Vienmēr esmu bijis meklētājs. Profesors Valdis Pīrāgs, endokrinologs

Profesors VALDIS PĪRĀGS, Valsts pētījumu programmas biomedicīnā vadītājs, Latvijas Universitātes Senāta stratēģijas komisijas vadītājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, ir pārliecināts: šis Latvijai ir iespēju laiks uzņemties jaunus pienākumus medicīnā un zinātnē. Latvieši nav “maza tauta”.

Valdis PĪRĀGSVai gada beigās nepietrūkst stundu vai dienu, lai mierīgi pabeigtu iesāktos darbus? Un kas pašlaik ir tie iesāktie darbi, ko gribat pabeigt?

Domāju, ka daudziem ārstiem Latvijā ir pazīstama izjūta, ka pietrūkst laika, lai pabeigtu iesākto. Arī es piederu tiem, kas spiesti strādāt vairākās darbavietās. Bet nav tā, ka tas man būtu kas ļoti apgrūtinošs, jo kaut kā dabiski spēju savienot lietas, kas man patīk un ir noderīgas. Pamazām to esmu apguvis.

Viena no manām šā laikposma dominantēm ir sadarbības veicināšana ar Indiju. Gada beigās kā viens no galvenajiem runātājiem uzstāšos Septītajā Pasaules ājurvēdas kongresā, kas notiks Kalkutā. Šā kongresa starptautiskajai sēdei ir uzdevums ieskicēt perspektīvas, kā nākamajos gados pasaulē vajadzētu attīstīties šai Indijas tradicionālajai medicīnas sistēmai.

Šobrīd man uz galda stāv sadarbības līgums ar Eiropas Ājurvēdas akadēmiju. Tās izpilddirektors Marks Rozenbergs ar sievu Kerstinu drīz ieradīsies Rīgā, tad mēs pārrunāsim, kā Latvijas Universitātei kļūt par akadēmisko partneri viņu izveidotajam ājurvēdas izglītības tīklam Vācijā, Austrijā un Šveicē. Dažādas starptautiskas organizācijas identificējušas, ka medicīnas zinātnei Latvijā varētu būt labas perspektīvas, un par to man ir prieks. Mums ar relatīvi mazo iedzīvotāju skaitu ir relatīvi augsts izglītības līmenis. Pēc tā, kā uztveram pasauli, mēs neesam “maza tauta”. Un arī spējam katalizēt procesus daudz plašākā reģionā — gan Krievijā, gan Eiropā.

Kad ir ļoti, ļoti daudz darba, kad šķiet — neko nevar paspēt, kur rodat mieru?

Nepatīkamu stresu parasti izjūt tad, ja neprot vadīt lietas. Un ne tikai lietas, bet arī prātu. To nav nemaz tik vienkārši izdarīt, ir jāspēj aiz ikdienas sīkumiem saskatīt lielo — un ne tikai telpas, bet arī laika dimensijā. Tiklīdz šo spēju izdodas izkopt, kļūst vieglāk pārvarēt stresu. No ikdienas ķibelēm, protams, nav iespējams izvairīties, jo jebkurā mirklī var pakrist, saķert vīrusinfekciju, mājās var plīst ūdens caurule, notikt simtiem citu negadījumu. Tos nevaram iepriekš paredzēt un no tiem izvairīties, tāpēc jāakceptē, ka tādas lietas notiek. Turklāt jāprot saskatīt, kas ir aiz tā visa.Kaut kur lasīju, ka nejaušības izglītotam, apskaidrotam prātam nemaz nav nejaušības, bet gan likumsakarības. Un, tiklīdz nejaušību vietā izdodas saskatīt likumsakarības, kļūst vieglāk tās pieņemt.

Viena no pirmajām fotogrāfijām, 1961. gadsKāds bijis jūsu ceļš līdz Indijai, ājurvēdas mācībai, komplementārai medicīnai? Esat intervijās stāstījis, ka, jau studējot medicīnu, lasījāt “Tibetas mirušo grāmatu”, bijusi interese par cilvēka iekšējās regulācijas mehānismiem.

Mani interesē pasaules kārtība, vienmēr esmu bijis meklētājs un pētnieks, analītiķis. Tāpēc vispirms izvēlējos studēt fiziku un matemātiku, bet vēlāk aizstāvēju medicīnas doktora grādu molekulārās medicīnas jomā, savulaik palīdzēju profesoram Elmāram Grēnam veidot Latvijas iedzīvotāju genoma datubāzes klīnisko daļu. Sagadījās tā, ka, būdams jauns ārsts, kļuvu par profesora Nikolaja Skujas un docenta Agņa Štifta mācekli profesora Ilmāra Lazovska vadītajā klīnikā. Pamazām uztrenēju ne vien analītiskās spējas, bet arī ieguvu prasmi sintezēt objektīvās izmeklēšanas datus ar pacienta izjūtām un sūdzībām. Sapratu, ka daudzas lietas ir sarežģītākas un kompleksākas, nekā pirmajā brīdī šķiet, un ka ne viss ir izskaitļojams ar molekulāri ģenētiskiem mehānismiem. Cilvēks, sevišķi cilvēka smadzenes, ir sarežģītākā mums zināmā sistēma.

Atmiņā neizdzēšami iespiedies pirms daudziem gadiem dzirdētais profesora Ilmāra Lazovska priekšlasījums par haosa teorijas un fenomenoloģijas izmantojumu medicīnas zinātnē. Viņš uzsvēra, ka ārstam jāprot strādāt ar daudz sarežģītākiem procesiem, nekā aprakstīti fizikā un ķīmijā, tāpēc jābūt spējām zināšanas vispārināt un sintezēt.

Vēlāk manās rokās nonāca ārsta un filozofa Mārtiņa Zīles grāmata par ārsta pasaules uzskatu un slimības jēgu. Kad pēc Pirmā pasaules kara beigām nodibināja Latvijas Augstskolu, Zīli uzaicināja izveidot Medicīnas fakultātes Terapijas katedru. Viņš to izdarīja, vēlāk kļuva par Medicīnas fakultātes dekānu un Universitātes rektoru. Mārtiņš Zīle izveidoja starptautiski nozīmīgu medicīnas filozofijas zinātnisko skolu Latvijā, viņa darbu vēriens un redzējums ir unikāls un ļoti aktuāls arī mūsdienās.

Mārtiņa Zīles grāmata sarakstīta vāciski. Pēteris Apinis mani uzrunāja, vai vēlos šo darbu tulkot, jo viņš to vēlas izdot. Piekritu, jo šķita, ka pa vasaru tikšu galā. Taču tas izvērtās par darbu piecu gadu garumā un iztulkoto grāmatu rokās varēju turēt nevis savā četrdesmit piektajā, bet gan piecdesmit gadu jubilejā. Nebiju gaidījis, ka materiāls būs tik sarežģīts gan vecmodīgās vācu valodas, gan daudzu terminu dēļ, ko nevarēja tā vienkārši pārcelt uz mūsdienu latviešu valodu.

Šī grāmata mani pārvērta, es kā ārsts sāku domāt citādi. Ļoti aizrāvos ar to, ko šodien dēvē par integratīvo medicīnu. Proti, ka jebkurš slims cilvēks nav jāredz tikai kā slims orgāns vai izmainīta laboratorijas analīze, bet kā vienots kopums, kur ir ne tikai ķermenis, bet arī prāts un dvēsele, kā uzsvēris Mārtiņš Zīle. Lai nu ko katrs saprotam ar jēdzienu “dvēsele” — tas nav triviāli. Ja grib panākt, ka cilvēks maina dzīvesveidu un saprot savas slimības jēgu, ārstam ārstēšanas procesā jāietekmē šī te trīsvienība — ķermenis, prāts un dvēsele. Un jāietekmē ar savu personību, jo ārsts ārstē arī ar savu personību, ne tikai ar zālēm un ķirurģiskām manipulācijām.

Ar vecākiem, 5 gadu vecumāKad pirmoreiz devāties uz Indiju?

Par Indiju sāku interesēties jau sen. Lasīju daudz literatūras, arī grāmatas par integratīvo medicīnu. Indija ir augoša, jauna un ļoti enerģiska valsts, bet tajā pašā laikā zeme ar ļoti senu kultūru un savu uzskatu sistēmu, kurā ir arī sava medicīna — ājurvēda un joga. Ājurvēda vairāk nodarbojas ar ķermeni, joga — ar prātu. Bet, kā jau minēju iepriekš, integratīvajā medicīnā tas saplūst kopā.

Pirmoreiz Indiju apmeklēju 2008. gadā, kad biju uzaicināts nolasīt lekciju starptautiskā cukura diabēta kongresā Bangalorā. Arī klātienē Indija mani ļoti fascinēja! Turklāt pārsteidza nevis modernā Indija, bet gan tas, kā divdesmit pirmā gadsimta sasniegumi spēj harmoniski sadzīvot ar seno kultūru.

Vēlāk, ceļojot pa Indijas dienvidu štatu Keralu, man bija iespēja iepazīties ar ājurvēdisko procedūru piedāvājumu, kas tur kļuvis par tūrisma industrijas sastāvdaļu.

Ar sistēmisku pieeju mēģināju saprast, kāpēc ājurvēda lielai daļai cilvēku palīdz, it sevišķi hronisku slimību gadījumos, kad modernajai medicīnai ar zālēm un mehānisku pieeju cilvēka ķermenim un prātam tas neizdodas. Ne velti tik daudzi no Eiropas brauc ārstēties uz Indiju.

Tomēr galvenais pagrieziena punkts bija piedāvājums sadarboties ar Koimbatoras farmaceitisko uzņēmumu AVP, kas, izmantojot augstas klases tehnoloģijas, no dažādiem augu un minerālu maisījumiem ražo modernus ājurvēdas preparātus un uztur vienu no labākajām klasiskās ājurvēdas slimnīcām Dienvidindijā. Mani kā zinātnieku šī tēma interesēja, tāpēc piekritu iesaistīties dažādos pētnieciskos projektos.

Ar māsu Ivetu Lāci Kaukāzā.  “Mums visu mūžu  ir bijušas ļoti sirsnīgas attiecības.” No kolēģiem, pārliecinātiem klasiskās medicīnas piekritējiem, neesat saņēmis attieksmi — nuuu, ājurvēdas mācība, tā jau tāda sapņu pārdošana?

Tieši pret mani vērstu šādu attieksmi neesmu izjutis, jo atrodos universitātes profesora neaizskaramības zonā. Un profesori drīkst būt dīvaini cilvēki. (Smejas.)

Pirms kāda laika žurnālā Ilustrētā Zinātne bija publicēts izglītojošs raksts par ājurvēdu, kurā šo frāzi par sapņu pārdošanu pauda docents Artūrs Utināns. Kaut kādu apsvērumu dēļ par vienu no oponentiem ājurvēdas medicīnai šajā rakstā bija izvēlējušies psihoterapeitu, kas savā promocijas darbā pētīja medicīnas studentu maģisko domāšanu.

Ir arī ekstrēmāks uzskats, ka ājurvēda ir pacientu mānīšana, ka tai nav nekāda sakara ar ārstniecisku iedarbību uz cilvēka organismu. Domāju, ka Rietumu medicīnas speciālistiem mūsdienu globalizācijas un informācijas tehnoloģiju laikmetā tomēr jācenšas saprast, kā patiesībā Indijas, Tibetas vai Ķīnas tradicionālā medicīna darbojas, kādi ir tās pamatprincipi, stiprās un vājās puses. Amerikā jau tas notiek — lielākajās universitātēs ir atvērti integratīvās medicīnas centri.

Ar ģimeni – dzīvesbiedri Petru un jaunākajiem bērniem,  2012. gadsKas bijuši tie gadījumi, kad savā pieredzē, klīniskajā praksē esat sapratis: Rietumu medicīna nestrādā, ar to nevar atslēgt visas durvis?

Tādi gadījumi ir bijuši, taču es vilcinos par tiem stāstīt. Drīzāk jāmēģina saprast, kāpēc reizēm notiek tā saucamā “brīnumainā atveseļošanās’’ komplementārās terapijas ietekmē, ka tā nav “pūšļošanas” ietekme uz apziņu. Domāju, ka šo fenomenu reducēt tikai uz psihosomatiskiem efektiem ir nepareizi. Ājurvēda specifiski iedarbojas gan uz prātu, gan ķermeni, tai ir tūkstošiem gadu senas “instrukcijas”, kur detalizēti aprakstīts, kādi augu preparāti jālieto, kāda diēta, dzīvesveids un dzīves ritms jāievēro dažādu tipu cilvēkiem ar dažādām kaitēm, lai viņi atveseļotos. Reizēm gadījies dzirdēt, ka šī medicīnas sistēma darbojas tikai izcelsmes valstī Indijā, kur ir cits klimats, citi ēšanas paradumi un dzīvesveids nekā rietumvalstīs. Tas ir interesants, taču aplams uzstādījums, nezinot reālos apstākļus. Ājurvēda jau pašos pamatos nav lokāla, tā darbojas kā Dienvidindijas lietusmežos, tā arī Himalaju augstkalnu skarbajos apstākļos!

Savulaik profesors Kristaps Rudzītis sacījis, ka ignorance ir arogances māte. Respektīvi, mēs neko jaunu negribam uzzināt, mums tāpat viss ir skaidrs un kritizējams. Šāda ignoranta attieksme nobloķē daudzu iespēju attīstīšanu, paši norobežojamies sevī.

Interesanti, ka Indijas tradicionālā medicīna lielā mērā sasaucas ar mūsu tautas senākajām dziedniecības tradīcijām. Mums nevajadzētu to noliegt, bet gan pētīt un izmantot. Šobrīd tā varbūt ir mūsu lielā iespēja — kopt un izveidot jauna tipa medicīnu, proti, integrēto medicīnu.

Droši vien esat pieredzējis, ka viens no diviem pacientiem, kam ir viena un tā pati diagnoze un ko ārstē ar vienām un tām pašām zālēm, izveseļojas, bet otram kļūst sliktāk.

Jā, tā ir zināma lieta. Visos klīniskajos pētījumos taču konstatē, kā uz konkrēto medikamentu vai ārstniecības metodi reaģē “vidējais cilvēks”, taču katrā populācijā ir 10—30 % cilvēku, kas reaģē citādi. Diemžēl modernā vadlīniju medicīna to ignorē, taču vajadzētu ņemt vērā cilvēku ģenētiskās, fenotipiskās un vēl citas pazīmes.

Tomēr farmācijas bizness vēl arvien vilcinās pieņemt individualizētās medicīnas idejas, jo šāda pieeja automātiski sašaurina zāļu noieta tirgu. Labāk norādīt plašākas lietošanas indikācijas, bet juridiski aizsargāties ar desmitiem blakņu norādīšanu, ko konkrētās zāles var izraisīt. Ceru, ka turpmāk medicīnas zinātne vairāk pievērsīsies zāļu blakņu patoģenēzes pētīšanai, kāpēc un kam tās veidojas.

Kā rokās, jūsuprāt, ir cilvēka liktenis?

Šo jautājumu drīzāk vajadzētu adresēt teologam...

Ja ar likteni saprotam kaut ko fatālu, tad slimnieka liktenis ir atkarīgs no dažādiem medicīniskiem faktoriem, kas ir gan iedzimti, gan iegūti. Šodien modernā zinātne spēj izanalizēt visu cilvēka genomu, atrast tam raksturīgās izmaiņas, konstatēt to, kādas izmaiņas genomā notikušas apkārtējās vides ietekmē. Protams, cilvēka likteni lielā mērā ietekmē kā iedzimtība, tā dzīvesveids, bet ir arī varens stabilizējošais spēks, kas darbojas pret fatālo nolemtību. Ar prāta un dvēseles palīdzību iespējams koriģēt arī liktenīgās lietas.

Ikviens pieredzējis ārsts zina, ka brīnumi reizēm notiek. Dažkārt pacients izķepurojas, kaut diagnoze un analīzes rāda, ka cerību nav nekādu, un daudzu dzīvība līdzīgā situācijā izdziest. To tīri patoģenētiski izskaidrot ir grūti. Var teikt, ka šiem izdzīvojušajiem kritiskos brīžos piemīt neapzinātas spējas savest sevi kārtībā, mobilizēt sevi ne tikai prāta, bet arī ķermeniskā līmenī — imūno sistēmu, endokrīno sistēmu, nervu sistēmu. Parasti tie ir cilvēki, kam ir misijas apziņa, atbildība ne tikai par savu dzīvību, bet kaut ko lielāku. Kad viņus izvaicāju par nodarbošanos, ģimenes stāvokli, atklājas, ka viens grib sarakstīt grāmatu, otrs — pieredzēt izaugam mazbērnus. Tas viņiem dod papildu spēkus izveseļoties.

Ir arī cilvēki, kam piemīt kultivētas spējas sevi mobilizēt un saslimšanas mehānismus nolīdzsvarot ar atveseļošanās mehānismiem.

Cik atvērti ir pacienti Austrumu medicīnai?

Vienmēr esmu izjutis ļoti pozitīvu un cerību pilnu pacientu attieksmi. Tāda pati attieksme ir arī lielai daļai kolēģu.

Devprijagā, Indijā, 2015. gads

Foto: Inese Austruma un no V. Pīrāga albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada decembra numurā

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu