Ar trakuma koeficientu. Signes Dauškanes-Plataces jaunā dzīve Losandželosā

Viņas e–pasts starp citiem iespurdz ar čalojošu vieglumu: “Labrīt, Rīga!” Pielikumā pievienotās atbildes šķiet uzspriegotas ar jaudu, ar kādu varētu iedarbināt elektrostaciju. Daudziem teikumiem galā viņa pievilkusi smaidiņu priecīgos ģīmīšus, it kā ķircinot pārvarētās grūtības. SIGNE DAUŠKANE–PLATACE.

Signe DAUŠKANE–PLATACELieliska organizatore, sieviete—virpulis, gatava lēkt nezināmajā, mācīties atkal un atkal. Savulaik Pacientu tiesību biroja vadītāja, Premium Medical vadītāja, tad Capital Clinic Riga vadītāja. Četru dēlu mamma. Pirms pusotra gada ar ģimeni pārcēlusies uz Losandželosu. 

Facebook viņa kopīgojusi ierakstu par to, ka dzīvesskolā nekad nezini, kurā klasē esi un kad ir nākamais eksāmens. Tu pat nevari norakstīt, jo nevienam nav tava varianta. Neburkšķēt par eksāmeniem — tik ļoti tas ir par Signi!

Kādi ir jūsu rīti un dienas? Lielākās rūpes pašlaik prasa jaunākais dēls Viljams?

Tik daudz nodarbināta ar mājas lietām neesmu bijusi nekad. Un man patīk. Jo ilgi jau tā nebūs. Galva pilna idejām, drīz arī pa Losandželosu nēsāšos tāpat kā pa Rīgu. (Smaida.)

Viljamiņam augusta sākumā palika pusgadiņš. Esmu priecīga, ka vismaz ar ceturto mēģinājumu beidzot esmu mamma. Šobrīd nav jāstreso par mācībām vai biznesu. Varu gandrīz pilnībā ļauties dēliņa vēlmēm un režīmam, bez drudžaina “kaut nu viņš ātrāk aizmigtu, ilgāk gulētu”, lai varu pastrādāt pie datora, piezvanīt. Tikai tagad saprotu, cik ļoti tas mani ar lielajiem dēliem uzvilka un iztukšoja.

Lai gan skolu jautājums Amerikā ir sarežģīts, mums to izdevies sakārtot gandrīz ideāli. Desmitgadnieks Matīss iet vācu skolā — Goethe International Charter school, kur daļa skolotāju ir no Vācijas, puse skolēnu Eiropas izcelsmes. Vecākais dēls, 18 gadus vecais Rūdolfs, šogad sāka mācības 12. klasē Hollywood High School, 200 metru no slavenās Holivudas Slavas alejas, bet mūsu četrgadniekam Leonardam pre–school (bērnudārzs) ir pie mājām.

Darbā ar sešus mēnešus veco  Leonardu, 2012. gadsEsat pieņēmuši kaliforniešu dzīvesveidu? Un Kalifornija jūs?

Kalifornija ar sauli ir vienreizīga! Dzīvojam piecpa-dsmit minūšu brauciena attālumā no okeāna, jo mani puiši ir traki uz peldēšanos okeānā. Arī mājokļa jautājumu esam sakārtojuši atbilstīgi pašreizējām iespējām, mītam ļoti zaļā pilsētas daļā, tieši pa vidu starp Downtown un okeānu. Tuvu Holivudai un lidostai. Tas viss ļauj izbaudīt šīs megapoles plašumus un iespējas. Piemēram, tā kā dzīvojam desmit minūšu brauciena attālumā no Natural History Museum un Kalifornijas zinātņu centra, Matīsam vasarā uzdāvinājām iespēju divas nedēļas pavadīt kopā ar citiem bērniem—zinātniekiem pētnieku (kukaiņu un dinozauru) nometnēs šajā muzejā.

Kad lēmām, uz kurieni Amerikas Savienotajās Valstīs pārcelsimies, apskatījām tikai divus variantus — Ņujorku un Losandželosu. Izšķirīgi bija laikapstākļi (maigs, saulains klimats, gaisa temperatūras svārstības Losandželosā ir vismazākās ASV, okeānā peldam cauru gadu, arī tad, kad vietējiem ir ziema) un tas, ka Kalifornijas štats ir ar ļoti spēcīgu ekonomiku (pasaulē sestā lielākā ekonomika, 13 miljoni iedzīvotāju Losandželosā un tai piegulošajās piepilsētās). Liela konkurence, bet arī lielas iespējas! Filmu un izklaides industrijas pasaules centrs. Kā mums pagājušajā vasarā teica kāds zviedru vīrietis, kurš te dzīvo jau 15 gadu: ja kaut kā nav Losandželosā, tātad tā nav nemaz un nekur pasaulē. Eņģeļu pilsēta ir liels vilinājums — uz šejieni dodas cilvēki no visas pasaules, lai realizētu savus sapņus. Pirms te ieradāmies, to nezināju, un labi, ka tā, varbūt būtu nobijusies. Mērogs, kādā te tiek plānota un īstenota attīstība, brīžam liek aizrauties elpai.

Izvēlēties tieši Losandželosu iedrošināja arī Aivars Jerumanis — ilggadējs un nozīmīgs latviešu kopienas darbinieks un aktīvists, ar kuru mans vīrs Leons veiksmīgi nodibināja kontaktus, kad vēl bijām Rīgā. Tāpat ļoti silti mani uzņēma manas studenšu korporācijas Daugaviete Dienvidkalifornijas kopa. Ja ej pie cilvēkiem ar atvērtu sirdi, cilvēki pretī nāk ar smaidu un gatavi kaut ko ieteikt.

Klīnikas  Premium Medical  atklāšana,  ar klīnikas kolektīvu,  2008. gadsPirms pusotra gada Green Card loterijā tikāt pie zaļās kartes un bijāt gatavi aizbraukt tā... gandrīz uz “neko”?

Jā, 2015. gada februārī saņēmām USA Green Card un jūnija sākumā pārcēlāmies uz Losandželosu. Un ne mirkli šo soli neesam nožēlojuši. Kaut arī tā nebija ne mana doma, ne iniciatīva. To ļoti vēlējās mans vīrs un arī vecākais dēls Rūdolfs.

Bet, jā, Latvijā bija maz cilvēku, kas šo mūsu trako gājienu saprata. Kāpēc? Kam jums to vajag? Vai tad Rīgā slikti? Uz šiem jautājumiem bieži bija jāatbild pēdējā mēnesī pirms pārcelšanās. Mēs līdz pat maijam šo lēmumu turējām pie sevis, zinādami, ka cilvēki nesapratīs.

Huntington Library  Botāniskajā dārzā.  Divpadsmit dārzi  (slavenākie: Japāņu,  Tuksneša jeb Kaktusu,  Kalifornijas, Liliju,  Ķīnas, Rožu) un  15 000 dažādu augu  gandrīz 50 ha platībāŠādiem lēmumiem, pat ja tajos ir daudz likumsakarīgu nejaušību, tomēr nobriest, vismaz domās.

Mēs nekad ģimenē nebijām runājuši par pārcelšanos. Nekad nerunājām sliktu par Latviju. Mums klājās labi. Paradoksāli, bet pārcelšanās brīdi mums abiem ar vīru klājās tik labi kā nekad iepriekš. Abi bijām iesaistīti vairākos projektos. Tomēr izlēmām riskēt un pieņemt šo dzīves piedāvāto iespēju. Vīzas pasēs visai ģimenei tika iespiestas 2015. gada 10. februārī — precīzi mūsu laulības desmitajā jubilejā. Es to uztvēru kā nepārprotamu zīmi: tas ir tavs ceļš. Nebaidies, bet saņemies un dari!

Un, kad tu, cilvēks, sāc uzskaņoties uz ko jaunu, kaut ko citu, atrodas miljons argumentu tam, kāpēc “jā”. Pēkšņi atskārtu, ka Latvijā esmu izdarījusi to, ko vēlējos. Ka gribu pieņemt šo izaicinājumu no nosacītā “visa” uz tikpat nosacīto “neko”. Vēl esam pietiekami jauni, lai arī te paveiktu kaut ko, kas dod pašapliecināšanos un piepildījumu. Un vēl ne tik veci, lai būtu zudis elastīgums. Nekad neesmu dzīvojusi rāmī. Un tieši tāpēc — mums patīk izkāpt ārpus rāmja, būt ceļā uz kaut ko. Abi ar vīru tagad jūtamies kā studenti, jo mums ir zīdainis un meklējam savu pareizo ceļu jaunajā dzīvē.

Capital Clinic Riga  atklāšana —  ar Veselības centra 4  valdes priekšsēdētāju  Māri RēvalduEsat teikusi, ka ikvienam dzīvē ir savi drosmīgie lēmumi un trakuma līmenis. Tas nozīmē dzīvot “šeit un tagad”, piepildot savas vēlmes?

Man bija sapnis vismaz vecumdienās dzīvot mīļajā Itālijā. Saule, jūra, ēdiens, valoda, mūzika, gaiss, easy going dzīvesveids... Bet sanāca tā, ka vīrs mani atveda uz Kaliforniju. Ja jūs zinātu, kādi te laikapstākļi! Dievīgi! Četrdesmit gadu laikā tā arī nespēju sadzīvot un iemīlēt Latvijas slapjos novembrus, sniegu un aukstumu. Jā, sniegs ir forši, bet reizi gadā — un to var īstenot arī te, Losandželosā. Trīs stundas — un esi kalnos, ciemos pie sniega. Ar to mana sniega norma ir izsmelta.

Man ir teiciens par “trakuma koeficientu”, kas mums ar vīru katram atsevišķi ir stipri virs vidējā. Bet, kad saliek mūsējos kopā, tad mūsu 1 + 1 = 10! (Smaida.)

ASV Neatkarības dienas svinībās  Downtown 2015. gada 4. jūlijāJums patīk riskēt?

Lēmumus visbiežāk pieņemu pēc sajūtas, nevis loģikas. Tāpēc man tas sanāk diezgan ātri: vai nu daru un uzreiz par simt procentiem, vai nedaru nemaz. Tikai loģikas argumenti uz mani nestrādā. Man vajag to iekšējo yess sajūtu. Labāk nožēlot to, ko pamēģināju, jo darīju, cik labi vien varēju (un varbūt kaut kas nogāja greizi), nekā to, ka nesaņēmos un neizdarīju nemaz. Zem guloša akmens ūdens netek.

Tā kā esmu bijusi gan koučs, gan biznesa mentore, gan vienkārši iedvesmotāja, mēdzu teikt: ja tu man saki, ka tas nav iespējams, tad es tev saku: tiešām nav. Tev tas nav iespējams. Jo tu tajā neredzi potenciālu. Ja neredzi potenciālu, ir neiespējami atrast motivāciju darīt. Rezultāts ir likumsakarīgs — netici, ka tev (!) tas izdosies. Nu, un kā tad tu iedomājies, ka pie šāda uzstādījuma varētu sanākt?! Manā izpratnē “prognozējamība, paredzamība” un “rutīna” ir sinonīmi. Bet esmu tas trakais tips, kuru rutīna nogalina. Tāpēc projekti man interesē tikai tikmēr, kamēr tie ir palaišanas fāzē: kad no nekā jārada tas, kas ir tikai manā galvā, kad jāsavāc komanda, jāpalaiž visi procesi. Kad vilciens uzlikts uz sliedēm, tad lai nāk prasmīgs administrators, kam šāds ikdienas darbs ir ideāli piemērots. Bet par risku man patīk slavenā R. Šarmas vārdi: kad mēs pārstājam riskēt, mēs pārstājam dzīvot.

Pacientu tiesību biroja vadītāja, Premium Medical vadītāja, Capital Clinic Riga vadītāja — ko šie karjeras pakāpieni jums nozīmēja?

Neuzskatu, ka tie būtu kāpieni. Tāds bija mans ceļš. Biju nopietni plānojusi kļūt par juristi vai advokāti medicīnas tiesībās, bet plānus mainīju, kad reāli nokļuvu tiesvedības procesos (kā pacientu, tā medicīnas iestāžu pusē). Tas bija ap 2004.—2006. gadu. Sapratu, ka es kā personība vienkārši neesmu advokāta tips, jo man ir svarīgi, ko pati domāju par strīda būtību, kura rezultātā pie manis atnākusi viena no pusēm. Lai viss būtu iespējami godīgāk. Bet tiesā, pārstāvot klientu, nevari teikt: ziniet, manam klientam ir drusku taisnība un otrai pusei arī drusku taisnība. Tad nu, mīļā tiesa, lemiet tā, ka abi vainīgi — katrs par 50 procentiem. Nē! Tiesā uzdevums ir otru pusi noslaucīt no zemes virsas, tēlaini runājot. Tas nav man! Esmu veidotāja, radītāja un iedvesmotāja. Esmu gatava to darīt jebkurā diennakts laikā un bez maksas. Tāpēc biju iesaistīta biedrības Līdere mentoru pulkā, iedvesmojot un atbalstot tos, kas sper pirmos soļus ar savām biznesa idejām.

Otrs — cienījamie doki pēc manām pacientu tiesību lekcijām un semināriem 2001.—2006. gadā diezgan bieži teica aptuveni šādi: “Signīt, tu jau vēl jauna, tu jau nesaproti, ka reālajā dzīvē tā nenotiek... Tās tavas pacientu tiesības droši vien Eiropā ir un strādā, bet Latvijā gan viss ir citādi!” Nu, cik tad ilgi varēju klausīties, ka tas nestrādā? Tāpēc izlēmu šo pieņēmumu pārbaudīt dzīvē, izveidojot savu klīniku. Kaut sākuma punktā man bija ļoti maza nojausma par biznesu kā procesu. Tāpēc blakus bija mans vīrs Leons, kurš pavisam drīz pieslēdzās uz divsimt procentiem.

Sabiedriskā organizācija “Latvijas Pacientu tiesību birojs” radās tāpēc, ka 2000. gadā, rakstot diplomdarbu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, atskārtu, ka Latvija ir pēdējā valsts Eiropā, kur vārdu salikums “pacienta tiesības” izraisa dažādas asociācijas, tikai ne to, kas tas patiesībā ir. Nav ne juridiskās bāzes, ne izpratnes, ne valsts vai nevalstiskas institūcijas.

Par klīniku Premium Medical man joprojām ir vissiltākās atmiņas, tā bija burtiski mans un Leona bērns un lolojums. Tā mesties uz galvas iekšā, kā mēs un mūsu komanda to darīja! Biznesa plānu veidojām 2006. gada nogalē un 2007. gadā, kad bija “gāzi grīdā” laiks, un tāds bija arī mūsu biznesa plāns. Cilvēki bija izslāpuši pēc ambulatoro pakalpojumu medicīnas iestādes, kur būtu droši, ka medicīna būs kvalitatīva, ka nopirks arī laba ārsta laiku. Laiku, kad šis ārsts ar viņu runās — veltīs laiku anamnēzes ievākšanai, paskaidros diagnozi un parunāsies, kā labāk ārstēties. Ka nopirks visu procesu, kvalitatīvu vidi un attieksmi pret sevi. Jo tāda piedāvājuma toreiz nebija. Es nerunāju par mazām šaura profila medicīnas iestādēm, kas sen strādā biznesa apstākļos (stomatoloģija vai plastikas ķirurģija). Klīniku atvērām tieši krīzes priekšvakarā, 2008. gada janvārī. Visa lielā komanda bija motivēta un ticēja, ka tiksim krīzei cauri. Izturēsim. Kaut arī mūsu investoriem jau bija iestājusies krīze un 2008. gada rudenī saņēmām skaidru norādi — finanšu pieejamības ziņā no viņu puses decembris būs pēdējais mēnesis, kad varam izdzīvot. Mēs nebijām ar mieru, cīnījāmies. Katru mēnesi runājām ar banku, ar kreditoriem. Banka atlika mūsu “jautājumu” ik uz diviem mēnešiem. Un tā gandrīz divus gadus, līdz satikām pašreizējo Premium Medical īpašnieku Tomasu Lindeborgu. Paldies viņam par patieso ieinteresētību un arī idejām, kas organiski iekļāvās šajā servisa medicīnas modelī! Viņa redzējums un padomi kardināli atšķīrās no apmēram 30 citu miljonāru pieejas, kuri kā potenciālie partneri ar mums tajā laikā bija tikušies. Pamatā visi bija no viena un tā paša Ostapa Bendera plaukta “nauda — no rīta, krēsli — vakarā” (ģengi utrom — stuļja večerom). Visi gribēja ātru atdevi katram savam ieguldītajam eiro. Vai arī neticēja, ka šāds medicīnas modelis var būt pieprasīts un veiksmīgs mazajā un mazturīgajā Latvijā.

2008. gada septembris—2010. gada jūlijs bija totālas neparedzamības periods, kad varējām nedarīt neko un paļauties uz likteni: kas būs, tas būs! Taču mēs pieņēmām apzinātu lēmumu: pielikt visas pūles, lai klīnika ar katru dienu kļūtu arvien labāka un labāka. Uzskatu, ka mums ļoti īsā laikā izdevās radīt ārstniecības iestādi ar ļoti labu reputāciju.

Pēc tam bija darbs pie Capital Clinic izveides. Absolūti traks laiks. Ļoti, ļoti īsā posmā bija jāpieveic milzīgs apjoms. Telpas noīrējām 2013. gada jūlijā. Ap 1200 kvadrātmetru saplānošana, remonts, mēbeļu un iekārtu uzstādīšana beidzās 2014. gada janvāra sākumā, paralēli notika sertifikācijas process, ārstu un personāla atlase, piesaiste un sagatavošana, bet jau 14. janvārī bija oficiālā atklāšana.

Šogad Jāņos Losandželosas Latviešu namāKādas dzīves mācības no šā laika esat paņēmusi sev līdzi? Kā tās jūs mainījušas?

Pirmā — sākot biznesu (tāpat kā veidojot ģimeni), svarīgi izvēlēties pareizos cilvēkus (partnerus, vadības komandu, katru, kurš strādā ar tevi kopā), ar ko esi uz viena viļņa. Jo tā ir tava komanda, ar kuru kopā īstenot savu sapni. Iet kopā biznesā ir kas līdzīgs kā kāpt kalnos, doties ar jahtu pāri okeānam vai lidot uz Marsu. Cieši kopā strādājot, pārvarot grūtības, krīt maskas. Cilvēki atklājas tādi, kādi ir. Ja tas būs tavs cilvēks, vieglāk un kopā tiksit galā ar jebkuru situāciju. Ja ne — tas var maksāt ļoti dārgi.

Otrā mācība: lai cik skaisti izskatītos “ģimenes bizness”, es vairs negribētu tādā modelī darboties. Jo mājās man priekšā bija nevis vīrs, bet joprojām tas pats biznesa partneris, ar kuru pirms divām stundām diskutēju par biznesu, varbūt pat sastrīdējāmies. Tas ļoti traucē normālām ģimenes attiecībām.

Trešā mācība: šis laiks man parādīja, ko es varu. Un ka varu daudz. Esmu cilvēks—orķestris, ja vajag. Man pašai ļoti, ļoti patīk jaunrades posmi! Tomēr uzskatu, ka panākumus esmu guvusi tad, ja patīku pati sev. Pēc divu klīniku izveides esmu sapratusi, ka vairs negribu šādu atbildību uz saviem pleciem, galvenokārt tāpēc, ka nav laika un spēka ģimenei. Izveides un projekta palaišanas fāze jebkurā projektā ir milzīga emocionāla un fiziska slodze, patiesībā pārslodze. Vīrietim darbs ir darbs. Bet sievietei, lai ko viņa darītu vai kas būtu ārpus mājas, jādomā par mājās notiekošo, par bērniem. Mājās turpini būt datorā, ar tālruni un strādāt, darbā — risini privātos jautājumus. Izveides posmos es ļoti apzagu savus bērnus.

Foto: no S. Dauškanes–Plataces albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada novembra numurā

Uz augšu ↑
  • Mātes un dēli ar saknēm medicīnā

    Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek. Lasīt visu

  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu