Bēgļi un Latvijas veselības aprūpe

Ik pa laikam ziņu lentes rotā virsraksti, ka uz Latviju pārvietotas personas no Sīrijas, Eritrejas, Irākas..., kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Un arī apmulsums — visi pirmie 23 aizsardzības statusu ieguvušie ir prom. Vācijā! Skaidrs, ka patvēruma meklētāji ir mūsu tagadne un nākotne. Vai Latvijas veselības aprūpes sistēma viņiem ir gatava?

Viedokli izsaka

Maira ROZEMaira Roze, Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietniece

Mārtiņš ŠICSMārtiņš Šics, ārsts, 12. Saeimas deputāts, darbojas Sociālo un darba lietu komisijā

Aivita PUTNIŅAAivita Putniņa, sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju katedras vadītāja

Sarmīte VEIDESarmīte Veide, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente

 

Šīs fotogrāfijas Mārtiņš Šics  uzņēmis sīriešu bēgļu nometnē  uz Sīrijas un Libānas robežas.  Ar dzīvi apmierināta smaidoša sīriete  ar bērniem vēl miera laikā (pašlaik  tur notiek karadarbība). Foto redzama  zobārstniecības kvalitāte. Šie cilvēki  dodas Latvija Eiropas Savienības pārvietošanas programmas ietvaros līdz oktobrim bija uzņēmusi 109 personas. No tām statuss piešķirts 37 personām — bēgļa statuss piecām personām un alternatīvais statuss — 32 personām.Pirmie patvēruma meklētāji Latvijā ieradās šā gada februāra sākumā. Programmas ietvaros divu gadu laikā Latvijai jāuzņem 776 patvēruma meklētāji. Kad Latvijas Televīzijas raidījuma Aizliegtais paņēmiens komanda septembrī ziņoja, ka daļa no statusu ieguvušajām personām ir prom (arī ANO Bēgļu aģentūras kampaņas seja Muhameds Atefs Katijs ar sievu Bunanu un trim bērniem), tapa skaidrs — pašlaik mēs bēgļiem lielākoties esam tranzītvalsts.

Kāda veselības aprūpe pienākas patvēruma meklētājiem Latvijā?

Ierodoties Latvijā, patvēruma meklētājiem veic pirmreizēju veselības pārbaudi, rentgenogrammu (personām, ko pārvieto no Grieķijas, pirmreizējo veselības pārbaudi un Rtg veicis Starptautiskās Migrācijas organizācijas ārsts Grieķijā), visiem bērniem paredzēts ģimenes ārsta apmeklējums. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lietu priekšnieka vietniece Maira Roze stāsta: ja nav veikta pārbaude tuberkulozes diagnostikai, tādu nekavējoties organizē. Ja sākotnējā veselības pārbaudē patvēruma meklētāju centra medicīnas māsa vai Iekšlietu ministrijas ģimenes ārsti konstatē veselības problēmas, organizē papildu izmeklējumus un speciālistu konsultācijas.

Mūsu likumi paredz, ka patvēruma meklētājiem nodrošina neatliekamo medicīnisko palīdzību, dzemdību palīdzību, zobārstniecību akūtās situācijās, psihiatrisko palīdzību, medicīnisko palīdzību nepilngadīgajiem, grūtnieču aprūpi, medikamentus tuberkulozes ārstēšanai, medicīnas palīgierīces, piemēram, brilles. Ārstiem, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus patvēruma meklētājiem, ir tiesības izrakstīt nosūtījumu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu vai izrakstīt ambulatorai ārstēšanai paredzētās no valsts budžeta līdzekļiem kompensējamās zāles un medicīniskās ierīces. Turklāt patvēruma meklētāji ir iekļauti no pacientu iemaksas atbrīvoto iedzīvotāju kategoriju sarakstā.

Maira Roze piemin: lai gan paredzētas arī analīzes uz HIV/AIDS, B hepatītu un sākotnējā psihiatra pārbaude, šie pakalpojumi nevar būt obligāti — lai tos veiktu, jāsaņem personas piekrišana, bet atsaucība nav liela. Līdz šim patvēruma meklētāju centra medicīnas kabinetā strādāja medicīnas māsa, pēc jaunā medicīnas kabineta izveides plānots, ka tur strādās ģimenes ārsts un divas medicīnas māsas, — norāda Maira Roze. Viņu papildina Mārtiņš Šics, 12. Saeimas deputāts (Latvijas Reģionu apvienība), kurš vairākas reizes ticies ar patvēruma meklētājiem: “Kopš bēgļu izmitināšanas pirmajām dienām mediķa pienākumus Muceniekos veica feldšerīte Nadežda Lisoveca un darīja to ļoti labi, ar sirdi un ieinteresētību. Vajadzīgo sociālo atbalstu un palīdzību bēgļiem sniedza Latvijas Sarkanā Krusta brīvprātīgie. Bēgļiem nebija sava ģimenes ārsta. Viņiem, nezinot valodu, uz Rīgu līdz poliklīnikai stundu jābrauc ar diviem sabiedriskajiem transportiem. Feldšerītei beidzās līgums, arī organizatoriski uz vietas bija haoss, jo par medicīnisko nodrošinājumu atbildēja četras dažādas institūcijas: vieni par telpām, otri par mēbelēm, trešie par medicīnisko saturu, bet ceturtie maksāja algu. Konkursā par nekonkurējošu samaksu bezcerīgi mēģināja atrast ārstu darbam bēgļu centrā. Pašreiz viss ir atrisinājies.”

Bez kopējās bildes

Tas, ka “uz papīra” ir apsolīta veselības aprūpe, nenozīmē, ka tā īstenojas praksē. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa 2015. gadā piedalījusies SPKC pasūtītā pētījumā “Patvēruma meklētāju uzņemšanā iesaistīto speciālistu un brīvprātīgo pieredze darbā ar patvēruma meklētājiem un garīgās veselības problēmu risināšanā” unnorāda uz sistēmiskas pieejas trūkumu, proti, strādājam ar mazu puzles gabaliņu, bet neredzam kopējo bildi. Piemēram, presē izskanēja stāsts par patvēruma meklētāju, kas gribēja nokļūt pie oftalmologa, bet to nevarēja, jo nebija naudas autobusa biļetei. Kad vaicāja mentoram, saņēma atbildi: mums arī nav naudas! Otrs piemērs: paredzēta patvēruma meklētāju vakcinācija, taču cilvēkam nav līdzi nekādas medicīniskās dokumentācijas un viņš neatceras, vai un kad vakcinēts, bet sistēmā nav paredzēta nauda, lai pārbaudītu antivielu daudzumu organismā. “Tajā pašā laikā valsts nodrošina piekļuvi izglītībai, kur veselības stāvoklis un vakcinācija ir priekšnosacījums, lai mācītos skolā.” Cits piemērs. “Ārstniecības iestādes piedalās iepirkumā, ārsta darbs ir sniegt šos pakalpojumus. Bet jautājums — vai viņi sagatavoti kaut vai elementārai starpkultūru komunikācijai? Tā nav gaļas skaldīšana vai bulciņu cepšana,” uzsver Aivita Putniņa. “Latvijā par veselību nereti ir priekšstats no padomju laikiem — veselība ir tad, kad neslimojam. Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka veselība ir cilvēka fiziska un garīga labklājība. Pārceļošana izceļ veselības problēmas. Un tas nav tikai viņu dokumentu izskatīšanas laikā sniegtās medicīniskās palīdzības apjoms, nauda sijājošas diagnostikas programmām, bet arī attieksme, elementāri starpkultūru saskarsmes jautājumi.”

Aivita Putniņa turpina: medicīnas darbiniekiem, nevalstisko organizāciju darbiniekiem, kas strādā ar patvēruma meklētājiem, ir ārkārtīgs izdegšanas risks. “Vienu dienu nostrādājot Daugavpilī bēgļu aizturēšanas centrā, šķiet, ka smagi esi strādājis trīs dienas. Kā vari kādu cilvēku ārstēt, ja zini, ka nav resursu (piemēram, bērnam vajadzīga palīdzība, bet nav kvalificēta tulka), nedz arī zini, vai nākamajā reizē šo cilvēku ieraudzīsi. Mūsu kultūrā pierasts, ka ārstu klausa un dzer zāles. Citās kultūrās tā nav. Ja nemāki saprotami paskaidrot, nav speciālu tulku vai pacients pazūd, tad ārstam ir vilšanās. Redzējām, ka ārsti nereti kļūst dusmīgi un agresīvi, kad runājam par pacientiem–patvēruma meklētājiem, negrib ar šiem cilvēkiem strādāt. Ārsts jūtas uztraukts, jo strādājis pa tukšo. Tādēļ būtu jāparedz supervīzijas, kas ārstiem ļauj izrunāt problēmas, neapmierinātību, paredzēt darba slodzē tam laiku, taču Latvijas medicīnā tas nav atrunāts.”

Mācības ārstiem

Ģimenes ārste Sarmīte Veide domā, ka ārstiem galvenokārt grūtības varētu radīt valodas barjera. “Nepieciešami uzticami tulki, kas saprot, ka jāsaglabā konfidencialitāte. Bet pašlaik nav skaidrs, kā tulkus piesaistīs. Ārstiem vajadzēs vairāk laika pacienta iztaujāšanai, izmeklēšanai, izskaidrošanai un tam, lai vienotos par ārstēšanas plānu.”

Viņa spriež, ka patvēruma meklētāji nesatricinās ģimenes ārstu darbu, realitātē jau viņu nemaz tik daudz nav. “Diez vai īpašas mācības vajadzīgas. Arī mums ir pacientes, kas nevēlas iet pie ārsta vīrieša. Patvēruma meklētājiem būs izvēle iet pie tāda ģimenes ārsta, kam uzticas un kas pēc tradīcijām šķitīs tuvāks. Nav nekādu ierobežojumu. Arī vīrs var būt blakus, ja sievai nav iebildumu. Arī mums ir gadījumi, kad pacients reģistrējies pie ģimenes ārsta vīrieša, bet sieva ar bērnu — pie ārstes. Ģimenes ārstiem jau ir pieredze saskarsmē ar ārzemniekiem — mūsu darba pamatā ir atvērta pieeja visām pacienta problēmām, ņemot vērā viņa uzskatus par veselības stāvokli un iespējamajiem risinājumiem.”

Aivita Putniņa piekrīt, ka tulku jautājums ir svarīgs. Skandināvijas valstīs ir tulku saraksts, vienkārši laji, kas nav ne mediķi, ne profesionāli tulki, bet pārvalda tulkošanu noteiktās medicīnas nozarēs. Katru reizi, kad tulku izsauc, viņam iedod arī terminu sarakstu, lai varētu sagatavoties, tāpēc komunikācija ir iespējami pareiza. Taču sociālantropoloģe aicina par zemu nenovērtēt ārstu izglītošanas nozīmi. “Palestīnas bēgļu nometnē redzēju, ka cilvēki vienkārši sastingst potenciālu briesmu gadījumā. Bērni kliedz, raud. Tās ir ķermeniskās reakcijas, kas tik vienkārši nepāriet. Ļoti reti pieaugušie piekrīt psihiatra palīdzībai. Ja tulks ir pa vidu — kā vari savas sāpes un problēmas izrunāt? Daudzi patvēruma meklētāji ierodas ar ielaistām slimībām. Tas ir tāpēc, ka Tuvajos Austrumos, islāma kultūrā nav pieņemts runāt par savu slimību. Ja ir aizdomas par audzēju, par to nerunā, cenšas slēpt, parādīt, ka esi stiprs cilvēks. Vēl problēma ir tā, ka pie mums pārsvarā ir ārstes, rodas dzimuma barjera, jo mītnes vietā ārsti bijuši vīrieši. Musulmanietes Tuvajos Austrumos pie ārsta dodas citas sievietes pavadībā un ārsts ar pretējā dzimuma pacientu nekad nepaliek divatā aiz aizvērtām durvīm. Piemēram, Jordānijā nav pat vajadzīga sievietes piekrišana ārstniecībai, tas ir viņas vīra vai vīratēva lēmums. Runājām ar vīrieti, kas bija nonācis slimnīcā. Viņam bija akūta gastrīta lēkme. Slimnīcā, no rīta pamostoties, ieraudzījis, ka palāta pilna ar jaunām topošajām dakterītēm. Vīrietim tas bijis pamatīgs stress un trauma — sieviete viņam pieskaras, viņš atkailināts guļ sieviešu priekšā. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāpārņem islāma likumi, bet vienkārši jāmēģina saprast, kāpēc cilvēks reaģē citādā veidā. Jāzina un jāsaprot, ka cilvēkiem ir ļoti dažādas normas un izpratne par savu ķermeni.”

DER ZINĀT!

  • Patvēruma meklētājs — persona, kas lūdz piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu. Lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņem vidēji trīs mēnešos. Ja bēgļa vai alternatīvais statuss netiek piešķirts, persona tiek izraidīta no valsts.
  • Persona ar alternatīvo statusu — šo statusu piešķir personām, ko nevar atzīt par bēgļiem, bet ir pamats uzskatīt, ka personai tās pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē draud nāvessods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēciska vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana, kā arī ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ persona nevar atgriezties mājās. Šo statusu piešķir uz gadu.
  • Bēglis — šo statusu piešķir personām, ko rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ, iespējams, vajā viņu pilsonības valstī. Šo statusu piešķir bez noteikta termiņa.

Foto: Mārtiņš Šics, no PMPL un Doctus arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada Doctus  decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu

  • Lēciens nezināmajā. Administratīvi teritoriālā reforma un veselības aprūpe

    Par gaidāmo administratīvo reformu (119 pašvaldību vietā 35) vairāk runā izglītības, ceļu, uzņēmējdarbības kontekstā. Par veselības aprūpi vien kuluāros. Ko gaidīt apvienojamo pašvaldību mazajiem veselības aprūpes centriem, slimnīcām? Uzrunātie veselības centru vadītāji atzīst: izskatās pēc lēciena nezināmajā! Lasīt visu