Vieta, kur atgriezties. II daļa: Japāna* Annas Jurkovskas īpašais stāsts

Fonā skan mūzika no Miyazaki Hayao animācijas filmām. “Tās ir pasaulē labākās multiplikācijas filmas!” saka ANNA JURKOVSKA, fotogrāfe un Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta zobārste. Par Japānu viņai ir īpašs stāsts. Savā ziņā to var salīdzināt ar pirmo mīlestību, kad neizskaidrojamais klikšķis pēkšņi pieklikšķina krūšu rajonā un nekad nepalaiž vaļā.

Harajuku iepirkšanās  centra ieeja.  Sirreālistiska spoguļu  mozaīkaAnna Japānā bijusi divreiz, pēdējo reizi šogad martā (brauciens bija saistīts ar fotogrāfes pienākumiem), un viņas galamērķi bija Tokija un Kioto. Sakuras vēl bija ietītas segās un tikko sāka raisīt maigi sārtos ziedus. Anna devās agrās rīta pastaigās, vēroja, kā mostas un pulsē Tokijas ielu dzīve, sarunājās ar jauniešiem, iegriezās suši bārā, kur uz slīdošās letes izvēlējās bez glutēna visu, ko sirds kāro. Viņa stāvēja ar izbrīnā ieplestām acīm, skatoties, kā pusseptiņos no rīta pie viesnīcas gaisu pāršķeļ šveicara ļoti skaļā balss, ko pavadīja klanīšanās. Izrādījās, viņš sveicina darbiniekus: Ohayou Gozaimasu! Nabaga šveicara balssaites!

Ar vilcienu devās uz Kioto un kāpienā uz Fušimi Inari svētnīcu pamanījās noklīst no takas (ceļš uz altāri jāmēro Inari kalnā pa meža taku četru kilometru garumā, izejot cauri daudziem tūkstošiem lielāku un mazāku oranžu vārtu, kurus rotā lapsiņu skulptūras — pārticības, auglības un rīsu dieva Inari Okami “ziņneši”). “Kaut kā izgāju ārpus tiem vārtiem. Vienu brīdi domāju, ka esmu apmaldījusies mežā, taču tad nonācu slēgtā templī. Tik interesanti! Mūki man aizrādīja, ka nedrīkst fotografēt. Žēl,” atceras Anna.

Anna Jurkovska.  Japāna viņai ir kas vairāk par vietu,  kur interesanti aizceļotAnime, debesskrāpis un Hatori dāvinātais spogulītis

“Ceļojumā man veiksme ir nevis aiziet uz kādu muzeju, apskatīt kādu punktu, bet Japānas Starbucks iepazīties ar jauniešiem un parunāt, kā viņi dzīvo, ko domā, kas viņiem svarīgs. Sākumā viņi sastingst, nesaprot, kāpēc ar viņiem runā japāņu valodā (man ir specifiskāks vārdu krājums, jo lasu literatūru, bet nepārvaldu moderno sarunvalodu)”, smejas Anna. “Bet tad viņi atmaigst un ļoti draudzīgi iesaistās sarunā. Pie mums piecpadsmit sešpadsmit gados ir mazi pieaugušie, bet tur — vēl īsti bērni. Ar jauniešiem var parunāt par spēlēm, par Mangu (japāņu komiksiem), par Anime (japāņu multiplikācijas filmām).” Anna aizrautīgi turpina: Miyazaki Hayao animācijasir must see! Japānas kultūras sastāvdaļa, ar tām uzaugusi vesela japāņu paaudze, arī mūsdienu modernie japāņu bērni. Par zivtiņu Ponyo, par ceļojošo pili, par princi Mononoke. “Ļoti daudzslāņainas, dziļas, filozofiskas. Jo vairāk saproti un pārzini Japānas vēsturi, mitoloģiju, jo interesantāk skatīties. Par princi Mononoki var skatīties vienu slāni, primitīvo, proti, par puiku, kas cīnās ar ļaunajiem gariem. Taču var skatīties un saprast, ko simbolizē vilki ar divām trim astēm. Ieraudzīt, kā savienojas nesavienojamas lietas un cik organiski tās sadzīvo, piemēram, kā pilsēta var sadzīvot ar dabu. Vai filmiņā par zivtiņu Ponyo — kādas vērtības ietvertas! Veco ļaužu pansionāts, dabas stihijas, tēvs jūrnieks, draudzība. Savam jaunākajam dēlam Filipam tās rādīju no pašas bērnības, un redzu, ka viņa uztvere ir līdzīga japāņu bērnu uztverei.”

Kāpjot uz Fušimi Inari svētnīcu,  jāiziet cauri daudziem  tūkstošiem vārtuAnna uzsver: ceļojot tūrisma ceļvežus nestudē, vien apskatās, lai zinātu, kurp nedoties. “Pat lidostu varu baudīt — man patīk nosēsties, skatīties, klausīties, ko cilvēki saka, no šiem maziem fragmentiņiem uzbūvēju savas pieredzes mozaīku.”

Šajā mozaīkā labi iekļaujas stāsts par debesskrāpi un arhitektu. Pirmo reizi dodoties uz Japānu, Anna kā tulce pavadīja Latvijas Šidokan karatē federāciju. Viens no Japānā satiktajiem karatē cilvēkiem bija arhitekts, kas projektē seismoizturīgos debesskrāpjus. “Viņš mani paņēma pastaigā pa debesskrāpju rajonu. Iegājām lielā debesskrāpī, viņš pieveda mani pie stikla platformām un parādīja mīkstos, elastīgos silikona savienojumus, kas būvi notur zemestrīcēs. Vienā no augstākajām Japānas būvēm stāvēt blakus cilvēkam, kas tās projektē, — tas bija brīdis ārpus laika!”

Roku mazgāšana pie tempļa — kā attīrīšanās rituālsVai cits mirklis: Anna sēž slimnīcā pie 96 gadus vecās Hatori gultas, klausās stāstos par japānietes bērnību laukos, cik sarežģīts un smags laiks tas bijis. “Hatori, viesojoties Latvijā, viesnīcā uz kāpnēm bija kritusi un salauzusi kaulus — mani sazvanīja no tūrisma aģentūras un lūdza pavadīt ar viņu laiku, jo zinu japāņu valodu. Šī nedēļa kopā ar Hatori slimnīcā man līdzinās ceļojumam uz Japānu. Kāda paaudze! Tādu sastapt, parunāt Japānā ir nereāli! Viņa man uzdāvināja antīku japāņu spogulīti ar porcelāna vāciņu, sacīdama: tas ir mans dārgums no seniem laikiem!”

Lapsiņu skulptūras —  pārticības, auglības un rīsu dieva  Inari Okami “ziņneši”Japānas klikšķis

Japāna Annas sirdī ir kopš 10. klases. “Tas bija kā reāls klikšķis, grūti izskaidrojams. Man ir dīvaina tieksme noķert kaut kādas lietas un attīstīt tās, iet dziļumā. Ģimenē nebija saistības ar Japānu, varbūt lomu nospēlēja sieviete, kas piedalījās manā audzināšanā, — emigrante no Ķīnas, kas 1955. gadā ieradās Latvijā. Varbūt iespaidojos no redzētā viņas mājās, viņas stāstiem. Lai gan tie bija par Ķīnu, nevis Japānu...” Anna iegrimst domās, meklējot palaidējfaktoru mīlestībai pret Japānu. Desmitās klases skolniece, kas mācījās matemātikas klasē, izlasījusi krievu pēckara žurnālista Vsevoloda Ovčiņņikova grāmatu “Sakuras zars”, ieradās pie toreizējās Japāņu valodas un kultūras vidusskolas direktores Brigitas Krūmiņas un vaicāja, vai viņu pieņems bez vecāku piekrišanas. Pieņēma. Taču, tā kā Annas latviešu valodas zināšanas bija vājas (viņa mācījās krievu skolā), vēlreiz bija jāapgūst 10. klases viela. “Skolā dzīvoja japāņu skolotāja Mičiko Šindo — kundze ap gadiem sešdesmit. Pēc mācībām gāju mājās papusdienot un tad devos atpakaļ pie skolotājas Mičiko (dzīvoju blakus skolai), ar viņu kopā pavadot atlikušo dienas daļu. Viņai bija nosacījums: varu nākt, bet katru reizi jāiemācās desmit hieroglifi. Un, pirms sākām ko darīt, viņa pārbaudīja manas zināšanas. Drīz vien diezgan raiti sarunājāmies japāniski. Skolotāja mācīja taisīt japāņu ēdienus, origami, skatījāmies japāņu filmas, izgājām tējas gatavošanas rituālu — man ir savs tējas gatavošanas komplektiņš.”

Meitenes  tradicionālajos  japāņu tērposAnna iestarpina: Japānā varot nomāt kimono un aiziet uz tējas namiņu, uz tējas ceremoniju. Viņa pati Japānā šo rituālu nav apmeklējusi, negribot sabojāt priekšstatu, jo — nelolosim ilūzijas! — šādās vietās strādā uz tūristiem. Anna brīdina: gastronomiski nesagatavotu cilvēku šī tēja (Matcha) var iedzīt diezgan lielās šausmās. “Biezu, maltu pulveri izšķīdina ūdenī un sakuļ ar bambusa otiņu. Koši zaļā krāsā, ar zivjainu garšu. Pirms tējas parasti apēd gabaliņu deserta, kas ir tik salds, ka esi gatavs dzert jebko. Manuprāt, tējas ceremonijā nozīme nav garšai, bet precīzi izpildītajam rituālam. Ja piedalās vairāki cilvēki — kā viņi pagroza tējas bļodiņu, nododot nākamajam, lai nepieskartos vietai, kur pieskārušās cita lūpas, kā tējas meistars ar sarkanu lupatiņu — fukusu — simboliski notīra... Medicīnas fakultātē izlaiduma rituāls ar karoga nešanu, Hipokrata zvērestu un himnas dziedāšanu nav tik sarežģīts kā tējas ceremonija,” viņa smejas.

Atgriežoties pagātnes stāstā: pēc vidusskolas sekoja japāņu valodas studijas, iesākumā ar rozā briļļu periodu, kad priekšstatos uzbur Japānu, kādas patiesībā nemaz nav. “Tad vilšanās — uz dažiem gadiem Japānu biju izslēgusi no saviem priekšstatiem. Lasot Haruki Murakami, sirdī atkal to reabilitēju.”

“Caurspīdīgie  lietussargi  ir mans Japānas  skaistuma  simbols”Caurspīdīgie lietussargi, sejas maskas un Tokijas satiksme

Pasaules trešā lielākā ekonomika; Tokija, kur apmaldās pat vietējie; japāņu dārzi, sakuras; Fudži kalns (japāņu teiciens vēsta: kurš ne reizi nav uzkāpis Fudži kalnā, tas ir stulbenis, bet tas, kas uzkāpis divreiz, ir dubultā stulbenis!); budistu un sintoistu tempļi; sumo cīņas, mazgāšanās (pirts) rituāls; sakē dzeršanas kultūra, suši un irbulīši (japāņi gada laikā izlietojot 30 miljardus irbulīšu), japāņu geišas, imperators, Buto dejas... Un vēl un vēl daudzi citi atslēgas vārdi, kas raksturo Japānu. Mēdz teikt, ka Japānas sirds esot tās lietu kārtībā, tradīcijās, rituālos un ceremonijās. “Mana Japāna nav tik ritualizēta, jo es to tādu nepazīstu,” atzīstas Anna. “Japānā reliģiskā sistēma ir sarežģīta. Viņi piedzimst kā sintoisti, bieži vien apprecas kā kristieši un nomirst kā budisti, viņos sadzīvo trīs reliģijas. Un ļoti organiski sadzīvo. Nebeidzu brīnīties, kā japāņi savieno nesavienojamo. Piemēram, restorānā dziļā katliņā uz sūnu pamatnes (gandrīz vai ar skudrām) viņi var pasniegt šokolādes gabaliņus. Un tas pats viņiem sanāk ar reliģiju.”

Sejas maskas  kā japāņu  kultūras  sastāvdaļaAnna stāsta, ka viņas Japānas skaistuma simbols ir caurspīdīgie lietussargi. “Man traki patīk, ka var redzēt cauri, kā lietus līst. Vispār lietussargu kultūra ir ļoti skaista! Lietussargs nepieder nevienam (ja nu vienīgi Prada lietussargs! — smejas), jebkurā kafejnīcā, veikalā, viesnīcā, frizētavā vari paņemt un, kad lietus beidzas, atstāj citā vietā.”

Skaisti ir taksometri — sēdvietas izklātas ar baltām mežģīnēm, šoferis baltos cimdos. Ceļu satiksme Japānā organizēta pa ceļa kreiso pusi — īrēt auto Anna neiesaka ne tāpēc, ka ceļazīmes ar hieroglifiem nevarēs izlasīt (navigācija izvedīs), bet braukšanas kultūra ir īpatnēja (japāņi ņem un izbrauc tādus milimetrus!), turklāt stāvēt kādā tunelī ar izslēgtu dzinēju trīs četras stundas lielā karstumā ir norma. Viņa iesaka dzelzceļu, tiesa, dzelzceļa sistēma nevainojami uzbūvēta japāņa prātam. Sākumā tā var šķist kā Morzes ābece: daudzas dzelzceļa kompānijas; ja nejaušības vai kļūdas pēc aiziesi pa nepareizo izeju, atpakaļ atgriezties vairs nevarēsi. Vilciena etiķete: tālrunim jābūt klusuma režīmā, vilcienā pa tālruni neviens nepļāpā, uz zvanu atbild ar pieklājīgu “esmu vilcienā, piezvanīšu pēc desmit minūtēm”.

Kaķu kafejnīca  Harajuku — par  noteiktu naudas  summu kaķus  var paglaudīt un samīļotPieklājība prasa vienmēr dot vietu vecākiem cilvēkiem, bērniem un grūtniecēm. Var izmantot arī autobusus. “Pieturā viņi nespiežas vienā čupiņā, bet stājas kārtīgā rindā, respektējot cits cita personisko telpu,” stāsta Anna. Uz ielām daudzi nēsā sejas masku — šur tur pat vairāk nekā puse, arī bērni. “Sejas maskas ir viņu kultūras sastāvdaļa, taču tas, vai viņi to dara veselības apsvērumu dēļ, nav tik nepārprotami. Varbūt putnu gripas laikā cilvēki domāja par veselību, bet tas turpinās bez iemesla. Liftā jaunam cilvēkam vaicāju: kāpēc to dara? Viņš saka: cilvēki šķauda, lai infekcija nepielīp! Skaidroju, ka viņu taču tā maska nepasargā, varbūt apkārtējos, bet arī ne absolūti droši. Nav jēgas? — viņš man jautā. Un izmet visu paciņu ar maskām miskastē. Man šķiet, ka cilvēki drīzāk mēģina paslēpt seju, tā viņi jūtas ērtāk.” Anna to salīdzina ar nikāba valkāšanu. Pamēģiniet kādreiz uzvilkt nikābu, cik tā ir interesanta pieredze! Indijā viņa sev tādu nopirkusi. Tas, ka redzamas tikai acis, rada izjūtu, ka tev ir pārdabiskas spējas. Sajūtu, ka esi drošībā.

 

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada DOCTUS novembra numurā!

Foto: Anna Jurkovska

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu

  • Kur noķert aiz astes Latvijas vasaru?

    Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube. Lasīt visu

  • Mikroķirurgs no augstākās līgas. KALVIS PASTARS, plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs

    Latvijā mikroķirurģija ir relatīvi jauna medicīnas nozare, kurai Mikroķirurģijas centra vadītājs KALVIS PASTARS uzticami kalpo daudzus gadus — ar lielu atdevi un azartiski, jo mikroķirurģija ir viņa sirdslieta. Viņa darbu kontā ir vairākas unikālas operācijas, kas ieguvušas starptautisku rezonansi. Kalvis Pastars ir pārliecināts, ka pasaulē šajā medicīnas jomā Latvijas mikroķirurgi spēlē augstākajā līgā. Lasīt visu