratne par veicamo, instrukciju pieejamība), vide (dažādi traucēkļi, troksnis, apgaismojums, darba vietas iekārtojums, piemērotība), tehnoloģijas (ierīču pieejamība un funkcionalitāte), organizatoriskie līdzekļi (maiņu darba plānošana, resursi, prioritāte, komandas un komunikācijas faktori), kas ietekmē cilvēka veikumu un lēmuma pieņemšanu. Cilvēks šajā sistēmas modelī ir centrā. Nevis indivīdam jāpiemērojas sistēmai, bet gan darba sistēmai jābūt projektētai tā, lai uzlabotu indivīda sniegumu un minimizētu negatīvas sekas attiecībā uz indivīdu (piemēram, stresu) un attiecīgi tālāk uz organizāciju. [10]

 

Foto: Inese Austruma

________________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. Eiropas Komisija. Pacientu drošums. Politika. http://ec.europa.eu/health/patient_safety/policy/index_lv.htm
  2. WHO. The Conceptual Framework for the International Classification for Patient Safety; 2009. http://www.who.int/patientsafety/implementation/taxonomy/publications/en/
  3. Reason J. Human error: models and management. BMJ, 2000; 320(7237): 768–770. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1117770/
  4. Kas ir ergonomika. Latvijas Ergonomikas Biedrība. http://www.ergonomika.lv/
  5. Runciman B, Merry A, Walton M. Safety and ethics in healthcare: a guide to getting it right, 1st ed. Aldershot, UK, Ashgate Publishing, Ltd, 2007.
  6. WHO patient safety curriculum guide for medical schools. What is human factors and why is it important to patient safety? 2009; 99–108.
  7. What is human factors and why is it important to patient safety? WHO patient safety curriculum guide for medical schools, 2009; 99–108.
  8. Elaine Bromiley’s Story. Clinical Human Factors Group. www.chfg.org
  9. What is Clinical Human Factors? Dr Ken Catchpole, a human factors expert; www.chfg.org
  10. Carayon, et al. Work system design for patient safety: the SEIPS model. Qual Saf Health Care, 2006; 15(Suppl I): i50–i58. doi: 10.1136/qshc.2005.015842.
  11. Flin R, O’Connor P, Crichton M. Safety at the sharp end: a guide to non-technical skills. Aldershot, UK, Ashgate Publishing Ltd, 2008.
  12. Dawson D, Reid K. Fatigue, alcohol and performance impairment. Nature, 1997.
  13. Beyea S. Interruptions and Distractions in Health Care: Improved Safety With Mindfulness; 2014 Feb. Agency for healthcare research and quality: https://psnet.ahrq.gov/perspectives/perspective/152/interruptions-and-distractions-in-health-care-improved-safety-with-mindfulness
  14. Clarke SP, Donaldson NE. Nurse Staffing and Patient Care Quality and Safety. In: Hughes RG, ed. Patient Safety and Quality: An Evidence-Based Handbook for Nurses. Rockville (MD): Agency for Healthcare Research and Quality (US); 2008 Apr; Chapter 25. Available from: http://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK2676/
  15. Kodate N, Ross AJ, et al. Non-Technical Skills (NTS) for Enhancing Patient Safety: Achievements and Future Directions. Japanese Journal of Quality and Safety in Healthcare, 2012; 7(4): 360–370.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada oktobra numurā

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti