Par garīgo nemieru

Kādā Latvijas Zinātņu akadēmijas sekcijas sēdē man bija iespēja noklausīties ziņojumu par mūsdienu medicīnas sasniegumiem pasaulē. Pētījumi tagad iesniedzas šūniņu atsevišķu elementu ietekmēšanas iespējās. Jūtos laimīgs, ka varu pieredzēt šo medicīnas progresu. Un tomēr māc arī kādas klusas bažas par mūsdienu pasauli.

                   Mani nomāc domas, līdzīgas tām, par kurām reiz rakstīja franču rakstnieks un aviācijas pilots Antuāns de Sent–Ekziperī savā Vēstulē ģenerālim X. Viņš to raksta 1943. gada vasarā kādā pievakarē, dzīvojot blīvā karavīru apmetnē. Viņš paredz, ka sabiedrotie karu uzvarēs. Dzīve atgriezīsies miera laika apstākļos, ļaudis dzīvos labāk, ērtāk. Varbūt par problēmu kļūs, kam dārgāka automašīna, kam plašāka māja... Bet, raksta Sent–Ekziperī, “ir tikai viena problēma, viena vienīga: no jauna atklāt, ka pastāv gara dzīve — aug-stāka par prāta dzīvi, viena vienīga dzīve, kas spēj sniegt apmierinājumu cilvēkam, viņa dvēselei”.

“Kā piešķirt cilvēkiem garīgās dzīves jēgu, iedot garīgo nemieru?”

“Kultūra ir neredzams guvums, jo tā balstās nevis uz lietām, bet uz neredzamām saitēm starp cilvēkiem.”

“Šodien miljardi dzird vienīgi propagandas, vienīgi reklāmas robotu balsi.” Senie bretoņu jūrnieki bija visai kareivīgi ļaudis, “taču viņiem netrūka cieņas pret zosu gani”.

“Mīlestības saites, kas šodien saista cilvēkus ar cilvēkiem un cilvēkus ar viņu mājām, ir tik vaļīgas, tik irdenas, ka cilvēks vairs nepārdzīvo atšķirtību kā agrāk. Tās ir kā pairis ieradumu saišķis.” Gandrīz kā raksturojums mūsdienu Latvijai.

Sentekziperī raksta: “Mani nodarbina nevis jautājums, vai cilvēks būs laimīgs, veiksmīgs, ar drošu pajumti, bet gan, pirmkārt, — kāds cilvēks būs laimīgs, veiksmīgs, ar drošu pajumti. Es gribu, lai cilvēks izstaro savu gaismu. Un nav svarīgi, cik resna ir svece. Es vērtēju to pēc liesmas.”

Vēstule ģenerālim X ir grūti pieejama, vienalga, franciski vai latviski, tāpēc tik gari to citēju. Medicīna attīstās. Laiku pa laikam mediji ziņo par virtuozi veiktām operācijām, par iejūtīgiem, izpalīdzīgiem ģimenes ārstiem. Un tomēr te un tur pavīd pa neapmierinātībai par ārstiem, kaut viņu profesionalitāte, šķiet, ir augsta. Kur ir vaina? Saka — visbiežāk kļūda ir komunikācijā starp ārstu un slimnieku vai ārstu un slimnieka piederīgajiem. Viens neprata pateikt, otrs neprata sadzirdēt. Tā nav veikalnieka saruna ar klientu; tā ir Ārsta goddevīga saruna ar Pacientu un otrādi. Skaisti, ar pārliecību runāt nenoliedzami ir māksla, bet prasme otru uzklausīt, manuprāt, vēl lielāka māksla. Kāds atbildēs: vai tā kāda māksla?! Bet prasme gan. Prasme komunicēt nāk no audzināšanas, no skolas un no tā, kāds katrs ir jau savā būtībā, savā inteliģences pakāpē, nesaistīti ar skolu, ar audzināšanu. Kāds ir katra cilvēka garīgais “es”. Pieklājību var iemācīties jebkurš karjerists, kas cenšas tikt uz augšu. Laipnību — kā garīgo seju nevar iemācīties, tā vai nu ir, vai tās nav. Laipnībai rada ir smalkjūtība, takta izjūta: prasme laikus uzminēt, kas taktiski, kas būs netaktiski; ko teikt, ko labāk neteikt, nedarīt. Skaļās un uzbāzīgās izklaides industrijas ēnā no sabiedrības leksikas, no vērtību zīmēm gandrīz pagaisuši jēdzieni “ētika” un “estētika”, tos reti dzird. Un grūti pārtulkojamie latviešu “cildenums”, “cildena rīcība”, “krietns cilvēks”. Klasiskais repertuārs koncertzālēs, opera un balets, laba dzeja ļauj uzelpot, veldzē garu. Arī daža mākslas izstāde sniedz patiesu estētisku baudījumu. Ja vien ir vēlēšanās, mums ir iespēja kopt garīgumu. Esmu arī ievērojis, ka zūd daži seni jēdzieni, tad zaudē vērtību: vīra gods, vīrs un vārds. Brīnos, cik viegli daži politiķi, daži komersanti šķiras no godavīra reputācijas. Viņiem ir cita, sava vērtību skala, kur iedaļas ir eiro izteiksmē. Bet, lūk, pavisam cita aina: tūkstošiem dāsnu, nesavtīgu ziedotāju labdarībai, bērniem, slimiem! Un ikgadējais Latvijas lepnuma cildinājums. To redzot un dzirdot, kļūst silti ap sirdi.

Tīra valoda ir kā tīras drānas — sacīja profesors Ilmārs Lazovskis, no mūsu valodas izskaužami rusismi un citi nevēlami aizguvumi, žargonvārdi, nevajadzīga familiaritāte. Vārdi no ielu un daudzdzīvokļu pagalmu leksikas izglītotam cilvēkam nepiestāv (kaut mūsdienu “literāti”, attēlojot reālo dzīvi, tos savos darbos lieto). Mums nevajag subkultūras. Garu pacilā kultūra. Cilvēka stāju veido grūti aprakstāmu pozitīvu īpašību kopums: skaidra valoda, godaprāts, tēvzemes mīlestība, uzticība ideāliem. Manā atmiņā spilgtākie: profesors Kristaps Rudzītis, docente Marta Vīgante, asistenti Eduards Kalniņš un Nikolajs Skuja, profesors Ilmārs Lazovskis. Stājas cilvēks modina uzticību. Stājas cilvēki ir arī mūsdienās — skataities, vērtējat, ieraudzīsit. Un jūs pats?

Nobeidzot šīs pārdomas, vēlos atgriezties pie man mīļā Antuāna de Sent–Ekziperī. Viņš rakstīja: “Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība, un tā ir cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums.” Kopsim šo greznību! Un baudīsim to.

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu