PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Cik smaga profesionālā nasta? Mediķu arodslimības

G. Skrebele, K. Pastore
Cik smaga profesionālā nasta? Mediķu arodslimības
Dati liecina, ka mediķi ir arodslimību statistikas līderi. Situācija nelabojas — arodslimību skaits mediķu vidū pieaug. Visbiežāk tās ir balsta un kustību sistēmas problēmas, ko rada dažādas pārslodzes.

Viedokli izsaka

Ivars VANADZIŅŠ Ivars VANADZIŅŠ
Ivars VANADZIŅŠ
Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors

Ieva TOLMANE Ieva TOLMANE
Ieva TOLMANE
Ieva Tolmane, Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācijas vadītāja

Dita RAISKA Dita RAISKA
Dita RAISKA
Dita Raiska, Latvijas Māsu asociācijas vadītāja

Andris MIKNIS Andris MIKNIS
Andris MIKNIS
Andris Miknis, Neatliekamās medicīniskās palīdzības Liepājas brigāžu atbalsta centra feldšeris–ārsta palīgs

 

FAKTI

Arodslimnieki veselības nozarē (2014. gads)

  • Sievietes — 171; vīrieši — 18
  • Vidējais vecums — 54,3 gadi
  • Vidējais darba stāžs kaitīgu faktoru ietekmē — 28,2 gadi
  • Vidējais arodslimību skaits vienam cilvēkam — 2,7

AVOTS: Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrs

 

Mediķi — arodslimību statistikas līderi

“Arodslimību skaits mediķu vidū aug — 2014. gadā ar arodslimībām saslimuši 189 medicīnas darbinieki. Pieaug gan kopējais skaits, gan medicīnas darbinieku proporcija pret kopējo arodslimnieku skaitu. Ja 2000. gada sākumā tie bija 6—7 %, tad tagad jau 15 % no arodslimniekiem ir medicīnas darbinieki. Sestā daļa arodslimnieku nāk no mūsu nozares! 189 cilvēki gadā nebūt nav maz — gandrīz tikpat, cik cilvēku gadā saņem ārsta diplomu!” spriež RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Visvairāk arodslimībām un negadījumiem pakļautas medicīnas māsas (apmēram puse no mediķiem arodslimniekiem), pārējo daļu veido ārsti un jaunākais medicīniskais personāls.

“Pēc kopējās darbā guvušo negadījumu statistikas lūkojot, medicīna ir starp bīstamākajām nozarēm, kas gan vairāk skaidrojams ar medicīnas darbinieku labāku informētību par arodslimībām,” turpina Ivars Vanadziņš. “Medicīnas vidē nelaimes gadījumus reģistrē precīzāk, lai gan šo gadījumu nav vairāk kā būvniecībā vai citās nozarēs, būvniecībā notiek, ja tā var izteikties, nelaimes gadījumu slēpšana.”

Visvairāk — balsta un kustību aparāta problēmas

“Starp izplatītākajām ardoslimībām veselības nozarē strādājošo vidū pirmajā vietā ierindojas balsta un kustību sistēmas problēmas — 69,1 % gadījumu. Pamatā tās rada dažādas pārslodzes, un divas lielākās šo slimību skarto mediķu grupas ir zobārsti un ķirurgi. Karpālā kanāla sindroms ir aboslūts tops — 22,8 %. Visas pārējās arodslimības ir salīdzinoši retākas, piemēram, hepatīti reģistrēti vien trīs, vēnu varikozes — astoņas, daži izdegšanas sindromi, daži vardarbības gadījumi (pret neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekiem), arī alerģiski dermatīti ir daži,” ainu iezīmē Ivars Vanadziņš.

“Plaukstu, roku locītavas, pleci ir biežākās problēmu skartās zonas. Zobārstiem ir izteiktas karpālo kanālu, plaukstas un sprandas problēmas. Tas saistīts ar pārslodzi un nepareizu vai nepietiekamu darba paužu organizēšanu. Zobārstiem vairāk uzmanības būtu jāpievērš tam, kā pareizi sēdēt, kā lietot acu mikroskopus, lai nav pārlieku tuvu jāpieliecas pacienta mutei un jātur sasprindzināta spranda. Jāmazina arī slodze un darbdienā pa vidu jāizpilda vingrinājumi, lai noņemtu saspringumu.”

Ir arī mazāki riski, piemēram, ķīmiskās vielas, kas kļūst drošākas, tāpat ir dažādi aizsardzības līdzekļi un ventilācija. Taču ar šo risku jārēķinās. Psihotropie medikamenti, jonizējošie medikamenti arī rada risku, bet nav dominējošie.

Daudzās veselības aprūpes iestādēs telpas ir renovētas, darba apstākļi uzlabojas. Taču Latvijas Māsu asociācijas vadītāja Dita Raiska atzīst: joprojām māsas darba traumas gūst krītot — šos negadījumus izraisa komunikāciju vadi, slapjas, nelīdzenas grīdas.

B un C hepatīts, HIV infekcija

“Par B hepatīta sastopamību Latvijā pētījumi nav bijuši, bet C hepatīta pētījumi ir — zināms, ka Latvijas populācijā ir inficēti 2,4 % un līdzīgā proporcijā inficēto skaits ir arī starp mediķiem — 2,3 %. Virs 2 % skaitās augsta inficētība. Ar aktīvu vīrusu attiecīgi ir 1,7 % kopējās populācijas un attiecīgi 1,16 % mediķu. Šajos skaitļos atšķirība ir lielāka, iespējams, tāpēc, ka mediķi biežāk veic profilaksi uzreiz pēc saduršanās,” norāda Ieva Tolmane, Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācijas vadītāja.

Viņa stāsta, ka ap 60 % mediķu pēc saduršanās veic pirmo posmu — izspiež asinis, skalo un dezinficē brūci. Bet tam seko nākamais posms, kad jāpaņem asins paraugs no cilvēka, ar kura asinīm bijusi saskare, un jādodas uz Infektoloģijas centru, kur jāpārbauda gan biomateriāls, gan pats cilvēks, kurš ir sadūries. Bet tikai 16 % mediķu veikuši šo otro posmu attiecībā uz C hepatītu. “Ja zinām, ka ārsts sadūries no inficēta materiāla un ja viņš tiek novērots pie mums, varam laikus ārstēt un efektīvāk izārstēt nekā tad, ja viņš ierodas pēc pieciem vai desmit gadiem. Mediķiem būtu jāņem vērā — laikus sākta C hepatīta ārstēšana nodrošina efektīvāku izārstēšanos!” Ja ir aizdomas par HIV infekcijas risku, tiek nodrošināts medikaments HIV profilaksei. Ik gadu Latvijas Infektoloģijas centrā uz pārbaudi pēc saduršanās ierodas ap 150 riska grupas pārstāvju — pārsvarā mediķi, bet ne tikai, arī kāds sētnieks, policists. Ieva Tolmane: “No šiem 150 cilvēkiem 50—60 katru gadu saņem profilaksi pret HIV infekciju. Neviens, kurš saņēmis profilaksi, līdz šim nav saslimis ar HIV infekciju.”

Ieva Tolmane novērojusi, ka pēdējos gados saduršanās gadījumu skaits pieaug. “Iespējams, tas skaidrojams ar mediķu pārslodzi. Stresa apstākļos, skrienot no viena darba uz otru, rodas lielāks risks, varbūt steigā pieaug paviršība pret sevi.”

“Reizēm, ja māsa saduras, ātri reaģē tiešie vadītāji, bet ir arī tādas diennakts stundas, kad vadītāja nav un — kas notiek tad?” vaicā Dita Raiska. “Eiropā ir direktīva, kas paredz obligāti izmantot drošās adatas. Tās dod iespēju nesadurties pēc manipulācijas, jo ir aprīkotas ar drošības klipsi. Daļa māsu varbūt teiks, ka drošās adatas lietot ir neērti, bet visbiežāk viņas tās neizmanto. Šādas adatas ir dārgākas, un tas atkarīgs no iestādes vadības, vai šādas adatas iepērk vai ne. Biežāk māsas saduras nevis manipulācijas gaitā, bet pēc tās, kā arī adatas utilizācijas procesā. Svarīgi, lai atbildība būtu pa posmiem un, šļirces šķirojot, tiktu radīti ap-stākļi, ka arī nākamajos posmos nevar savainoties.”

Antisanitāri apstākļi, dzīvnieku uzbrukumi un agresīvi pacienti

Neatliekamās medicīniskās palīdzības Liepājas brigāžu atbalsta centra feldšeris Andris Miknis nosauc trīs galvenos faktorus, kas raksturo neatliekamās medicīnas mediķu darba vidi kā riskantu veselībai un dzīvībai. “Lai cik tas nožēlojami izklausītos, pirmajā vietā es lieku antisanitāros apstākļus mūsu pacientu dzīvesvietās. Mans darba stāžs šajā profesijā ir 27 gadi, esmu strādājis ar pārtraukumiem, tātad gan padomju laikos, gan neatkarīgajā Latvijā. Diemžēl mūsdienās sociālie apstākļi dzīvesvietās daudziem ir ievērojami sliktāki nekā padomju laikos. Jā, nabadzība un pieticība bija arī tolaik, taču ne tik briesmīga netīrība, kādu tagad redzam daudzos mitekļos. Nav retums, ka kolēģi atgriežas pilni blusām. Man pašam ir labāk — man tās nekož. Un turpat arī dažādu infekciju risks.”

Kā otru būtiskāko risku viņš min dzīvnieku uzbrukumus. “Pašam reiz suns ieķēra kājā, taču kolēģiem ir arī skarbāka pieredze. Toties vienreiz mani pamatīgi saplēsa kaķis, kad cēlu gultā uz grīdas izkritušu slimnieci. Liku pacientei zem galvas spilvenu, kad viņas mincis man metās virsū, cimds bija driskās un roka asinīs. Nereti piederīgie pat neiedomājas, ka jāsavāc dzīvnieks, turklāt, pēc manas pieredzes, visagresīvākie kļūst tieši tīršķirnes suņi. Kurš to var paredzēt, kas notiek dzīvnieka galvā, kad viņa teritorijā ienāk svešs cilvēks ar lielu somu un svešām smakām. Visticamāk, dzīvnieks sajūt apdraudējumu. Un līdzīgi ir laukos ar brīvi staigājošajiem sētas suņiem. Pēc likumdošanas, lai neapdraudētu sevi, kamēr suns nav savākts, mēs drīkstam nekāpt ārā no automobiļa vai nedoties iekšā dzīvoklī, un atsevišķos gadījumos mēs tā arī rīkojamies.”

Tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad jādodas pie psihiski slimiem pacientiem, kas nereti ir agresīvi, tos Andris Miknis ierindo profesionālo risku topa trešajā vietā. “Atceros izsaukumu pie psihiski slima vīrieša, kas dīvaini uzvedoties, taču par agresivitāti nekas nebija minēts. Kad aizbraucām, pacienta māte mūs brīdināja: viņam rokās ir nazis! Izsaucām policiju un tikai tad devāmies iekšā. Pacients bija mierīgs, sēdēja gultā, neko nerunāja, taču nazis rokās viņam bija un, tiklīdz kāds tuvojās, viņš to vicināja. Policisti bija spiesti izmantot piparu gāzi un roku dzelžus, lai pacientu nogādātu Psihiatrijas klīnikā. Nav retums arī tādi pacienta tuvinieki, kas jau no mirkļa, kad mediķi ieradušies, provocē konfliktu. Tāpēc ātrajā palīdzībā strādājošajiem jābūt ar psihologa iemaņām.”

Feldšeris piemin arī citus gadījumus, kad apdraudēta ātrās palīdzības mediķu drošība. “Narkomānu Liepājā nav tik daudz, turklāt viņi dzīvo diezgan noslēgti un palīdzību lūdz reti, taču inficēšanās risks mums iespējams pat visneparedzamākajās situācijās. Pacientam izkustoties, vari nejauši iedurt sev rokā vai, piemēram, autoavārijā glābjot pacientus. Mūsdienās tās kļūst aizvien smagākas un traģiskākas, un brīdī, kad no sasista auto jāglābj asiņojošs pacients, mediķi nedomā par savu drošību. Tāpat mums pašiem ir risks iekļūt satiksmes negadījumos. Lai gan Liepājas pusē ar operatīvo transportu šādu gadījumu nav daudz, pats esmu piedzīvojis. Paldies Dievam, tiku cauri sveikā, bet daži kolēģi ir arī cietuši. Taču, lai kādi notikumi būtu piedzīvoti, pildot darba pienākumus, nekad neesmu speciāli izaicinājis likteni un riskējis ar savu drošību. Esmu arī vakcinējies pret B hepatītu: pie mums Liepājā vadība uz to raugās stingri.”

Sistēmisko problēmu sekas — izdegšana

“Izdegšanas sindroms — bija, ir un būs, jo darbs ātrajā palīdzībā saistīts ar milzīgu psihoemocionālo slodzi,” turpina Andris Miknis. “Turklāt izdegšanas pamats ir profesionālā pārslodze, kam ir cieša saistība ar atalgojumu — lai nopelnītu vairāk, cilvēki strādā pusotru slodzi un pietiekami neatpūšas. To mēs redzam kaut vai savstarpējās attiecībās, kad reizēm “uzsprāgstam” pavisam ātri un nevietā.”

Māsu asociācijas vadītāja Dita Raiska stāsta, ka pēc Veselības inspekcijas datiem apzinājuši, cik darbos strādā māsas. Vislielākais skaits māsu strādā divās darbavietās, lai gan asociācijas pārstāvji bija domājuši, ka šis skaits būs lielāks. Parasti šīs darbavietas ir stacionārs un ģimenes ārsta prakse. “Ārvalstīs darbs tiek organizēts trīs maiņās, bet notiek stingra darba laika uzskaite, kas nepieļauj iespēju pārslodzei. Taču Latvijā tā nav. Darba devēji nereti saka: ja speciālists labs, jāļauj viņam strādāt vairāk, lai nedotos strādāt citur. Tā kā likums to atļauj, šāda prakse nereti tiek īstenota. Tiesa, ir iestādes, kas strikti nosaka — viena likme un ne vairāk.”

“Situācija ir ļoti uztraucoša — trešdaļai ārstu ir izdegšanas sindroma pazīmes vai jau izdegšanas sindroms, bet šos cilvēkus mēs arodslimību statistikā neredzam,” papildina Ivars Vanadziņš. “Viņi klusumā un vientulībā vai nu aiziet pensijā, vai kļūst atkarīgi no alkohola. Arī izdegšanai cēloņi tie paši: milzīga pārslodze, neorganizētība un haoss veselības aprūpē. Reģionos tas nav tik izteikti, bet daudzi Rīgas ārsti strādā pat četrās piecās darbavietās, tātad darbdiena ir ļoti gara un 45—50 gadu vecumā parādās pirmās izdegšanas pazīmes. Kā to risināt? Vispirms sistēmiski, jo ārstiem ir pārslodze, ekonomiskais nenovērtējums, līdzi nāk pacientu negācijas, milzīgs dokumentu apjoms. Ja dienā jāpieņem 40 pacienti, tas nav humāni, nedz arī var būt kvalitatīvi. Tas ir tikai dabiski, ka vienā brīdī ārsts izdeg. Ārstiem arī pašiem jāmācās izdegšanas sindroma simptomus atpazīt un nekaitēt sev. Tomēr nedomāju, ka šo apstākļu dēļ medicīnas darbinieki būtu jāpielīdzina militārajam dienestam un jāpiemēro izdienas pensija vai par darbu kaitīgos darba apstākļos jākompensē ar bezmaksas pienu. Taču nevajadzētu arī nonākt situācijā, ka cilvēks 40 gadu vecumā kļūst par invalīdu.”

Steigšus jārisina ergonomikas jautājumi

“Ilgstoša sēdēšana, ilgstošas vienveidīgas kustības, piespiedu darba pozas — šie ir ergonomikas jautājumi, kas steigšus jārisina,” uzsver Ivars Vanadziņš. “Klasisks variants ir ģimenes ārsts, kas visu dienu sēž un sāniski skatās uz pacientu. Pēc desmit gadiem viņš saprot, ka mugura kļuvusi šķība, bet tad jau grūti ko mainīt. Zobu higiēnistiem raksturīgas monotonas kustības: divdesmit pacientu dienā un nepārtraukti viena kustība — arī te jādomā, kā sabalansēt darbu ar atpūtu, lai neradītu veselības problēmas.”

Dita Raiska norāda, ka māsu darbā īpaši būtu jāseko līdzi balsta—kustību aparāta pareizai noslodzei, piemēram, kā tiek celts un pārvietots pacients. Biežāk māsas saskaras ar tādām veselības problēmām kā artrozes, disku trūces. “Šobrīd Latvijā ergonomikai veselības aprūpē pievērš nepiedodami maz uzmanības. Ja ārvalstīs medicīnas iestādes vadība redzēs, ka māsa veic neergonomiskas darbības, viņai var izteikt brīdinājumu vai viņa var pat zaudēt darbu. Pie katras pārvietošanas nepieciešamības ir instruktāžas, kā pareizi celt un pārvietot pacientu — ir situācijas, kad to nedrīkst darīt viena pati māsa, jāaicina palīgā kolēģis.”

 

Ilustrācija: Inese austruma. Foto: Egons Zīverts, Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada maija numurā

Raksts žurnālā