Vai liraglutīds izsmeļ bēta šūnu spēju sekretēt insulīnu?

Doctus . | 2016. gada 15. februāris

Ilgstošai liraglutīda lietošanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem, iespējams, ir destruējošs efekts uz insulīna producējošām bēta šūnām aizkuņģa dziedzerī, tāpēc paaugstinās glikozes līmenis asinīs. Šādi dati iegūti Karolinskas universitātē (Zviedrijā) veiktā pētījumā ar pelēm.

Inkretīna hormona GLP-1 analogus plaši lieto 2.tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanai, jo tie stimulē aizkuņģa dziedzera bēta šūnu insulīna sekrēciju. Šo analogu lietošana ir efektīva, terapiju sākot, jo novēro nozīmīgu glikozes līmeņa asinīs samazinājumu. Tomēr ir pacienti, kuri uz terapiju reaģē slikti, ir blakusparādības (slikta dūša, vemšana, caureja).

Pētījumā pelēm acs priekšējā kamerā implantēja cilvēka insulīnu producējošās šūnas, tad 250 dienas deva tām liraglutīdu – šajā laikā pētnieki novēroja bēta šūnu izmaiņas. Iegūtie rezultāti parāda, ka sākotnēji bēta šūnu funkcija uzlabojusies, tam sekoja palāpeniska izsīkšana, samazinoties insulīna sekrēcijai.

Šie rezultāti jāņem vērā, nozīmējot glikozes līmeni pazeminošos GLP-1 analogus ilgtermiņa terapijai.

AVOTS: Per-Olof Berggren et al. Liraglutide compromises pancreatic beta cell function in a humanized mouse model. Cell Metabolism, February 2016.

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • 2. tipa cukura diabēta medikamentoza ārstēšana

    2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, ko raksturo insulīna rezistences sindroms un traucēta insulīna sekrēcija no bēta šūnām vai arī abu šo faktoru kombinācija. Raksturīgākā pazīme ir hroniska hiperglikēmija, kas ir arī galvenais cēlonis cukura diabēta vēlīno komplikāciju attīstībai. Cukura diabēts joprojām ir galvenais akluma, hroniskas nieru mazspējas, netraumatisku apakšējo ekstremitāšu amputāciju cēlonis diabēta pacientiem. Lasīt visu

  • 2. tipa cukura diabēta ārstēšana. Kombinācijas – perorālie preparāti un insulīns

    2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā tikai daļai relatīvā slimības sākuma fāzē ar nelielu hiperglikēmiju iespējama normoglikēmija ar diētas ierobežojumiem, svara samazināšanu, palielinātu fizisko aktivitāti un vienu kādas grupas preparātu. Ja ārstēšanas mērķis ir glikēmija pēc HbA1c zem 7% robežjoslas (Latvijā pēc vadlīnijām – zem 6,5%), tad jāņem vērā, ka perorālie hipoglikemizējošie preparāti (biguanīdi, sulfonilurea, meglitinīdi, tiozolidindioni, inkretīni) monoterapijā samazina glikēmiju (pēc HbA1c) vidēji par 0,5–1%. Tātad jau ārstēšanas plāna izveides posmā ir skaidrs, ka lielākajai daļai pacientu nebūs iespējams sasniegt vēlamo mērķi – normoglikēmiju – ar vienu kādas grupas preparātu. Lasīt visu