Biežākās dermatozes ambulatorajā praksē. Kas rada simptomus un pārmaiņas galvas matainajā daļā

Nereti pacienti, sajūtot niezi un lobīšanos galvas matainajā daļā, novērojot matu izkrišanu, ne tikai dodas pie speciālista dermatologa, venerologa, bet arī pie ģimenes ārsta, taču citkārt, uzskatot šīs sūdzības par maznozīmīgām, padomu vaicā aptiekā.

Svarīgi izprast: ja nav precīzi noteiktas diagnozes, tad ieteikumi un padomi niezes vai citu simptomu mazināšanai galvas matainajā daļā var būt neefektīvi un pat pastiprināt simptomus. Dodot padomus, jāņem vērā, ka galvas matainās daļas lokālai apstrādei pārsvarā jāizvēlas ārstnieciskie līdzekļi ar labu kosmētisko pieņemamību, lai pacientam ikdienā nerastos neērtības. Dermatozes, kas skar galvas mataino daļu, pēc etioloģijas un patoģenēzes ir ļoti dažādas, taču nereti tās vieno līdzīgas subjektīvas un objektīvas pārmaiņas. Tāpēc pat maznozīmīgu sūdzību gadījumā vajadzīga precīza ādas slimības diagnoze un atbilstīga ārstēšana. Galvas matainās daļas niezes un lobīšanās cēlonis var būt gan hroniski iekaisīgi noritoša, gan infekcioza un parazitāra dermatoze.

Seborejiskā psoriāze

Pēc Gudjonsson un kolēģiem tiek aprakstīta t.s. sebopsoriāze (sebopsoriasis), ko uzskata par vienu no psoriāzes formām, tai raksturīgi eritematozi iekaisuma plankumi ar taukainām zvīņām to virsmā. Zvīņu krāsa elementu virsmā ir sudrabaina, taču pārsvarā dzeltenīga. Šī forma tiek uzskatīta par starpstadiju starp psoriāzi un seborejisko dermatītu, kaut arī abas slimības var būt reizē. Seborejiskā psoriāze lokalizējas seborejiskās vietās: galvas matainajā daļā, pieres, nazolabiālajā krokā, periorālajā un krūškurvja priekšējās virsmas apvidū, kā arī kroku apvidos. Dažkārt, trūkstot citiem tipiskiem psoriāzes simptomiem, šo psoriāzes formu grūti diferencēt no seborejiskā dermatīta. Lai gan Pityrosporum sēnītes klātbūtne kā etioloģiskais faktors ne vienmēr tiek pierādīts, lokālo pretsēnīšu preparātu lietošanas ietekmē psoriāzes simptomi (nieze un lobīšanās) var izzust. [1; 11]

Galvas ādas psoriāze

Wolff ar kolēģiem raksturo galvas ādas jeb matainās daļas psoriāzi: izteikti norobežoti iekaisuma plankumi ar biezām, blīvām zvīņām. Biežs subjektīvs simptoms ir galvas ādas nieze. Galvas ādas psoriāze parasti neizraisa neatgriezenisku matu zudumu. Tā var būt gan kā ģeneralizētas psoriāzes simptoms vai arī tikai vienīgā skartā vieta psoriāzes gadījumā. [2] Jāatzīmē, ka galvas matainā daļa ir biežākā psoriāzes predilekcijas vieta, savukārt tas rada dažādas problēmas šīs slimības ārstēšanā. Tas attiecināms ne tikai uz zvīņošanos, niezi, kosmētiskām problēmām, kas saistāmas ar galvas ādas psoriāzi, bet arī faktu, ka galvas āda ir salīdzinoši grūti pieejama vieta, uzklāt lokālos preparātus pacientam ir apgrūtinoši. Jutīgās sejas ādas tuvā lokalizācija galvas matainai daļai ir ierobežojums potenciāli kairinošu lokālo preparātu lietošanai.

Epidemioloģija

Psoriāzes pacientiem tieši galvas matainā daļa ir primārā vieta, kur attīstās tipiskie psoriāzes bojājumi. Rietumeiropas valstīs galvas ādas psoriāze ir 2 % iedzīvotāju. [3; 4] Pat 80 % psoriāzes pacientu atzīmē psoriāzes perēkļus galvas ādā, un četri no pieciem pacientiem atzīst, ka to ietekme uz dzīves kvalitāti ir negatīva. [5]

Praktiskās problēmas saistāmas ne tikai ar lokalizāciju un apgrūtinātu pieejamību lokāli uzklājamiem preparātiem, bet arī ar bojājumu redzamību apkārtējiem. [6]

Psoriāzes formas

Matu zudumu lielākajai daļai psoriāzes pacientu nekonstatē, bet psoriātiska alopēcija var būt gadījumos, kad bojājuma perēkļi ir izteikti sabiezēti un zvīņojoši. Matu izkrišanu var veicināt galvas ādas kasīšana, zvīņu mehāniska noņemšana, matu ķemmēšana. Izkritušie mati pēc noteikta laika parasti pilnībā ataug, matu zudums ir atgriezenisks. Rētojošā alopēcijas psoriāze ir reti. Psoriāze var būt saistīta ar citām autoimūnām slimībām, piemēram, alopecia areata. Matu izkrišanu var veicināt arī psoriāzes ārstēšana ar acitretīnu vai bioloģiskajiem medikamentiem. [11]

Tomēr psoriāzes vadlīnijās bieži trūkst ieteikumu galvas ādas psoriāzes ārstēšanai vai arī sniegti tikai daži. [7; 8]

Ārstēšana

Pirmā izvēle ārstēšanā ir lokālie preparāti, kur aktīvā viela ir šķīduma, losjona, želejas, putu, emulsijas, krēma vai šampūna sastāvā. Katra no preparāta sastāvdaļām var būtiski ietekmēt preparāta efektivitāti, drošumu un kosmētisko pieņemamību. [9]

Virspusējas zvīņošanās gadījumā var lietot darvu vai ketokonazolu saturošus šampūnus, kam seko 1 % betametazona valerātu saturoša losjona uzklāšana skartajam apvidum. Grūtāk ārstējamos gadījumos var lietot 0,05 % klobetazola propionātu saturošu losjonu. [2]

Labākai ārstniecisko šampūnu iedarbībai tie jāieziež galvas ādā, matos un jāpatur 5—10 minūtes, tad procedūra jāatkārto. To lietošana ikdienā ir droša, bet dažreiz tie var veicināt kairinājumu, ja lieto biežāk par divām reizēm nedēļā.

Ja iekaisuma bojājuma perēkļa virsmā prevalē blīvas zvīņas, tad jāsāk ar keratolītisko jeb atlobošo līdzekļu lietošanu, piemēram, ar šampūniem, maskām, kas satur salicilskābi. Viens no ārstēšanas veidiem ir uzklāt salicilskābi saturošo preparātu galvas matainajā daļā un vismaz stundu turēt zem oklūzijas apsēja, tādējādi veicinot medikamenta dziļāku iedarbību un zvīņu nolobīšanos. [2]

Lielbritānijas Dermatologu asociācijas vadlīnijās kā pirmās izvēles preparāti minēti darvu saturoši šampūni, ko var kombinēt ar 2—5 % salicilskābes preparātiem, kā arī ar kalcipotriola vai spēcīgas grupas lokāli lietojamo kortikosteroīdu preparātiem, piemēram, 0,1 % betametazona valerātu. [10]

Betametazona dipropionāts, betametazona valerāts, klobetazola propionāts ir nozīmīgākie kortiko-steroīdu preparāti galvas ādas psoriāzes ārstēšanai. Lai izvairītos no komplikācijām un blakusparādībām ilgtermiņā, šos preparātus ieteicams lietot 2—3 reizes nedēļā. [11]

Viena no terapijas metodēm galvas matainās daļas ārstēšanai psoriāzes gadījumā ir šaura spektra B ultravioletie stari (UVB). Speciālam UVB fototerapijas kursam galvas matainajā daļā ir paredzēta UVB ķemme.

Sistēmisku terapiju izraksta pacientiem ar smagas gaitas psoriāzi un neefektīvu lokālo/fototerapiju. Galvas matainās daļas psoriāzes smaguma pakāpju novērtējums parādīts tabulā.Galvas ādas psoriāzes smaguma pakāpes

Seborejisks dermatīts

Seborejisks dermatīts (dermatitis seborrhoicum) ir bieža, hroniska, recidivējoša ādas slimība, kam raksturīga difūza sīka zvīņošanās un eritēma jeb t.s. sārtie ādas laukumi (1. attēls). Parasti skartas ķermeņa daļas, kur ir daudz tauku dziedzeru: galvas matainā daļa, sejas vidusdaļa — īpaši nazolabiālā kroka, piere, uzacis, zods, apvidus aiz ausīm, apvidus starp krūtīm un lāpstiņām.Seborejisks dermatīts

Epidemioloģija

Seborejisku dermatītu konstatē 3—5 % iedzīvotāju visās vecumgrupās. Viegla seborejiskā dermatīta forma — blaugznas — attīstās biežāk, pat 15—50 % iedzīvotāju. Zīdaiņu seborejiskais dermatīts ir pat 70 % pirmajos trīs dzīves mēnešos. Šajā gadījumā seborejisks dermatīts skar bērnus, kas jaunāki par trim mēnešiem, 6—12 mēnešu vecumā slimība parasti izzūd. Pieaugušo seborejiskais dermatīts mēdz attīstīties vēlā pusaudžu vecumā un augstāko saslimstības līmeni sasniedz 50 gadu vecumā. Vīrieši slimo nedaudz biežāk. Taukaina āda (seboreja), seborejisks dermatīts vai psoriāze ģimenes anamnēzē, neiroloģiskās un psihiskās slimības (Parkinsona slimība, depresija), kā arī traucējumi imūnsistēmas darbībā (orgānu transplantācijas gadījumā, HIV pacientiem) saistīti ar biežāku seborejiskā dermatīta attīstību. Šīs slimības biežāka sastopamība pacientiem ar Parkinsona slimību tiek saistīta ar vīriešu dzimumhormonu pastiprinātu sekrēciju un šo hormonu ietekmi uz tauku dziedzeriem.

Etioloģija

Precīza seborejiskā dermatīta etioloģija nav zināma. Nav arī apstiprināta specifiska sakarība starp seborejisko dermatītu un tauku dziedzeru funkcijām vai tauku sastāvu. Seborejisks dermatīts tiek saistīts ar Malassezia sēnītēm (agrāk pazīstama kā pityrosporum ovale), imunoloģiskām pārmaiņām un komplementa aktivāciju. Malassezia ir rauga tipa sēnīte, kas sastopama arī uz veselas ādas un ietilpst nepārmainītas ādas mikrofloras sastāvā, bet tikai dažiem tā ierosina seborejiskā dermatīta attīstību. Turklāt nav konstatēta tieša sakarība starp Malassezia sēnīšu daudzumu un seborejiskā dermatīta attīstību. Tomēr fakts, ka slimība pārsvarā skar ķermeņa vietas ar blīvi izkārtotiem tauku dziedzeriem, radījis hipotēzi, ka sēnīšu metabolīti reaģē ar tauku dziedzeru izdalītajiem triglicerīdiem, producējot iekaisuma mediatoru. Tiesa, izvirzīta arī cita teorija, ka sēnītes lipīdu slānis stimulē keratinocītus izdalīt proinflamatoros citokīnus, kas izraisa iekaisumu un pārmaiņas ādā.

Slimības paasinājumus veicina emocionāls stress, mitruma izmaiņas un sezonu maiņa: paasinājumi parasti ziemā un agrā pavasarī, remisija vasarā. Nav konstatēta saistība ar diētas pārmaiņām. Slimības smagums variē no vieglām blaugznām līdz eksfoliatīvai eritrodermijai.

Diagnostika

Parasti diagnosticē pēc klīniskās ainas. Ādas biopsija nepieciešama gadījumos, lai diferencētu no citām līdzīgām slimībām, piemēram, pacientiem ar eksfoliatīvo eritrodermiju. Izmeklēšanu uz sēnīšu infekciju var veikt, lai izslēgtu tinea capitis, kas pieaugušajiem ir reti. Aprakstītās dermatopatoloģiskās pārmaiņas seborejiskā dermatīta gadījumā ir nespecifiskas: hiperkeratoze, akantoze, lokāla spongioze, parakeratoze.

Klīniskā aina

Galvas matainās daļas seborejiskā dermatīta klīniskā aina var variēt no vieglas niezes un zvīņošanās (blaugznām) līdz smagai formai ar eritematozu galvas ādas krāsu un taukainām zvīņām. Seborejiskam dermatītam tipiska ir klijveida vai taukaina zvīņošanās apsārtušas, iekaisušas ādas fonā, neliela nieze. Zīdaiņu seborejiskais dermatīts galvas ādā ir pašlimitējošs, tam raksturīgi sārti ādas plankumi ar zvīņošanos, kas ar laiku saplūst un veido biezu dzeltenu kreveli (“piena kreveli”).

Diferenciāldiagnostika

Atopiskais dermatīts

Arī šajā gadījumā var būt skarta galvas matainā daļa, taču nieze parasti ir izteikta, asinsainā konstatē eozinofīliju un paaugstinātu IgE līmeni.

Psoriāze

Smags galvas matainās daļas seborejiskais dermatīts jādiferencē no psoriāzes, kad bojājuma perēkļi norobežoti krasāk un ir sabiezēti. Iespējama pārejas forma, kas apvieno abu slimību klīniskās izpausmes.

Tinea capitis

To izraisa Trichophyton, Microsporum vai Epidermophyton sēnītes. Raksturīgi izteikti norobežoti bojājuma perēkļi galvas matainajā daļā. Redzamas sausas, baltas, difūzas zvīņas un aplūzuši mati.

Ārstēšana

Seborejiskais dermatīts dzīves laikā var izpausties un bez specifiskas ārstēšanas izzust.

Nemedikamentoza ārstēšana

Seborejiskā dermatīta gadījumā kā nemedikamentoza terapija ieteikta tējaskoka (Melaleuca alternifolia) eļļa un šampūns, šaura spektra ultravioletā (UVB) fototerapija.

Ārstnieciskie šampūni

Galvas matainās daļas seborejiskā dermatīta ārstēšanai izmanto ārstnieciskos šampūnus ar antiproliferatīvu, pretsēnīšu, keratolītisku, pretiekaisuma darbību.

  • Antiproliferatīva darbība — satur akmeņogļu darvu un tās atvasinājumus. Tiem ir antimikotiska un citostatiska ietekme, tie samazina šūnu dalīšanos epidermā. Līdzīgi iedarbojas arī selēna sulfātu (1 % un 2,5 %) un cinka piritionu (1 % un 2 %) saturoši šampūni.
  • Pretsēnīšu darbība — satur ketokonazolu 2 %, ciclopirox 1 %, kā arī selēna sulfīdu un cinka piritionu.
  • Keratolītiska darbība — satur salicilskābi (2—6 %), ar vai bez sēra (2—5 %).
  • Pretiekaisuma darbība — satur kortikosteroīdus (klobetazola propionātu).

Visefektīvākā ir pēc iedarbības dažādu līdzekļu kombinācija vai arī rotācijas princips terapijā, pēc tam recidīvi attīstās retāk.

Kortikosteroīdi

Lokāli kortikosteroīdi var būt losjonu, matu toniku, putu un šampūnu sastāvā. Tos lietojot, simptomi (apsārtums, ādas lobīšanās, nieze) strauji izzūd, tomēr bieži attīstās recidīvi. Šie līdzekļi būtu jāizmanto iespējami īsāku laiku, lai izvairītos no blaknēm, kas attīstās ilgstošas lietošanas iespaidā.

Iekšķīgi medikamenti

Iekšķīgi lietojamus medikamentus izraksta spēcīgi izteikta seborejiskā dermatīta gadījumā, kā arī tad, ja lokālā terapija nav bijusi efektīva. Lietojamie pretsēnīšu līdzekļi šajā gadījumā ir ketokonazols 200 mg/dienā 14 dienas, itrakonazols 100 mg/dienā 21 dienu, terbinafīns 250 mg/dienā 4 nedēļas.

Аlopēcija

Alopēcija var būt lokalizēta vai difūza. Tā skar gan galvas ādu, gan citas ķermeņa daļas, kur ir apmatojums. Tā var izpausties ar neveselīgu matu izskatu (“nedzīvi” mati), mati var izkrist lokāli, norobežoti vai totāli. [12; 13] Matu izkrišana var būt izolēta problēma vai saistīta ar citām slimībām.

Ir divas alopēciju grupas: nerētojošās, kad matu ataugšanas process ir atgriezenisks, un rētojošās, kad process ir neatgriezenisks. [12; 14]

Mata stiebrs aug no mata folikula ar ātrumu aptuveni 1 cm mēnesī. Tas ir laiks, kamēr šūnas no mata sīpola sasniedz mata folikula serdi. Šīs šūnas veido trīs slāņus: serdes (medulla), garozas (cortex) un matu kutikulu. [18]

Matu augšanu veido vairāki cikli. Cikla fāzes noris asinhroniski, katrs mats var būt savā augšanas fāzē. Izdala trīs augšanas cikla fāzes:

  • anagēnā — mata aktīva augšana normas gadījumā. Šajā fāzē ir 80—90 % matu;
  • katagēnā — pārejas fāze, kas ilgst 2—3 nedēļas, kad mata augšana beidzas. Katagēnajā fāzē atrodas tikai 1—3 % no visiem matiem;
  • telogenā — miera fāze, kad mata stiebrs vairs nesaņem barības vielas no mata sīpola, tas ir pakļauts ārējiem mehāniskiem faktoriem. Šī fāze ilgst 1—4 mēnešus, šajā fāzē atrodas aptuveni 10 % no visiem matiem. [16; 17]

Vīriešu androgēna tipa alopēcija

Vīriešu androgēna tipa alopēcija ir androgēno hormonu izraisīta fizioloģiska reakcija predisponētiem indivīdiem. Izpaužas ar mata struktūras pārmaiņām, kuru dēļ zūd mati frontotemporālaja zonā. Parasti izpaužas līdz 50 gadu vecumam. [19; 22]

Patoģenēzes pamatā ir saīsināta augšanas anagēnā fāze. Ģenētiski predisponētiem indivīdiem androgēno hormonu ietekmē jutīgie folikuli sašaurinās, terminālos matus aizvieto pūku mati. Svarīgs ir enzīms 5 alfa reduktāze, kas piedalās dihidrotestosterona regulācijas mehānismā: tā ietekmē testosterons pārveidojas par iedarbīgāko dihidrotestosteronu. [19–22]

Sieviešu androgēnā alopēcija

Pakāpenisks matu zudums galvas centrālajā daļā bez frontotemporālā rajona iesaistes. Aptuveni 40 % sieviešu līdz 50 gadu vecumam konstatē androgēna tipa alopēciju. [20; 21]

Androgēnas alopēcijas gadījuma pirmās izvēles preparāts ir minoksidila 2 % un 5 % šķīdums lokālai terapijai. Minoksidils paplašina asinsvadus, tādējādi stimulējot matu ataugšanu.

Sistēmiskā terapijā lieto finasterīda tabletes 1 mg/dn. Finasterīds ir otrā tipa 5 alfa reduktāzes inhibitors un iedarbojas uz enzīmu, kas ir matu folikulos. To var lietot gan sieviešu, gan vīriešu androgēnās alopēcijas gadījumos. Toties terapiju ar spironolaktonu, kam ir arī antiandrogēnā iedarbība, nerekomendē vīriešiem, jo kā blakusparādība var attīstīties ginekomastija. No inovatīvām metodēm atzīmējama Platelet Rich Plasma (PRP) terapija — ar trombocītiem bagātinātas plazmas lietošana un matu transplantācija. [21; 22]

Alopecia areata

Alopecia areata ir nerētojošas alopēcijas paveids. Etioloģija vēl joprojām neskaidra. Nozīme ir vīrusu un baktēriju ietekmei. Apmēram 10 % gadījumu ir saistība ar vairogdziedzera slimībām. Zināms, ka tā ir autoimūna slimība. Patoloģiskā procesā mata sakne kļūst distrofiska, anagēnā fāzē mati lūst un izkrīt, zemādas taukos matu sīpolu ietekmē attīstās akūts folikulārs iekaisums. [23; 24] Alopecia areata ir lokāls matu zudums, lielperēkļaina matu izkrišana, kas sākas ar vienu vai vairākiem bezmatu perēkļiem galvas ādā 1—4 cm diametrā. Var būt skartas arī skropstas, uzacis, bārda. Terapijas pamatā ir iekaisuma reducēšana. Ārstē ar intradermālām kortikosteroīdu injekcijām. Kombinācijā ar kortikosteroīdu injekcijām var lietot 5 % minoksidila šķīdumu, uzklājot 1—2 reizes dienā, kā arī lokālos kortikosteroīdus. Izteiktas alopecia areata gadījumā indicēti kortiko-steroīdi sistēmiski vai citi imūnsupresanti, kā arī lokāla imūnterapija. [23–25]

Lichen planopilaris

Biežākais rētojošo alopēciju veids. Etioloģija nav zināma. Konstatēta korelācija ar HLA gēniem. Biežāk slimo vidēja vecuma sievietes. [26] Klīniski izpaužas ar izteiktu galvas ādas niezi, dedzināšanas sajūtu. Galvas ādā ir eritēma, kuras fonā attīstās neregulāras formas, asi norobežota, perēkļaina matu izkrišana. Skarta galvas ādas centrālā un frontālā daļa. Difūza matu izkrišana neattīstās. [26; 27]

Terapija: intradermālas kortikosteroīdu injekcijas, lokālie kortikosteroīdu krēmi, kalcineirīna inhibitoru krēmi vai ziedes. Rekomendē sistēmisku terapiju, lietojot tetraciklīnu vai doksiciklīnu. Smagākos gadījumos sistēmiskā terapijā 2—4 mēnešus lieto hidrohlorokvīnu. Ja klīniskie simptomi progresē, lieto imūnsupresīvo terapiju ar ciklosporīnu vai metotreksātu. [26; 27; 29; 31] Aprakstīti gadījumi par pioglitazona lietošanu: tas ir sintētisks hipoglikēmiskais līdzeklis, kura darbības mehānisms vēl tiek pētīts. [26; 30]

Matu izkrišana

Mati var izkrist dzelzs deficīta, hipotireoīdisma, sifilisa un sistēmiskas sarkanās vilkēdes gadījumā. Mati izkrīt arī sēnīšu infekcijas un limfoproliferatīvu procesu rezultātā. Matu izkrišanu var izraisīt arī ilgstoša medikamentu (antikoagulantu, antihipertensīvo medikamentu, hormonu, antikonvulsantu, antidepresantu, retinoīdu, angiotensīna receptoru blokatoru, interferona, nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu) lietošana. [32]

Kontaktdermatīts

Kontaktdermatītu var izraisīt kairinātāji — skābes, sārmi un citas ķīmiskas vielas. Kontaktdermatīta simptomi attīstās uzreiz pēc pirmā kontakta ar kairinātāju, bet bojājuma platība atbilst saskares laukumam. Jau kontakta laikā ar potenciālo kairinātāju cilvēkam var būt subjektīvas nepatīkamas sajūtas, piemēram, dedzināšana vai ādas nieze. Kontaktdermatīts klīniski izpaužas ar krasi norobežotu ādas hiperēmiju, mēdz būt sīki eritematozi izsitumi, lobīšanās, lokāls ādas karstums. Ļoti izteikta iekaisuma procesa gadījumā var būt mistrošana. Subakūtu procesu gadījumā iekaisušu ādu var klāt sabiezētas kreveles. [33]

Niezes gadījumā ir sekundāras infekcijas risks, jo, kasot niezošo vietu, cilvēks neapzināti bojā iekaisušo ādu, tādējādi veicinot mikroorganismu iekļuvi dziļāk ādā. Sekundāras infekcijas pievienošanās apgrūtina diagnozes noteikšanu un, iespējams, būs nepieciešama antibakteriāla terapija. [34]

Visbiežāk alerģisku reakciju izraisa matu kopšanas līdzekļi: matu šampūns, balzams, matu krāsa, matu laka. Potenciāli alergēni matu šampūnu un balzamu sastāvā ir krāsvielas, aromatizētāji, konservanti, jo tādējādi kopšanas līdzeklim ir ilgāks derīguma termiņš. Smagu alerģisku reakciju var izraisīt nātrija laurilsulfāts, ko satur gandrīz visi personiskās higiēnas līdzekļi. Nātrija laurilsulfāts ir ķīmisks savienojums — mazgāšanas līdzeklis ar emulģējošu iedarbību: veidojas putas, kas palīdz mehāniski attīrīt. Par mazāk alerģizējošu tiek uzskatīts nātrija laurētsulfāts. [35; 36]

Matu krāsas satur parafenilendamīnu, 6–hidroksi–indolu, p metilaminofenolu, izatīnu.

Parafenilendamīns (PPD) nodrošina matu krāsas noturīgumu. Daudzās Eiropas valstīs PPD izmantošana kosmētikas līdzekļos ir aizliegta vai koncentrācijai jābūt līdz 6 %. Gaišu toņu krāsās PPD koncentrācija sasniedz 2 %, tumšu toņu krāsās — 6 %. [35; 36]

P metilaminofenolu (izatīnu) izmanto kā aromatizētāju. Izatīns ir krāsviela. [37]

Nosaukto simptomu gadījumā jākonsultējas ar ģimenes ārstu vai dermatovenerologu. Jāatceras, ka šie simptomi ne vienmēr liecina par kontaktdermatītu. Ārstam rūpīgi jāizmeklē pacients, nepieciešamības gadījumā jāveic papildu diagnostiskie izmeklējumi.

Galvas utainība

Viens no galvas matainās daļas niezes iemesliem var būt utainība (2. attēls). Pediculus humanus capitis jeb galvas utis ir parazīts asinssūcējs, kas dzīvo tikai cilvēka galvas matainajā daļā. Pieaugusi galvas uts ir 2—3 mm gara, pelēcīgi bāla vai brūngana, ar sešām kājiņām. Pieaugusi uts mātīte dzīvo apmēram 30 dienas un šajā laikā izdēj 300 oliņas jeb gnīdas. Utis vairākas reizes dienā barojas ar asinīm un uzturas tuvu galvas ādai, lai saglabātu savu ķermeņa temperatūru. Bez asiņu maltītes uts 1—2 dienās aiziet bojā. Gnīdas ir galvas utu oliņas, ko pieaugusi uts izdēj un ar sava ķermeņa sekrētu piestiprina pie mata stiebra galvas ādas tuvumā (dzīvotspējīgās gnīdas ir līdz 6 mm attālumā no galvas ādas). Gnīdas ir 0,3—0,8 mm garas, ovālas pēc formas, baltas vai dzeltenas. Apmēram pēc nedēļas no gnīdas izšķiļas jaunā uts — nimfa, kas pēc izskata ir tāda pati kā pieaugusi uts, taču mazāka. Par pieaugušu uti tā attīstās apmēram nedēļas laikā.Utis galvas matainajā daļā

Iespēja inficēties ar galvas utīm nav tieši saistīta ar cilvēka tīrību. Utainība izplatās galvenokārt tieša kontakta ceļā ar inficētās personas matiem. Pedikuloze biežāk izplatīta pirmsskolas un pamatskolas vecumgrupā. Visizplatītākais inficēšanās veids ir galvas—galvas saskare ar cilvēku, kuram ir galvas utis. Šāda saskare raksturīga bērniem spēlējoties, nodarbojoties ar sportu, piedaloties nometnēs. Retāk inficējas, velkot inficētās personas apģērbu (šalles, cepures).

Nav ticamu datu par to, cik cilvēku ik gadu iegūst galvas utis. Dati no ASV: ar galvas utīm ik gadu inficējas 6—12 miljoni bērnu 3—11 gadu vecumā.

Galvas utu invāzija var būt asimptomātiska, īpaši pirmajā inficēšanās reizē. Nieze, kas saistīta ar alerģisku reakciju uz uts kodumu, ir biežākais un raksturīgākais simptoms galvas utu invāzijas gadījumā. Ja cilvēks inficējies ar utīm pirmoreiz, nieze attīstās tikai pēc 4—6 nedēļām. Bez niezes var būt sūdzības par galvas kutēšanu vai sajūtu, ka matos kaut kas kustas, kā arī ātrāku uzbudināmību un bezmiegu. Nav zināms, ka galvas utis pārnēsātu kādas slimības, tomēr galvas ādas kasīšanas dēļ var pievienoties sekundāra bakteriāla ādas infekcija (klīniskie simptomi: ekskoriācijas, impetigo tipa elementi un postokcipitāla limfadenopātija).

Diagnostikas grūtības

Nepareiza diagnoze galvas utu gadījumā nav retums. Lai apstiprinātu utainību, jāatrod pieaugusi uts vai nimfa. Taču tās ir ļoti mazas, kustīgas un slēpjas no gaismas, tāpēc to atklāšana var būt apgrūtinoša. Kā palīglīdzekli šajos gadījumos var izmantot utu ķemmi. Gnīdu atrašana liek domāt par pedikulozi, bet neapstiprina to. Gnīdas visbiežāk atklāj matos aiz ausīm un pie kakla mugurējās daļas. Gnīdas var sajaukt ar blaugznām, matu lakas pilieniem vai netīrumiem. Diferenciāldiagnoze galvas pedikulozes gadījumā ir ar ekzēmu, seborejisku dermatītu un bakteriālu impetigo.

Ārstēšana

Galvas utainības gadījumā jāpārbauda visi inficētā cilvēka ģimenes locekļi, vienlaikus jāārstē visi tuvinieki, kam atklātas utis. Reizē jāmazgā inficēto drēbes, šalles, cepures, spilvendrānas. Drēbes, ko nevar mazgāt, uz divām nedēļām jāievieto sausā, tīrā, noslēgtā maisā. Vēlams ar putekļusūcēju iztīrīt mēbeles un grīdas, lai savāktu matus, pie kuriem varētu būt gnīdas.

Ārstēšanai izmanto 0,5—5 % permetrīnu, 0,5 % malationa šķīdumu, šampūnu, benzene hexachloride (Lindane) 1 % emulsiju vai gelu, kā arī 0,5 % ivermektīna losjonu. Pēc 7—10 dienām terapija jāatkārto. [43; 44]

Bez receptes ārstēšanai var izmantot līdzekļus, kas mehāniski likvidē galvas utainību, piemēram, speciālas matu ķemmes, kā arī dimetikonu vai minerāleļļu saturošus preparātus.

 

KOPSAVILKUMS

  • Dermatozes, kas skar galvas mataino daļu, pēc etioloģijas un patoģenēzes ir ļoti dažādas, taču nereti tās vieno līdzīgas subjektīvas un objektīvas pārmaiņas.
  • Seborejiskā psoriāze lokalizējas seborejiskās vietās: galvas matainajā daļā, pieres, nazolabiālajā krokā, periorālajā un krūškurvja priekšējās virsmas apvidū, kā arī kroku apvidos. Dažkārt, trūkstot citiem tipiskiem psoriāzes simptomiem, šo psoriāzes formu grūti diferencēt no seborejiskā dermatīta.
  • Galvas ādas psoriāze parasti neizraisa neatgriezenisku matu zudumu un var būt gan ģeneralizētas psoriāzes simptoms, gan arī tikai vienīgā skartā vieta psoriāzes gadījumā.
  • Seborejisks dermatīts (dermatitis seborrhoicum) ir bieža, hroniska, recidivējoša ādas slimība, kam raksturīga difūza sīka zvīņošanās un eritēma jeb t.s. sārtie ādas laukumi. Parasti skartas ķermeņa daļas, kur ir daudz tauku dziedzeru.
  • Alopēcija var būt lokalizēta vai difūza. Tā skar gan galvas ādu, gan citas ķermeņa daļas, kur ir apmatojums. Tā var izpausties ar neveselīgu matu izskatu (“nedzīvi” mati), mati var izkrist lokāli, norobežoti vai totāli. Ir divas alopēciju grupas: nerētojošās, kad matu ataugšanas process ir atgriezenisks, un rētojošās, kad process ir neatgriezenisks.
  • Kontaktdermatīts klīniski izpaužas ar krasi norobežotu ādas hiperēmiju, mēdz būt sīki eritematozi izsitumi, lobīšanās, lokāls ādas karstums. Ļoti izteikta iekaisuma procesa gadījumā var būt mistrošana. Visbiežāk alerģisku reakciju izraisa matu kopšanas līdzekļi: matu šampūns, balzams, matu krāsa, matu laka.
  • Viens no galvas matainās daļas niezes iemesliem var būt utainība. Utis izplatās galvenokārt tieša kontakta ceļā ar inficētās personas matiem. Ja cilvēks inficējies ar utīm pirmoreiz, nieze attīstās tikai pēc 4—6 nedēļām. Galvas utu invāzija var būt asimptomātiska, īpaši pirmajā inficēšanās reizē.

________________________________________________________________________________________________

Literatūra

  1. Gudjonsson JE, Elder JT. Chapter 18. Psoriasis. In: Goldsmith LA, Katz SI, Gilchrest BA, Paller AS, Leffell DJ, Wolff K. eds. Fitzpatrick’s Dermatology in General Medicine, 8e. New York, NY: McGraw-Hill; 2012.
  2. Wolff K, et al. Psoriasis and Psoriasiform Dermatoses. In: Wolff K, Johnson R, Saavedra AP. eds. Fitzpatrick’s Color Atlas and Synopsis of Clinical Dermatology, 7e. New York, NY: McGraw-Hill; 2013.
  3. Van De Kerkhof PC, Franssen ME. Psoriasis of the scalp. Diagnosis and management. Am J Clin Dermatol, 2001; 2: 159–165.
  4. Van De Kerkhof PC, et al. Scalp psoriasis, clinical presentations and therapeutic management. Dermatology, 1998; 197: 326–334.
  5. Krueger G, et al. The impact of psoriasis on quality of life: results of a 1998 National Psoriasis Foundation patient-membership survey. Arch Dermatol, 2001; 137: 280–284.
  6. Papp K, et al. Scalp psoriasis: a review of current topical treatment options. J Eur Acad Dermatol Venereol, 2007; 21: 1151–1160.
  7. Nast A, et al. Evidence-based (S3) guidelines for the treatment of psoriasis vulgaris. J Dtsch Dermatol Ges, 2007; 5(Suppl. 3): 1–119.
  8. Williams RE. Guidelines for management of patients with psoriasis. Workshop of the Research Unit of the Royal College of Physicians of London; Department of Dermatology, University of Glasgow; British Association of Dermatologists. BMJ, 1991; 303: 829–835.
  9. Ortonne J, Chimenti S, Luger T, Puig L, Reid F, Trüeb R. Scalp psoriasis: European consensus on grading and treatment algorithm. J Eur Acad Dermatol Venereol, 2009; 23: 1435–1444.
  10. British Association of Dermatologists. Psoriasis Guideline. British Association of Dermatologists, London, UK, 2006.
  11. http://www.dermnetnz.org/topics/scalp-psoriasis/
  12. http://www.dermnetnz.org/topics/hair-loss/
  13. http://www.webmd.com/skin-problems-and-treatments/tc/scalp-problems-topic-overview#1
  14. http://www.healthline.com/symptom/hair-loss
  15. http://emedicine.medscape.com/article/1069931-overview
  16. http://dhiglobal.com/hair-loss-articles/life-cycle-of-hair/
  17. http://www.philipkingsley.com/hair-guide/hair-science/hair-growth-cycle/
  18. http://www.hairgrowthsos.com/hair-structure.html
  19. http://www.dermnetnz.org/topics/male-pattern-hair-loss/
  20. http://www.dermnetnz.org/topics/female-pattern-hair-loss/
  21. http://emedicine.medscape.com/article/1070167-overview
  22. https://en.m.wikipedia.org/wiki/Pattern_hair_loss
  23. http://www.dermnetnz.org/topics/alopecia-areata/
  24. https://www.naaf.org/alopecia-areata
  25. http://www.webmd.com/skin-problems-and-treatments/hair-loss/tc/alopecia-areata-topic-overview#1
  26. http://www.dermnetnz.org/topics/lichen-planopilaris/
  27. http://www.bad.org.uk/for-the-public/patient-information-leaflets/lichen-planopilaris/?showmore=1&returnlink=http%3A%2F%2Fwww.bad.org.uk%2Ffor-the-public%2Fpatient-information-leaflets#.WDIgP5T92K0
  28. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2937154/
  29. http://donovanmedical.com/hair-blog/2012/5/31/pioglitazone-for-treatment-of-lichen-planopilaris-new-study.html
  30. http://aadmeetingnews.org/2014-summer-academy-2/new-research-shows-promise-for-hair-regrowth/
  31. http://www.dermnetnz.org/topics/frontal-fibrosing-alopecia/
  32. http://www.dermnetnz.org/topics/alopecia-from-drugs/
  33. https://davidsatchell-trichologist.com/scalp-dermatitis/
  34. http://www.dermnetnz.org/topics/staphylococcal-skin-infections/
  35. http://alllergiya.ru/simptomy/allergija-na-shampun-foto.html
  36. https://ru.m.wikipedia.org/wiki/%D0%9B%D0%B0%D1%83%D1%80%D0%B8%D0%BB%D1%81%D1%83%D0%BB%D1%8C%D1%84%D0%B0%D1%82_%D0%BD%D0%B0%D1%82%D1%80%D0%B8%D1%8F
  37. https://ru.m.wikipedia.org/wiki/%D0%98%D0%B7%D0%B0%D1%82%D0%B8%D0%BD
  38. http://www.scielo.br/scielo.php?pid=S0365-05962011000600002&script=sci_arttext&tlng=en
  39. http://emedicine.medscape.com/article/1108312-overview
  40. http://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/seborrheic-dermatitis/basics/lifestyle-home-remedies/con-20031872
  41. http://www.dermnetnz.org/topics/seborrhoeic-dermatitis/
  42. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2888552/
  43. James H. DiazMandell, Douglas, and Bennett’s Principles and Practice of Infectious Diseases, Updated Edition, Lice (Pediculosis), 294, 3246-3249.
  44. http://www.cdc.gov
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Bazālo šūnu karcinoma

    Klīniskā gadījuma aprakstā pacients ar bazaliomu galvas matainajā daļā. Pacients slimo jau vairāk nekā 20 gadu, taču diagnoze noteikta un histoloģiski apstiprināta tikai šogad. Tas ir atgādinājums tam, cik svarīgi katru no pacientiem izmeklēt a capite ad calcem (no galvas līdz kājām). Lasīt visu

  • Tetovējumi. Riski un komplikācijas

    Termins “tetovēšana” radies no taitiešu vārda “tattau”, un process apzīmē permanentu jeb paliekošu pigmenta granulu ievadīšanu ādā. [10] Tetovēšana izsenis izmantota reliģiskiem, estētiskiem, sociāliem un kulturāliem mērķiem, [20] mūsdienās tie kļuvuši par popkultūras fenomenu — pētījumos ASV vismaz viens tetovējums ir 24 % respondentu, [24] Eiropā vidēji 12 % no populācijas. [33] Lasīt visu

  • Insektu izraisītas dermatozes. Klīniskais raksturojums

    Dabā mīt daudz dažādu insektu, kas īpaši pavasara un vasaras periodā kož un dzeļ cilvēka ādā. Parasti šo kodumu radītais iekaisums ir neliels un ātri izzūd. Taču ir insekti, kuru kodums izraisa klīniski nozīmīgu ādas reakciju vai kuri izplata slimības. Insekta koduma klīniskās pazīmes atkarīgas gan no insekta sugas un pacienta organisma reakcijas, gan arī no sekundāriem faktoriem, piemēram, ja attīstās komplikācijas ar strutainu infekciju. Lasīt visu

  • Melanoma. Agresīva, taču novēršama

    Jau vairākus gadus maijā speciālisti visā pasaulē pievērš uzmanību ādas ļaundabīgu veidojumu aktualitātei. Apmēram 85 % melanomas gadījumu saistīti ar hronisku ekspozīciju UV stariem. Lai gan cilvēku zināšanas par aizsargkrēmu lietošanu un citiem profilaktiskiem pasākumiem ir samērā labas, diemžēl realitātē noteikumus ievēro retais. Lasīt visu