Dzīves upē daudz pagriezienu

Ir cilvēki, par kuriem teic, ka viņi ir koši. Viņi var patikt, var nepatikt, bet savu košumu viņi saglabā. Un tas pavīd dažādos veidos: smaidā, uzrunā, straujās kustībās, izteikumos, domās un pārdomās... Tik precīzi par ģimenes ārsti MARIKU GRŪSLI!

Marika Grūsle domā,  ka ģimenes ārstam nav tik svarīgi,  kāda ministra vadībā strādā,  vērtīgākais — atrast kopīgu valodu  ar pacientiem!Pacienti spriež, ka viņa ir cilvēks, ar kuru var parunāties par jebko, un to pašu atzīst ārstes kolēģi. Sarunā šī košā sieviete teiks, ka visvairāk viņa šļakstās ar baltu un zaļu krāsu uz audekla, bet dzīvē ļaujas daudz plašākai krāsu paletei. Sarunas sākumā ģimenes ārste steidzīgi pārskrien pāri biogrāfijai: dzimusi Bērzainē, mācījusies Valmierā un Rīgā, pastrādājusi arī Mazsalacā, bet tagad jau simts gadus esot Rūjienā. “Nu ja, ka simts! (Smejas.) Ja ir vairāk par desmit, tātad ir jau daudz, tāpēc saku, ka simts,” — tā Marika Grūsle, kuru par savu ģimenes dakteri sauc vairāk nekā 2500 pacientu Ziemeļvidzemes pašā ziemeļu stūrī.

Gleznas, kas tapušas kā ilustrācija radošo  rūjieniešu dzejoļu grāmatai. Marikai dots dzejoļus izlasīt  un uztaisīt ilustrācijas pēc savām izjūtām.  “Pasauli gribu skatīt tik ziedošu un patiesu —  kā šīs pienenes!”Attiecību pamatā abpusēja cieņa

Varbūt tas ir nepareizs priekšstats, taču parasti ģimenes ārsti prakses veidojuši aptieku mājās, bijušo ambulanču un slimnīcu telpās, bet daktere Grūsle pie sevis aicina uz Dārza ielu. Pirmoreiz verot divstāvu nama durvis, uz mirkli acīs ataust ainas no otrdienu vakaru romantiskajām filmām, kad miestā Alpu pakājē dakteris praktizē mājā, kur aiz sienas paša virtuve un guļamistaba. Rūjienas dakterei ir tieši tāpat. Viņas rūpīgi iekārtotā prakse darbojas mājas pirmajā stāvā, bet ģimene dzīvo otrajā.

“Tas ir ļoti ērti. Esmu dzirdējusi: tev traki! Nē, nav man traki, ir ļoti forši, ir tieši tā, kā gribēju! Pacienti labi zina, kad dakterei ir pieņemšanas laiks, kad viņa vienkārši ir mājās, jo grib atpūsties un pagulēt, un zina — kādreiz viņas mājās nemaz nav. Viņi nenāk vakaros un naktīs bez iemesla. Labi, ja ir nopietna lieta, ja kāda trauma un uz vietas var līdzēt, tad viņi nāks, taču tas nemaz nav tik bieži,” stāsta daktere, kas divreiz nominēta arī gada labākā Latvijas ārsta balvai. Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā aptaujā galveno balvu viņa nav saņēmusi, taču zina, kas ir pacientu cieņa un mīlestība.

“Kāds ir labs ģimenes ārsts? To vajadzētu labiem pacientiem prasīt. Taču, manuprāt, labs ir tāds ārsts, kas var atrast kopīgu valodu ar savu pacientu. Nav svarīgi, vai viņam ir astoņas nedēļas vai astoņdesmit gadi. Jāveidojas garīgajam kontaktam, un tad vairs nav tik būtiski, cik zāles zinu, cik hipertensijas vadlīnijas ievēroju, kādus Veselības ministrijas noteikumus pildu. Mūsu attiecības būvējas uz abpusējas cieņas, jo īstenībā, ja šādas attiecības nav draudzīgas, uzticības pilnas, tad nav jēgas tās turpināt. Tad pacientam jāmeklē cits ģimenes ārsts,” uzskata Marika, uzsverot, ka tieši šādu ieteikumu pacientiem nav devusi, bet atgādinājusi gan, ka ik ārstam ir savs pieņemšanas laiks un arī darba stils.

“Nav iespējams ilgāk par sešām vai astoņām stundām dienā pieņemt cilvēkus. Taču pacientu ir daudz, arī mazo pacientu, jo esmu arī pediatre (par pediatru izmācījos, ģimenes ārstu būšanas nāca daudz vēlāk). Un, ja pieņemšanā uzrodas četrus mēnešus vecs bērniņš, tad pacientu rinda, protams, izjūk. Tam, kurš pierakstījies, kļūst sāpīgi, bet viņam jāpagaida. Tāpat ir cilvēki, kas ļoti grib ar dakteri parunāties. Reizēm pietiek ar trim minūtēm, bet gadās, ka cilvēks runā septiņpadsmit, nevis piecpadsmit minūtes, kā valdība noteikusi. Tad precīzi pa minūtei nekas nesanāk, un kādam varbūt šķiet, ka dakterei tāds haotisks darba stils, taču tā nebūt nav,” teic Marika Grūsle.

Dakteres mazais, bet ideālais kolektīvs. Ar pieredzes bagāto medmāsu  Veru Gladkinu un pacientu reģistratori Gundegu JansoniMācās, pēta un šļakstās

Pirms dažiem gadiem daktere Grūsle studējusi Hamburgas Geštalta institūtā. Trīs gadus mācījusies zinībās, kā sevi pasargāt no visām pasaules bēdām, kā pacientam pastāstīt, ka var iet vieglāku dzīves ceļu, dzīvot šodienā.

“Mums jācenšas dzīvot šeit un tagad. Mums nevajag nest līdzi pagātni, domāt, kas būs pēc pieciem gadiem. Mēs visu varam, mums ir vienādas iespējas. Pie katras lietas, ko vēlamies iegūt, kādu rezultātu sa-sniegt, jāizmanto vismazākās piepūles likums. Tu vari skriet taurenim pakaļ, sietiņu vicinādams, bet vari arī nogaidīt, kad viņš pats tev laidīsies uz pleca. Viss pie tevis lēnā garā nonāk.” Pēdējās atziņas nākušas no Indijas, jo pērn Marika studējusi Latvijas Universitātes organizētajos ājurvēdas kursos, bet Indijas dienvidos dažas nedēļas praktizējusi.

“Ājurvēdu, protams, vislabāk izmantot tur, kur tā radusies. Turienes klimats, dzīves ritms šeit nav pārceļams, taču viens no zināšanu principiem ir būšana tuvāk dabai. Tādā ziņā lauku cilvēki ir labākā situācijā, jo pie mums iespējams meditēt burkānu vagā, var iziet laukā un skatīt, kā mākoņi skrien, kā rasa sakrīt zālē. Pat par bargunaudu pilsētnieks nenopirks to ziemas vakariņu, kad kūp skurstenītis, kad istabā plītiņa kuras. Tā ir vesela meditācija: katru rītu piecos iekurini to plītīti, celies un klausies radio, tas notiek rimti, lauku cilvēkam svarīgi. Ar to tas māmiņš kļūst veselāks. Tā ir,” aizrautīgi stāsta ārste, kas pati izdzīvo ik gadalaiku — puķu ziedēšanu, lapu čaboņu un gurkstošu sniegu un ir pārliecināta: ja vien iespējams, cilvēkam jādodas arī tālumā.

“Kopš sanācis paceļot, mani iespaidojusi ne tikai Indija. Dziļi manī iespiedusies Maroka, Jemena, visas tās vietas, kur cilvēki novērtē nevis lašus un suši, bet pliku maizīti un tēju. Tieši tāpēc viņi citādi skatās uz to, ko Dievs mums dzīvē devis. Vai mēs to protam?” Un atbilde nav pārliecinoša. Tajā pašā laikā daktere uzskata, ka izzinātais, pasaulē redzētais un piedzīvotais ļauj viņai vieglāk pieņemt ikdienišķo. Viņa smejas, ka vakaros, kad stundas paiet, lai sarakstītu pacientu kartīšu kaudzes, viņa vairs neniknojas uz sistēmu, vadību un valsti, jo pēc dažām stundām viņa atkal smaidīs un dakterēs, bet nākamajā vakarā birokrātijas slogam pagriezīs muguru, jo dosies gleznot.

“Rūjienas mākslas skolā mums divreiz nedēļā ir nodarbības. Tur bildēs visas emocijas jāieliek! Reizēm tās vajag triept, citreiz vienkārši šļakstīt. man patīk abstraktas bildes, tādas košas. Ja dzīvē kādreiz košā pietrūkst, tad manās gleznās tas ir,” saka daktere Grūsle, kurai jaunībā, skolu beidzot, bijušas divas izvēles: Mākslas akadēmija vai Medicīnas institūts. Vecāki vēlējušies meitu redzēt par ārsti, skolotāji vairāk mudinājuši doties mākslas virzienā, bet viņa domājusi: patīk abas lietas! Prātojusi: ja mediķos eksāmenos izkritīšu, tad tikai māksla! Marika, kurai fizika nav padevusies, iestājeksāmenos izvilkusi tik vieglu biļeti, ka šķitis: tā tas lemts, ka viņa būs bērnu daktere! Gleznošana kļuvusi par Marikas vaļasprieku. Gleznojusi savam priekam, izstādēm, bet janvārī klajā nāks Rūjienas līdz šim nepublicēto autoru dzejas grāmatiņa. Dakterei piedāvāts to ilustrēt, un viņa piekritusi.

Marikas Grūsles darbs. “Ja labi padomā, iespējams,  saknes var augt debesīs,  jo tur jāsmeļas spēks...”“Kad tev piedāvā iespēju, tā jāizmanto. Ir jābūt dzīves straumē un jāierauga, jāizmanto pagrieziena brīdis, sakot — tas ir manējais. Darbs, pieredze, pasaules redzējums palīdz to pagriezienu ieraudzīt un apjaust: ir manējais vai tomēr liekais, kam jālaižas garām. Reizēm paveiksies, reizēm ne, taču vai tāpēc jāiespringst? Būs nākamie līkloči, kas kaut kur vedīs. Ja dzīve ir upe, tad paredzēt, kā tā plūdīs visa mūža garumā, nav iespējams. Dzīvei ir jāļaujas.”

Foto: Jānis Līgats un no M. Grūsles albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada janvāra numurā.

Uz augšu ↑